Šībrīža lielākais muzeoloģiskais akts Eiropā – Berlīnes Muzeju sala
1999. gadā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Berlīnes Muzeju sala ar tās pieciem muzejiem ir kā kvadrātkilometru liela pilsētvides teātra skatuve, uz kuras, saskaņā ar 25 gadu virsplānu, turpina norisināties daudzcēlienu izrāde. Trīs no pieciem muzejiem jau ir rekonstruēti. Jaunais apjoms – Džeimsa Saimona galerija – piedāvā centralizētu un modernu kompleksa kopējo ieejas un informācijas punktu. Cita jaunuzcelta ēka – Arheoloģijas centrs – kalpo pētniecības, arhīva un administrācijas vajadzībām. Seriāla finale gaidāms 2025./2026. gadā, kad, iespējams, tajā brīdī joprojām vēl lielākās Eiropas ekonomikas galvaspilsēta Berlīne tās starptautiskā kultūras brokera pozīcijās izlīdzināsies ar Parīzi un Londonu. Tikmēr 2022. gada nogalē Muzeju salas dienvidu galā atklātais Humboltu forums Berlīni piesaka kā postkoloniālā diskursa centru un liek uzmirdzēt pilsētas kultūrtelpai līdz šim neierastā gaismā. Neierastā, jo 20 gadus Muzeju salai nepastarpināti piegulošais Vācijas vēstures muzejs (Deutsches Historisches Museum) ar vēl 2003. gadā atklāto tā saukto Pei (ķīniešu izcelsmes amerikāņu arhitekts Ieoh Ming Pei) izstāžu galeriju kā atkalapvienotās Vācijas simbolu veidoja tās starptautisko moderno tēlu. Vēstures muzeja pamatēka, tā sauktā Zeughaus, tikmēr iekļaujoties Muzeju salas kopējā attīstības plūsmā, šobrīd arī ir slēgta uz rekonstrukciju.
Humboltu foruma izpētei, kas bija mans galvenais intereses objekts šīs reizes Berlīnes apmeklējumā, man bija vien pēcpusdiena pēc divu dienu intensīvām darba sapulcēm. Saprotams, kas uz noguruma fona spēju apgūt vien nelielu daļu no galerijām un ar labpatiku muzeja bistro notiesāt tradicionālo Berlīnes Currywurst, tikmēr iepirktās grāmatas turpina uzrunāt arī pēc īsā apmeklējuma. Veids, kā vācieši pieiet savam zinātņu, attiecīgi – muzejniecības, sākumam, piemēram, kritiski izvērtējot Aleksandra fon Humbolta ceļojumus un sasaistot vēsturisko materiālu ar mūsdienu civilizāciju konfliktu un ilgtspējas lielajiem jautājumiem, sniedz ierosmes darbam ar mūsu pašu muzejniecības tēva – Nikolausa fon Himzela – ceļojumu piezīmēm.
Šis Muzeju salas, un īpaši Humboltu foruma, vasaras apmeklējums vēlāk rudenī rezonēja Himzelam veltītajā konferencē “Himzela detektīvs” ar pavadošo izstādi Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā.
Lielākais šībrīža Latvijas muzeoloģiskais akts – Rīgas pils
Rīgas pils Konventa atjaunošanas darbu pabeigšana Reiņa Liepiņa (“Sudraba arhitektūra”) autoruzraudzībā neliek šaubīties par restaurācijas un būvniecības kvalitāti. Priekšā muzeja atgriešanās pilī, kas savukārt būs pašmāju muzeju plānošanas un ražošanas kvalitātes tests, kurā atklāsies Reiņa novēlējums muzejam kļūt par publiskās telpas paplašinājumu. Kamēr aktuālie iepirkumu konkursi ekspozīciju ražošanai lielākiem starptautiskiem birojiem ir par mazu un kamēr Latvijas jauno muzeju projektēšanā faktiski nepiedalās ārzemju kompānijas, turpina attīstīties vietējie biroji. Pietiek ielūkoties Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jauno ekspozīciju ražošanas konkursu rezultātos, lai kļūtu skaidrs, ka profesionālajā varēšanā nu jau sacenšas vismaz trīs paaudzes.
2000. gadu sākumā nepieciešamības vadīts piedalīties iepirkuma konkursā Ventspils muzeja izveidei Vācu ordeņa pilī Jānis Mitrēvics kā pirmo šāda veida uzņēmumu Latvijā nodibināja “Dd studio”. Specifiski kā interjera dizaina eksperti turpmākajos gados sevi pieteica un specializējās “H2E”. Varētu teikt, ka Didža Jaunzema birojs “DJA”, kurš visos Rīgas pils ekspozīcijas konkursos žūrijas vērtējumā iesniedzis labākos darbus, pārstāv vietējo muzeju plānošanas biroju trešo vilni. Vēlēsim apvienotajai muzeja un radošā biroja komandai pārliecinošu rezultātu, kurš tiek solīts jau pēc gada.
Ekspozīcija “Dziesmusvētku telpa” Mežaparka Lielajā estrādē
Ekspozīcijas atklāšana paliks atmiņā kā skaists un svinīgs vasaras notikums, kurā Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” Dziesmusvētku kopkora izpildījumā ar projicētu video uz puzli atgādinošas daudzekrānu instalācijas (Roberts Rubīns, “SOLAVI”) ekspozīcijas apmeklējuma dramaturģijā strādā kā apmeklējuma kontrapunkts. Multimediji, ieskaitot ierakstu klausīšanās stacijas, ir spēcīgākais, ko Dziesmusvētku tradīcijai veltītā ekspozīcija piedāvā. Tas ir vērtīgs palīglīdzeklis skolas grupas apmeklējumam, ievērojot, ka ekspozīcijas centrālā vitrīna sienas garumā vienlaicīgi piedāvā šīs latviešiem tik svarīgās tradīcijas grafisku hronoloģiju. Ekspozīcijas radošajā grupā netrūkst spožu sava aroda – arhitektūras, scenogrāfijas, mūzikas, multimediju, kino, tekstu un to redakcijas, grafiskā dizaina, producēšanas un pat apmeklētāju pieredzes – lietpratēju vārdu. Visas šīs prasmes viena pārresoru administratora – Rakstniecības un mūzikas muzeja – kolēģu rokās liktas labi lietā un kalpos mērķgrupām ilgi. Cerams, ka jaunajai kultūras telpai, precīzāk – tur bāzētajiem jaunajiem izglītotājiem, ar programmas “Skolas soma” palīdzību nav jāsūdzas par skolu grupu trūkumu arī tumšajos gada mēnešos.
Muzeju digitālie gidi, audiogidi un mobilās lietotnes
Plānojot digitālā (multimediju) gida projektu Žaņa Lipkes memoriālā, sekoju šī modernam muzejam nepieciešamā informācijas pieejamības rīka ienākšanai Latvijas muzejos. Nevienam vairs nav svešas oriģināli programmētas vai koplietošanas platformās izvietotas muzeju iekštelpu ekspozīciju, īpašu krājuma kolekciju izlašu, un ārtelpas maršrutu lietotnes (sk., piemēram, “MuseumStars” vai “Nous”). Mazāk izplatīti ir labas kvalitātes un ērti uz vietas lietojami audiogidi. Viens šāds piemērs no Luksemburgā bāzētā “Look2innovate” ražotāja pērn tika ieviests Okupācijas muzejā. Ja nemaldos, pagāja zināms laiks pēc jaunās muzeja ēkas atklāšanas, līdz šis pakalpojums, kas ievērojami atvieglina ekspozīcijas satura uztveri, nonāca līdz apmeklētājiem. Savukārt Rundāles pils muzejs iepriecināja ar digitālā gida ieviešanu, kas jau pretendē uz pils vēsturisko interjeru digitālās ekosistēmas mērogu, piedāvājot ne tikai audiogidu un tālrunī lejuplādējamu lietotni, bet arī skārienjūtīgus ekrānus katrā pils telpā. Līdz ar to laminētajām A4 lapām uz pults šajā baroka interjerā ir teiktas ardievas. Jācer, ka ekrāni šeit iedzīvosies. Un tomēr, digitālais gids, kādu to saņemam kopā ar biļeti citviet muzejos Eiropā, kurā būtu vienlīdz audio, teksts, grafiskie un video faili plaukstas izmēra ierīcē, šķiet, paliek nesasniedzama greznība. Lieta tāda, ka mūsu tirgus ir pārāk mazs, lai šeit būtu ekonomisks pamats ražot šādas iekārtas. Vāciešu, austriešu un Luksemburgas kompānijas, starp kurām veicu cenu aptauju, galvenokārt gan strādā eksportam, bet apkalpo turīgos Eiropas Savienības reģionus un muzejniecībā augošos Austrumu tirgus. Var nepirkt viņu patentēto tehniku (hardware), iztiekot ar CMS (content management system) licenci, bet tā nav bezmaksas un nāk ar pārsimts eiro abonenta maksu. Tad nu, ja kāds vēlas muzejā ieviest multimediju gidu, drošākais ceļš ir programmēt pašam un pirkt piemērotu tehniku no lielajiem ražotājiem from the shelf, t. i., no plaukta un pielāgot konkrētajai vajadzībai. Šādi rīkojoties, vietējie muzeji būs ieguvēji ilgtermiņā, pat ja programmēšanā projekta sākuma ciklā jāiegulda vairāk. Tas paredzami atmaksāsies, rēķinot sistēmas uzturēšanas izdevumus gadus piecus uz priekšu.
SIA “Groglass” 20 gadu jubilejas labdarības akcija Latvijas muzejiem
Nevaru noslēgt savu 2023. gada notikumu izlasi, neizceļot pašmāju eksportspējīgākā ar nozari cieši saistītā uzņēmuma – muzeju vitrīnām nepieciešamā neatstarojošā stikla ražotāja – jubilejas labdarības akciju. Globālajā tirgū muzeju plānošanas biroju un vitrīnu ražošanas uzņēmumu vidū “Groglass”, līdz ar to arī Rīgas, vārds komentārus neprasa. Pateicoties šai ziedošanas akcijai, tagad arī daudzi Latvijas muzeji tiks pie jauna, izcili dzidra vitrīnu stikla, kas liks kolekciju priekšmetiem uzmirdzēt!
Foto: Ineta Zelča Sīmansone