Holokaustā izdzīvojušā rīdzinieka Borisa Lurjes (Boris Lurie) autobiogrāfisko izstādi* “Boriss Lurje. Rīgā” Žaņa Lipkes memoriālā bija plānots atklāt 2020. gada nogalē.
Pēc vairākkārtējām mākslas darbu transportēšanas grafika izmaiņām, ko diktēja globālās pandēmijas situācija, Borisa Lurjes mākslas fonda Ņujorkā sūtījums beidzot sasniedza Rīgu 2021. gada februārī.
Mākslas darbu rutīnas pārbaudi palīdzēja veikt pieaicinātā restauratore Evita Melbārde (“Zuzeum”). Izstādes iekārtošanu īstenoja māksliniece Ineta Sipunova kopā ar “Dekorāciju darbnīcas” komandu.
Žaņa Lipkes memoriāla izstāžu telpas līdz ar šī projekta īstenošanu aprīkotas ar jaudīgu projektoru, jaunām LED spuldzēm un ilgtspējīgu, daudzkārt izmantojamu multifunkcionālu eksponēšanas mēbelējumu.
Asprātīgais risinājums ekspozīcijā izmantot mākslas darbu transportēšanas kastes radās kā loģiska reakcija uz pusgadu ilgušo apmeklētāju neesamību citkārt noslogotajās telpās. Turklāt kastes izmantotas ne tikai Borisa Lurjes izstādē, bet arī kā podesti pērnā gada nogalē īstenotā memoriāla izglītības centra “Drosmes māja” ideju konkursa laureātu maketu ekspresizstādei.
Tikmēr, paliekot spēkā pulcēšanās ierobežojumiem valstī, izstāde netika atklāta līdz pat jūnija sākumam, saīsinot oriģinālu eksponēšanas laiku uz nepilnām astoņām nedēļām un liekot pārveidot iecerēto izglītības programmu.
Lai kompensētu zaudēto laiku komunikācijā ar auditoriju, izstādes stāstam nozīmīgāko mākslas darbu kopiju izgatavošana ļaus pagarināt tās darbību arī pēc oriģinālu aizceļošanas jūlija beigās.
Saturisko pamatu Borisa Lurjes autobiogrāfiskajai izstādei Žaņa Lipkes memoriālā veido Vācijā dzīvojošās krievu mākslinieces un rakstnieces Jūlijas Kisinas (Julia Kissina) sastādītā Lurjes atmiņu grāmata Boris Lurie In Riga. A Memoir, kas iznāk latviešu valodā Ievas Lešinskas tulkojumā ar vēsturnieka Kaspara Zeļļa komentāriem.
Autobiogrāfiskais teksts izstādē skaidro mākslu. Īpaši Lurjes agrīnos darbus no tā sauktā “Personīgo zīmējumu” (Private drawings) cikla, kas tapuši uzreiz pēc kara un ilustrē tajā piedzīvoto. Savietojot Borisa Lurjes memuārus ar mākslas darbiem, atklājas to nepastarpinātā nozīme.
Izstādes sadaļas:
Rīga – iezīmē Borisam Lurjem svarīgākās vietas pilsētas kartē ar autobiogrāfisko tekstu un izstādes dizaina autores Inetas Sipunovas videoinstalācijas palīdzību, kas rekonstruē viņa 1975. gada Rīgas apmeklējumu – ierašanos un aizbraukšanu.
Persona – atklāj ģimenes traģēdiju, ieskatoties Lurjes “Personīgo zīmējumu” ciklā un arhīva materiālos.
No!art – piedāvā Lurjes nolieguma mākslas izlasi.
Darbnīca – veidota kā mākslinieka Ņujorkas darbnīcas rekonstrukcija – lasītava un mediatēka.
Pilsētas karte – palimpsests
Rīgas karte ar uzrakstu “Ebreju vēstures fragmenti uz Rīgas kartes” no Marģera Vestermaņa izdotā ceļveža “Ebreji Rīgā”. 1992. Drukāts materiāls ar tintes atzīmēm / BLAF 001950
Šo karti Boriss Lurje ieguva pēc sava otrā Rīgas apmeklējuma 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Karte bija pievienota ceļvedim pa ebreju vēstures vietām Rīgā (Евреи в Риге. Фрагменты еврейской истории на карте Риги. Краткий путеводителъ), ko 1992. gadā izdeva Borisa Lurjes brālēns, holokaustā izdzīvojušais vēsturnieks un muzeja “Ebreji Latvijā” izveidotājs Marģers Vestermanis. Kartei ir krievu un angļu valodas versija. Borisa Lurjes īpašumā nonāca angļu valodas versija ar uzrakstu Fragments of jewish history on the map of Riga. Izteiksmīgais Art Deco stila Brodway burtveidols kartei neviļus piešķir amerikānisku, 20. gadsimta 20.–30. gadu Ņujorkas reklāmu stilu. Pirmajā acu uzmetienā kartes dizains var likt domāt, ka Ņujorkā dzīvojošais mākslinieks 20. gadsimta pēdējās desmitgades tipveida Rīgas kartei uzrakstu izteiksmīgajā burtveidolā pievienojis pašrocīgi – itin kā vēlēdamies piešķirt tai papildu vēstījumu.
Tomēr – nē. Pašrocīgi uz šīs kartes Boriss Lurje veica tikai atzīmes ar flomāsteru – punktus un krustiņus. Lasot Jūlijas Kisinas redakcijā iznākušos Borisa Lurjes memuārus, kļūst acīmredzams, ka punktiņi apzīmē labās, bet krustiņi – sliktās vietas.
Labās vietas, ko izdevies atšifrēt, ir tās, kur Lurjes ģimene dzīvoja pirms kara. Lurjes mātes zobārstniecības kabinets un tēva darba birojs atradās turpat dzīvoklī, vairākās adresēs Rīgā – Arhitektu, Stabu un Noliktavas ielā.
Ar krustiņu atzīmētas piespiedu darba un uzturēšanās vietas – vērmahta karavīru kopmītnes Jēkaba kazarmās un Brīvības ielā, Forburgas kvartāls līdzās Eksporta ostai un vairākas vietas Rīgas geto.
Oriģinālajā kartē nav atzīmēta darba koncentrācijas nometne tekstilrūpnīcā “Lenta” Pārdaugavā. Tā neparādās arī Lurjes punktiņu un krustiņu sistēmā, par ko viņš atstājis piezīmi:
“Darba nometne “Lenta” vēl aizvien ir Rīgā. Taču es neaizgāju to apskatīt, Dievs vien zina, kāpēc. Tas ir diezgan tālu no centra, Pārdaugavā. Man daudz svarīgāk bija doties uz geto, uz Rumbulu un uz dzīvokļiem, kur kādreiz dzīvojām.”
Tikmēr atrašanās “Lentā” tēvam un dēlam Lurjēm nometnes komandanta SS unteršturmfīrera (leitnanta) Friča Šervica (Fritz Scherwitz) pakļautībā ļāva izdzīvot. Vismaz kara gadus Rīgā. No 3155 ieslodzītajiem, kuri 1944. gada 29. septembrī iekāpa tvaikonī “Kanonier” it kā ceļā uz Gdaņsku, bet patiesībā uz līdzās esošo Štuthofas iznīcināšanas nometni, aptuveni 300 bija ebreji no “Lentas” – par to raksta vācu žurnāliste, Šervica pētniece, Anita Kuglere (Anita Kugler). Viņas eseja tiek publicēta Lurjes memuāru latviešu valodas versijā. Par “savu” ebreju tālāko likteni Fricis Šervics vairs nebija noteicējs.
Muzeja, kurš veltīts ebreju glābējam Žanim Lipkem, bet “pēc noklusējuma” – visiem glābējiem (vienlīdz nesavtīgajiem un kara noziedzniekiem), uzdevums ir apzināt un dokumentēt visas ebreju glābšanas epizodes. Izstāde tālab izceļ Friča Šervica lomu tēva un dēla Lurjes izdzīvošanā un iezīmē ebreju vēstures Rīgas kartē darba nometnes “Lenta” vietu, kam līdz šim pievērsts maz uzmanības.
Šobrīd, kad izstāde ir atklāta (arī bez oficiālas atklāšanas) un muzejs var pakāpeniski atsākt publisko darbību, gada otrajā pusē tiek plānota izglītības programmas atsākšana. Tās fokusā, balstoties Borisa Lurjes kā tipiska “tumšā tūrista” (dark tourism / dark tourist) aprakstītajā pieredzē, apmeklējot un rakstot par viņam zudušo Rīgu, būs lietišķas pilsētplānošanas sarunas par atmiņas kultūru un tumšo tūrismu ar šo vietu attīstītājiem, pētniekiem un pārvaldītājiem.
Fabrika “Lenta” Pārdaugavā, Mazjumpravas muiža starp Šķirotavas staciju, Rumbulas un Salaspils memoriāliem, Biķernieku memoriāls Mežciemā. Nacisma noziegumu un civilās pretošanās memorializācijas darba lauks Rīgā vēl ir ļoti plašs. Holokaustā izdzīvojušā rīdzinieka Borisa Lurjes mākslas formā ietvertās atmiņas un tām veltītā izstāde Žaņa Lipkes memoriālā ir vēl viens iemesls, lai rūpīgāk ieskatītos pilsētas kartē.
*Divas agrākās Borisa Lurjes izstādes Latvijā:
12.01.2019.–10.03.2019. “Boriss Lurje un NO!art”, Mākslas muzejs “Rīgas Birža”;
26.04.2019.–23.06.2019. “Boriss Lurje „Mākslinieks un liecinieks””, Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrs.
Izstādi “Boriss Lurje. Rīgā” Žaņa Lipkes memoriālā atbalsta ASV vēstniecība un Borisa Lurjes Mākslas fonds
Kurators: PhD Raivis Sīmansons
Izstādes un bukleta dizains: Ineta Sipunova
Izdevuma projekts: Lolita Tomsone
Asistents: Marks Fridbergs
Iekārtojums: SIA “Dekorāciju darbnīca”
Fotogrāfs: Didzis Grodzs
Borisa Lurjes teksts latviešu valodā: Ieva Lešinska
Konsultanti: Iļja Ļenskis, Dr. hist. Kaspars Zellis, Anita Kuglere
Arhīva materiālu pētniecība: Anete Jenča, Maija Meiere-Oša