Raivis Sīmansons. Muzeju un Augstskolu likuma grozījumi. Atšķirīgas pieejas

Sakritis tā, ka jaunie grozījumi Muzeju likumā uz skaļā Augstskolu likuma grozīšanas fona pieņemti klusi un nemanāmi. 

Atšķirība abu likumu grozījumu nepieciešamībā izteikta mērķa formulējumā: augstskolu gadījumā tā ir daudz apspriestā pārvaldības reforma, kam jāieliek pamats konkurētspējīgām, pētniecībā balstītām augstākās izglītības iestādēm pēc Rietumu augstskolu pārvaldības modeļa parauga; muzeju gadījumā – normatīvā regulējuma pilnveidošana. Esošais pārvaldības modelis publiskajos muzejos tātad tiek vērtēts kā gana labs, par reformu runāts netiek. 

Praktiskā izteiksmē valsts muzeji, ja vien vēlēsies, tagad varēs iegūt lielāku saimnieciskās darbības brīvību – paši apstiprināt pakalpojumu cenrādi, veidot finanšu uzkrājumus, plānot un investēt. Citiem vārdiem, darboties autonomi, līdzīgi tam, kā darbojas publiskie muzeji visur citur Eiropas Savienībā. It kā – elementārs labas finanšu pārvaldības priekšnosacījums publiskajos muzejos liberālā demokrātijā, kas tiem ļautu sākt patstāvīgi plānot vidējā termiņā, uzņemties finanšu riskus un atbildību. Tomēr tas ir prasījis teju vai 25 gadus, lai nozares likumdošana šajā aspektā tiktu vismaz nedaudz liberalizēta.

Atruna, ka pāriešana uz atvasinātas publiskas personas statusu, kas piedāvā šādas brīvības, valsts muzejiem būs brīvprātīga, precīzi raksturo joprojām patronizējošo administrācijas attieksmi pret muzejiem. Muzeju skaits, cik izvēlēsies vai neizvēlēsies piedāvāto liberālo pārvaldības formu, savukārt uzrādīs padotā mentalitātes klātbūtni valsts muzeju ainavā.

Kā zināms, pārbaudīts mehānisms, kā darbojas autonoms, bet atbildīgs (accountable) muzejs, ir pilnvaroto vai uzticības padome, kas palīdz direktoram īstenot kopīgi nospraustos mērķus un pilda starpnieka lomu starp sabiedrību un dibinātāju – ministriju, pašavaldību, nevaldības organizāciju vai jebkuru citu pārvaldošo struktūru.

Ko par šo aprobēto, demokrātisku pārvaldības procesu uzturošo un efektivitāti nodrošinošo mehānismu saka jaunais normatīvais regulējums?

Teikts, ka valsts muzejiem būs tiesības, bet tomēr ne pienākums, veidot konsultatīvās padomes. To kompetenci noteiks (sic!) muzeja direktors vai vadītājs, pats arī apstiprinās tās sastāvu un nolikumu. Tas ir aplami.

Iznāk, ka direktors, kurš ir tiešā pakļautībā ministram, bez starpnieka starp sabiedrību un dibinātāju, kas to uzraudzītu, valsts muzejos praktiski saglabā status quo – jaunā likuma redakcija neparedz pārvaldības uzlabojumu, ieviešot atbalsta un papildu kontroles mehānismu valsts muzejos konsultatīvo padomju formā.

Uzticības, konsultatīvā vai pilnvaroto padome (atkarībā no organizācijas juridiskā statusa) ir tas rīks, kas palīdzētu muzejam ne tikai plānot un autonomi pārvaldīt finanses, bet arī nepazaudēt saikni ar realitāti. Ir nepieciešama spilgta iztēle, lai pašreizējo valsts muzeju administrāciju, kurai nav šādas sadarbībā balstītas pārvaldības pieredzes, ieraudzītu spējam strādāt, ja gribat, pieprasījuma–piedāvājuma vai, labāk vienkārši, efektīva publiskā pakalpojuma sniedzēja režīmā. Bet tāds acīmredzot likuma rakstītāju acīs arī nav atmiņas institūciju mērķis atšķirībā no augstskolām, kuras allaž vērstas uz nākotnes izaicinājumiem.

Tādi jēdzieni kā organizācijas darbības rezultāti un stratēģiskā plāna īstenošana gan neizbēgami ienāk arī muzeju likumdošanas vārdu krājumā, pat ja tā ir nodeva laikmetam. Prasība pēc pašieņēmumiem jau arī var tikt attiecināta tikai uz tiem nedaudzajiem muzejiem, kuru infrastruktūrā nesenā pagātnē ir ticis daudz investēts un no kuriem var tikt gaidīta finansiālā atdeve. Turklāt neviens jau šajā nozarē neraujas pēc peļņas kā pašmērķa – pēc definīcijas muzejs ir un paliek bezpeļņas institūts, kura uzturēšana jānodrošina dibinātājiem.

Par muzeju liberalizāciju Rietumu izpratnē šobrīd Baltijā var runāt tikai kaimiņi igauņi, kuru muzeju reforma ieinteresētajām pusēm lika tos dibināt no jauna (ar nedaudziem izņēmumiem) un pārvaldīt ar vēlētas padomes palīdzību, kam direktors atbild, nevis ko direktors ieceļ. 

Cita domāšana, piekritīsiet? Regulējums, kurš jaunajā Muzeju likumā nedaudz tomēr noskaņo domāt mazāk mūžības, vairāk – publiskās atdeves kategorijās, ir t. s. terminētie līgumi muzeju direktoriem.

Iespēju palikt valsts muzeja direktora krēslā – kā pieņemts – līdz galam tagad aizēno prasība atjaunot darba līgumu ik pēc pieciem gadiem, bet tam nenāk līdzi nedz prasība mainīt juridisko statusu, nedz organizēt konsultatīvo padomi, vien – krājuma komisiju, ja tas vēl nav izdarīts. 

Šķiet, ka šai normai ir lielākais seismisko svārstību potenciāls valsts muzeju Olimpā, kurš paredzami izpaudīsies turpmākajā piecgadē. 

Šāds ekorežīms pārvaldības normatīvajā regulējumā muzeju oāzē ļoti kontrastē ar izglītības ministres Ilgas Šuplinskas virzītajiem grozījumiem Augstskolu likumā, kas atbilstoši pasaules praksei augstskolu pārvaldībā paredz nodalīt akadēmisko un stratēģisko lēmumu pieņemšanu. Tas nav lēts un no personas datu aizsardzības viedokļa vienkāršs risinājums, ja padomnieki ir amatpersonas, kā plānots Augstskolu likuma gadījumā.

Cita lieta, ka muzeju praksē Eiropā padomnieki parasti muzejiem laiku velta voluntāri. Nedaudzi Latvijas profesionālie privātie muzeji, kuri strādā šādā – ietekmes dalīšanas – režīmā un ir uzkrājuši vērā ņemamu pieredzi, varētu palīdzēt valsts muzejiem pārvarēt nedrošību. 

Mērķis abu likumu grozījumiem ir viens – labākas augstskolas un labāki muzeji. Laiks rādīs, kura pieeja būs izrādījusies tālredzīgāka. Aizliegts mēģināt nav arī muzejiem.

 

Image: amazon.com

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD