Raivis Sīmansons. Par atmiņas institūcijām un ilgtspēju

Konference Localizing the Sustainable Development Goals through Baltic museums and libraries deva iespēju runāt par atmiņas institūcijām kā nozīmīgu spēlētāju ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. Vispirms jau kā zināšanu resursam. 

Starptautiskais forums ļāva arī paraudzīties uz Baltijas reģiona atmiņas institūcijām kā veselumu. Ir lietas, ko viens vai otrs dara labāk – ilgtspējīgāk. Tāpēc viens no konferences secinājumiem noteikti ir turpināt mācīties vienam no otra, sadarbojoties un pārņemot labas prakses piemērus. Stipras institūcijas ir viens no ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Kā mums sokas šajā ziņā un vai ir kāda struktūras specifika, kas palīdz labai pārvaldībai?

Ja ir pareizs apgalvojums, ka muzeja institūts ir Rietumu pilsoniskās sabiedrības pēdējo 250 gadu veiksmes stāsts[1] (nereti darbojoties simbiozē un pat zem viena jumta ar pilsētas bibliotēku un arhīvu kā Bibliotheca Rigensis gadījumā apgaismības laikmeta izskaņā[2]), tad kur 21. gadsimta Latvijā (Baltijā, Eiropā un citviet pasaulē) atrodam ilgtspējīgākos pilsoniskās sabiedrības pašorganizēšanās un labas pārvaldības piemērus starp atmiņas institūcijām?

Atskaitot nedaudzus privātos profesionālos muzejus, kuru dibinātājs atjaunotajā Latvijas valstī, kā likums, ir bijusi biedrība un kuru darbību administrē valde[3], publisko muzeju pārvaldība Latvijā turpina padomju laika tradīciju. Tā joprojām ir “viena direktora muzeja” hierarhiska struktūra, kas neparedz sabiedrības pārstāvju līdzdalību ne muzeja pārvaldībā – stratēģisko mērķu uzstādīšanā un izvērtēšanā –, ne konfliktu risināšanā – vēlētas uzticības vai pilnvaroto padomes formā[4]. Iespējams, publisko muzeju pārvaldības acīmredzamais nedemokrātiskums tiek kompensēts ar primus inter pares[5] principa ievērošanu atsevišķo organizāciju iekšienē, tomēr 1765. gadā Rīgā aizsākusies un 1940. gadā likvidētā senākā Baltijas muzejniecības tradīcija ar pilsonisko pārstāvniecību publiskā muzeja administrācijā nav tikusi atjaunota.[6] Citiem vārdiem, ja rastos situācija, ka publiska muzeja darbinieki nespētu vienoties ar direktoru par kādu jautājumu, viņiem atliktu vērsties vairs tikai pie attiecīgā resora ministra vai pašvaldības vadītāja, kas apstiprina direktoru amatā, jo uzticības vai pilnvaroto padomes, kas pildītu starpnieka funkciju, nav. Šogad ieviestie terminētie līgumi direktoriem uz pieciem gadiem ir būtisks uzlabojums. Tomēr tas nepalīdz ikdienas darbā, kur trūkst vitāli svarīga posma – kritiska skata no malas.

Laikā, kad korporatīvās un tirgus attiecību diktētās pārvaldības formas arvien vairāk tiek pakļautas kritikai par savtīguma un ilgtspējības trūkumu, pilsoniskās sabiedrības interesēs ir veidot un uzturēt tādas pārvaldības formas un institūtus, kas demonstrē ilgtermiņa domāšanu. Muzeja institūts (no jauna, ciešā sasaistē ar citām zināšanu institūcijām) kā centrāls Rietumu modernitātes produkts, kurš pilda vienlīdz saglabāšanas un nākotnes plānošanas funkciju, ir ideāli pozicionēts, lai kalpotu zināšanās balstītai līdzdalīgai sabiedrībai. 

Ievērojot muzeoloģisko interesi saprast lietu un parādību izcelsmi, der atgādināt zināmo faktu, ka mūsu suga savas pastāvēšanas vēsturē 99 procentus laika ir dzīvojuši kā mednieki un vācēji. Tikai pēdējo 10 000 gadu laikā esam pieradinājuši dzīvniekus, kļuvuši par vietsēžiem un apguvuši enerģijas avotus ārpus sava ķermeņa. Nākotnes starpplanētu arheologi par mums varēs secināt, ka ļoti ilgu stabilitātes laiku būs nomainījis momentāns tehnoloģiju uzplaukums, kam sekojusi strauja iznīcība.[7]

Retorisks jautājums – kāpēc neizmantot evolūcijas gaitā izkoptās mazu dinamisku grupu pašorganizēšanās spējas, kas ļāvušas sugai eksistēt divus miljonus gadu? Eiropas modernitātē 18. gadsimtā mēs to sākām dēvēt par pilsonisko sabiedrību – publisko telpu starp oficiālo valsts varu un ģimenes privātumu. Sasaiste starp atmiņas institūciju pārvaldības modeli un socio-ekosistēmas ilgtspēju, protams, nav nepastarpināta. Tomēr, darbojoties mantojuma nozarē, tieši jautājums par publiskās telpas šaurību, citiem vārdiem – sabiedrības iesaisti pārvaldībā, mani nodarbina visvairāk. Daudzinātā zināšanu ekonomika bez pārvaldībā zinošām – atvērtām – atmiņas institūcijām. Vai jums tas šķiet ilgtspējīgi?

Te mēs kaut ko varētu mācīties no kaimiņiem. Igaunijas konferences dalībnieku dzīves gājuma aprakstos pieminējums par dalību muzeju padomēs ir ierasta lieta.

Attēls: baltic-museums-libraries-sdg.lnb.lv