Kaut arī sevi pieskaitu pie sajūtu meklētājām muzejos, tomēr par mākslas izstādēm parasti nerakstu, jo šķiet, ka par mākslu neko daudz nezinu. Bet šoreiz tieši mākslas izstāde manī rosināja daudz pārdomu.
Tad nu šoreiz par izstādi “Prado 12 raksturi” Mākslas muzejā Rīgas Birža (izstādes kuratore Daiga Upeniece, mecenāti Boriss un Ināra Teterevi). Godīgi sakot, es ne tikai nerakstu par mākslas izstādēm, bet arī salīdzinoši reti tās apmeklēju. Gluži vienkārši tādēļ, ka tā saucamajā kultūras produktu tirgū to mūžs ir ļoti īss. Neesmu vēl paspējusi saprast, kur kas jauns atvēries, neesmu vēl saorganizējusi visus savus un ne-savus bērnus, kad pasākums jau beidzies. Šī iemesla dēļ mūsdienīgā muzeju kolekciju superpieejamība man – privātā uzņēmumā deviņas stundas strādājošai sievietei, kas vēl apkrāvusies ar dažādiem hobijiem, bērniem un draugiem – paliek gandrīz tikpat nepieejama.
Tagad par pašu izstādi. Pirmkārt, šī kaut kādā mērā man personīgi ir ļoti tuva izstāde. Liona Feihtvangera darbs “Goija” kādreiz bija viens no maniem mīļākajiem romāniem. Krāšņais, skarbais, politizētais un reliģiski piesātinātais mākslas radīšanas process, Spānijas kultūrvide, inkvizīcijas politiskā un ideoloģiskā ietekme, mākslas pasūtīšana un kolekcionēšana galmā (kā izrādās, kā tagadējā Prado muzeja aizsākums) – tas viss romānā savijas kolorītā stāstā, kas fascinē. Un tagad Rīgas Birža ir atvedusi man daļu šī stāsta uz Rīgu, un ir iespējams personiski aplūkot, ja ne pašu Goijas gleznoto “Albas hercogieni”, kurai ar Goiju it kā esot bijis mīlas sakars, vai “Kailo Mahu”, kas arī esot tā pati persona, tad vismaz “Donnu Tadea Arias de Enriquez”.
Otrkārt, un galvenokārt, šajā rakstā es vēlos publiski akcentēt to milzīgo soli attīstībā, ko Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ir veicis pēdējos desmit gados. No maniem studiju laikiem, kad pa putekļaino un viegli pēc padomju laikiem vējojošo dienesta eju apciemojām kolēģi LNMM, līdz tagadējai spožajai, atjaunotajai ēkai, no laika, kad Rīgas Biržas vispār vēl nebija, bet joprojām pastāvēja manas bērnības iztēli visvairāk rosinošais Aizrobežu mākslas muzejs, kurš, protams, nespēja pildīt mūsdienīga muzeja funkcijas, līdz tagadējam LNMM – institūciju apvienībai, no kurām katra spēj saglabāt savu raksturu, – ir vienlaikus garš un īss laika nogrieznis. Drīzāk šķiet – īss. Liekas, ka LNMM ir pratis savā labā izmantot jebko – politisko konjunktūru, savu īpašo vietu Latvijas kultūras spēlētāju laukā, laiku, naudu, naudas neesamību, krīzi, apziņu par sava krājuma unikalitāti un līdz ar to savu misiju sabiedrībā un valstī –, un, manuprāt, tieši izstāde “Prado 12 raksturi” vislabāk parāda gan institūcijas noieto ceļu, gan sasniegumus. Atvest uz Latviju šāda mēroga izstādi, nodrošinot visu, kas ar to saistīts (ieskaitot attiecības ar mecenātiem), demonstrēt pārliecinošu izstādes kuratora redzējumu, nodrošināt pieejamu ieejas maksu, izstādes katalogu, jā, arī, zināmā mērā personisku viesmīlību, neskatoties uz drošības pārbaužu veicēju it kā skarbo stiliņu, – manā skatījumā tas ir izcilnieku ceļš. Un šī nav pirmā ievērojamā izstāde. Ir taču vēl arī bijušas “Faberžē” (projekta koordinatore Vita Birzaka), “Vija Celmiņa. Dubultā realitāte” (kuratore Elita Ansone), “Provansas valdzinājums” (kuratores Vita Birzaka, Daiga Upeniece) un citas.
LNMM, bet īpaši Mākslas muzejs Rīgas Birža, ir pirmais un līdz šim vienīgais muzejs Latvijā, par kuru es kā skatītāja domāju, ka jāuzmana tā izstāžu pieteikumi, un regulāri plānoju tajā atgriezties, jo zinu, ka vairums no izstādēm būs izcila satura pieteikumi un lieliski izpildījumā. Veiksmi Rīgas Biržai un LNMM arī turpmākajos darbos!
Attēli:
Franss Purbuss Jaunākais (Frans Pourbus the Younger, 1569–1622). Francijas Izabella, Spānijas karaliene. Fragments. Ap 1615. Audekls, eļļa. Prado Nacionālā muzeja kolekcija. (© Photographic Archive. Museo Nacional del Prado, Madrid. Foto: José Baztán y Alberto Otero).
Pīters Kuks fan Ālsts (Pieter Coecke van Aelst, 1502–1550). Svētā Antonija kārdināšana. 1543–1550. Koks, eļļa (fragments). © Madrid, Museo Nacional del Prado.