Kultūras ministrijas (KM) mājaslapā 26. novembrī apspriešanai nodots “Paziņojums par līdzdalības iespējām likumprojekta “Grozījumi Muzeju likumā” izstrādes procesā”. Priekšlikumi iesniedzami līdz šodienai, 11. decembrim.
Te varēja iepazīties ar diviem dokumentiem: pašu likumprojektu “Grozījumi Muzeju likumā” un “Likumprojekta “Grozījumi Muzeju likumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju)”. Anotācija pamato likumprojekta nepieciešamību. Tajā teikts, ka likumprojekta mērķis ir uzlabot valsts muzeju pārvaldību un precizēt muzeju nozares normatīvo regulējumu. Anotāciju un likumprojektu izstrādājusi KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļa, sadarbojoties ar Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrību.
Likumprojekts izstrādāts, pamatojoties uz Kultūrpolitikas pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam “Radošā Latvija” un saskaņā ar turpat apstiprināto “Muzeju nozares stratēģiju 2015.–2020. gadam” un Latvijas Muzeju padomes darba plānu 2018.–2022. gadam (1.6.7.punkts – izstrādāt priekšlikumus funkcijām atbilstošam un darbību stimulējošam muzeju juridiskajam statusam).
Tāpat likumprojekta nepieciešamību pamato tādu normatīvo aktu kā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, “Par 1970. gada 14. novembra UNESCO Konvenciju par kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību maiņas aizliegšanu un novēršanu”, 2018. gada 1. novembra likuma “Par 1995. gada 24. jūnija UNIDROIT Konvenciju par zagtajiem vai nelikumīgi izvestajiem kultūras priekšmetiem” ievērošana, kā arī ar Eiropas Padomes Konvencijas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar kultūras vērtībām, prasību izpilde.
Likumprojekta nepieciešamības pamatojumā nav ietverta atsauce uz Valsts kancelejas 2017. gada 1. augustā publiskoto “Valsts pārvaldes reformu plānu 2020” un uz Ministru kabineta 2017. gada 24. novembra rīkojumu Nr. 701, kurš to apstiprina[1]. Attiecīgi – likumprojekts nav tieši saistīts ar Valsts pārvaldes reformu plānā noteikto kvalitatīvo un kvantitatīvo mērķu sasniegšanu[2], par ko ministrijām 2021. gada sākumā būs jāatskaitās Valsts kancelejai.[3]
Likumprojekts, kura mērķis ir “uzlabot valsts muzeju pārvaldību”, gan paredz jaunas valsts muzeja darbības formas – atvasināta publiska persona – ieviešanas praksē iespēju, taču šāda juridiskās darbības forma netiek noteikta kā obligāta un likumprojektā arī nav paredzēti termiņi valsts muzeju reorganizācijai. Līdz ar to likumprojekta virzības brīdī nav prognozējama būtiska ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru.[4] Citiem vārdiem, attiecībā uz valsts muzeju pārvaldības uzlabošanu, kas jauno juridisko formu neuzliek par saistošu pienākumu un nenosaka reorganizācijas laika termiņus, likumprojekts ir perfekts placebo. KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas bijušās vadītājas publiski izskanējušais aizrādījums domnīcas pārstāvjiem nelietot reformas jēdzienu plānoto Muzeju likuma grozījumu un plašākas aktuālās diskusijas par muzeju pārvaldības jautājumiem sakarā, līdz ar šī likumprojekta publiskošanu ir ieguvis skaidras aprises.
Nav noliedzams, ka iespējamās un brīvprātīgās reorganizācijas rezultātā valsts muzeju direktoriem dotās tiesības beidzot pašiem noteikt muzeja pakalpojumu cenrādi, atalgojumu apmēru darbiniekiem, paturēt un ieguldīt attīstībā nopelnītos līdzekļus ir apsveicama lieta, taču gaužām elementāra līdzšinējo sistēmas nepilnību labošana.
Terminēto līgumu valsts muzeju direktoriem problēmas risinājums? Jā, likumprojekts ietver regulējumu attiecībā uz valsts muzeja direktora amata termiņa ierobežojumu – 5 gadi bez ierobežojumiem tikt atjaunotam amatā. Notecējuma sākums direktoru darba līgumiem 14 valsts dibinātajos un uzturētajos muzejos (no tiem – Kultūras ministrijas padotībā 8 muzeji, 6 – citu ministriju pakļautībā) noteikts no likumprojekta spēkā stāšanās brīža. Tātad paredzams – no 2020. gada pirmās puses.
Būsim godīgi, šāds regulējums īpaši cienījamajiem pensijas vai pirmspensijas vecuma valsts muzeju direktoriem vērtējams kā zelta parašūts pēc analoga ar korporatīvās pasaules bonusu praksi ilggadējiem darbiniekiem. Atšķirība tikai tā, ka valsts muzeju direktori pilnīgi droši paliks amatos, kamēr nākamais nopietnais vērtējums, šķiet, būs gaidāms vēl tikai 2025. gadā. Bet arī tad direktoru izvērtēšanas kritērijus nenoteiks virzītā likumprojekta grozījumi, kas, no vienas puses, tiecas novērst absurdo situāciju, kurā valsts muzejiem bija liegta saimnieciskās darbības rezultātā iegūto līdzekļu uzkrāšana, investēšana, attiecīgi – sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošana, bet, no otras puses, reorganizāciju nemaz obligāti neprasa.
Šādu birokrātisku procesu īstenošanas laikietilpība liek domāt, ka pat tad, ja kāds no valsts muzejiem izlems reorganizēties un kļūt par atvasinātu publisku personu ar brīvākām saimnieciskās darbības iespējām un prasībām, kas no tā izriet, tas nevarēs notikt ātrāk kā 2021. gadā. Tātad direktoru 5 gadu darbības izvērtējums diez vai varēs būt saistīts ar prasībām, ko izvirzītu jaunais regulējums, jo tas vienkārši nebūs saistošs no jaunā darba līguma brīža. Nekāda cita formāla kritērija kā tikai akreditācijas process jau valsts muzeju direktoru izvērtēšanā nemaz nepastāv. Bet akreditācija, kā zināms, ir minimālo prasību izpilde.
Visbeidzot, likumprojektā atrunātā iespēja ļaut valsts muzejiem veidot konsultatīvas padomes piedāvātās juridiskās formas ietvaros ir vienkārši pārpratums. Padomei ir nozīme tad, kad tai ir lemtspēja – pilnvaras pieņemt un atlaist direktoru, nevis tikai konsultēt. Bet šis jau attiecas uz pavisam citu muzeju pārvaldības modeli, ko domnīca ir rosinājusi izvērtēt vismaz jau kopš “Valsts pārvaldes reformu plāna 2020” izsludināšanas 2017. gadā.
Valsts muzeju pāreja uz nodibinājumu statusu, piemēram, tiešām būtu saucama par reformu. Tas liktu no jauna dibināt valsts muzejus (kuri, izvērtējot iespējas, izvēlētos iet šo ceļu) kā privātus nodibinājumus ar valdījumā uzticētu valsts mantu ar visām no tā izrietošām brīvībām un atbildībām, bet ne tikai. Iniciatīva no valsts muzeju puses liktu arī pašvaldībām testēt šo modeli, apvienojot virkni trūcīgu un mazefektīvu muzeju lielākās reģionālo muzeju apvienībās. Šāds centralizācijas process lietpratīgas plānošanas gadījumā būtu īstenojams līdztekus administratīvi teritoriālajai reformai, kura ir vēl tikai uz papīra.
Tas paredzētu veselu likumprojektu virkni un drosmīgu pārresoru redzējumu, kurš aptvertu visu Latvijas publisko muzeju pārvaldību un liktu pārdefinēt tās filozofiju. Šo pēc būtības varētu saukt par muzeju pārvaldības reformu lielāka valsts pārvaldes reformu plāna ietvaros. Atskatoties uz Nīderlandes (20. gs. 80.–90. gadu mijā) un Igaunijas (2009–2019) muzeju pārvaldības reformu pieredzi, redzams, ka tie ļoti paredzami būtu sāpīgi turpmākie desmit gadi, kuru laikā mēģinājumu un kļūdu procesa gaitā, iesaistoties daudziem nozares spēlētājiem, tiktu ielikti pamati tādai muzeju sistēmai, kas vienlīdz atslogotu valsts aparātu, stimulētu iniciatīvu un jau pārredzamā laikā dotu atdevi sabiedrībai – labākus publiskos muzejus.
Bet varbūt tie mums šķiet gana labi arī pie līdzšinējās pārvaldības formas, ar kuru dzīvojam kopš globālās finanšu krīzes laika un kuru, tiecoties modernizēt, pat neuzliekam par pienākumu to realizēt un nenosakām konkrētus termiņus?
Lūk, akadēmiķa Jāņa Stradiņa (1933–2019) atbilde:
“2009. gadā, visdziļākajā krīzes laikā, 59 % latviešu bija apmierināti ar dzīvi. Pērn – 68 %, kamēr Eiropas Savienībā vidēji 75 %. Manuprāt, tas liecina par latviešu pieticību. Vidējais latvietis dzīvo nesalīdzināmi sliktāk par vidējo eiropieti, bet ir gandrīz tikpat apmierināts ar dzīvi kā labklājībā dzīvojošais. Tomēr mani ļoti uztrauc emigrācija, demogrāfija un tas, ka Latvija kļūst par vecu cilvēku zemi. Ļoti polarizētu zemi, kur dzīves līmenis pilsētās un laukos ļoti atšķiras. Nekad Latvijas vēsturē nav bijis tā, ka lauki izmirst.
Es domāju, ka mēs esam krustcelēs. Ja izdosies saimniecību tuvākajos 10–15 gados pacelt, ja izdosies izveidot mehānismu, kas motivēs emigrējušos latviešus atgriezties Latvijā, viss būs labi. Ja tas netiks panākts, drastiski jāceļ mūsu izglītības līmenis, prasmju un uzņēmības pakāpe. Jācitē Rainis, kurš teica, ka latvieši ir daudz apdāvinātāki par krieviem, vāciešiem un šveiciešiem.”
[1] “Valsts pārvaldes reformu plāns 2020” ir attīstības plānošanas dokuments, kas pēctecīgi turpina Valsts pārvaldes politikas attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam.
[2] “Valsts pārvaldes reformu plāns 2020” paredz darbības virzību trijās dimensijās: ekonomija (ieguldīt mazāk), lietderība (ieguldīt atbilstoši ieguvumiem) un efektivitāte (ieguldīt gudri) ar mērķi par mazākiem līdzekļiem (ekonomija) sniegt labākus pakalpojumus (efektivitāte) tēriņu attiecības pret iegūto vērtību (lietderība) izvērtējuma perspektīvā. Reformas mērķis ir nodrošināt amata vietu skaita samazināšanu valsts tiešās pārvaldes iestādēs, uz kurām Ministru kabinetam ir tieša ietekme (par aptuveni 6 % jeb 3500 amata vietām triju gadu laikā, apmēram 2 % katru gadu), lai sasniegtu Eiropas Savienības vidējo rādītāju un turpmāk nepārsniegtu to.
[3] MK rīkojums Nr. 701 paredz to, ka ministrijām līdz 2021. gada 15. janvārim būs jāiesniedz apkopošanai Valsts kancelejā informācija par plānā paredzēto pasākumu īstenošanu attiecīgajā resorā. Pēc kā Valsts kanceleja iesniegs Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par plānā paredzēto pasākumu īstenošanu.
[4] Jaunas juridiskās formas – atvasināta publiska persona – piemērošana valsts muzejiem, paredz līdztekus Muzeju likumam grozījumu veikšanu arī “Kultūras institūciju likumā” un “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”.
Image: moderndealership.com