Raivis Sīmansons. Nenotikusī brīvlaišana

Šis raksts top aizejošā gada pēdējā darba dienā, kad valsts muzeju grāmatveži nupat jau būs tikuši galā ar bilanci tā, lai kontā uz 31. decembri būtu palikusi precīzi nulle. Nedaudzi pelnošie ar īpašu Ministru kabineta rīkojumu (tāda esot nerakstīta prakse) jaunajā budžeta periodā no Valsts kases varēs saņemt atpakaļ iepriekšējā gadā pašieņēmumos nopelnīto, bet fakts paliek fakts – valsts muzeji Latvijā ir un paredzami arī paliks tiešās pārvaldes budžeta iestādes ar pārraugošajās ministrijās apstiprinātu ieņēmumu-izdevumu plānu, kam gada noslēgumā jābūt apgūtam pa nullēm. Nekādu improvizāciju investīciju fondu vai citu finanšu pārvaldības instrumentu izteiksmē, ja neskaita pa kādai atbalsta biedrībai vai nodibinājumam, caur ko apgūt projektu līdzekļus, nav un būt nevar, jo tāds ir likuma regulējums un tāda ir tradīcija, kā mēdz atzīmēt patreizējās sistēmas izveidotāji.

Nav gluži tā, ka līdz pat šim pašam brīdim – 2018. gada nogalei – valsts un pašvaldību muzeju vadībā dominējošai paaudzei, kam muzejos palaimējās nonākt vēl ar norīkojumu, nebūtu bijusi iespēja jau 90. gados iepazīties ar liberālāku pārvaldības modeli tālāk uz rietumiem vai tepat pie tuvējiem ziemeļu kaimiņiem jau pēdējā desmitgadē.

Varam tikai spekulēt, kas bija un ir pamatā tai mentalitātes atšķirībai, kas no vieniem un tiem pašiem iespaidiem, atveroties iespējai ceļot un apgūt jaunu pieredzi, mums un igauņiem ir licis izdarīt atšķirīgus secinājumus. Mums – palikt pie tradīcijas, lai arī kas ar to tiktu saprasts, igauņiem – sekot aprobētam rietumvalstu modelim.

Romas katoļu baznīcai ir apustuliskā sukcesija, kas ļauj pašreizējā pāvesta amata ģenēzi sasaistīt ar pašu apustuli Pēteri; monarhijām ir asins līnijas princips. Tā vien šķiet, ka dažkārt arī muzeju nozarē sekojam kādiem no šiem tradīcijas turpināšanas principiem. Ja tomēr lietišķi runājam par Baltijas muzejniecības tradīciju, tad vēsturiski to iedibina Rīgā 1765. gada 22. decembrī izveidotais Himzelu ģimenes legāts, ko paraksta un apzīmogo Katarīna Kristīna Himzela, dzim. Martini (Catharina Christina Himsel, geb. Martini, 1707.19.XII–1775.29.IV), Rīgas virsārsta Joahima Gebharda Himzela (Joachim Gebhard Himsel,1701–1751) atraitne. Testaments tika atvērts pēc K. K. Himzelas nāves 1775. gada 3. janvārī un publiskots, nolasot Rīgas rātes sēdē 1777. gada 13. janvārī, kas tad arī uzskatāms par pašmāju muzejniecības tradīcijas atskaites punktu.

Saskaņā ar tajā noteikto kārtību par Himzelu kolekciju administrēšanu, K. K. Himzela rakstīja:

“Visus uzrauga vai dabaszinātnieka pienākumus noteiks godājamā rāte, īpaši to, ka viņam šī kolekcija jātur stingrā kārtībā saskaņā ar katalogu, ka to noteiktās nedēļas stundās izmantos to šejienes jauniešu un citu matemātikas un fizikas mīļotāju apmācībai un ka viņš vismaz divreiz nedēļā šo krājumu rāda visiem [vietējiem] cienītājiem un svešzemniekiem, un viņam par visu pienākas sniegt pamācības [paskaidrojumus]. [Rāte noteiks] arī tā atalgojumu no zemāk izveidotā kapitāla rentes, tomēr lai būtu tā nolikts, ka pēc atalgojuma izmaksas pārējais, un vismaz 200 alberta valstsdālderi ik gadu, tiktu izlietots šā krājuma pavairošanai.”^[1]

Tāpat legāts sniedz detalizētas instrukcijas par tā finansiālo administrēšanu ar nolūku, lai kapitāls tiktu pavairots muzeja uzturēšanas vajadzībām. Tā tas arī faktiski notiek līdz pat Himzelu ģimenes legāta likvidācijai 1940. gada 17. decembrī, par ko informēja Padomju Latvijas laikraksts “Valdības Ziņotājs”:

“Biedrību likvidācijas komiteja, saskaņā ar likumu par bezpeļņas biedrībām un to savienībām, paziņo, ka J. G. Himseļa un H. H. Bērensa ģimenes legats ir galīgi likvidēts. Biedrību likvidāc. komitejas priekšsēdētājs M. Paupers. Referente A. Zvirbulis.”^[2] 

Ar šo brīdi tad sākas tā tradīcija, kas nosaka muzeju pārvaldības kārtību, kāda pastāv līdz pat šim brīdim – bez rātes un brīvām rokām finanšu administrēšanā.

Par to, ka dilemma jautājumā par liberālāku pārvaldības modeli varētu būt tikusi apjausta un pat ja uz neilgu brīdi muzeju sistēmas izveides gados atjaunotajā Latvijas demokrātijā, iespējams, nodarbinājusi prātus, liecina šoruden Agneses Neijas caurskatītie “Muzeju Vēstneša” arhīva materiāli. Īpaši zīmīgs šajā sakarā ir jau 1996. gada martā publicētais Arņa Radiņa raksts “Valsts muzeju brīvlaišana Holandē”, kur aprakstīta autora pieredze seminārā Holandē:

“Pēc Otrā pasaules kara ārkārtīgi straujos tempos auga valsts uzturēto institūciju skaits. Tas nevarēja turpināties bezgalīgi. [..] Tai pašā laikā valsts ārkārtīgi birokrātiski kontrolēja muzeju finanses un darbību. To pašiniciatīva bija pietiekami ierobežota. Kā atbilde uz šādu valsts politiku muzeju darbinieku vidū radās domas par lielāku patstāvību vai vispār neatkarību. Radušos problēmu risinājumu meklēšanas sākumu veicināja 1988. gadā septiņpadsmit valsts muzejos un arhīvos veiktā pārbaude. Tā pierādīja, ka kolekciju glabāšanā un uzskaitē ir ļoti daudz nepilnību. Piemēram, daudzos muzejos glabātuvju telpas neatbilda nepieciešamajiem nosacījumiem, tāpat bieži vien ne visi muzejā esošie priekšmeti bija uzskaitīti. Kļuva skaidrs, ka nepieciešamas nopietnas pārmaiņas.”

Neija trāpīgi atzīmē, ka raksts ir īpaši aktuāls šī brīža valsts pārvaldes reformas kontekstā un izdara nozarei neglaimojošu secinājumu:

“Aplūkojot to kopsakarībās ar Latvijas muzeju situāciju, manā skatījumā tas apliecina vienu – jau kopš neatkarības atgūšanas Latvijas muzeji nav spējuši sekmīgi izmantot nevienu no valsts piedāvātajām pārvaldes formām, jo neviena no tām nav bijusi domāta tieši muzejiem. Izejot aģentūru posmu, kurš pilnīgi neko muzejiem nedeva, izņemot pārkārtošanas izdevumus, mēs esam nonākuši līdz tiešās pārvaldes iestādēm, kuras atkal jau nedod mums to, ko mēs gaidām. Šobrīd ir jautājums – kādēļ šo gandrīz 30 gadu laikā muzejiem nav radīta īpaša pārvaldes forma? Jā, tā būtu milzīga noņemšanās, bet nu tad beidzot būtu kaut kas, ar ko varētu strādāt un pilnveidot, nevis streipuļot.”

Jā, tā patiešām būtu noņemšanās! Holandē, par ko ir Radiņa raksts, reformas īstenošana prasīja aptuveni desmit gadus: sākot no brīža, kad 1987. gadā valsts audits (Netherlands Court of Audit) nāca klajā ar ziņojumu par muzeju slikto pārvaldību vienlīdz kolekciju uzturēšanas un publiskās kvalitātes izteiksmē, līdz brīdim, kad ārvalstu muzeju eksperti jau varēja par notikušo reformu dzirdēt publiskos semināros raksta tapšanas laikā.

Starplaikā, posmā no 1988. līdz 1994. gadam, ceļā uz lielāku autonomiju Nīderlandes valsts muzeji īstenoja radikālas pārmaiņas pārvaldībā, ieskaitot fiskālās, budžeta, kolekciju menedžmenta, personāla statusa utt. jomas. Ievērības cienīgi, ka sešus gadus ilgušais process tiek raksturots kā caurskatāms, soli pa solim īstenots mēģinājumu un kļūdu process, kā laikā tika izvērtētas dažādas muzeju juridiskās formas (testēti tika gan fonda, gan valsts kapitālsabiedrības modeļi). Pilota fāzē piedalījās vienlaicīgi seši valsts muzeji, kas veicināja pieredzes apmaiņu un mācīšanos no kolēģu kļūdām un panākumiem. Īpaši būtiski atzīmēt, ka visa procesa gaitā no sākuma līdz tā veiksmīgajam noslēgumam neiztrūkstošs bija konsultāciju process ar nozares profesionāļiem. Katrā ziņā tas nebija kāds ierēdniecības virzīts obskūrs process, ko brīvdomīgie holandiešu muzeju kolēģi tik vai tā nebūtu tolerējuši.

Gribētos jautāt – vai publiskajā telpā ir pieejama kāda informācija par Rundāles pils muzeja pilotprojekta gaitu pārejai uz valsts kapitālsabiedrības statusu? Jāsecina, ka šī gada jūnijā publicētās rekomendācijas par darba grupas izveides nepieciešamību un konsultēšanos ar nozari līdz šim ir palikušas neievērotas.

Tikmēr Nīderlandē gala rezultātā tika pieņemts lēmums par 21 valsts muzeja pāreju uz fonda statusu, t.i. uz neatkarīgas administratīvas vienības modeli, kas darbojas saskaņā ar privāttiesību likumu (private law) un paredz muzeja vēlētajai valdei (tai pašai Himzela laika rātei) uzņemties pilnu atbildību par kolekciju un personāla menedžmentu, kamēr pašu kolekciju un muzeju ēku piederība paliek valsts īpašumā. Valsts turpina piešķirt muzejiem līdzekļus, ko tie var lietot pēc sava ieskata, taču vienmēr saskaņā ar ministrijas apstiprinātu četru gadu plānu. Kopš šī brīža muzeji paši atbild par savu budžetu, tai skaitā, ir tiesīgi pašieņēmumu peļņu paturēt, pārceļot uz jauno gadu, bet paši ir arī pilnībā atbildīgi par deficīta finansēšanu. Tāpat muzeji paši var pieņemt un atlaist no darba personālu, radīt jaunas štata vietas utt. Visbeidzot, kā absolūts priekšnosacījums šādam liberālam vai, var pat teikt, privatizētam pārvaldības modelim ir jau pieminētā vēlētā valde un direktors ar terminētu, bet allaž atjaunojamu, darba līgumu – et voilà, reforma galā!

Aptuveni šādu lekciju dzird Arnis Radiņš profesionālās pieredzes apmaiņas laikā 90. gadu vidū Nīderlandē. Turklāt interesanta blakusparādība “valsts muzeju brīvlaišanai Holandē” bija tā, ka arī pašvaldību muzeji drīz vien sāka pāriet uz šādu pašu – autonoma fonda – pārvaldes modeli vietējiem pilsētu un reģionu muzejiem, jo gluži vienkārši jaunās ekonomiskās sistēmas apstākļos tas pierādīja sevi kā vislabākais risinājums.

Lielāka brīvība saprotami paredz lielāku atbildību. Kopš reformas Nīderlandes valsts muzeji turpina saņemt aptuveni pusi no sava apgrozāmā budžeta no valsts, bet ir tiesīgi ar to rīkoties, kā vien valde būs lēmusi, līdz pat speciālu investīciju fondu izveidei. Lielu pašieņēmumu daļu veido ienākumi no biļešu tirdzniecības, veikala un kafejnīcas, virknes citu pakalpojumu un daudzajiem nacionāla un starptautiska mēroga fondiem, draugu klubiem utt.

Privatizācija vai liberalizācija neapšaubāmi bija revolūcija vārda pozitīvajā nozīmē pat tik konservatīvā nozarē kā muzeji arī tik liberālā zemē kā Nīderlande. Tomēr, kā atzīmē ilggadējā Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīkla (NEMO) valdes pārstāve no Itālijas Margerita Sani, kura nesen veikusi Nīderlandes muzeju nozares reformas ietekmes analīzi uz rezultatīvajiem rādītājiem starptautisku muzeja balvu piešķīruma izteiksmē, kur Nīderlande ir līderu pozīcijās, nozares liberalizācija šajā valstī, viņasprāt, ir kalpojusi par inovāciju, elastības, dinamisma un radošuma priekšnosacījumu.

Atcerēsimies, ka grūdienu reformai deva valsts audita ziņojums. Interesanti, vai raugoties uz caurmērā priecējoši pozitīvajām līknēm nesen publicētajā pētījumā “Latvijas muzeju nozīme dažādām sabiedrības mērķgrupām: muzeju un sabiedrības mijiedarbība”, bet neatrodot tajā nodaļu vai vismaz paragrāfu par muzeju nozares pārvaldību Valsts reformu plāna 2020 kontekstā, mēs uzskatām pārvaldības modeļa jautājumu muzejos par optimālu un galīgi atrisinātu?

NEMO gada noslēguma sapulcē satiktais igauņu kolēģis Ragnars Sīls (Ragnar Siil), kuram bija izdevība strādāt pie arī aptuveni desmit gadus ilgušās un tieši šogad noslēgušās Igaunijas valsts muzeju reformas (un kurš šī gada aprīlī pēc Creative Museum ielūguma ar nelielu pieredzes dalīšanās prezentāciju viesojās arī Kultūras ministrijas lielajā zālē), ar aizrautību stāsta par jaunu liberalizācijas fāzi Kultūras ministrijā Tallinā, šoreiz radošo industriju sektorā, kurā pats darbojas. Esot tāda sajūta, viņš saka, ka igauņi arvien turpina dot prom atbildību no ministrijas dinamiskām privātām un nevaldības struktūrām, kamēr latvieši turpina kraut visu atbildību paši sev uz pleciem. Atkāpei – “Siil” tulkojumā no igauņu valodas nozīmē “ezis”… Bet, ja nopietni, tad tas, pret ko mēs allaž atduramies pašreizējā antikvārā pārvaldības modeļa režīmā, ir, piemēram, ieilgusī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja sastrēguma situācija saistībā ar vadības nomaiņu un Rakstniecības un mūzikas muzeja mazspējas situācija saistībā ar ēkas bezprecedenta nomaiņu. Nav valdes, terminēto līgumu direktoriem un finansiālās patstāvības, toties ir stagnācija.

Noslēguma piezīme: iespējams, norīkojuma paaudzi vēl varētu iekārdināt ar voluntāriem vai goda padomes locekļa amatiem pēc pensionēšanās? Jau šobrīd sistēma lieliski funkcionē, gan vienīgi tikai Latvijas Muzeju padomē, kur vēl aizejošajā gadā izveidota visu muzeju NVO vienotā pārstāvja pozīcija, kas der kā uzlieta pieredzējušam nozares spēlētājam pēc amata pilnvaru nolikšanas valsts pārvaldē. Tad kāpēc lai valsts muzeju direktori no jauna neatgrieztos pie pārvaldības reformas idejas, kas diezgan droši ļautu palikt profesionālajā apritē arī pēc pensionēšanās jau padomdevēju – rātes locekļu – lomā, ja būtu tāda interese? Tā teikt, sagatavot paši sev zelta parašūtu?

Tomēr brīvlaišana, kā zināms, mūsu reģionos vēsturiski notikusi salīdzinoši vēlu. Baidos, ka šobrīd nekas neliecina par kustību šajā virzienā. Beigu galā – kas vainas norīkojumam, ja tāda ir tradīcija? Neatbildēts paliek jautājums, vai arī jaunā valsts direktoru paaudze vēlēsies palikt tik īsā saitītē. Bet tas tad paredzami attiecas uz pavisam citiem jaunajiem gadiem un visi varam mierīgi uzelpot.