Žurnāla “Latvijas Architektūra” (Nr.163) redaktora slejā Dr. arch. Jānis Lejnieks ieskicē aktuālo enerģētikas problēmu valstī, situācijas ilustrācijai trāpīgi izvēloties Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB).
Sabiedriskajos medijos, bet jo vairāk sociālajos tīklos plaši apspriesto LNB taupības politiku Lejnieks nekomentē.
Arhitektūras praktiķiem atgādinājums par ēkas energoneefektivitāti neko jaunu nepateiktu. Savukārt ierēdņiem, tobrīd vēl pie neskaidrā tiesvedības iznākuma LNB būvnieku prasības lietā, šāds atgādinājums tikai lieku reizi bērtu sāli uz brūces.
Enerģētikas pašpietiekamības neiespējamību žurnāla redaktors izvēlas atklāt ar absurdās situācijas pārstāstu, kad pirms desmit gadiem bija jāizlemj, vai uz jaunatklātās bibliotēkas ēkas jumta izvietot vai neizvietot saules baterijas:
“Gunārs Birkerts gribēja tām speciālu krāsu un izmēru, ekonomisti aprēķināja, ka tādas atmaksāsies tikai pēc 114 gadiem, un ideju novērtēja kā simbolisku, bet nevajadzīgu žestu.”[1]
Alternatīvās enerģijas ieguves līdzekļu izmantošana infrastruktūrā, kura ir ieprogrammēta uz zvērīgu fosilā kurināmā patēriņu, paliek vien tukšs žests, kad runa ir par pragmatismu. Pat ja ar saules baterijām apšūtu visu LNB ēkas jumtu, tas neatrisinātu enerģētiskās pašpietiekamības problēmu, kuras risināšanu nu jau valsts līmenī koalīcija deleģējusi jaunajai Klimata un enerģētikas ministrijai.
Ja būvniekus šajā stāstā kas interesē, tad tās ir būvniecības normatīvu paredzamās izmaiņas, kurām laikus jāgatavojas.
Kas savukārt interesē bibliotēkas ikdienas apmeklētājus, kuri patērē tās piedāvāto sabiedrisko pakalpojumu?
Neizslēdzu, ka Latvijas Televīzijas raidījuma “4. studija” veidotāju aptaujātie LNB regulārie apmeklētāji tiešām runāja par vajadzību pēc “garamaizes” un “garamantām”, kā to daiļrunīgi pasniedza žurnālisti.
Precīzi šādā reģistrā runāja mana pirmskara paaudzes ome, kad iedrošinājumam iet skolā skaitīja “Dar’ man, tētiņ, pastaliņas” un uz čīkstēšanu atbildēja ar “Ēdis vai neēdis – galvu augšā!”. Strādājot par sākumskolas skolotāju, viņa ielika zinību pamatus ne vienai vien paaudzei.
Laikam jau īstam latvietim galvenokārt arī vajag garamaizi un garamantas. Tādā Gaismas pilī, kas beidzot izlabotu banālo Maslova piramīdu un saliktu pareizā secībā pašrealizācijas struktūru, – pat ja šādā pilī būs kafijas automāts, tad novietots garderobes galā, lai neapgrūtina gara lidojumu uz augšu.
Ja runājam lietišķi, atziņa par sociālo infrastruktūru modernā pilsētvidē kā mehānismu cīņā pret nevienlīdzību, polarizāciju un sabiedriskās dzīves norietu nav nekas jauns. Atliek atcerēties hrestomātisko Henrija Kola (Henry Cole) piemēru ar viņa rosināto un īstenoto publiskās infrastruktūras pieejamības reformu Londonā 19. gadsimta vidū.
Kad 1868. gadā Viktorijas un Alberta muzejā (V&A) tika atvērtas “atspirdzinājumu telpas” (Refreshment Rooms) – pirmais šāda veida iestādījums pasaulē –, uzraksts virs ieejas no Salamana mācītāja grāmatas vēstīja: “There is nothing better for a man than that he should eat and drink, and make his soul enjoy the good of his labour (Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst, dzert un rast savos pūliņos prieku)” (Sal. Māc. 2:24).
Šis angļu strādniecībai (kas galvenokārt arī bija publiskās telpas pieejamības reformas mērķgrupa, kam pilsētplānotāji vēlējās piedāvāt vecā labā angļu kroga alternatīvu vīkendam) adresētais vecmodīgi sirsnīgais vēstījums negaidītu aktualizāciju pieredzēja 20. gadsimta 80. gadu nogalē, kad “Saatchi&Saatchi” reklāmisti pēc V&A pasūtījuma radīja tolaik daudz kritizēto “V&A: An ace caff, with quite a nice museum attached” (“V&A: teicama kafejnīca ar visai jauku muzeju pielikumā”).
Mākslas un zinātņu tempļa profanizēšanas kritika tikmēr aprimusi. Laikā, kad ne tikai Latvijā publiskie muzeji un bibliotēkas knapi spēj savilkt kopā galus, apskatnieki spiesti atzīt, ka laba kafija kļuvusi gandrīz tikpat svarīga kā labas izstādes. Viens pats espresso, pat ja tas būtu dubultais, muzeja un bibliotēkas budžetu neizvilks, bet vismaz liks mājai rūkt tiešā un pārnestā nozīmē.
Protams, tas tā ir pie nosacījuma, ja kultūras iestādes pašas arī kafejnīcas apsaimnieko. Piemēri aizjūrā nav jāmeklē.
Labākajiem ēdināšanas servisiem muzejos un bibliotēkās, ja par tiem rūpējas pati mantojuma institūcija, piemīt arī izglītojoša funkcija.
Šeit tad arī varētu likt punktu. Zināms, ka Latvijā mums šādas tradīcijas nav. Esot spēkā pašreizējam saimnieciskajam modelim – arī nebūs, kamēr Valsts nekustamie īpašumi ar kvadrātmetra cenrādi komercdarbībai turpinās turēt ēdināšanas uzņēmumus saviem objektiem pa gabalu.
Detaļas es nezinu, bet pie esošajiem noteikumiem atrast kafejnīcas apsaimniekotāju pat Rīgā, kur tā kā vajadzētu būt apgrozījumam, šobrīd acīmredzami nespēj ne bibliotēka, ne muzejs. Un runa ir par jaunām vai renovētām ēkām ar speciāli šai vajadzībai projektētu infrastruktūru, kurās ēdināšanas pakalpojums (lai vai kāds) pirms pandēmijas tomēr bija.
Citkārt domnīca jau rakstījusi par muzeju pārvaldības liberalizāciju pēc Rietumu modeļa.
Šobrīd jautājums par autonomiju kļuvis aktuāls atsevišķu sliktas pārvaldības gadījumu dēļ pašvaldībās. Plānotie Muzeju likuma grozījumi paredzami stiprinās satura darba autonomiju, bet saimniecisko autonomiju nekādi neveicinās. Tas būtu pat ļoti ietilpīgs sabiedriskās aptaujas jautājums – templis vai forums –, kurš nokartētu latviešu mentālo ainavu, uzrādot, ko mēs kā nācija no publiskās atmiņas institūcijām gaidām.
Ja tempļus, tad jautājums slēgts – tie mēs jau esam. Ja tomēr arī pilis cilvēkiem kā pilsētvides publiskās telpas paplašinājumu, ko raksturo kopābūšanas prieks infrastruktūrā, kas šādu funkciju mērķtiecīgi uztur un kultivē, – būs vēl jāpiepūlas.
Arī sociālās infrastruktūras kā publiskās telpas paplašinājuma organizējošais arhitektūras princips šeit ir no svara un ietver dziļu simboliku. Horizontāli organizēta atvērta plānojuma telpa ar forumu centrā gan nebūtu jāuztver burtiski kā etalons, kaut gan tāda vieta kā Helsinku Centrālā bibliotēka uzrāda arī šī principa burtiska pielietojuma priekšrocības. (Par prototipēšanas darbnīcām, dažādām studijām un radošām nodarbēm veltītu veselu ēkas stāvu es šeit nemaz nerunāju.)
Šādi organizēta telpa nemaz arī nespētu pilnvērtīgi funkcionēt, ja ieejas līmenī vienlaikus nepiedāvātu gan tiešo bibliotēkas pakalpojumu – informācijas sniegšanu –, gan visu to, ko cilvēkam kā sociālai (un ķermeniskai) būtnei publiskā telpā vajag, ieskaitot ēdienu un dzērienu.
Rakstīt par pakalpojuma dizainu, ne augsto mākslas kritiku, mantojuma institūcijās joprojām nav populāri. Satura un sadzīviskā līmeņa pakalpojumu kvalitāte šeit tik dramatiski atšķiras, ka varbūt pat ir lieki par to šobrīd, kad ir jāizdzīvo, runāt.
Tomēr, kā saka, for the record – ja muzeji un bibliotēkas Latvijā neatradīs iespēju un neiemācīsies pašas sniegt visus sabiedriskos pakalpojumus (arī garderobes ārpakalpojums degradē mantojuma institūcijas tēlu), un nekļūs pašpietiekamas, tad uz Eiropu, kā ierasts, mēs aizbrauksim vien paskatīties. Un varbūt iedzersim tasi kafijas uz tās norietu.
Foto: Raivis Sīmansons