Par muzeju pārvaldības jautājumu domnīca ir rakstījusi kopš 2012. gada.
2017. gadā apstiprinātais Valsts pārvaldes reformu plāns deva izšķirošu grūdienu jau fokusēti pievērsties muzeju pārvaldībai valsts pārvaldes reformu plāna ietvaros, apzinoties, ka šāda iespēja tiek dota, iespējams, reizi desmitgadē.
Domnīcas rīkotā diskusiju cikla Muzeju efektivitāte ietvaros 2018. gada aprīlī Kultūras ministrijā notika pieredzes apmaiņas tikšanās ar bijušo Igaunijas Kultūras ministrijas valsts sekretāru Ragnaru Sīlu, kurš bija nepastarpināti iesaistīts Igaunijas muzeju pārvaldības reformas plānošanā un īstenošanā.
2018. gada jūnijā KM Latvijas Muzeju padomes sēdē domnīca Creative Museum prezentēja ziņojumu un rekomendācijas Muzeju efektivitāte, kas iespējamo muzeju pārvaldes reformu ielika Valsts pārvaldes reformu plāna 2020 kopainā.
Centrāla vieta mūsu piedāvātajā muzeju pārvaldības modelī, sekojot Igaunijas piemēram, bija un paliek muzeju pāreja uz fonda (nodibinājuma) statusu, kas paredz pilnvaroto padomes kā augstākās lēmējinstitūcijas ieviešanu publiskajos akreditētajos muzejos. Likumsakarīgi, ka šāda mēroga reforma prasītu virknes likumu grozījumu, ieskaitot Valsts pārvaldes iekārtas likuma maiņu.
Uz šāda mēroga reformu KM nebija gatava. Tā vietā 2019. gada novembrī KM nodeva sabiedriskai apspriešanai Muzeju likuma grozījumus, kas gan paredzēja tādus domnīcas virzītus pārvaldības modernizēšanas instrumentus kā valsts muzeju direktoru terminētie darba līgumi un saimniecisko darbību atvieglojoša juridiskā forma, tomēr ignorēja fundamentālo jautājumu par pilnvaroto padomēm. Tā vietā likumprojektā tika atrunāta iespēja ļaut valsts muzejiem veidot konsultatīvas padomes, tātad padomes bez pilnvarām.
2019. gada nogalē domnīca rakstīja, ka padomei ir nozīme tad, kad tai ir lemtspēja – pilnvaras saskaņot un koordinēt muzeja attīstības stratēģiju, piesaistīt un pārvaldīt finanses, pieņemt un atlaist muzeja direktoru u.tt., nevis tikai konsultēt.
2020. gadā, noslēdzoties Valsts pārvaldes reformai, muzeju pārvaldības modernizēšanas iespēja Latvijā faktiski tika palaista garām. Muzeju liberalizēšana vai brīvlaišana, kā savulaik pēc Nīderlandes muzeju pārvaldes reformas iepazīšanas pagājušā gadsimta 1990. gados Muzeju Vēstnesī rakstīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņs, palika nerealizēta.
Bez likumā atrunātas iespējas vairākiem dibinātājiem no jauna kolektīvi dibināt publisko muzeju reģionālās apvienības un administrēt šīs apvienības kā fondus (nodibinājumus), neizmantota palika arī Administratīvi teritoriālā reforma, kas pēc 2021. gada pašvaldību vēlēšanām vietējo pašvaldību skaitu samazināja 119 no 43.
Iespējams, ka starp Latvijas reģionālajiem muzejiem kāds vēl bez Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas būs iepazinies ar fonda statusā funkcionējošo Igaunijas reģionālo muzeju apvienību modeli un vizmaz teorētiski apsvēris vairāku dibinātāju pārvaldīta muzeja priekšrocības, tomēr par muzejiem Administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas kontekstā acīm redzot domāts un rakstīts par maz.
Pēdējo reizi par muzeju pārvaldības jautājumu domnīca rakstīja Augstskolu likuma grozījumu pieņemšanas sakarā 2021. gada maijā. Kā zināms, Latvijas augstskolu reforma, atbilstoši pasaules praksei, augstskolu pārvaldībā ieviesa nodalījumu starp akadēmisko un stratēģisko lēmumu pieņemšanu, ar likumu iedibinot augstskolu valdes.
Muzeju nozare Latvijā tikmēr spītīgi turas pie antikvāra pārvaldības modeļa. Kaislības, kas ik pa laikam uzvirmo publiskajā telpā saistībā ar kādu sliktas pārvaldības gadījumu muzejos ir simptomātiskas. Tiešās pārvaldes iestāde nav publiska muzeja optimālā pārvaldības forma. Laikā, kad atzīmējam muzeju tradīcijas 250 gadi, nebūs lieki atgādināt par publiskā muzeja kā pašos pamatos pilsoniskās sabiedrības iedibinātu un uzturētu institūtu.
Pārvaldības modeļa demokratizēšana un liberalizēšana, atgriežoties pie senās Eiropas muzeja tradīcijas, pati par sevi nepasargās no kārtējā mazā fīrera parādīšanās iespējas, bet vizmaz organizācijas statūtu līmenī noteiks ietekmes dalīšanu starp valsts/vietvaras un nevaldības/pilsoniskā sektora spēlētājiem. Atkritīs vajadzība iet ielās un protestēt pret varas patvaļu.