Nevar nepiekrist virsrakstā citētajam Valtera Nollendorfa izteikumam nule kā Latvijas Okupācijas muzeja izdotās uzziņu grāmatas “Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupācijas varām, 1918–1991” ievadā, kodolīgi raksturojot Latvijas nesenās vēstures realitāti.
Valsts svētku nedēļa neviļus ievelk tēmā par valstiskumu un brīvību, ko veiksmīgi palīdz darīt nosauktais un virkne citu jaunu populārās vēstures produktu ar to pavadošajām intervijām, priekšlasījumiem un recenzijām. Starp tiem arī dokumentālās filmas “Astoņas zvaigznes” par latviešu strēlniekiem un “Ievainotais jātnieks” par tēlnieku Kārli Zāli un viņa mūža, iespējams, lielāko veikumu – Brīvības pieminekli. Abas kinolentes viena otru vienlīdz saturiski un pavisam burtiski papildina. Viena faktiski ir par Brīvības pieminekli, otra – pateicību virkni filmas noslēgumā noslēdz ar labi zināmajiem novēlējuma vārdiem, kas šajā piemineklī iekalti: “Tēvzemei un Brīvībai”, tā akcentējot šī koda centralitāti latviešu strēlnieku mitoloģijas un kopumā mūsu salīdzinoši jaunās nācijas valstiskuma apziņā. Ja ievērojam, brīvības jēdziens ir pastāvīgs refrēns populārās vēstures produktos – galvenokārt tas kalpo kā summatīvs tēls kādas grāmatas vai filmas ievadam un noslēgumam, kurš vistiešāk uzrunā indivīda emocijas un precīzi un vienlaikus tēlaini izsaka valsts suverenitātes būtību. Tomēr jāatzīst, ka vārds “brīvība” nav no juridiskās terminoloģijas arsenāla salīdzinājumā ar tādiem jēdzieniem kā okupācija un genocīds, kas ir gluži kā radīti lietošanai tiesas zālē un, kā pierāda prakse, nostiprinājušies arī muzeju nosaukumos postpadomju telpā, ceļot nepārprotamu prasību pēc vēsturiskās taisnības atjaunošanas. Terminoloģijai mūsdienu vēstures politikas laukā gluži kā viduslaiku sholastikas strīdos ir izšķiroša (jo normatīva) nozīme, un te arī tas āķis.
Neko ļaunu jau nebija domājusi kaimiņu igauņu Okupāciju muzeja jaunā direktore Merilina Pīpū, kad pērn vēl kopā ar agrāko Igaunijas prezidentu Tomasu Henriku Ilvesu rīkotajā konferencē paziņoja par plānoto muzeja nosaukuma maiņu un satura atjaunošanu, koncepta attīstīšanā piesaistot pasaules slavu ieguvušo vietējo stārtapu radošo kopienu. Pārzīmološana paredzēja pāreju uz Brīvības muzeja nosaukumu pēc dāņu Frihedsmuseet (Brīvības muzejs – Dānijas pretošanās kustības muzejs 1940–1945) parauga un, kā jau varēja paredzēt, daudziem tā nelikās laba ideja. Uzreiz pēc preses konferences muzeja jauno direkori kritizēt un kariķēt steidzās Markus Kolga – redzama interneta žurnāla UpNorth redaktors –, apsūdzot Pīpū muzeja misijas trivializēšanā un izstāžu darba banalizēšanā, neaizmirstot pieminēt arī tādus nepārbaudītus faktus kā apsūdzību represēto sarakstu dzēšanā, disidentu un citu brīvvalsts atgūšanas laika autoritāšu neievērošanā vai atlaišanā no darba, līdz pat aizdomām par jaunā nosaukuma lietojumu nolūkā, lai mazinātu okupācijas režīmu noziedzīgos nodarījumus igauņu tautai Putina Krievijas draudu ēnā.
Merilina, protams, nepalika parādā, atbildes rakstā citējot gan Lennartu Meri, kurš jaunatklātajam muzejam 2003. gadā novēlēja kļūt par Brīvības Namu, gan atsaucoties uz muzeja dibinātāju mecenātu Kistler-Ritso ģimenes piekrišanu muzeja jaunā kursa izvēlē ar garantētu finansiālu atbalstu ekspozīcijas realizēšanai.
Pats ik pa laikam ieskatos UpNorth, kur Markus Kolga dara patiešām nozīmīgu darbu laukā, kurš bez aplinkiem tiek dēvēts par informatīvo karu un kura uzdevums ir mediju stratēģiju izstrāde un lietošana ārpolitikā un aizsardzībā. Iemetot vārdu meklētājā, atradīsiet viņa nesenās videointervijas gan ar agrāko Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri Raimondu Graubi, gan ārlietu ministru Edgaru Rinkeviču par NATO un Krievijas ārpolitikas tēmu. Kā reģiona politikas apskatnieks Kolga demonstrē pārliecinošas zināšanas arī par Latvijas iekšpolitiku, tomēr, kad politiskais (ne kultūras) analītiķis argumenta stiprināšanas pēc piedāvā salīdzinājumu – lūk, kamēr Okupācijas muzejs Rīgā cīnās tooth-and-nail (ar zobiem un nagiem) pret pro-Putinisko pilsētas mēru, kura darbības apdraud muzeja eksistenci, tikmēr mēs Igaunijā labprātīgi izdzēšam vārdu “okupācija” no muzeja nosaukuma –, man tā vien gibas jautāt, vai eksperts gadījumā nav iebraucis ne savā kompetences lauciņā?
Atbildot uz kritiku, Merilina pamato viņas vadītā muzeja nemainīgo misiju strādāt ar okupācijas mantojumu un noziegumiem pret cilvēci gluži tāpat, kā to darot Okupācijas muzejs Rīgā, un punktu pa punktam atspēko nepamatoto uzrukumu. Diemžēl ar to šobrīd vēl ir par maz, lai gūtu pārliecinošu pārspēku un spētu mobilizēt atbalstītājus un sponsorus iecerētās pārzīmološanas pilnīgai īstenošanai. Moderējot Igaunijas Prezidentūras ES Padomē konferences Culture 3.0: Audience and access in the digital era atsevišķas sesijas šī gada jūlijā Tartu, Okupāciju muzeja direktore negaidīti sasmīdina auditoriju, atbildot uz jautājumu, kā tad pārzīmološanas process ir beidzies? – “Nav beidzies”, saka Merilina, “bet kopā ar valdi pieņemts lēmums šobrīd palikt pie kompromisa nosaukuma: Brīvības un okupāciju muzejs...”
Šķiet, reti kur šī legālistiskā – vēstures politikas diktētā, tiesas zālei paredzētā un uz vēsturiskās patiesības panākšanu (ar šo saprotot restitūcijas un reparāciju maksājumus, bet galvenokārt publisku nožēlu un vainas atzīšanu) orientētā – muzeja darba pieeja nesenās un laikmetīgās vēstures interpretēšanā viena vienīga vārda maiņas dēļ (mūsdienīgākas komunikācijas, ne satura revidēšanas nolūkā!) tik uzskatāmi nonāk konfliktā ar pavisam citu – kultūras diplomātijas un maigās varas domāšanas noteiktu – pieeju, ko nereti un laikam jau bez pārsteiguma pārstāv arī gados jaunāki cilvēki.
Kamēr Merilina turpina pārliecināt pati savu valdi un Igaunijas sabiedrību par nepieciešamību spert soli uz priekšu un tuvojoties trīsdesmitgadei, kopš pēdējās okupācijas beigām, emancipēties līdz brīvības jēdziena lietojumam nesenās vēstures muzeja nosaukumā pēc līdzības ar Dānijas okupācijas laiku dokumentējošu muzeju, kā uz šādu piedāvājumu skatītos mēs Latvijā?
Te vietā atcerēties piemirsto faktu, ka pārbūves darbus gaidošā Okupācijas muzeja ēka ir daļa no 1970. gadā atklātā kompleksa – latviešu strēlnieku pieminekļa un muzeja (tolaik – latviešu sarkano strēlnieku), kurš līdz pat padomju ēras norietam kalpoja par centrālu propagandas, īpaši pionieru ataudzes, indoktrinācijas vietu. Likvidējot agrāko un 1993. gadā vietā nākot Okupācijas muzejam, tā ekspogrāfijas spektrs vairs neiekļāva latviešu strēlnieku tēmu, bet tika nofokusēts uz 50 gadu okupācijas režīmiem, ko diktēja laikmeta gars un prasības, bet kas tomēr bezceremoniāli izjauca vietas kompleksa raksturu, sašķeļot to divās savstarpēji maz “runājošās” daļās.
Šobrīd, kad muzejs plāno jaunas ekspozīcijas izveidi renovētajā un paplašinātajā ēkā, nav par vēlu īstenot vēl kādu maz apjaustu vēsturiskā taisnīguma prasību, proti, pilsētplānošanas un muzeoloģiskā aspektā atgriezties pie vietas sākotnējās funkcijas – latviešu strēlniekiem kā brīvības cīņu un valstiskuma apziņas sākuma –, par ekspozīcijas laika līnijas atskaites punktu ņemot strēlnieku pulku formēšanas brīdi Pirmā pasaules kara laikā. Tādējādi pirmo reizi precīzi tam domātajā un īpaši dizainētajā vietā beidzot tiktu sniegts ideoloģiski neangažēts latviešu strēlnieku lomas vērtējums, un muzejs spētu vieglāk navigēt saistībā ar tā pārbūves projektu uzbangojušā viedokļu jūrā.
Savā ziņā Okupācijas muzeja vēsturnieku sagatavotais ceļvedis “Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupācijas varām, 1918–1991” jau iedod vēlamās Nākotnes nama ekspozīcijas hronoloģisko ietvaru un saturisko programmu. Atliek vien pašam Nākotnes namam kļūt par vienu no šīm piemiņas vietām, kas sevi redz turpinām un koriģējam 20. gadsimta 70. gados izveidotā kompleksa vēstījumu. Pēdējais netraucētu saturiski izvērst tradicionālās Okupācijas muzeja ekspozīcijas tēmas – okupācijas, deportācijas, sovjetizāciju, disidentismu un Atmodas laika ģenēzi, kaut arī šeit nekaitētu kaut neliela sociālās, ne vien politiskās, vēstures piešprice un kritisks padomju laika sadzīves izvērtējums.
Atgriežoties pie latviešu strēlniekiem un brīvības cīņu tēmas kā muzeja jaunās ekspozīcijas un piemiņas vietas atskaites punkta, tiktu atgūts tās kompleksais raksturs, kurš divas desmitgades tai ir ticis liegts. No šī atskaites punkta, ja jau reiz runājam par brīvību, vairs nebūtu tālu arī līdz Okupācijas muzeja pārtapšanai par Brīvības muzeju uz tās pašas centrālās ass, kur pārsimts metrus tālāk atrodas piemineklis ar tādu pat nosaukumu, kas nemainīgi kalpo par pozitīvas identificēšanās – brīvību stiprinošu – faktoru ikvienam Latvijas politiskās nācijas pārstāvim.
Attēls: okupacijasmuzejs.lv