Referātā, ko piedāvāju Starptautiskās muzeju padomes (ICOM) Muzeoloģijas komitejas 42. simpozijam “Tradīcijas turpinājums muzeoloģijā”, kurš norisināsies ICOM ģenerālās asamblejas “Muzeji kā kultūras centri: Tradīcijas turpinājums” ietvaros no 1. līdz 7. septembrim Kioto pilsētā Japānā, pievēršos muzejiem un atmiņu politikai mūsdienu Eiropā.
Centrālu vietu diskusijā par muzeju attiecībām ar politikas sfēru ieņem profesionālās ētikas, attiecīgi – muzeja definīcijas jautājums. Tādēļ ļoti interesanti aizvadītajos pāris mēnešos ir bijis sekot līdzi debatēm par ICOM valdes piedāvāto (balsošanai virzīto) alternatīvo muzeja definīciju, jo tas iezīmē spēles lauku arī mani interesējošā jomā.
Kad šī gada maijā domnīcas Creative Museum rīkotajā konferencē “Demokratizējot muzejus: Pārvaldība un publiskā kvalitāte” vienam no tās dalībniekiem, ICOM deleģētajam Muzeja definīcijas komitejas pārstāvim profesoram Deividam Flemingam jautāju, kas būtu sagaidāms no jaunās definīcijas, atbilde bija ļoti rezervēta attiecībā uz iespēju tajā ieraudzīt progresīvu – demokrātijas un cilvēktiesību aktīvisma paradigmā balstītu – formulējumu.
Jautāts par konkrēta juridiska termina – vispārējo cilvēktiesību jēdziena – iespējamu iekļaušanu muzeja definīcijā, Deivids bija piesardzīgs, ja ne skeptisks. Viņa arguments bija saistīts ar bažām par lielo autoritāro valstu – galvenokārt Ķīnas – paredzamajām iebildēm pret demokrātijas pamatjēdzienu, vēl jo vairāk aktīvisma (sociālā, ekoloģiskā u.tml.) jēdzienu parādīšanos profesionāli saistošā starptautiskā dokumentā.
Tad jūlijā sekoja jaunās definīcijas priekšlikuma publicēšana ICOM lapā, kas uz šeit minētās piesardzības fona pārsniedza visas ekspektācijas. Tajā muzejs ne tikai nosaukts par demokratizējošu un iekļaujošu, bet definīcija arī proponē sociālo taisnīgumu, vienlīdzīgas tiesības un rūpes par globālo labbūtību. Protams, ka ar muzejspecifiskiem līdzekļiem un saziņā ar kopienām, kurām tas kalpo.
Jā, iespējams, ka formulējums ir par garu un ar atkārtošanās momentiem, ko tomēr konsultāciju ceļā var nesāpīgi novērst. Jādomā, ka pie tik izteikta muzeja aktīvisma funkcijas izcēluma alternatīvajā definīcijā konfrontācija ar nosaukto Āzijas milzi ICOM ģenerālajā asamblejā Kioto tiešām ir nenovēršama. Tomēr to, ka konfrontācija vispirms nāks no mūsu pašu Vakareiropas, šķiet, paši ICOM deleģētie definīcijas komitejas kolēģi nebija gaidījuši. Īsā laikā un bez biedru iesaistes virkne nacionālo un starptautisko komiteju ir parakstījušas ICOM Eiropa virzīto iniciatīvu šogad atlikt balsošanu par jaunas definīcijas pieņemšanu. Tas tad, visticamāk, nozīmētu procesa apturēšanu līdz nākamajai ģenerālajai asamblejai 2022. gadā.
No tā, ko esmu varējis lasīt e-pastu apmaiņā saistībā ar ICOM Eiropa uzsaukumu, vienīgi Dānijas ICOM Nacionālā komiteja spējusi saglabāt profesionālo aukstasinību un necensties bloķēt demokrātisku lēmumu pieņemšanas procesu, pozīciju pamatojot ar uzticēšanos ICOM iedibinātajai procesuālajai kārtībai. Arī citi ziemeļu kaimiņi izmantojuši iespēju vēsi paklusēt, kas šajā situācijā ir apdomīgāks lēmums.
Tā nu sanāk, ka dodos uz Kioto pārstāvēt ICOM Latvijas Nacionālo komiteju un piedalīties ICOFOM simpozijā, bet abu organizāciju valdes man nav jautājušas viedokli pirms ar parakstu atbalstīt alternatīvās muzeja definīcijas bloķēšanas iniciatīvu. Vienīgi pārstāvot Žaņa Lipkes memoriālu Starptautiskās cilvēktiesību muzeju federācijas (FIHRM) konferencē, par kuras biedru Lipkes memoriāls nupat kā kļuvis, man nav de facto priekšraksta jautājumā par pozīciju alternatīvās definīcijas sakarā!
“Iztēlotais muzejs” – tāds ir mana referāta nosaukums un tā es saucu jauno muzeoloģisko formulu, kura faktiski apgāž kājām gaisā agrāko lietu kārtību izpratnē par muzeju kā ekskluzīvi materiālās pasaules lietu klasificēšanas un atributēšanas galaproduktu. (Plaisa klasiskajā muzeja definīcijā radās jau 2007. gadā, kad atbildot uz UNESCO 2003. gadā pieņemto “Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu”, ICOM muzeja definīcijā līdzās materiālajam iekļāva arī nemateriālā kultūras mantojuma jēdzienu.)
Un pat tad, ja topošajā UN Live – Apvienoto Nāciju muzejā (atcerēsimies, ka ICOM darbojas zem UNESCO patronāžas) – nav paredzēta vieta kaut vienam vienīgam fiziskam priekšmetam (kur nu vēl priekšmetu kolekcijai), bet tikai un vienīgi stāstiem, tas nepasargās jaunās muzeoloģiskās formulas augli – “iztēloto muzeju” – no tiem pašiem riskiem, kādiem bija pakļauts tā caurcaurēm materiālais priekštecis.
Politiskās sfēras radikalizēšanās Eiropā un citviet pasaulē vēl jo izteiktāku padara nepieciešamību pēc laikmetīgas – demokrātijas un aktīvisma terminoloģijā bāzētas (reaģējošas, ne reakcionāras) – muzeja definīcijas. Tas, vai nākotnes muzejā būs vairāk matērijas vai ciparu, un tamlīdzīgi tehniski jautājumi, kas šobrīd satrauc ortodoksos Eiropas muzejniekus, jaunās muzeja definīcijas globālajā kontekstā šķiet gluži vai otršķirīgi.