Lekcija nolasīta Creative Museum un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja organizētajā radošajā sesijā “Kā runāt par aktuālo muzejā” 2022. gada 7. martā.
Ievads
20 gadu laikā muzeju izstāžu un ekspozīciju veidošanas prakse Latvijā ir piedzīvojusi apvērsumu.
Arhetipisko štata mākslinieku no demiurga troņa gāzuši interjera dizaina un arhitektūras biroji, analogo un viedo tehnoloģiju darbnīcas. Ekspozīciju scenogrāfijā specializējušies uzņēmumi piedāvā pilnu pakalpojumu klāstu no idejas līdz realizācijai, iekārtošanas procesu līdzīgi kino industrijai nereti dēvējot par ražošanu. (Covid-19 ierobežojumu laikā kultūras un radošajās industrijās apturēts netika vienīgi ražošanas process.)
Kopš pirmā multimediju un digitālā dizaina uzņēmuma izveides Latvijā 2000. gadā, kas ar laiku specializējās kompleksu scenogrāfisko risinājumu izstrādē un realizēšanā muzejos, profesionalizācijas latiņa arvien tikusi celta uz augšu. Pa šo laiku izauguši stabili, eksportspējīgi muzeju tehnoloģiju ražošanas uzņēmumi. Vietējo spēlētāju, kas nākuši tieši no Dd studio vizionārā kodola vai jaunajiem arhitektūras birojiem, kas pievērsušies izstāžu un ekspozīciju veidošanas praksei, joprojām nav daudz, tomēr tiem piemīt liela ietekme uz nozares tēla transformāciju. Šobrīd reti kurš muzejs vairs paļausies tikai uz pašu spēkiem izstāžu un ekspozīciju veidošanā. Amatniecības līmenis Latvijā tradicionāli ir augsts, tomēr laikmeta izvirzītās prasības skaudri uzrāda profesionalitātes trūkumu vietās, kur resursu trūkuma vai pārliecības dēļ specializēšanās nav notikusi.
Paradigmas maiņa, ko iezīmē vārdu kombinācija “muzeju industrija” (museum industry) un kas likumsakarīgi paredz noteiktu industrijas standartu ievērošanu līdzīgi kā arhitektūrā, būvniecībā vai dizainā, vēl ilgi griezīs ausīs, kamēr ieies apritē. Industrijas jēdzienam šeit piedāvātajā izpratnē nepiemīt tā individualitāti nivelējošā, mehānisku reproducēšanas procesu uzturošā un līdz ar to Eiropas modernitātei kopumā piemītošā autoritārisma draudu blakusnozīme, ko tajā saskatīja Frankfurtes skolas Kritiskā teorija. Šeit piedāvātajā izpratnē muzeju industrija nav nekas cits kā ekvivalents profesionalitātei iepretim amatierismam, kurš, pretstatā muzeju radītajam augstvērtīgajam pētniecības saturam, diemžēl nereti bijis raksturīgs satura pasniegšanas formai.
Ja izstāžu un ekspozīciju ražošanas profesionalizācijas priekšnosacījums bija specializēšanās, ko Rietumos ar tai raksturīgo straujo tehnoloģizācijas gaitu spēj īstenot tikai progresīvi uzņēmumi, tad muzeju industrijas kvalitātes standartu noteikšanā neatsverama loma ir profesionālajai kritikai – skatam no malas.
Šāds skats no malas muzeja gadījumā liekams kopā kā puzle no dažādiem kritikas veidiem. Izstāžu kritikai kā mākslas kritikas žanram likumsakarīgi interesē māksla mākslas pēc. Šim kritikas žanram ir vienaldzīga infrastruktūras un pakalpojumu kvalitātes analīze kā daļa no kompleksas muzeja pieredzes izvērtējuma. Savukārt institucionālā kritika, kas pievēršas muzeju idejiskajiem un ideoloģiskajiem pamatiem, pārvaldībai u.tml., inerces dēļ reti kad tiek nopietni ņemta vērā. Turklāt, domājot par muzeju attīstību noslēdzošās liberālās “Radošās Latvijas” kultūrpolitikas perioda beigās ar tā ieguvumiem un iztrūkumiem, un jau raugoties uz priekšā stāvošo konservatīvisma ēru “Kultūrvalsts” zīmē, vislietderīgāk šobrīd ir likt mierā pārvaldības kritiku un pievērsties tieši pieejamības kritikai lietotāja pieredzes līmenī.
Vistuvāk tam stāv arhitektūras kritika (tradicionāli augstā līmenī) un dizaina kritika (uzrāda apskaužamu izaugsmi). Pat ja šādas tehniskās kritikas intereses objekta analīze - kapitālprojekta ietvaros realizēta ekspozīcija (biežāk arhitektūras interešu lokā) vai lielāka mēroga izstāde (biežāk dizaina interešu lokā) - tikai daļēji nodrošina kompleksu muzeju kritikas procesu, jo reti pievēršas satura interpretācijai, tomēr tieši šāds muzeju izvērtējums būtu vairāk nepieciešms.
Muzeju īstenoto projektu izvērtējumam, kas kalpotu kā procesa monitorings (salīdzinājumā ar nosauktajām arhitektūras, dizaina un mākslas kritikas formām), vēl ir kur augt.
Creative Museum 2022 gada lekciju un sarunu cikla “Kā runāt par aktuālo muzejos” ietvaros, kas iezīmē arī domnīcas kā muzeju kritikas procesa Latvijā uzturētāja desmitgadi, šeit piedāvājam PhD Raivja Sīmansona ieskatu muzeju kritikas procesā Latvijā.
Par atskaites punktu lekcijai ņemts Agneses Neijas raksts (09.10.2019.) “Muzeju kritika Latvijā 1990–2019”[1], kas secīgi apskata svarīgākās muzeju kritikas procesa tēmas Latvijā. Lekcijā tiek izvērsta polemika, sekojot Neijas raksta struktūrai.
Raksts sākas ar kādas sarunas pārstāstu, kurā Ineta Zelča Sīmansone iztaujā tolaik muzeoloģijas lektori Ilzi Knoku maģistra darbam par muzeju kritikas tēmu Latvijā.
Ineta Zelča Sīmansone jautā: “Kādēļ Latvijā neredz veidojamies muzeju kritiku?”
Ilze Knoka atbild: “Neviens nav pašnāvnieks!”
Ar to būtu jāsaprot, ka tik mazā muzeju nozarē, kāda ir Latvijā, neviens neriskēs izvērtēt kolēģu veikumu. Vienīgais “nekaitīgais” veids, kā pievērsties muzeju kritikai, līdz šim bijis akadēmiskajā pētniecībā. Neija arī uzskaita par muzeju kritiku tapušos akadēmiskos darbus Latvijas Kultūras akadēmijas Muzeoloģijas maģistrantūras programmā:
- Ineta Zelča “Muzeja kritika: vēsture un tendences” (2006),
- Jana Šakare “Muzeja kritika – noteiksmes, tradīcijas, attīstība” (2012),
- Una Sedleniece “Muzeju analīze – efektīvas muzeju pārvaldības instruments” (2010).
Uzskaitītie pētījumi secīgi uzrāda muzeju kritikai svarīgos parametrus un darba lauku:
- lietotāja pieredze,
- teorija un metodoloģija,
- normatīvais regulējums – akreditācija kā minimālo profesionālo standartu izvērtēšanas process.
Šobrīd pētāmo tēmu lokam jau pilnvērtīgi varētu pievienot arī tādu muzeju kritikas izvērtējuma aspektu kā Latvijas muzeju un izstāžu dalība starptautiskos konkursos un skatēs (World Expo, EMYA, Best in Heritage, DSEGD Global Design Awards u. c.) aizvadītajās desmitgadēs, īpaši kopš jaunā gadu tūkstoša, kad parādās pirmie realizētie muzeju kapitālprojekti, kas ieinteresē arhitektūras apskatniekus.
Pat ja neviens kritikas veids attiecībā uz muzejiem nenoklās visu laukumu, tieši šajā kritikas žanrā, kas pievēršas lietošanā svaigi nodotu “objektu” izvērtēšanai arhitektūras, interjera un pakalpojumu dizaina apskatu formā šobrīd saskatu lielāko perspektīvu. Šāda veida izstāžu un ekspozīciju kritika Latvijā līdz šim bijusi mazāk izkopta muzeju nozares iekšienē, bet meklējama profesionālajos arhitektūras un dizaina drukātajos un elektroniskajos medijos.
Šajā lekcijā mēģināšu pierādīt, kāpēc muzeju kritikā būtu jāiet tieši šajā virzienā. Lai to pamatotu, vispirms jāpievēršas kritikas procesa periodizācijas jautājumam.
Periodizācija
Agneses Neijas piedāvājums muzeju kritikas apskatā balstās muzeju nozares attīstības procesa periodizācijā un ar to cieši saistītajā profesionālo izdevumu hronoloģijā: Muzeju valsts pārvalde (1998–2009) un ar to saistītais izdevums “Muzeju Vēstnesis” (līdz 2012. gadam) kā drukāts informatīvs biļetens ar notikumu hronikas funkciju iezīmē pirmo posmu.
Neija pamatoti iezīmē cezūru 2012. gadā, kad tiek aizvērts “Muzeju Vēstnesis” (MV) un parādās Creative Museum (CM) e-žurnāls, “kas pretendēja aptvert visu muzeju kritikas lauku, sākot ar menedžmentu, muzeja lomu sabiedrībā, vēlāk pievēršoties arī ekspozīciju un izstāžu kritikām u. c., sākot no ļoti šauri profesionāliem jautājumiem līdz tādiem, kas spējuši iekustināt arī plašāku sabiedrību. Pašā nozarē šajā laikā valda klusums, presē – atsevišķi uzplaiksnījumi. Šim posmam drīz jau tuvojas desmitgade”.
Neijai var tikai daļēji piekrist par šādu hronoloģiju, jo tā attiecas tikai uz šauri muzeju nozares iekšienē notiekošo kritikas procesu. (Jāatzīmē, ka strapposmā, kas sakrīt ar laiku, kad Zelča Sīmansone bija Latvijas Muzeju biedrības (LMB) priekšsēdētāja un ko iezīmē MV likvidēšana un pāreja uz digitālo saziņas formu, modernizētajā LMB vietnē tika izveidota blogu sadaļa, kas pildīja muzeju apskatu funkciju. Šī sadaļa līdz ar Zelčas Sīmansones amata pilnvaru beigām LMB un CM izveidi migrēja uz domnīcas vietni. LMB muzeju apskatu sadaļu kopš tā laika nav atjaunojusi.)
Atzīmēšu, ka turpinājumā piedāvāšu periodizāciju, kas atšķiras no Neijas veidotās. Tā pamatosies muzeju kritikas paradigmā, kas atšķiras no Neijas 2019. gadā izteiktās optimistiskās prognozes nākamajam muzeju kritikas periodam: “Nosacīti varam iezīmēt arī nākamo periodu, kas būtībā ir jau sācies, bet kura uzplaukumam vajadzēs vēl vairākus gadus un kura rašanos es saistu ar muzeju pārvaldības reformu un tai, cerams, sekojošu, nozares demokratizāciju. Muzeju tirgus aktualizēšanās, padomju izveidošanās [uzticības/pilnvaroto – R. S.] tiem muzejiem, kas būs pārgājuši uz kapitālsabiedrības vai fonda statusu, muzeju vadītāju terminētie darba līgumi un tiem likumsakarīgi sekojošā konkurence, cerams, radīs pieaugošu kritikas un demokrātijas vilni, kas realizēsies, pat ja netiks pozitīvi atrisināts jautājums par kvalitatīvu tālākizglītību nozarē.”[2]
Kā šobrīd redzam, prognoze nepiepildās. No visa muzeju pārvaldības modernizēšanas – liberalizēšanas un demokratizēšanas – piedāvājuma, kurā netrūka ambīciju un vēriena, vadoties pēc ziemeļu kaimiņu parauga, kas šādu reformu bija īstenojuši līdz 2018. gadam (10 gadu laikā pēc globālās finanšu krīzes izraisītās recesijas 2008. gadā)[3], neseno Muzeju likuma[4] grozījumu “sausais atlikums” ir muzeju direktoru terminētie darba līgumi valsts muzejos. Mēreni liberālo atvasinātas publiskas personas juridisko statusu neviens valsts muzejs, kā šķiet, nav iekārojis. Arī konsultatīvās uzticības padomes (ne pilnvaroto padomes, jo konsultatīvām padomēm nav pilnvaru) pa šo laiku pie valsts muzejiem nav tapušas un brīvprātības režīmā arī netaps. Atšķirībā no augstskolu reformas, kas par tādu tiešām saucama, jo valsts augstskolās ir ieviestas un jau strādā pilnvaroto padomes, muzeju nozarē pārvaldības modernizēšana nav pat īsti sākusies.
Jāizdara secinājums: mūsu hybris (lepnības grēks) slēpās aplamā pieņēmumā, ka līdzīgi kā igauņi, pateicoties Skandināvijas ietekmei, esam tuvāk brīvās Eiropas muzeju tradīcijai un ka padomijas inerce būs mazāka. Muzeju pārvaldība Latvijā paliek stagnatīva, iestrēgusi “viena direktora muzeja” modelī. Diemžēl tas pierādās arī ar jaunajiem muzeju direktoriem, kuri gan pārņem vadību, bet vismaz neko pamanāmu šajā ziņā nav uzrādījuši. Tikmēr valsts muzejiem noteiktās obligātās krājuma komisijas, kuras nereti tiek pozicionētas kā vienojošais pārvaldības mehānisma posms starp darbdevēju (valsti) un pakaļpojuma saņēmēju (sabiedrību) nav pilnvaroto padomes un nekad tādas nebūs, jo tās nav vēlētas un nepārstāv sabiedrības intereses muzeju pārvaldībā - mērķu noteikšanā un sasniegšanā. Attiecīgi arī muzeju direktoru pieņemšanā un atlaišanā.
Tāpēc, raugoties reālistiski uz muzeju kritikas procesu, ir jānāk ar alternatīvu paradigmu, kas ļautu iziet no strupceļa, kurā esam nonākuši ar radošumu – kultūras un radošo industriju simbiozi – kā centrālo kultūrpolitikas plānošanas nostādni, kas kā nepieciešamību paredzēja pārvaldības liberalizāciju. Sapnis par liberālājās Eiropas vērtībās balstītu, demokrātisku, caurspīdīgu, ārpusvērstu, modernu, uz kultūras eksportu un sadarbībām ar radošajām industrijām orientētu muzeju nozari, ir izsapņots. Vismaz jau leksikas līmenī. Jauno kultūrpolitikas vadlīniju nosaukums ir ”Kultūrvalsts”. Bez šaubām, kultūrai ir jācaurauž sabiedrība un tās pārvaldes struktūras kā asinsritei; valsts pastāvēšanas mērķis galu galā ir unikālā Latvijas kultūra nevis tās ekonomiskie rādītāji, tomēr nevar nepamanīt, ka iezīmētais vektors nepārprotami ir iekšpusvērsts un man bail, ka uz plašākas Eiropas attīstības ainavas fona arī retrospektīvs.
“Radošās Eiropas” inspirētās “Radošās Latvijas” vietā, kas mums kā eiropiešiem ļāva savstarpēji viegli saprasties par kopīgo mērķi un uzdevumiem globālajā pasaulē, tagad, kā šķiet, nāk Satversmes preambulā ierakstītās latviskās dzīvesziņas inspirētā “Kultūrvalsts”. Būtu tikai jāsaprot, kas tā kultūras - kulturālā valsts tāda ir?
No jauna esam jaunlatvieši, kuru priekšstāvji darina jaunvārdus. Bēda tā, ka šie jaunvārdi, ja vien nav poētismi, taču ir ietilpīgi jēdzieni, kuriem katram līdzi nāk vesela politiskā filosofija. No visa aktuālā jaunvārdu arsenāla personīgi es varu asociēties varbūt vienīgi ar pareizi saprastu valstsgribas un valstnācijas jēdzienu - valstiski orientēta politiskā nācija, piemēram, ir Francija, kurā nāciju veido viss Francijas pilsoņu kopums. Tikmēr kultūrvalsts ir aizdomīgi tuvs jēdziens kultūrnācijai, kas apzīmē tādu valsts tipu, kur nācijas jēdziens ir izslēdzoši etnocentrisks, jo tiek saistīts ar kopīgu vēsturi, kultūru un valodu. Par kultūrnāciju tradicionāli mēdza dēvēt Vāciju, tomēr šobrīd Eiropā jau modeļi ir kombinēti.
Savietojumā ar nepieciešamības kārtā ārkārtēju aktualitāti ieguvušo valsts aizsardzības doktrīnu ar tās ieviešanai izstrādāto un dāsni finansēto instrumentu - visaptverošo valsts aizsardzības mācību kā obligātu mācību priekšmetu, muzeja kā trūcīga rezervista loma (ja muzeji paši nezinās, kādu pilsoņa, nācijas un valsts tēlu tie vēlas sabiedrībā aktīvi projicēt) iezīmēsies vēl reljefāk.
Šāda ir jaunā Aukstā kara realitāte un ar to būs jādzīvo - nauda sekos aizsardzības mērķiem. Ja kā nozare pratīsim panākt sev daļu no pīrāga, t. i. institucionalizēt aizsardzības mācības formālās un muzeju neformālās izglītības sazobes piedāvājumu “Stunda muzejā” formātā, varēsim plānot stabilu grupu plūsmu. Piemēru pasaulē ir daudz, kur šāda plānveidīga pieeja muzeju resursu izmantošanā ļauj rēķināties ar garantētu apmeklētību, kas līdzi nes vispirms jau rentablu un pieejamu ēdināšanas pakalpojumu lielajos muzejos. Varbūt tieši publiskās kvalitātes celšana varētu būt viens no “Kultūrvalsts” uzdevumiem valsts muzejos?
Jautājums par publisko muzeju iekļaušanos plānotajā visaptverošajā valsts aizsardzības mācībā no 2024. gada ir atsevišķas sarunas vērts. Sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju domnīcas rīkotajā diskusijā 16. martā Jaunsardzes centra direktors, pulkvežleitnants Aivis Mirbahs, bija tiešs: “Valsts aizsardzības mācības ietvaros muzeju lomu es saskatu ļoti minimāli.”
Muzejiem atliek būt proaktīviem sava piedāvājuma virzīšanā, ko tad arī rosinām darīt.
Noslēdzoties iepriekšējam plānošanas periodam, muzeju kritikai vairs nav īsti nozīmes noņemties ar “radošā posma” liberālās paradigmas ieviešanas lobiju un monitorēšanu, kas raksturoja veselu desmitgadi un likumsakarīgi paredzēja pārvaldības modernizēšanu pēc Vakareiropas parauga. Laiks pievērsties izdarāmām lietām, uzstādot sasniedzamus mērķus. Jautājuma formulēšanā, kādai būtu jābūt muzeju kritikai, palīdzošs ir Neijas novērojums par kritikas standartizēšanu: “Nevaru piekrist Janas Šakares maģistra darbā izteiktajai domai, ka par profesionālas kritikas pazīmi būtu uztverams tajā ietvertais standartizētais saturs, kas vienmēr pielietojams, jo tādējādi mēs dublētu formālo kritiku – proti, muzeju akreditāciju. Tā nestrādā citu kultūras jomu kritiķi, un tāda prasība ir visai tāla no, piemēram, Normunda Naumaņa balvā ietvertajiem kritērijiem[5] profesionālajai kritikai: “[..] spēja ne vien analizēt mākslas darba kvalitātes, jauno un izcilo nošķirt no viduvējībām un neveiksmēm, bet arī prasme konkrēto mākslas notikumu aplūkot plašākā kultūrvēsturiskā vai mūsdienu mākslas kontekstā”.”[6]
Citiem vārdiem, šo var pārfrāzēt kā paradigmu sadursmi: Neija ir par žanriski plašo mākslas kritikas paradigmu, kurā svarīgākais ir autora stils, kas raksturīgs feļetona žanram. Šī paradigma saduras ar to, ko varētu saukt par industrijas kritikas paradigmu, kas vairāk ir tehnisko kvalitāšu apraksts un paveiktā analīze industrijas standartu perspektīvā. Šādai kritikas formai svarīgāka par stilu ir pase – paveikto darbu, darītāju, izmantoto līdzekļu un izmaksu uzskaitījums kā sava veida atskaite par publisko kvalitāti. Maz ticams, ka šāda veida kritika jelkad izpelnīsies Naumaņa Nakts kritikas balvu, tai ir mazāk estētisks, vairāk – procesu raksturojošs uzdevums.
Kopsavilkumā: muzeju industrijas paradigmā balstīta kritika primāri pievēršas muzeju realizēto projektu publiskās kvalitātes izvērtējumam industrijas standartu attīstības perspektīvā.
Atgriežoties pie periodizācijas – šādu kritikas paradigmu Latvijā var piemērot, sākot ar 2001. gadu, un tai ir konkrēts atskaites punkts – pirmais realizētais muzeja kapitālprojekts, kas izpelnās apskatu žurnālā “Latvijas Architektūra”.
Muzeju industrijas kā kritikas paradigma praksē sāk ieviesties līdz ar interjera dizaina uzņēmumu rašanos Latvijā 21. gadsimta sākumā. Neilgā laikā ekspozīcijas, izstādes un muzeji kopumā kā telpas strukturēšanas veids kļūst interesanti arhitektūras apskatiem.
Šādam muzeju kritikas veidam Latvijā tiešām nav daudz vairāk par 20 gadiem. Lai muzejs – izstādes, ekspozīcijas, ēka un vide ap to – kā telpas organizēšanas veids kvalificētos arhitektūras apskatam, kas veidots pēc noteikta standartizēta satura, atjaunotajā Latvijas valstī bija nepieciešama ne mazāk kā desmitgade. Savukārt līdz speciālam izdevumam, kura virstēma būtu muzeji telpas organizēšanas aspektā, – vesels ceturtdaļgadsimts.
Pieprasījums
Neija raksta: “1998. gada decembra numurā rubrikā “Muzejnieki vērtē Muzeju Vēstnesi” norādīts, ka, saskaņā ar Latvijas Muzeju asociācijas pilnsapulcē izplatītās aptaujas anketas datiem, muzejnieki visvairāk vēlētos lasīt “analītiskus, profesionālus rakstus par ekspozīcijām un izstādēm [..]”. Interesanti, ka šeit arī raksta autors jautā, ““kas tos rakstīs?”, lai neriskētu iemantot analizējamā muzeja darbinieku neapmierinātību?””. Un nobeidz ar cerību: “Tomēr nešaubos, ka ar laiku atrisināsim arī šīs problēmas.”[7]
Tātad kritikas intereses pamatā ir profesionālā domapmaiņa. Muzejniekus tradicionāli vairāk tomēr interesējusi satura analīze, jo formas meklējumi, ieskaitot komunikācijas rīkus, bijusi nesasniedzama greznība. Tikai uzlabojoties ekonomiskajam stāvoklim valstī kopumā, rodas sadarbība ar radošajām industrijām, un muzeji kā telpas organizēšanas veids kļūst interesanti radošajām industrijām – dizainam un arhitektūrai. Paliek jautājums – kāda rakstura muzeju apskatus profesionāļi vēlētos lasīt šobrīd un vai muzeju industrijas paradigmā balstīti apskati var aizpildīt vakuumu
Pāradresācija
Neija arī raksta par rubriku “Ārzemēs”, kas 90. gados aizstāja neesošos apskates objektus Latvijā, un rubriku “Feļetons”, kur redzamākais “Dienas” autors kopš 2000. gada bijis Artis Svece. Jāpiekrīt, ka tieši pāradresācija kā “zibens novadīšanas” taktika tika un joprojām tiek izmantota muzeju nozares iekšienē, lai ar šādu Ēzopa valodas palīdzību norādītu uz pašu nepilnībām caur citu kļūdām vai biežāk – veiksmēm. Šādi raksti tapuši arī muzeju pārvaldības jomā, tomēr, kā šķiet, bez samērošanās ar labo praksi Rietumos.[8]
Vēstītājs
Neija izceļ daudzbalsību, ko pamato muzeja publiskās kvalitātes prasība, un izceļ domnīcas veikumu šajā jomā: “Kopš Creative Museum nodibināšanas 2012. gadā domnīca ir mērķtiecīgi centusies iesaistīt savā darbā dažādu veidu kritiķus – muzeologus, nozares pārstāvjus, bērnus, sociologus, publicistus u. c.”[9]
Te varētu turpināt uzskaiti: Covid-19 laikā tika aicināti izteikties arī daudzi citu nozaru pārstāvji – kino un teātra režisori, radošie direktori utt. – kā lietotāji. Līdzīgi šobrīd aktuālās Ukrainas krīzes situācijā ciklā “Kā runāt par aktuālo muzejos” domnīcai raksta un komentārus diskusijās sniedz militāristi, ierēdņi, vēsturnieki, kuratori, muzeju administratori un ne tikai.
Kritikas uzdevumi – profesionālā kritika
Nosaucot muzeju kritikas uzdevumu, Neija nonāk pie šībrīža aktuālā uzdevuma, kurš sakrīt ar manu redzējumu par muzeju industrijas paradigmā balstīto realizēto projektu izvērtējumu: “Loģisks ir apgalvojums, ka muzeju kritikas attīstība ir notikusi ciešā saskarsmē ar domu par to, kā mēs vispār uzlūkojam muzejus. Muzejs kā kolekciju glabātuve ir atdevis savu vietu tam, ko šodien domājam par muzeju – iekļaujošs, izglītojošs, starpdisciplinārs, glabātājs, pētītājs, komunicētājs. No plašāka filozofiskāka skatu punkta, kas ļāva radīt manifestus un reflektēt par pašu atmiņas institūciju raksturu (kapsētas, tempļi), vairāk esam pārgājuši uz muzeju funkcionālo nozīmju, ekspozīciju un izstāžu kritiku.”[10]
Komentējot šo izteikumu, jāsaka, ka domnīca ir centusies piedāvāt plašu muzeju kritikas spektru 10 gadu garumā: “Kaut arī Creative Museum ieraksti daudzkārt izpelnījušies kritiku kā nekonkrēti, subjektīvi u. tml., patiesībā tajos iekļaujam ļoti konkrētu saturu, kur emuāra formāts un mārketinga stratēģija saliek savus akcentus. Vērtējam jautājumu blokos: tēmas pieteikums (saistībā ar institūcijas mērogu, misiju, cita veida specifiku), pieejamība (telpiskais komforts, biļešu cenas, atļaujas – fotografēt, ēst, pagulēt, ienākt ar suņiem), vēstījums (saturs, vai ir pētījums), interpretācija (ideja, kuratora darbs, plašāku kontekstu ietvērums), dizains (spēja radīt emocijas, stāstu, kas nu kuram), mārketings/komunikācija (pavadošie produkti – audiogidi, katalogi, izglītības programmas).”[11]
Varētu turpināt, tēmu loku paplašinot: informācijas tehnoloģijas kolekciju pārvaldībā, multimediju administrēšanā ekspozīcijā, digitālās komunikācijas darbā utt. Lai rastos kvalitatīvi muzeju apskati, nepieciešama vēlme no muzeju puses atklāt procesa detaļas. Ja muzejs nedod pietiekami daudz informācijas, apskats ir nepilnīgs. Neija raksturo baltos plankumus kritikā: “Es gribētu vērtēt arī ekspozīcijas izveidošanas izmaksas, cenu par kvadrātmetru un satura izveidē izmantotos avotus. Taču jāsaka, ka šādu informāciju sameklēt ir gandrīz neiespējami. Muzeji paši nav gatavi būt atklāti vai arī ir tik profesionāli pavirši, ka mājaslapās ir nepietiekamas ekspozīciju vai izstāžu “pases”, lai neteiktu, ka visbiežāk tādu nav vispār. Smieklīgi, bet dažkārt jānopūlas, lai kaut vai tikai atrastu informāciju par to, kas ir izstādes kurators.”[12]
Neija arī jautā par kritikas standartizāciju un rakstu pasūtījumu, kas uztur kritikas procesu, un saka, ka akreditācijas standartu nevajag dublēt ar standartizētu pieeju kritikai. Neija piemin arī labu profesionālās muzeju kritikas paraugu – žurnāla “Studija” Unai Sedleniecei pasūtīto rakstu sēriju par Pārdaugavas muzejiem, kas veidota pēc noteikta parauga, – un izsaka pieņēmumu, kas būtu nepieciešams, lai muzeju kritika attīstītos: “Lai tālāk attīstītu sarežģīto nozares un tās kritikas pastāvēšanas mijiedarbību, aktuālas man šķiet divas lietas. Pirmkārt, nozarei nepieciešams spēcīgs lobijs mediju telpā, kas ļautu mums muzejus pārstāvēt kā vienotu nozari. Domāju, ka visi būs ievērojuši, ka muzeji kā nozare un tēma lasīšanai mediju telpā ir sadrumstalota un iekļauta citās mākslas nozarēs. Ceru, ka tas novestu pie mediju pasūtījuma muzeju kritikai.”[13]
Šāds vērtējums izriet no Neijas skatījuma uz muzeju kritiku kā mākslas kritikas, tātad satura kritikas, veidu. Ja pakāpjamies nost no šāda skatījuma, bet tā vietā liekam vairāk formas kritiku, kas tuvāka muzeju industrijas kā telpas organizēšanas paradigmai, tad situācija nav nemaz tik slikta. Gluži pretēji – šāds kritikas veids ir stabili pārstāvēts.
Neijas noslēdzošā atziņa, kurai nevar nepiekrist, ir tā, ka kritika rodas labajos laikos kā Maslova piramīdas principa uzskatāms pierādījums darbībā: “Kritikas pastāvēšana liecina par profesionālo “tirgu”, kas sevī ietver darbinieku karjeru, pārpirkšanu, izglītības iespējas, savstarpēju konkurenci, pieprasījumu un piedāvājumu, arī pietiekamu naudas daudzumu gan muzejnieku makos, gan nozarē kopumā, gan arī nosauksim to par valsts kā lielākā maka turētāja pasūtījumu kultūrai. Nav nejauši, ka visvairāk nosacīti kritisko rakstu “Muzeju Vēstnesī” atrodami tieši ap 2007. gadu – ekonomiskā uzplaukuma laiku, kad tika palielinātas muzejnieku algas, muzejiem piešķirts finansējums u. tml. Muzejnieki varbūt pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas spēja tik plaši ceļot un salīdzināt savus profesionālos uzskatus ar ārzemju muzejos redzēto. Kritikas trūkums liecina arī par nozares ekonomisku apsīkumu, nemaz nerunājot par plašākas intereses trūkumu par nozari sabiedrībā.”[14]
Šobrīd nevietā būtu runāt par visaptverošu muzeju kritikas veidu – formas un satura –, ar kādu varētu nodarboties vien ļoti priviliģētos apstākļos. Kritikas veidi ir jādiferencē. Muzeju kritika nepieciešama kā profesionāļiem, tā plašākai sabiedrībai. Vieniem, lai sekotu līdzi industrijas attīstībai, otriem, lai orientētos kultūras procesos. Ja feļetoni populārajos medijos sniedz plašākai sabiedrībai ieskatu plašākos kultūras procesos, tad apskati specializētajos žurnālos – profesionāļiem nepieciešamo informāciju. Muzeju apskati ar tendenci aplūkot ne vien tehnisko, vides un pilsētplānošanas pusi, bet arī saturisko un nereti arī institucionālās pārvaldības pusi pēdējās divās desmitgadēs ar augšupejošu līkni proporcionāli realizētajiem projektiem meklējami tieši arhitektūras žurnālos. Konkrēti – žurnālā “Latvijas Architektūra”.
Pirmās brīvvalsts laikā ar Ulmaņa režīma atbalstu dibinātais izdevums “Latvijas Architektūra” darbību atjaunoja 1995. gadā. Pirmie muzeju apskati tajā parādās 21. gadsimta sākumā. Šī – industrijas kritikas paradigmā balstītā – periodizācija acīm redzami atšķiras no Neijas piedāvātās, satura kritikā balstītās paradigmas. Muzeju industrijas vai formas kritikas paradigma objektīvu iemeslu dēļ sāk darboties vienīgi pie aktuālu īstenotu projektu izvērtēšanas, kuriem objektīvi jābūt.
Likumsakarīgi, ka muzeju realizēto vai plānoto izstāžu, ekspozīciju un ēku pārbūvju projektu izvērtējumi šajā žurnālā jāmeklē dažādās rubrikās: “Dizains”, “Interjers”, “Vide”, “Projekts”, “Viedoklis”, Ārzemēs”, arī “Bauda”. Tomēr augstākais hierarhijā ir žurnāla redakcijas apskats, kuru ievada žurnāla iniciāļi “LA”. Redakcijas apskats var būt dažādās jomās – arhitektūra, dizains, interjers u. c.
Savukārt rubrikas “Process”, manuprāt, labākais paraugs žurnāla vēsturē vispār, kas turklāt sakrīt ar muzeja tēmu, ir Okupācijas muzeja pārbūves “sāga” Strēlnieku laukumā. Publiskā diskusija – kritikas process par šo tēmu, kurš sākās 2015. gadā, – turpinās līdz pat šim brīdim, jo turpinās Strēlnieku laukuma labiekārtošanas darbi un muzeja ekspozīcijas izveide. Žurnāla ilggadējais redaktors Jānis Lejiņš līdz ar to neviļus kļuvis arī par muzeju kritiķi šādā specifiskā kultūras mantojuma saglabāšanas, pilsētplānošanas, bet arī plašākas institucionālās kritikas perspektīvā.
LA apskatu hronoloģija, kas pievēršas muzejiem, sākas 2002. gadā ar burtnīcu nr. 40. Numura tēma “Rekonstrukcija. Mūra darbi. Ventspils pils. Muzeji. Viesnīcas. Vāgnera-Maikapara villa”.
Šeit Pētera Blūma apskats “Laikmetīgie viduslaiki”[15] ievada muzeju industrijas paradigmā balstītu kritiku. Pieredzējušais arhitekts un restaurators raksta: “radies kvalitatīvi jauns muzejs laikmetīgā viduslaiku pilī.”[16] Apskats pievēršas restaurācijai, modernizācijai, dažādajām atjaunošanas koncepcijām, materiāliem un detaļām.
Šajā pašā numurā rubrikā “Dizains” seko apskats “Dzīvā vēsture”[17]. Autors, arhitekts Gundars Vērpe, raksta par Ventspils pils pirmās kārtas realizāciju 2001. gadā, īpaši pievēršoties digitālajai ekspozīcijai, kuru īstenojis uzņēmums “Digitālā darbnīca”. Pirmajā “digitālajā” muzejā Latvijā ir gan skaņas dizains, gan gaismas sensori pie vitrīnām, dažādi interaktīvie elementi un inovācijas.
Un, kā likums, šāda tipa apskati žurnāla “Latvijas Architektūra” rubrikās “Arhitektūra”, “Dizains”, “Interjers” u. c. sākas ar projekta pasi – informāciju par izpildītājiem, ražotājiem, kvadratūru, izmaksām utt. Tas ieliek apskatam pamatu – atskaites koordinātu sistēmu, kurā par katru darbu kāds atbild un šis darbs tiek izvērtēts pēc atbilstības industrijas standartam. Būtisks ir arī finanšu rādītājs (kas diemžēl ne vienmēr tiek atklāts), jo ļauj salīdzināt līdzīgus projektus un aprēķināt kvadrātmetra izmaksas interjera dizainā.
15 gadus vēlāk, burtnīcā nr. 124 Ilze Martinsone rubrikā “Dizains” (kurai kā pastāvīgai rubrikai viņa kā viesredaktore seko daudzu gadu garumā) raksta par Dd Studio darbiem saistībā ar tā 15 gadu jubileju. Šeit atrodams trāpīgs secinājums par pirmo muzeju dizaina risinājumu uzņēmumu un muzeju industriju Latvijā kopumā: “darbu saraksts liecina, ka sekmīgu biznesu iespējams uzturēt un attīstīt tik šķietami nerentablā jomā kā muzeju un izstāžu ekspozīciju veidošana un multimediju programmu izstrāde kultūras institūcijām.”[18]
Intervijā tiek teikts, ka tobrīd uzņēmumā ir 12 darbinieki, bet komplicētos projektos skaits var sasniegt pat 50. Situācija, kad vajadzības gadījumā uz līdzenas vietas jārada konsorcijs, lai izpildītu specifisku pasūtījumu, pieprasa lielu fleksibilitāti. Tikmēr perspektīvākie muzeju tehnisko risinājumu uzņēmumi šobrīd jau pārliecinoši darbojas eksporta tirgos.
Jānis Mitrēvics atzīmē, ka “attiecībā uz muzeju ekspozīciju jomu Latvijā iekšējais tirgus neeksistē”, bet Ilze Martinsone raksta: “tomēr šajā laukā vērojama sīva spēkošanās – H2E, RIDemo, citi uzņēmumi un mākslinieki [..], sabiedrība no šīs konkurences var būt tikai ieguvēja. Jānovērtē arī netiešais Latvijas kultūras eksports, kurus caur saviem darbiem ārpus mūsu zemes robežām īstenojis “Dd”.”[19]
Noslēdzot uz sadzīviskas nots par to, kāda mēroga notikums bija šī pirmās industrijas standartiem atbilstošās muzeja telpas nodošana ekspluatācijā 2001. gadā, Martinsone raksta, ka autobusi no Rīgas uz Ventspili bijuši pilni, jo, “ja tu nebiji redzējis Ventspils pili, tevis vienkārši nebija”[20].
Noslēgums
Lai žurnāls “Latvijas Architektūra” varētu piedāvāt burtnīcu, kuras virstēma būtu muzeji un galvenie atvērumi būtu veltīti tepat Latvijā realizētajiem muzeju ekspozīciju projektiem un intervijām ar to autoriem (burtnīca nr. 140, 2018. gada jūnijā), bija vajadzīgs ilgstošs labklājības, sistemātiskas pētniecības, inovatīvas dizaina prakses un publisko līdzekļu pieejamības laiks, kurš tā īsti sākās tikai ar pievienošanos Eiropas Savienībai.
Ja labvēlīgs ekonomiskais periods turpināsies, realizēto izstāžu, ekspozīciju, rekonstruēto un jauno muzeja projektu, kas būtu interesanti muzeju industrijas kritikai (apskatiem) un izvirzāmi starptautiskam izvērtējumam, būs vairāk, un kritikas aptvērums kļūs plašāks.
Foto: Didzis Grodzs
Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds
[1] Neija, Agnese (2019). Muzeju kritika Latvijā 1990–2019. Creative Museum, 09.10. Pieejams: http://www.creativemuseum.lv/lv/raksti/dienasgramata/agnese-neija-muzeju-kritika-latvija-1990-2019
[2] Turpat.
[3] Muzeju reforma. Igaunijas muzeju pāreja uz fondu statusu un pilnvaroto padomes loma (2018). Creative Museum, 20.06. Pieejams: http://www.creativemuseum.lv/lv/raksti/dienasgramata/muzeju-reforma-igaunijas-muzeju-pareja-uz-fondu-statusu-un-pilnvaroto-padomes-loma
[4] Muzeju likums (2006). Latvijas Vēstnesis, 1, 03.01.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2, 26.01. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/124955-muzeju-likums
[5] Aicina pieteikt kandidātus Normunda Naumaņa balvai kritikā (2017). Satori.lv, 14.11. Pieejams: https://satori.lv/article/aicina-pieteikt-kandidatus-normunda-naumana-balvai-kritika
[6] Neija, Agnese (2019). Muzeju kritika Latvijā 1990–2019. Creative Museum, 09.10. Pieejams: http://www.creativemuseum.lv/lv/raksti/dienasgramata/agnese-neija-muzeju-kritika-latvija-1990-2019
[7] Turpat.
[8] Sk.: Sīmansons, Raivis (2019). Nenotikusī brīvlaišana. Creative Museum, 02.01. Pieejams: http://www.creativemuseum.lv/lv/raksti/dienasgramata/raivis-simansons-nenotikusi-brivlaisana
[9] Neija, Agnese (2019). Muzeju kritika Latvijā 1990–2019. Creative Museum, 09.10. Pieejams: http://www.creativemuseum.lv/lv/raksti/dienasgramata/agnese-neija-muzeju-kritika-latvija-1990-2019
[10] Turpat.
[11] Turpat.
[12] Turpat.
[13] Turpat.
[14] Turpat.
[15] Blūms, Pēteris (2002). Laikmetīgie viduslaiki. Latvijas Architektūra, 40/02, 6.-13. lpp.
[16] Turpat, 6. lpp.
[17] Vērpe, Gundars (2002). Dzīvā vēsture. Latvijas Architektūra, 40/02, 14.-17.lpp.
[18] Martinsone, Ilze (2016) Dd. Taustāmi un digitāli. Latvijas Architektūra, 124, aprīlis/maijs, 60.-64. lpp.
[19] Turpat, 64. lpp.
[20] Turpat, 64. lpp.