Orientieristi, vēsturnieki, ģeogrāfi, studenti, āra dzīves entuziasti, sportisti, programmētāji..., lūdzu, veidojam risinājumus, lai turpinām kustēties visos vecumos ikdienā laukā svaigā gaisā. Ļoti nepieciešami aizraujoši, izglītojoši, motivējoši risinājumi darbībām laukā, īpaši pilsētās – katrai Rīgas apkaimei, citās blīvāk apdzīvotās vietās –, meklēt lai meklētu dažādus interesantus vēsturiskus objektus, pievērstu izmanību agrāk nepamanītām detaļām, iejusties iejustos vēsturiskos laikmetos, dažādās lomās, piedzīvotu stāstus, katru dienu izietu citādu maršruta "musturu", sacensties sacenstos pašiem ar sevi par ātrāk pieveiktu distanci, precīzākām atbildēm, darītu to komandās, skaitītu soļus ap kvartālu, lai nonāktu pie kāda mērķa, izmantotu iespēja iespēju sekot līdzi tam, ko dara citi, u. tml. Tie var būt fiziski vai "digitāli" izvietoti objekti, ap kuriem notiek darbība, izmantojot dažādas lietotnes un karšu opcijas. Ļoti vajag. Dažādiem vecumiem.
Turpinām kustēties. Svaigā gaisā. #MāciesMājās #PaliecMājās
Ko lietas labā dara Žaņa Lipkes memoriāls?
“Pagrīdes Rīga” ir Žaņa Lipkes memoriāla (ŽLM) veidots urbānās topogrāfijas projekts, kas ar īpašas piemiņas zīmes palīdzību Rīgā iezīmē ebreju slēpšanas vietas Otrā pasaules kara laikā.
Piemiņas zīmes dizaina iedvesmas avots ir malkas šķūnis ar divslīpju jumtu Žaņa Lipkes Ķīpsalas mājas pagalmā, zem kura tika slēpti vajātie ebreji. Divslīpju jumts ir kļuvis arī par ŽLM simbolu un tagad arī par ebreju slēpšanas vietu atpazīšanas zīmi.
Gājēju ietvēs Rīgā ir izvietotas jau 28 šādas piemiņas zīmes, tomēr ar ebreju slēpšanu saistīto vietu ir krietni vairāk, nekā to atklāj “Pagrīdes Rīgas” digitālā karte. Projekta mērķis ir turpināt dokumentēt šīs vietas un piedāvāt iespējami plašu vēsturisko un topogrāfisko pārskatu.
Pirmā “Pagrīdes Rīgas” versija tapa 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. 2020. gada sākumā sagatavošanā ir projekta mobilā lietotne – audiogids latviešu, angļu, krievu un vācu valodā. Tas piedāvās iespēju iepazīt 28 ar īpašo piemiņas zīmi izceltās ebreju slēpšanas vietas Rīgas pilsētvidē.
Paralēli tam “Pagrīdes Rīgas” digitālā karte tiek papildināta ar jaunu informāciju par ebreju slēpšanas vietām un cilvēkiem. Materiālus šai iecerei laipni uzticējis muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs – holokaustu pārdzīvojušais vēsturnieks Marģers Vestermanis. Viņa daudzu gadu gaitā vāktā un apkopotā informācija par ebreju glābējiem Rīgā un visā Latvijā lielā mērā kalpojusi par pamatu projektā izstrādātajai kartei un to pavadošajiem stāstiem, kas var ieinteresēt un pievērst uzmanību vietām pilsētvidē, kuras ikdienā, iespējams, pat nepamanām.
Ko “Pagrīdes Rīga” nozīmē man?
Atceros spēcīgo iespaidu, ieraugot “Pagrīdes Rīgas” digitālo karti pirms gadiem sešiem. Neko līdzīgu Latvijas muzeji līdz tam nebija radījuši.
Runa bija ne vien par labo tehnoloģisko risinājumu un dizainu, bet konceptuālo pieeju kā tādu: diahronais (vēsturiskais) un sinhronais (šībrīža) moments atmiņas uzturēšanai sabiedrībā, kas kopumā raksturīgs laikmetīgās vēstures skolai, te bija kā uz delnas. Turklāt mani vienmēr ir interesējusi Rīgas topogrāfija, bet digitāli pietuvināt 1940. gada karti ar tā ielu tīklu, kas mūsdienās nepavisam vairs nav tāds pats, un gluži kā detektīvam spēt izsekot dramatiskiem notikumiem bija un joprojām ir visnotaļ ievelkoša nodarbe. Uzticami tematikai un specifiskā griezumā “Pagrīdes Rīga” piedāvāja populārās vēstures produktu, par ko nebutu jākaunas sevi cienošam modernam pilsētas, ne vien apkaimes vai mazas kopienas muzejam.
Saturiski “Pagrīdes Rīga” ne vien tiecās izcelt gaismā mazzināmus, jo primāri ar atsevišķu indivīdu pilsoniskās nepakļaušanās – ne militāro un valsts vēsturi – saistītus notikumus, bet arī pilsētvides akciju veidā iezīmēt un pievērst līdzcilvēku uzmanību vietām, kas konfrontē ar allaž neērto jautājumu par atbildību krīzes situācijās.
Sākotnējais uzstādījums, ka šī karte ar laiku tiks papildināta vēl ar citu politisko varu, ne vien nacistu, vajāto patvēruma meklēšanas un slēpšanas stāstiem Rīgā, gan nepiepildījās, tomēr uzrādīja projekta autoru atvērtību ŽLM misijas ietvara paplašināšanai.
Patlaban šis paplašinājums izpaužas kā interese par visiem ebreju glābējiem Latvijā, kas atspoguļojas arī pieaugošajā “Pagrīdes Rīgas” vietu pārklājumā. Te īpaša atzinība jāizsaka Marģeram Vestermanim, kura ieguldījums ebreju glābēju apzināšanā Latvijā ir neatsverams. Rīgā vien ar ebreju slēpšanas epizodēm saistīto vietu skaits pārsniedz simts vienību. Ne visas no šīm epizodēm ir ar laimīgām beigām, un katrā vērts ieskatīties atsevišķi, taču visas kopā – uzliktas uz pilsētas kartes – tās spēj radīt priekšstatu par kādas neredzamas sistēmas eksistenci vietā, kur, kā zināms, visas iespējamās institucionālās atbalsta sistēmas varas vajātajiem bija iznīcinātas. Vienīgais, kas vēl palika, – pilsoniskā nepakļaušanās. Arī tas bija vairāk nekā nekas.
Divas, precīzāk – divarpus, no “Pagrīdes Rīgas” digitālajā kartē iezīmētajām vietām, šābrīža pašizolācijas režīmā aizvadītajās nedēļas, kad strādāju arī ar digitālās kartes papildināšanu, nedēļas nogalēs esmu apmeklējis klātienē, lai fiziski sajustu pilsētvides mērogu un vidi, par kuru stāsta izdzīvojušie.
Pirmā adrese ir Atgāzenes iela 8, kur pēc vairāku adrešu maiņas pie vācbaltiešu sabiedriskā darbinieka, politiķa un publicista Paula Šīmaņa ar sievu Šarloti slēpās vēlākā kino zinātniece Valentīna Freimane. Vācu okupācijas laikā Paulam Šīmanim bija piespriests mājas arests. Slēpjoties šeit, Valentīna Freimane palīdzēja Šīmanim apkopot dzīves atmiņu stāstus un uzturējās šeit līdz pat viņa nāvei 1944. gada jūnijā. Tātad – neilgi pirms Rīgu 13. oktobrī ieņēma Sarkanā armija.
Valentīna Freimane raksta:
“Tā sagadījās, ka gandrīz visu atlikušo laiku, līdz vācieši atstāja Rīgu, es pavadīju Pārdaugavā, kuru agrāk nemaz nepazinu… Kādu dienu Emīlija paziņoja, ka atradusi man jaunu patvēruma vietu. Vēlāk tās izrādījās pat divas – abas savrupmājas turpat Torņkalnā, pašā pilsētas nomalē, netālu viena no otras… Vispirms nokļuvu pie Meļņikova kundzes Zaļenieku ielā, kas toreiz vēl bija parasts lauku ceļš uz Ēbeļmuižu… Otra mītne atradās pavisam tuvu. Vajadzēja tikai gabaliņu paskriet pa Zaļenieku ielu, tad – pāri Jelgavas šosejai, un es jau biju Atgāzenes ielā 8, pie Šīmaņiem. Šajās abās mājās, pēc vajadzības nomainot vienu pret otru, pavadīju apmēram pusotru gadu līdz 1944. gada jūlija beigām.”
Parasto lauku ceļu uz Ēbeļmuižu mūsdienās šķērso platā Valdeķu iela, kas savieno trīs un piecstāvu 20. gadsimta 60. gadu balto silikātķieģeļu Ziepniekkalnu ar 80. gadu deviņstāvu blokmāju Ziepniekkalna masīvu. Pati Ēbeļmuiža parkā beidzot tiek renovēta, kā šķiet, ar īstu dakstiņu jumtu, kas priecē. Zaļenieku iela skaistāka posmā, kur saglabājusies veco koku aleja, citādi – tāda kā mazā Šanhaja ar brīnumjaukām 20. gadsimta sākuma un starpkaru perioda vienstāva divistabu mājelēm pārmijus ar padomju laika un jau mūslaiku sākuma dažāda vēriena savrupmājām.
Gluži kā raksta Freimane – paskriet pa Zaļenieku ielu, tad pāri Jelgavas šosejai, t. i., Vienības gatvei, un jau esam Atgāzenes ielā 8. Šajā adresē šķita, ka nama vēsture un piemiņas zīme mājas saimniekiem dod papildu motivāciju turēt ēku pienācīgā kārtībā. Pie zemajiem logiem, kādi šeit tipiski, bija jājautā – vai vispār ir ētiski fotografēt ēku. Tomēr vēja zvans pagalma pusē mierinoši skanēja, un bija patīkami te mirkli uzkavēties.
Zināms, ka Rīgā ir vairākas Valentīnas Freimanes slēpšanās adreses, tomēr piemiņas zīme izvietota tieši šeit – tas piešķir senatnīgajai apkārtnei ar nekalto mūžam izturīgo bruģi papildu magnētismu. Atpakaļceļā pa Graudu ielu, kas posmā no Vienības gatves līdz pat Valdeķu ielai izbruģēta ar tādu desmit gadu garantijas cementa maisījuma bruģīti kā Ventspilī un vietām jau sāk pārvērsties par putru, apmeklēja doma par pārmantojamību un ilgtspēju – prāta un matērijas. Laikam gribēju teikt, ka tā bija laba sajūta – pabūt drošā vietā.
Valentīnas Freimanes audzēknis – Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš – sagatavošanā esošās mobilās aplikācijas-audiogidam ir ierunājis ne vien Atgāzenes ielas 8 epizodes tekstu, bet visus 28+ piemiņas zīmju tekstus.
Citu, vai pat pusotru, “Pagrīdes Rīgas” adresi Torņkalnā apmeklējam otrajā svētdienā. Pusotras, jo ceļā uz Mežaparka darba nometnes Riga Kaiserwald Pārdaugavas filiāli “Lenta”, kas atradās bijušās un joprojām esošās tekstilfabrikas “Lenta” teritorijā Torņkalnā, jāiet garām Garozes (pirmās brīvvalsts laikā Garozas) ielai 1. Patlaban te ir velo veikals un darbnīca, kur nāku, kad jālabo velosipēds, taču nacistu okupācijas laikā te norisinājās brīnumains trīs brāļu Zalkinderu izglābšanas stāsts ar laimīgām beigām. Vairāk par Siliņu ģimenes veikumu šajā agrākās fabrikas teritorijā no 1941. gada decembra līdz pat kara beigām var atrast “Pagrīdes Rīgā”.
Nevilšus rodas jautājums – vai “Lentā” strādājošais deviņpadsmit vai divdesmit gadus vecais Boriss Lurjē, kura pienākumos ietilpa vest lejā no Torņkalna uz Daugavas pļavām ganībās darba nometnes govis, maz nojauta par tādiem Šiliņiem piecsimt metru uz šo vai Lipkēm pāris kilometrus uz otru pusi pie upes, kur viņam jāgana? Bet, nē, jaunais Lurjē bija spiests riskēt, runājot savā ar akcentu izraibinātajā latviešu valodā, un vērsties pie zemniekiem pie upes, lai iemainītu kaut ko pret pārtiku un tad par dzīvības cenu riskētu to dabūt iekšā fabrikas teritorijā.
Lūk, ko pats Lurjē atminas par šo vietu:
“Es vedu ganībās divas govis pa “Lentas” garāžu ieejas vārtiem. Man nav jānēsā ieslodzītā apģērbs, zvaigzne vai krusts, vai kas cits, un neviens manu iziešanu nekontrolē. Es dodos lejup uz Daugavas krastiem, kur sākas zemnieku mājas, ar apģērbu gabalu nešļavu, ko tad cenšos iemainīt zemniekiem pret barību. Man jāiet viņu namos, jārunā, jāizmēģina veiksme. Nav paredzams, kā mani uzņems un ko es satikšu. Mana latviešu valoda ir ar akcentu, tā nav nevainojama, un mani varētu denuncēt jebkurš. Mans tēvs ir stingri pret šo bīstamo darbošanos, bet es tāpat turpinu. Visvairāk mani iepriecina maskarāde – būt vienkāršam zemnieku puisim, kurš ved govis ganībās. Tam laikam jāizskatās no malas tik normāli un mierīgi.
Vienreiz man paveicās, un es dabūju bekonu, rudzu maizi un šņabi, ko visu ieliku aiz virsjakas oderes. Degvīna ienešana nometnē ir smagākais no visiem pārkāpumiem. Pie garāžu ieejas vārtiem ir Jenners, sliktākais no visiem sargiem. Es atslēdzu kāpjošās iekšējās bailes – triks, ko esmu iemācījies ārkārtēju draudu situācijās. Nekad šādos brīžos neskaties uz savu draudu cēloni, skaties sāņus un ej garām pa vārtiem. Sargs mani nepārbauda. Vēlāk tomēr visas manas apspiestās bailes liek sevi manīt.”
Pēc pārcelšnās uz Ņujorku Lurjē apmeklējis Rīgu divreiz, taču uz “Lentu” nav devies. Vienīgi pēc atmiņas uzzīmējis “Lentas” plānu.
“Lentu” Izraela Hurina, cita holokaustu pārdzīvojušā, pavadībā 1997. gadā izstaigā un detalizēti apraksta vācu vēsturniece Anita Kuglere, grāmatas par Frici Šervicu – SS virsnieku, iespējams, ebreju – autore.
Mans atklājums no “Lentas” apmeklējuma – vecie fabrikas garāžu puses ieejas vārti ar uzrakstu “Lenta” un dzeloņstieplēm, kādus redzam Kugleres 20. gadsimta 90. gadu beigu fotouzņēmumā, ir nomainīti pret citiem – modernākiem.
Rekonstruēt Lurjē ceļu lejup uz Daugavas pļavām un zemnieku mājām droši neizdodas, jo pļavu vietā nu “Rīga Plaza” un padomju laika industriālā apbūve, bet līdz zemniekiem tik vai tā būtu bijis jāiet labs gabals gar Lucavsalu un Kazu salu Katlakalna virzienā, atstājot fabriku strādnieku rajonus kalnā aiz muguras.
Vairākas citas ebreju slēpšanas adreses tuvējā apkārtnē zināmas Zaķusalā, arī turpat uz Bauskas ielas – līdzās “Lentas” kvartālam. Noteikti bija arī vietas, par kurām nezinām, taču situācijas neiespējamību tas nemaina – izglābās viens no desmit un, pat ja varēja bēgt, nezināja, kur.
“Pagrīdes Rīgas” slēptuvju vietu topogrāfija ir mēģinājums iezīmēt šīs neiespējamās glābšanas vietas. Mierina doma, ka saraksts vēl ir pietiekami garš.
#muzejskarantīnā #paliecmājās #māciesmājās #tiksimiesdrīz #ēkultūra