Pirms pie durvīm sāk uzstājīgi klauvēt vasara ar vēlmi brīvdienas pavadīt tuvāk dabai, gozējoties siltajos saules staros, ir pēdējais brīdis, lai vēl paspētu apciemot muzejus, kuru ekspozīcijas izvietotas iekštelpās.
Pēdējā laikā esmu nokļuvusi Raiņa un Aspazijas muzeju valstībā. Valstībā, jo šim ikoniskajam pārim ir veselas sešas muzeju rezidences – Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, Raiņa muzejs Jasmuižā, Raiņa muzejs Tadenavā, Aspazijas māja Dubultos un Raiņa māja Berķenelē. Trīs no šiem muzejiem [Memoriālo muzeju apvienības muzeji] pagājušajā gadā ir piedzīvojuši rekonstrukciju, par ko arī saņēmuši atzinību "Kilograms kultūras" nominācijā "Mantojums". Un ir arī pelnījuši.
Lielākais izaicinājums Rīgas un Jūrmalas muzejiem esot bijis tas, ka tās būtībā ir mājas, kurās dižgari ir uzturējušies, – līdz ar to izaicinājums bijis saprast, kā padarīt apmeklētājiem muzeju interesantāku par parastu pastaigu cauri dzīvojamām telpām. Te talkā ir nācis divdesmit pirmais gadsimts ar savām tehnoloģiskajām iespējām. Un tas ir izdevies lieliski – video projekcijas, interaktīvas spēles un hologrammas spēj uzrunāt ne tikai bērnus un pusaudžus, kuriem Rainis šķiet tāds, kas "ir piedzimis vecs, uzrakstījis “Jāzepu un viņa brāļus” un nomiris vecs", bet arī iesaistīt pieaugušos un tehnoloģiju iebiedētus seniorus.
[2015. gadā atjaunotajā Jūrmalas pilsētas muzeja filiālē] Aspazijas mājā Dubultos tās ir interesantās interaktīvās spēles uz lielā saimes galda – dzejoļa veidošana, svētku galda klāšana vai Aspazijas kaķu meklēšana. Kā arī muzejā var sastapt pašu Aspaziju, rakstot dzeju un sēžot savā gultā. Un ieraudzīt Aspazijas kaķīšus.
Savukārt [2016. gadā pēc rekonstrukcijas atvērtajā Memoriālo muzeju apvienības Raiņa un Aspazijas muzeja] Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā ir izcelts vārds, jo Rainis galu galā ir radījis un mantojumā atstājis prāvu skaitu latviešu valodas vārdu, ko izmantojam vēl šodien. Un arī šeit ir ļoti uzrunājoši digitālie risinājumi – skaties un nebeidz priecāties.
Abi muzeji apstiprina to sajūtu, kādam ir jābūt mūsdienīgam muzejam, lai tas spētu lauzt stereotipus par to, ka muzejs ir kaut kas gaužām arhaisks un garlaicīgs. Abos muzejos ir piestrādāts pie mazām detaļām un knifiņiem, kas liek priekā iespurgties. Piemēram, Rīgas mājas mantu novietošanas skapīši, kur katram piešķirts Raiņa darbu varoņu vārds.
Muzeja darbinieces teic, ka uz Raiņa muzeju Tadenavā jādodas vasarā un, vēlams ar bērniem, jo tieši viņu zinātkāre un vēlme uzzināt visu jauno arī pieaugušajiem pavērs pilnvērtīgu muzeja baudīšanu. Tad nu jāatrod radu lokā kādi bērni un vasaras siltajās dienās jābrauc uz Tadenavu!
Ieeja Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā ir par ļoti pieejamu cenu, savukārt Aspazijas mājā Dubultos tā ir bezmaksas.
Tik daudz par to, ko var redzēt klātienē, apmeklējot muzejus, tagad par to, cik mūsdienās svarīgs muzeju aspekts ir to spēja veidot komunikāciju sociālo tīklu vidē. [Memoriālo muzeju apvienības] Raiņa un Aspazijas muzejs sociālajā tīklā Facebook pieturas pie ierastas komunikācijas veidošanas stratēģijas: informē par jaunumiem muzejā, publicē foto vai video atskatus no notikumiem muzejā, veido uzaicinājumus par pasākumiem muzejā, aktīvi dalās ar citu mediju linkiem, kuru publikācijās ir minēts muzejs. Tik tālu viss ir teicami – komunikācija notiek, sekotāju skaits aug un vispārīgi ir sajūta, ka muzejs saprot, ko dara, un ir aktīvs sociālo tīklu izmantotājs.
Problēma sākas tajā, ka Raiņa un Aspazijas muzejs nesen ir izveidojis atsevišķus kontus katrai Raiņa un Aspazijas muzeja rezidencei. Kāpēc tas nebūtu pareizākais lēmums? Pirmkārt, kvalitatīva sociālo tīklu komunikācijas veidošana un uzturēšana ir laikietilpīgs un tomēr diezgan piņķerīgs darbs. Otrkārt, kā vēsta vecais labais teiciens “less is more” jeb “mazāk ir vairāk”, ir pilnīgi pietiekoši, ja muzejam (vai jebkuram citam uzņēmumam, iestādei) ir pa vienam profilam sociālajos tīklos. Vairākus pastarpinātus profilus sociālajos tīklos var atļauties veidot lieli uzņēmumi, gribētos pat teikt – globāli uzņēmumi, kuri var atļauties algot gan nepieciešamos speciālistus, lai veidotu kvalitatīvu saturu, un kuriem komunikācijas saturā ir tik būtiskas atšķirības, lai par tiem vēstītu atsevišķi konti (piemēram, “Mercedes-Benz Latvia”, “Mercedes-Benz Australia” u.tml.). Treškārt, vairāki konti sadrumstalo auditoriju. Panākt to, lai visi galvenā profila sekotāji seko arī pārējiem profiliem, ir praktiski neiespējami, bet, sākot dalīt publicējamo informāciju, pastāv risks sasniegt ļoti mazu auditorijas daļu (jo kāpēc gan, lai kādam, kurš seko lapai “Raiņa un Aspazijas māja”, neliktos saistoši arī kāds ieraksts no lapas “Raiņa muzejs Tadenavā”). Vēl sliktāka ir satura dublēšana visos profilos, līdz ar to zaudējot sekotājus, kuriem vienkārši apniks vairākas reizes savā laika joslā lasīt vienu un to pašu. Ieteiktu vēlreiz krietni apdomāt šo soli un varbūt tomēr palikt pie viena galvenā konta, kurš runā par visiem Raiņa un Aspazijas muzejiem.
Vēl padoms ikviena korporatīvā sociālā tīkla profila veidotājiem – vispirms izvērtēt, kurā no sociālo tīklu platformām (Facebook, Twitter, Instagram, Draugiem.lv, Vkontakte u.tml.) ir visvieglāk sasniegt savu mērķauditoriju. Piemēram, sociālais tīkls Twitter ir noderīgs, lai rakstītu ziņojumus, kurus auditorijai ir nepieciešams saņemt pēc iespējas ātrāk. Tāpēc tas ir vairāk piemērots ziņu portāliem, radio vai TV kanāliem vai, piemēram, telekomunikāciju uzņēmumiem un bankām, lai operatīvi paziņotu par traucējumiem tīklā vai banku darbībā. Instagram būs pateicīgs rīks gadījumos, ja ir ļoti daudz vizuālā materiāla, ko komunicēt. Piemēram, kādam grāmatvedības uzņēmumam noteikti būs daudz grūtāk veidot Instagram saturu nekā ziedu veikalam. Ja nav pārliecības, vai ir vajadzība (un kapacitāte uzturēt komunikāciju) pēc Instagram vai Twitter konta, ir vērts atcerēties principu “less is more” un pilnībā pietiks, ja būs izveidots profils tikai Facebook sociālajā tīklā. Facebook lieliski nosedz gan Twitter, gan Instagram piedāvājumu un, ja laika, naudas, cilvēku vai kādi citi resursi neļauj plašāk izvērsties, ar šo sociālo tīklu būs gana. Jo nekas nav sliktāks par aizmirstībai nolemtu sociālo tīklu profilu, kurā pēdējais ieraksts bijis pirms pusgada vai diviem gadiem.
Fotogrāfijas: Alise Pabērza