Raivis Sīmansons. Cits memoriālais muzejs. Muzeja-memoriāla ģenēze un attīstības perspektīva

Piecas no desmit populārā tūrisma ceļveža Lonely Planet ieteiktajām top atrakcijām Rīgā (Top things to do in Riga) ierindojamas “tumšā tūrisma” kategorijā: bijusī Valsts drošības komitejas ēka vai tā sauktā Stūra māja, Žaņa Lipkes memoriāls, Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs, Biķernieku memoriāls un 1991. gada barikāžu muzejs. Nosauktie objekti šajā izlasē ieņem attiecīgi no piektās līdz devītajai vietai. Zīmīgi, ka visas šīs vietas (izņemot Biķernieku memoriālu, kuru sāka veidot jau 1986. gadā, bet atklāja tikai 2001. gadā) tapušas pēdējo 30 gadu laikā. Visas šīs vietas arī atbilst klasiskajai “tumšā tūrisma” (angliski – dark tourism) formulai, kuru pagājušā gadsimta 90. gadu vidū definēja Džons Lenons (J. John Lennon) un Malkolms Folijs (Malcolm Foley)[1], ar tumšo tūrismu saprotot ar traģiskiem notikumiem un nāvi saistītu nesenās vēstures, tātad komunikatīvajā atmiņā funkcionējošu, vietu apmeklēšanu.

Vispārējā ievērības cienīgo vietu izlasē Latvijā vēl 2020. gada sākumā cits interneta tūrisma portāls Tripadvisor ierindoja Žaņa Lipkes memoriālu trešajā vietā. Šobrīd (2020. gada novembrī), kad tūrisms ticis būtiski ierobežots, visaugstāk novērtētais tumšā tūrisma objekts ir Liepājas karostas cietums (10. vieta), kam seko Stūra māja Rīgā (16. vieta).

Savukārt Culture Trip ieteiktāko desmit vietu un lietu izlasē, kas būtu jāredz un jādara Rīgā, uzreiz aiz jūgendstila arhitektūras nosauc Latvijas 20. gadsimta vēsturi, kā piemērus tās izzināšanai minot Latvijas Okupācijas muzeju un Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeju – divus raksturīgus tumšā tūrisma objektus.

Tendence ir nepārprotama: populārajās globālā tūrisma platformās tumšā tūrisma vietas – Latvijas memoriāli un muzeji, kuru tematika saistīta ar 20. gadsimta traģiskajiem notikumiem, – ieņem salīdzinoši augstu vietu uzreiz aiz populārajiem arhitektūras un dabas objektiem.

Ja ņemam vērā Eiropas Savienības (un eiropeiski noskaņoto nacionālo valstu, reģionu un pilsētu) atmiņu politikas centienus aizvadītajās desmitgadēs pievērsties 20. gadsimta totalitārisma vēstures izpētei un specifiski pozicionēt holokaustu kā ES negatīvo dibināšanas mītu, kura atzīšana un piemiņas uzturēšana simboliski tiek saistīta ar demokrātijas uzturēšanu kontinentā, jājautā, kāda tieši ir saistība starp atmiņu politiku un šī jaunā atmiņu kultūras institūta  – muzeja-memoriāla – popularitāti 20. un 21. gadsimta mijā? 

Šajā ziņojumā ieskicēšu pāris metodoloģiskus jautājumus, kas saistās ar šīs Latvijai jaunās muzeju institūcijas ienākšanu apritē un tās attīstības perspektīvu.

Memoriālais muzejs – terminoloģijas jautājums

21. gadsimta sākumā latviešu valodā ar vārdu salikumu “memoriālais muzejs” saprotam kādai personībai veltītu muzeju – autentisku cilvēka dzīves un nereti arī darba vietas telpu. Tradīcija personībām veltītus muzejus dēvēt par memoriālajiem muzejiem latviešu valodā ir ieviesusies padomju laikā, pārņemot jēdzienu мемориальный музей no krievu valodas. 

Vecākais kādai personībai veltītais muzejs Latvijā par sevi sniedz šādu aprakstu: “1929. gadā nodibinātais brāļu Reiņa (1839–1920) un Matīsa (1848–1926) Kaudzīšu piemiņas muzejs vienlaikus ir vecākais memoriālais muzejs Latvijā.” Šeit lietotā terminoloģija kā hologramma uzrāda, ka pirmās brīvvalsts laikā, kad muzejs tika dibināts, memoriālā muzeja jēdziens vēl nav latviešu valodas apritē, turpretī šobrīd tas nosauc noteiktu muzeja tipu.

Šādai memoriālā muzeja jēdziena izpratnei angliski atbilst historic house – vēsturiskā nama, mājas, dzīvokļa u. tml. – jēdziens, kas tipoloģiski saistīts ar senāko, vēl no pirmsapgaismības laikmeta zināmo, muzeju – kabinetu. Tikmēr ar memorial museum (burtiskā tulkojumā – memoriālā muzeja) jēdzienu angliski tiek apzīmēts salīdzinoši jauns fenomens muzeju jomā: muzejs-memoriāls, memoriāla un muzeja simbioze, kas veltīta  traģiska, nesena, komunikatīvās atmiņas apritē esoša 20. vai pat 21. gadsimta notikuma piemiņai, kas visbiežāk saistīts ar cilvēku upuriem. 

Pretēji nacionālisma laikmetā dominējošajam muzeju tipam – muzejam-monumentam –, kurš svinēja varonību un nāciju pašnoteikšanos pirmajā globalizācijas vilnī līdz Pirmajam pasaules karam, muzejs-memoriāls ir daļa no pēckara – 20. gadsimta otrās puses – nožēlas kultūras, vispirms Rietumu sabiedrībā, vēlāk arī globāli. Kā divi emblemātiski 20. un 21. gadsimta memoriālā muzeja piemēri Rietumos nosaucami Holokausta memoriālais muzejs Vašingtonā (United States Holocaust Memorial Museum, iniciēts 1978. gadā un atklāts 1993. gadā) un 9/11 Memoriāls un muzejs Ņujorkā (9/11 Memorial & Museum, atklāts 10 gadus pēc terorakta – 2011. gadā). 

Šādā jēdziena izpratnē memoriālajam muzejam ir tieša saistība ar vardarbību un cilvēku upuriem, kas radušies no cilvēktiesību pārkāpuma. Zināmu vēsturisku likumsakarību dēļ muzejs-memoriāls Rietumu demokrātijas izpratnē Latvijā tipoloģiski nebija iespējams līdz 1991. gadam.

Tikmēr oficiālais, Latvijas muzeju nozares likumdošanā no 20. gadsimta 90. gadu otrās puses nostiprinātais memorialitātes jēdziena lietojums latviešu valodā šobrīd diemžēl liedz bez pārpratumiem pārņemt anglosakšu zemēs pieņemto lakonisko memorial museum, lai to attiecinātu uz muzejiem-memoriāliem. Ministru kabineta “Noteikumi par Nacionālo muzeju krājumu”[2] memorialitātes jēdzienu izmanto krājuma komplektēšanas vadlīniju noteikšanas kontekstā, aprakstot priekšmeta vai notikuma vērtību. Šeit figurē memoriālās vērtības jēdziens, ar ko tiek saprasta muzeja priekšmeta saistība ar izcilu personību vai īpašu vēsturisku notikumu. Atšķirībā no angļu valodas, jēdziens nav saistīts ar traģiskiem notikumiem, kas paredz cilvēku upuru pieminēšanu, tāpēc tas netiek attiecināts uz muzejiem-memoriāliem, kuru tematika pievērsta 20. gadsimta totalitārajiem režīmiem un to sekām.

Latvijā kopš 1993. gada kā pirmais šo muzeju tipu pārstāv trimdas latviešu dibinātais Latvijas Okupācijas muzejs. Jau 21. gadsimta sākumā tam pievienojās 1991. gada barikāžu muzejs, kuram arī ir izteikts muzeja-memoriāla profils, jo barikāžu upuru piemiņa ir centrālā ass tā vēstījumā, un vēl desmitgadi vēlāk – Žaņa Lipkes memoriāls, kurš vēstī par pilsonisko pretošanos uz traģisko Otrā pasaules kara ebreju tautas genocīda notikumu fona. Pati jaunākā klātpienācēja šajā laukā ir Cēsu agrākajā milicijas izolatora ēkā Elīnas Kalniņas izveidotā muzejiskā telpa “Sirdsapziņas ugunskurs”, kas skaidro Latvijas okupācijas vēsturi no 1939. līdz 1957. gadam un iepazīstina ar nacionālo pretošanos kādreizējā Cēsu apriņķī.

Žaņa Lipkes memoriāls kā metodoloģiska problēma

Taču bez memoriālā muzeja jēdziena atšķirību sarežģījuma Žaņa Lipkes memoriāla (ŽLM) gadījumā ir vēl kāda metodoloģiska problēma. Tā saistās ar priekšstatu par memoriālu kā tradicionāli kādam traģiskam notikumam veltītu piemiņas vietu, turpretī ŽLM primāri izceļ cilvēku, viņa ģimeni un līdzzinātājus, kuri, izrādot pilsonisko nepakļaušanos, veiksmīgi glāba cilvēkus, un vietu, kur cilvēki arī izglābās, nevis gāja bojā.

Angļu valodā memoriāla jēdziens ir programmatisks. Arhitektūras apskatniekiem vadoties pēc šī jēdziena tradicionālās nozīmes, ŽLM nav izticis bez divdomīgas interpretācijas. Ir tikai likumsakarīgi, ka ŽLM kā jauns pasaules līmeņa arhitektūras objekts īsi pēc tā atklāšanas 2011. gadā ir ticis iekļauts vairāku prestižu arhitektūras izdevumu jauno memoriālu rubrikā. ŽLM tādējādi iekļuvis prestižā, Korejā izdotā arhitektūras žurnāla C3 speciālizdevumā “Nāve un arhitektūra. Būvējot beigu vietu. Memoriālu arhitektūra”[3], kurš pievēršas gan dažādu sēru vietu – krematoriju, mauzoleju, kapelu, kapsētu un panteonu –, gan atsevišķi memoriālu arhitektūrai. Šeit ŽLM parādās starp citiem 2011. gadā atklātajiem memoriāliem pasaulē – 9/11 Memoriālu un muzeju Ņujorkā, holokausta muzeju Kazerna Dossin Mehelenā, Beļģijā (vietā, no kuras ebreji tika izsūtīti vagonos uz Austrumiem), un citiem memoriālajiem muzejiem.   

Tikmēr Ķīnas auditorijai rakstošais izdevums Interior Designer. China Architecture & Building Press[4] ŽLM nepārprotami piesaka kā Zanis Lipke Memorial Museum. Tātad angliski runājošo telpā tam pēc noklusējuma tiek piedēvēts jau minētais, anglosakšu zemēs zināmais memoriālā muzeja jēdziens. 

Līdzīgi arī vācu izdevums Deutsche Bauzeitung[5] ŽLM nosauc par Gedenkstaette und Museum, tātad – piemiņas vietu (memoriālu) un muzeju. 

Secināms, ka angliski izdotajā muzeoloģijas literatūrā stabili nostiprinājies jēdziens memorial museum nosauc jauna veida hibrīdu muzeja formu, kuru līdzvērtīgās proporcijās veido abas komponentes – memoriāls un muzejs. Pēc šīs formulas tipoloģiski izdalāms īpašs muzeja veids – memoriālais muzejs, kuram, kā pienākas, līdzi nāk arī sava “lietošanas pamācība” un paredzamā darbības programma. Piesakot sevi kā memoriālu ar pastāvīgi darbojošos ekspozīciju, šī jēdziena anglosakšu izpratnē ŽLM veiksmīgi kļuva par memoriālo muzeju, kas raisa konkrētas ekspektācijas – uz vēstures sniegtās mācībstundas pamata kalpot par pēckara cilvēktiesību balsi sabiedrībā.

Maz ticams, ka Latvijas izcilo personību memoriālie muzeji pārredzamā nākotnē tiks pārdēvēti par vēsturiskajiem namiem, dzīvokļiem, istabām un vasarnīcām pēc angliskā historic house principa, tāpēc pārpratumu novēršanas labad publiskajā telpā šo jauno piemiņas vietas un muzeja hibrīda formu latviski būtu ērtāk arī turpmāk dēvēt pamīšus par memoriālu un muzeju vai muzeju-memoriālu, kā jau tas tiek darīts. Tomēr šajā ziņojumā, kura auditorija ir nozares profesionāļi, es atļaušos lietot memoriālā muzeja jēdzienu ar piesardzīgu cerību, ka tas ieies plašākā latviešu valodas apritē ar manis šeit aprakstīto nozīmes lauku. Turklāt šī nozīmes lauka paplašināšana ŽLM gadījumā ir vēl izteiktāka, jo, iespējams, pirmo reizi muzeju jomā globāli ir ticis pieteikts memoriālais muzejs ar simtprocentīgi pozitīvu konotāciju: Žanis Lipke – cilvēku glābējs, bunkurs – dzīvības apliecinājums, memoriāls – izdzīvošanas un dzīvības svinēšanas vieta. No muzeoloģijas viedokļa tā, bez šaubām, ir inovācija, un par to arī saņemta Eiropas Muzeju gada balvas īpašā atzinība – Keneta Hadsona balva (Kenneth Hudson Award) –, bet arī metodoloģiska problēma vienlaikus.

Memoriālā muzeja atšķirības pazīmes

Būtiskākais atribūts, kas jaunā tipa memoriālo muzeju atšķir no tā priekšgājēja – klasiskā vēstures muzeja kā atsvešinātas vēstures vitrīnas –, ir nepastarpināta emocionālā pieredze un morālais vēstījums, kuru tas cenšas pasniegt. Atšķirībā no caurmēra vēstures muzeja, kura atrašanās vieta – speciāli projektēta vai pielāgota telpa – nav izšķiroša, memoriālie muzeji vairumā gadījumu:

- tiek izvietoti autentiskā notikumu vietā;

- apzināti un mērķtiecīgi komunikācijā ar sabiedrību un notikuma, vietas, personas, priekšmetu utt. interpretācijā izmanto scenogrāfiju, lai panāktu maksimāli iedarbīgu emocionālo pieredzi, un priekšmets tajā nav vienīgi ilustrācija, bet pierādījums;

- runā par indivīda personisko atbildību vēsturisko notikumu perspektīvā un nereti saistībā ar aktuālajiem demokrātijas un vienlīdzīgu tiesību procesiem;

- uzdod lielākus atmiņu politikas jautājumus – kas mūsdienu sabiedrībā ir pieminēšanas vērts?

Laikā, kad memoriālie muzeji kļūst arvien populārāki tūrisma galamērķi, to darbības centrā izvirzās profesionālās ētikas jautājums konkurencē starp apmeklētāju piesaisti un jēgpilnu vietējo kopienu iesaistīšanu un labbūtību. Sensitīvā satura dēļ memoriālie muzeji var kalpot par prizmu, caur kuru uzlūkot un saprast kultūras tūrismu, ieskaitot tumšo tūrismu.

Jau tika pieminēts, ka Žaņa Lipkes memoriāls nav ne pirmā ne pēdējā muzejiskā institūcija Latvijā, kas praksē lieto muzeja-memoriāla simbiozes formulu[6], bet pirmā, kuras nosaukumā memoriāla jēdziens semantiski parādās pirmajā līmenī.

Kas noteica memoriālā muzeja rašanos? Īsā atbilde – ar memoriālu kā ārtelpas arhitektūras monumentu vien kļuva par maz. Tieši tāpat, kā ar klasisko vēstures muzeju kļuva par maz, lai īstenotu efektīvu komunikācijas un izglītošanas funkciju. Muzeja komponente memoriāla un muzeja ansamblī nodrošina interpretācijas nepārtrauktību. Tā mērķis – balstoties diahronā vēstures notikumu izpratnē caur emocionālo pieredzi, izvērst sinhronu pilsoniskās izglītības (angliski – civic education) darbu, kas atbild uz šīsdienas sabiedriskās dzīves jautājumiem un stimulē pilsonisko līdzdalību. 

Jaunā pēckara historiogrāfija – laikmetīgā vai laikmeta vēsture, kas pievērsās totalitārisma seku izpētei brīvajā Rietumu sabiedībā, visizteiktāk – Rietumvācijā, – apvienojumā ar Apvienoto Nāciju iedibināto globālo cilvēktiesību režīmu (1948) kļuva par galveno priekšnoteikumu laikmetīgā vēstures muzeja tapšanai, kas nereti manifestējas tieši kā memoriālais muzejs vai muzejs-memoriāls.

Rietumeiropas valstīs ilgi nebija jāgaida, līdz tradicionālajā vēstures muzeju jomā sevi pieteica vietas, kuras kļuva par šādu metodoloģisku problēmu – pārmaiņu aģentiem –, kas ar emocionālā vēstījuma palīdzību personalizēja masu traģēdiju. Annas Frankas māja Amsterdamā neapšaubāmi ir redzamākais piemērs. Tā tika atklāta 1960. gadā, bet, pateicoties sākotnēji nacionāla, vēlāk – starptautiska un pat globāla mēroga izglītības darbam, šis memoriālais muzejs, izmantojot Annu Franku kā holokausta upuri un pretošanās simbolu, šobrīd jau tiek primāri asociēts ar demokrātijas un vienlīdzīgu tiesību popularizēšanas institūciju. Caurmēra apmeklētājs paredzami ar laiku aizmirsīs sarežģītās vēstures gaitas skaidrojumu tipiskā vēstures muzejā, bet diez vai tik ātri zudīs emocionālā pieredze, ko rada sevis atpazīšana citā cilvēkā – vēstures lieciniekā. Tāpēc Anna Franka ir kļuvusi īpaši simboliska figūra, pat pusaudžu elks (angliski – role model). Annas Frankas dienasgrāmata ir tulkota vairāk nekā 70 pasaules valodās, nemaz nerunājot par digitālā laikmeta produktiem – dienasgrāmatas videoblogu, virtuālās realitātes pieredzi utt. –, kas globāli sasniedz miljonu auditoriju. 

Muzeoloģijā memoriālā muzeja kvalitātes un attīstības perspektīvu precīzi apraksta mums Latvijā jau labi zināmā muzeju plānošanas uzņēmuma Ralph Appelbaum Associates [7] satura darba kurators Pols Viljamss (Paul Williams) grāmatā “Memoriālie muzeji: globālā tendence pieminēt masu slepkavības”[8]:

“.. sensitīvu artefaktu un attēlu izstādīšana saskarsmē ar šo emocionālo materiālu memoriālajos muzejos no apmeklētāja pieprasa ētisku uzmanību; izšķiroša tiem ir ģeogrāfiskā atrašanās vieta; tie var būt tiešāk iesaistīti politiskā diskusijā; apmeklētāji tajos tiešāk tiek konfrontēti ar vēsturisko notikumu; atmiņām un liecinieka stāstam tajos tiek piešķirta īpaša loma; to pedagoģijai ir lielāks svars”.

Kopumā Viljamss memoriālo muzeju sauc par performējošu muzeju (angliski – performing museum)[9], jo vairāku kvalitāšu dēļ tam ir salīdzinoši parocīgāk radīt drāmu. Pie šīm kvalitātēm pieder vienlīdz eksterjers un interjers, scenogrāfija ar gaismu spēli, ambienta skaņa, mizanscēnas ar dažiem priekšmetiem un dokumentiem kā lieciniekiem, notikumu liecinieku personīgie stāsti un apmeklējuma dramaturģija, kas ikreiz no jauna apmeklētājam rada līdzpārdzīvojuma drāmu. Turklāt no visiem memoriālā muzeja autentisko lokāciju veidiem, iespējams, visizplatītākais ir agrākā ieslodzījuma vieta. Žaņa Lipkes memoriālā tā ir agrākās patvēruma vietas – bunkura – rekonstrukcija, kuras loma muzejā ir ļaut pietuvoties citādi nesasniedzamai emocionālajai pieredzei, kādu piedzīvoja tajā patvērumu guvušie cilvēki.

Memoriālo muzeju pedagoģija tādējādi ir balstīta uz emocionālo pieredzi, kam būtu jāmudina uz rīcību. Apmeklētāji šeit nevis vienkārši iemācās kaut ko par vēsturisku tēmu, bet nokļūst tādā kā pārrunu procesā ar muzeju, kurš cenšas pārliecināt un atstāt iespaidu uz konkrētā apmeklētāja pasaules redzējumu.

Atmiņu politika

Žaņa Lipkes memoriāla misijas formulējumā “darīt pasauli labāku, vēstot par drosmi un cilvēcību kā cilvēci vienojošām vērtībām” jau sākotnēji ir iestrādāta vesela vērtību sistēma, kuru jau pieminēju ziņojuma sākumā un uz kuru nereti atsaucamies kā ANO deklarētajām vispārējām cilvēktiesībām, tomēr līdzvērtīgas tiesības ir vēl daudz plašāks lauks, jo iekļauj visu dzīvo pasauli.

Emija Sodaro (Amy Sodaro) izdevniecības Routledge muzeju pētniecības sērijas Museum Meanings grāmatas “Muzeji kā pārliecināšanas vietas. Politika, atmiņa un cilvēktiesības”[10] ievadā raksta:

“Muzeji-memoriāli šodien ir uzņēmušies vairāk nekā tikai komplektēt un izstādīt priekšmetus, kas simboliski reprezentē pagātni. Tie cenšas pārliecināt apmeklētājus mainīt domāšanu un paradumus. Iepretim muzejiem un piemiņas vietām, kas tradicionāli pārliecina sabiedrību, piemēram, veidot nacionālo identitāti, daudzas memoriālās vietas neslēpj, ka strādā liberālu ideālu – cilvēktiesību, demokrātijas, samierināšanas un integrācijas – vārdā, reprezentējot pagātnē notikušu vardarbību un konfliktus. Tās tiecas izglītot apmeklētājus ar mērķi darīt tagadni un nākotni demokrātiskāku un miermīlīgāku. Taču aiz šiem gaisīgajiem mērķiem stāv politiskā, ekonomiskā un sociālā realitāte, kas ierobežo to transformējošo potenciālu. Memoriālās vietas ir spēcīgi politiski instrumenti, bet tie ir atvērti interpretācijai un kļūst par dažādu sociālo aktoru intereses objektiem. Tāpēc, kamēr šīs vietas proponē tādus liberālus ideālus kā demokrātija un cilvēktiesības, kas kļuvuši par piemiņas vietu retorisko pamatu mūsdienās, tām piemīt arī potenciāls kalpot kā ietekmīgām pārliecināšanas un diskusiju vietām.”

Neejot daudz dziļāk atmiņu politikas laukā, šodien un šeit – simpozija “Žanim Lipkem – 120” konferencē – svarīgi iezīmēt memoriālā muzeja lomu mūsdienu Latvijas sabiedrībā. Memoriālajiem muzejiem ir ļoti būtiska loma pilsonisko organizāciju vidū. Tā vietā, lai tos vērtētu tikai kā kultūrpolitikas un izglītības sistēmas palīglīdzekli noteiktas politikas īstenošanai, tie ir pelnījuši lielāku atzinību kā pārmaiņu aģenti sabiedriskās domas ietekmēšanā demokrātijas un vienlīdzīgu tiesību laukā. 

Ja atmiņu politikas galvenais uzdevums tā saucamās pārejas politikas (angliski – transitional justice) ietvaros pēc noziedzīgu režīmu krišanas (līdzīgi kā Latvijā) ir tiesiskās taisnības panākšana un ar to nodarbojas tiesa, tad memoriālie muzeji mūsdienu izsētajā informatīvajā telpā piedāvā pavisam fizisku telpu – forumu sarunai par pagātni, bet tikpat lielā mērā – par nākotni.

Memoriālo muzeju spēja būt kritiskiem un nereti iestāties par nepopulārām – liberālām un progresīvām – idejām, un pārvarēt politiskās vētras veido tos par piemērotiem vēstures un aktuālo procesu skaidrošanas instrumentiem.

Visaptveroša valsts aizsardzības sistēma

Valsts aizsardzības koncepcija paredz, ka 2024./2025. mācību gadā valsts aizsardzības mācība būs obligātais mācību priekšmets visās Latvijas vidējās izglītības iestādēs. Tas nozīmē, ka ik gadu to apgūs ap 30 000 skolēnu (vecumā vidēji no 15 līdz 17 gadiem).

Muzeji-memoriāli ir piemērotas vietas, kur atbildību par lēmumiem mācīties praksē uz emocionāli iedarbīga vēsturiskā piemēra fona ar muzejpedagoģiskiem līdzekļiem.

Apzinoties, ka Žaņa Lipkes memoriāls nekad nav sevi pozicionējis tikai kā holokausta muzeju, bet gan kā cilvēku glābēju muzeju, aktuālais jautājums ir – vai muzeja misijas paplašinājums varētu notikt ne vien specifiski glābēju vēstures izpētes darba virzienā Latvijā, kas jau notiek, bet arī globālajā vienlīdzīgu tiesību, un īpaši cilvēktiesību, laukā pēc tāda memoriālā muzeja kā Annas Frankas nams parauga? 

Ja atbilde ir apstiprinoša, ne vien balstoties uz muzeoloģiski-tipoloģisko un retorisko argumentu, kas šajā ziņojumā tika ieskicēts, bet arī stratēģiski domājot visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveides plāna kontekstā, tad iecerētā Žaņa Lipkes memoriāla izglītības centra “Drosmes māja” idejai ir nākotne.

Cita memoriālā muzeja ģenēze un nenoliedzamā popularitāte mūsu valstī runā par labu tam, ko Emija Sodaro summējoši saka par šī – pēckara labākas pasaules ētiskajā paradigmā balstītā – institūta perspektīvu:

“Par spīti ticības progresam, kas bija raksturīgs modernitātei, sagruvumam, memoriālie muzeji turpina turēties pie cerības, ka stāšanās pretī negatīvajai vēsturei var vest uz labāku nākotni, tādējādi uzturot spēkā plašāku pieņēmumu par ētisko pienākumu atcerēties.”[11]

Referāts nolasīts Žaņa Lipkes memoriālā 5. novembrī ŽLM un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniecības projekta "MemoTours" kopīgi rīkotās konferences “Pilsoniskā drosme demokrātiskai nākotnei – Žanim Lipkem 120” laikā. Konference bija simpozija “Žanim Lipkem – 120” centrālais notikums un “Latvijai – 100” svinību programmas viens no noslēdzošajiem pasākumiem.

Foto: Lauris Vīksne