Dodoties lejup uz Daugavu pa Ābolu ielu Ikšķilē, garām nepaslīdēs kādreizējā Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Jāņa Kugas māja, kuras vārtus rotā koši zaļš plakāts ar karikatūrisku, hiperbolizētā smaidā atvērtu muti. Tas pats tēls tālāk vērojams uz viena no karogiem, kas plīvo pie nama sienām. Uz otra – grafiski stilizēts simbols ar pūšamo ragu, kādu dažus gadsimtus iepriekš pastnieki izmantoja, lai izziņotu jaunas vēstis. Aiz zaļajiem vārtiem līdz 12. jūlijam ir skatāma “POST” diplomdarbu izstāde “Jūsu mājai nepieciešams zobārsts” – astoņu jauno mākslinieku maģistra studiju noslēguma cēliens programmā “POST” Latvijas Mākslas akadēmijā. “POST” ir starpdisciplināra specializācija, kurā mākslas studijas tiek skatītas plašākā sociālā, ģeopolitiskā un vēsturiskā kontekstā. Programmā ir iespējams izzināt un pārbaudīt, kā mūsdienās iespējams studēt mākslu, vienlaikus atrodoties Austrumeiropā un Ziemeļeiropā – reģionā ar mainīgām robežām, mainīgu vidi un bagātu pieredzi globālu ideoloģiju piespiedu lietošanā un sagrūšanā. “POST” ir uztverama kā atvērta studiju telpa dažādām idejām un eksperimentiem, zigzagā pārvietojoties starp praksi un teoriju.
“Kur mājai ir mute? – jūs jautāsiet. – Mēs tikai vēlamies pārdot zobārstu. Tas nozīmē tā, ar visiem instrumentiem.
Nekustamo īpašumu audita firma, kas paslepus sadarbojas ar kaktu zobārstu, ierodas mājā. Veicot pārbaudi, konstatē, ka tehnisku trūkumu mājai nav. Tomēr gala slēdzienā par tās stāvokli ierakstīta piezīme: “Jūsu mājai nepieciešams zobārsts.” Zem tās pievienots telefona numurs kā rekomendācija. Mājas saimnieki piezvana uz to, un klausuli paceļ zobārsts. Viņš ir klāt nākamajā rītā, lai izliktos, ka labo mājas zobus.” (Latvijas Mākslas akadēmija. Jūsu mājai nepieciešams zobārsts – POST apakšnozares diplomdarbu izstāde. Preses relīze, 26. maijs 2025.)
“POST” mākslinieki jau vairākkārt izstādes tapšanas un komunikācijas procesam izvēlējušies pieiet ar radošās rakstīšanas palīdzību. Ievērojot, ka it bieži grupu izstādes mēdz radīt iespaidu par mākslīgi veidotu vienojošo konceptuālo rāmi, “POST” vēlējušies atturēties no pārspīlētas intelektualizācijas un tās vietā ilustrēt sajūtas, kuras vieno mūsu, mākslinieku, pieredzi gan studiju, gan izstādes realizācijas periodā, tostarp ātrumu, nogurumu, saspringumu un aizkustinājumu.
Šī gada “POST” absolventi – otrais šīs nodaļas izlaidums jeb otrā “POST” paaudze – ir mākslinieki ar daudzveidīgām praksēm un teorētiskajām interesēm. Šo divu gadu studiju periodā, strādājot plecu pie pleca (gan individuālos, gan kopīgos projektos), bijusi iespēja izvērtēt, kā šīs daudzveidīgās prakses spēj līdzāspastāvēt dažādos kontekstos. Veidot grupas izstādi, kas aptver astoņu mākslinieku dažādās konceptuālās un formālās intereses, nav vienkāršs uzdevums.
Izstādes norises vieta ir māja, kuru pagājušā gadsimta 20. gados projektējis pats Kuga – ne tikai kādreizējais Latvijas Mākslas akadēmijas rektors un mācībspēks, bet arī itāļu villu un dārzu cienītājs. Šobrīd ēka atrodas pārejas stāvoklī – starp miegu un plānoto renovāciju. Izstādes realizācijas periodā “POST” programmas mākslinieki aktīvi apdzīvojuši Kugas mājas telpas. Ar pietāti pret šo telpu specifiku un dažādajiem vēstures slāņiem, kas slēpjas sienu apdarē, astoņi mākslinieki radījuši daudzveidīgas ekspozīcijas, katrs apdzīvojot izvēlētu Kugas mājas telpu un ēkas apkārtni. Atsevišķi izstādes mākslinieku darbi iegūlušies, nostājušies, ieslēpušies arī dārza teritorijā un atklājas skatos pa logu vai pastaigās.
Mākslinieki savas izvēlētās telpas izzinājuši ne tikai faktiskā, bet arī samazinātā mērogā – Kugas mājas maketā (1 : 20), kas mēnešos pirms izstādes tika papildināts ar tajā skatāmo darbu miniatūrām. Zobārstniecības spogulītis šeit kalpoja kā iespēja simulēt redzes rakursus mērogā. Izstādē piedalās Laura Aizporiete, Krišjānis Beļavskis, Katrīna Biksone, Kristers Krūms, Lauma Muižarāja, Dena Doloresa Sircova, Ieva Viese un Spāre Vītola.
Izstādes pirmajā stāvā skatāmi Biksones, Beļavska, Krūma, Muižarājas un Sircovas darbi. Plašajā pirmā stāva zālē, izmantojot glezniecības mediju un instalācijas paņēmienus, Biksone pievēršas ne-vietas piemēra fragmentāram atainojumam. Darbā “Kūrorts Mājas” Biksone vērš skatienu uz telpas subjektivitāti, lietu aģenci un intimitāti kā sociālu konstruktu. “Kūrorts Mājas ir vieta, kas sevi atklājusi pakāpeniski – mērķtiecīgi attīstot savu individuālo darbu radīšanas procesa kārtību un pieeju fragmentāram vietas un telpas attēlojumam glezniecībā ar instalācijas elementiem. Šis darbu kopums ir māju un brīvdienu kūrorta hibrīds, kurā atstāti sadrumstaloti vizuālās informācijas nospiedumi un pseido artefakti. To sākotnējā funkcija ir kļuvusi neskaidra un nu jau rekonstruējama vien spekulatīvi,” skaidro Biksone. Izvēloties “Kūrortu Mājas” gan kā darbu sērijas nosaukumu, gan kā metodoloģisku ietvaru sava maģistra darba izstrādē, mājas jēdzienu Biksone aplūko ne vien kā fizisku telpu, bet arī kā emocionālu un sociālu konstruktu.
Pirmā stāva “laikmetīgajā” jeb renovētajā daļā apmeklētājs nonāk Kristera Krūma virsotnē, kur darbu fragmenti saplūst ar neapstrādāto sienu reljefu un tonalitāti. Fokusējoties uz atrastu objektu vākšanu, grupēšanu, apstrādi un attiecību veidošanu, darbā “Draugu kaste” Krūms uzdod jautājumus par lietām piemītošo pārcilvēcisko klātesamību un to, kā emocijas vai noskaņas ceļo laikā un telpā, klātesošajiem objektiem kļūstot par šo sajūtu aktīviem nesējiem. Atrodoties viens otram līdzās, šie priekšmeti un priekšmetu paliekas ļauj savām daudzveidīgajām pagātnēm – zaudētajiem pielietojumiem, uzkrātajām atmiņām un “dzimtajām vietām” – atbalsoties kopīgā klātbūtnē. Vadoties pēc to vēsturēm, kuras interpretē gan autors, gan skatītājs, šis process kļūst par sarunu, nevis konstrukciju, kurā metodoloģijas izšķīst un sakrustojas. To fiziskās un simboliskās īpašības virza procesu, sapludinot līnijas starp skulptūru, skaņu un kustīgu attēlu, līdz rezultāts rodas pašu objektu vadībā. Darbi uzdod izstādes telpu par galamērķi – simbolisku sasniegto kalna virsotni.
Atgriežoties ēkas vēsturiskajā daļā, atrodams Laumas Muižarājas darbs “Rozanilīna bērni” – jauktas tehnikas instalācija, kas sastāv no vairākiem maza izmēra asemblāžas darbiem, sienas krāsojuma un objekta. Sekojot betona līnijai, kas iezīmē trūkstošu sienu telpas vidū, Muižarāja vienu no telpas pusēm nokrāsojusi spilgtā indigo tonī un otrā atstājusi nodrupušo vēsturisko rozā, tādējādi izvēršot asemblāžas jēdzienu telpā. Darbā “Rozanilīna bērni” autore uzmanību vērš uz laika izjūtas sabrukumu, nostalģijas komercializāciju, dzimtes konstrukciju un digitālā attēla lomu atmiņas procesos. “Muižarāja analizē, kā emocionālie stāvokļi tiek piesaistīti objektiem, pārvēršot tos par nostalģijas nesējiem, kurus iespējams gan patērēt, gan pārdot. Šī emocionalitātes komercializācija ir viena no mūsdienu sabiedrības iezīmēm, kas caurvij arī vizuālo kultūru un mākslas formas. Muižarājas darbs iemieso šo problēmu materiālā. Kolāžās izmantotie elementi – mežģīnes, pinumi, krelles, dekupāža, izkniedētie caurumi, attēli – no pirmā acu uzmetiena var šķist banāli, pat dekoratīvi vai nostalģiski. Tomēr autores interpretācijā šie objekti kļūst par daļu no afektīvās ekonomikas kritikas: tie nav vienkārši sentimentāli, bet funkcionalizēti kā atmiņas un izjūtu inducētāji,” raksta recenzents Jānis Dzīrnieks.
Šī māja, pilnībā nekad nepabeigta, šodien kļūst par savdabīgu, klusējošu scenogrāfiju, kurā kustība tiek atlikta, bet nozīme neuzbāzīgi uzkrājas detaļās. Telpa netiek pārvērtēta – tā tiek lasīta, novērota un aktivizēta caur gandrīz nemanāmiem žestiem. Dena Doloresa Sircova ievada izstādē caur rozā filtru, kas iekrāso dienasgaismu kā dramaturģisku ieelpu. Zem tā – kājslauķis ar uzrakstu “Welcome”, kas robežojas starp pieklājības formu un vieglu, kičīgu ironiju. Tā ir pirmā mizanscēna – negaidīta, bet neuzbāzīga. Darbu “Šis nav defekts. Šis ir scenārijs” caurvij kiča estētika – sadzīviski priekšmeti, dekoratīvi pārklājumi, masveidība –, kas netiek izcelti kā joks vai komentārs, bet vienkārši eksistē savā klātbūtnē. Caur scenogrāfiskiem, viegliem pieskārieniem viss darbojas kā fona spriegums. Liftā sakrautie plastmasas krēsli, linoleja josla starp kāpnēm, rozā pārklājumi uz otrā stāva logiem un nelielie gaismas avoti zem kāpnēm – “dežurantiņi”, kas apropriēti no teātra vides, – veido vienotu telpisku kopumu. Autore norāda, ka “Tā nav izstāde, kurā skatīties. Tā ir struktūra, kurā jāuzturas. Katrs elements ierosina iespējamu trajektoriju, bet neuzstāj. Nekas nenotiek, taču viss varētu notikt”. Sircovas recenzente Līva Rutmane apgalvo, ka “Šādu un tam līdzīgu artefaktu pielietojums (balti plastmasas krēsli, linolejs) D. D. Sircovas darbos ļauj runāt par sarežģītām tēmām, kiču tik tiešām padarot par “domāšanas formu”. Šo domāšanas formu var sasaistīt ar mitoloģisko domāšanu, kas arī balstās uz atkārtotiem simboliem un ierobežotām nozīmēm”.
Dodoties pa kāpnēm uz izstādes otro stāvu, kļūst dzirdamas atšķirīgas, bet radniecīgas skaņas kompozīcijas, kas izskan no vairākām vietām šajā zonā. Abu to autore ir Spāre Vītola, kas diplomdarbā “Vilciens un sniega mākonis” apvieno “divus emocionāli un stilistiski kontrastējošus muzikālus stāstus iekštelpā un ārtelpā, tos uztverot kā dubulto ekspozīciju fotogrāfijā, pievēršot uzmanību klusuma nozīmei skaņdarbā”. Skatītājs aicināts piedzīvot darbu, gan virzoties no telpas uz telpu un ļaujot skaņām pārklāties, gan atsēžoties uz koka soliņa, kas saglabājies brīvās Latvijas laika finiera paneļu klātā starptelpā. Šī telpas specifiskā apdare un tās pielietojums rada vēsturiska vilciena vai dzelzceļa stacijas dūmakainā interjera priekšstatu, kas pastiprināts ar autores izstrādātiem smalkiem vizuāliem elementiem. Recenzente Auguste Petre raksta: “Skaņas darbs radīts kā kompleksa noskaņu ainava, kurā izmantoti gan dziļās klausīšanās jeb deep listening, gan lauka dabas jeb field recordings un citi tehniski paņēmieni, kuru lietojums attiecīgi pārliecina par radītās skaņu ainas asociatīvo un meditatīvo spēku. Īpaši intriģē darba gala rezultāts, kurā divas samērā pretrunīgas audio daļas kļūst par vienotu informācijas nesēju.”
Ja pieceļas no soliņa un dodas pa labi, var rasties sajūta, kā ejot caur stikla durvīm. Ielaminētais un ar mapes eņģēm durvīs iestiprinātais papīrs ir līgums Krišjāņa Beļavska darbā “Trešā puse. Akcionāru projekts”. “Krišjāņa darbā intriģējoši apvienoti dažādi elementi, no kuriem katrs, iespējams, spētu kļūt par pilnvērtīga mākslas projekta metodoloģisko pamatu,” norāda recenzents Kārlis Vērdiņš, kurš atzīmē, ka “dokumentētais asistenta nodarbināšanas process kļūst par papildu slāni šo darbu uztverē, mudinot reflektēt par jauna mākslinieka pozicionēšanos kapitālistiskā sabiedrībā, kura nosprauž gana stingrus izdzīvošanas noteikumus, kas balstās uz finansējuma piesaistes mehānismiem, nepieciešamību ražot jaunas, oriģinālas idejas un nemitīgu konkurenci. Krišjānis šo sistēmu apvērš otrādi, pats kļūdams par konkursa organizētāju, pretendentu vērtētāju un apmaksāta asistenta nodarbinātāju, vienlaikus saglabādams mākslinieka jutīgumu un atvērtību, kas ļāvusi emocionāli mijiedarboties ar asistentu un vismaz uz kādu brīdi mēģināt iejusties viņa dzīves apstākļos.” Pieredžu neērtību uzrāda arī telpas otrajā galā esošais aizmūrētais balkons, kurā iespējams tikai atvērt durvis, bet ne uzkāpt, lai izbaudītu skatu.
Trešās durvis šajā telpā aizved uz Ievas Vieses diplomdarbu “Skatiens sašķīst un atgriežas kā forma”, kuru var pieredzēt gan no cilvēka augstuma, gan pieliecoties zemāk un kļūstot par skatiena virzītu vērotāju. Paradoksa formā izteiktais diplomdarba nosaukums reflektē par attiecībām starp šķietami nemateriālo un materiālo teorijā un mākslā, izsekojot vērotāja un vērojamā attiecībām un mijiedarbei. Instalācijas izejas punkts ir mutācija laboratorijas vidē – vērošanas akta un tā ietekmes liecība. Apspēlējot kino teorijas atziņas par skatītāja spēju radīt naratīvu, darbs aicina sekot keramikas, porcelāna un čuguna būtņu un parādību trajektorijām. Darba recenzente Gundega Evelone raksta: “Šoreiz te nav klātesoša aktīvā skatītāja – pētnieka, un nav arī apskatāmā – no fiktīvās milzu mitrenes palicis tikai tās pārakmeņojies nospiedums, bet ir jūtams skatiens – pēc lietiskajiem pierādījumiem un to izvietojuma var nojaust, kādi bijuši skatiena mērķi un veidi.”
Cauri “vilciena” zemajām durvīm nonākot Kugas vecajā darbnīcā, šķiet, perspektīva izplešas. Tajā, neērti liels un uzbāzīgs, ir novietots mednieku tornis. Mākslinieces Lauras Aizporietes instalācija “Aprītā istaba: gaide un latence”, kas būvēta kā nolieguma, neziņas un apšaubāmas drošības diagonāle, sastāv no brīvi stāvošiem objektiem un parādībām, kurus drīzāk prasītos saukt par tēliem. Maģistra darbs pieskaras traumas, kolektīvās atmiņas, psiholoģijas un afektu teorijām. Telpa šķiet ietīta pienainā miglā, un pat vasaras smagajā saulē uz tās logiem turas leduspuķes, kā latenta stāvokļa fiziska izpausme. Telpu kā vienumu pastarpināti un nepārliecinoši sargā butaforisks pūķa zobs, kas novietots dārzā – vietā, kas pirms padomju režīma iejaukšanās šķietami bija atvēlēta strūklakai. Aicinot iemantot empātisku skatienu, autore vēlas atvērt jautājumu – ko iesākt ar nevēlamo? Darba recenzente Liene Pavlovska komentē: “Lai gan darbs ir tieša atsauce uz šobrīd notiekošo brutālo Krievijas karu Ukrainā, darbā tiešā veidā mazāk apskatīts sociāli politiskais konteksts, bet vairāk pievērsta uzmanība indivīda (un kolektīva) iekšējai, emocionālajai uztverei, sevišķi domājot par kara pieredzēm un kara pieredžu sekām ilgtermiņā.”
“Saki: “Āāāā!” Zobārsts sāk ar diagnostiku. Viņš izvelk savus instrumentus un aptausta sienu apdari. Pie sienas piestutē mazu spogulīti, kurā paveras skats negaidītā mērogā. Reizēm tā notiek, caurums izrādās portāls. Padrupinot atlekušo apmetumu, pēkšņi esi citā biezumā. Nākamais biezums – avīzes no 1992. gada piedāvā apsardzes pakalpojumus. Izlasa, aizlīmē ciet un taustās tālāk. Putekļu reibumā viņš pamanās vienu caurumu izurbināt līdz blakus telpai. “Kakta kanāla bojājums,” viņš pieraksta savā kabatas blociņā. “Jūsu mājai smaganas kā mākoņi, un, šķiet, tā pulsē griestu spraugu ritmā. Izskatās, ka jūsu kardiogramma atgādina nošu pierakstu, savukārt pamatus derētu izbalināt. Balkona margu sakodiens – stabilizējams.”” (Radošās rakstīšanas eksperimenti izstādes koncepcijas veidošanai. Latvijas Mākslas akadēmija, 2025. Specialitātes POST digitālais arhīvs.)
Aicinām arī jūs – zobārstus, pastniekus, māksliniekus, skatītājus – nākt un izpētīt Jāņa Kugas māju un mākslinieku domu telpu.
Izstādes darba laiks: no piektdienas līdz svētdienai, 15.00–18.00.
Recenziju fragmenti: Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas POST specialitātes 2025. gada absolventu darbu recenzijas. Latvijas Mākslas akadēmija, 2025. Latvijas Mākslas akadēmijas digitālais arhīvs.
Titulbilde: Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas POST specialitāte, 2025. Latvijas Mākslas akadēmijas digitālais arhīvs.