Šī gada sākumā Žaņa Lipkes memoriāla uzsāktā izglītības projekta mērķis ir atklāt Latvijas cilvēku glābēju stāstus vietējo un ārvalstu jauniešu auditorijai ar inovatīvu mācīšanās metožu un arī jaunu digitālo rīku palīdzību. Vācijas Federālā fonda “EVZ” (“Erinnerung, Verantwortung und Zukunft”) finansētais projekts ir Vācijas valdības īstenotas apjomīgas un sazarotas pārresoru programmas “JUGEND erinnert” neliela daļa.
Sadarbības partneru lomā katrs savā atsevišķā projekta programmas sadaļā “JUGEND erinnert international” šobrīd piedalās arī muzejs “Ebreji Latvijā” un Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs, kuri jau gada sākumā paguvuši noorganizēt pirmās projektu partneru tikšanās Rīgā. Līdz ar to visi trīs ar nacionālsociālisma noziegumu tēmu Otrā pasaules kara laikā nepastarpināti saistītie Rīgas muzeji ir šī jaunā sadarbības tīkla dalībnieki. Šķiet, ka ārpus sadarbības tīkla galvaspilsētas areālā pagaidām palicis vien Salaspils memoriāls, kas lieku reizi atgādina par šī valsts nozīmes pieminekļa resursu trūkumu izvērst pilnvērtīgu izglītojošo darbu.
Kas Vācijas valdībai mazā Rīgas muzejā liek investēt summas, kas vienā projektā ievērojami pārsniedz muzeja gada budžetu (ko tradicionāli veido Latvijas Kultūras ministrijas jau desmit gadus neindeksētā dotācija un Rīgas domes ikgadējā konkursā privātajiem akreditētajiem muzejiem proporcionāli sadalāmais simboliskais piešķīrums publiskajiem pasākumiem)? Neapšaubāmi, ka tā ir nacionālsociālisma noziegumu dokumentēšanas un, jo īpaši, izglītojošā darba misija, kas raksturo nosauktos muzejus.
Vācijas politiskajā izglītībā (Politische Bildung) vai, kā teiktu angliskajā tradīcijā, pilsoniskajā izglītībā (Civic Education) nav centrālākas tēmas par šo. Turklāt svarīgi piebilst, ka 80 gadus senu notikumu pārzināšana jauniem cilvēkiem vācu politiskās/pilsoniskās izglītības ietvarā nav pašmērķīga, bet tiek veidota kā pamats kritiskam nu jau aktuālo sabiedrības politisko procesu un ideoloģisko tendenču izvērtējumam. Likumsakarīgi, bet vienlaikus arī paradoksāli, ka tā ir Vācijas valdība un Rīgas komiteja (Vācijas pilsētu apvienība, no kurām Otrā pasaules kara laikā ebreji masveidā deportēti uz Rīgu), kas turpina būt nozīmīgākais finanšu avots memoriālu modernizēšanai un izglītības inovāciju ienākšanai ar holokaustu un civilo pretošanos saistītajos muzejos Rīgā un ārpus tās robežām. Pirms “EVZ” kūrētās programmas “JUGEND erinnert international” tas bija un turpina būt Gētes institūts Rīgā ar ikgadējo “Resilience” projektu programmu un politisko partiju – Frīdriha Eberta un Konrāda Adenauera – fondi, kuri atbalsta partiju politikai un to aktuālajām prioritātēm atbilstošus projektus. Protams, iespēju robežās atbalstu pilsoniskās izglītības darbam ar nacionālsociālisma tēmu saistītajos muzejos vienmēr sniegušas pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonds, nesenākā laikā – arī privātais fonds “Uniting”.
Atšķirībā no holokausta piemiņas vietu bieži vien neredzamā rutīnas izglītojošā darba atbalsta, kam līdzekļi izglītības projektu konkursos meklējami vairāk Vācijas un Eiropas Savienības (ES), nekā Latvijas publiskajos fondos, varbūt vienīgi Latvijas starptautiskā tēla veidošana aizvadītajos gados ir bijis pietiekami svarīgs arguments, lai ārlietu resora simboliskā paspārnē taptu tāds svarīgs akadēmisks pētījums kā “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941.–1944.” (K. Kangers, U. Neiburgs, R. Vīksne).
Lielāki līdzekļi, tostarp arī muzeju lietišķajiem izglītības projektiem “Eiropas vēstures atcerei”, šobrīd gan pieejami ES programmas “Citizens, Equality, Rights and Values Programme” (CERV) ietvarā, bet tiem jābūt starptautiska mēroga sadarbības projektiem.
Pieredze rāda, ka starptautiski projekti ES konkursos jāsāk plānot turpat gadu pirms iesniegšanas termiņa, pretējā gadījumā pastāv liels risks uzrunāto respektablo Vācijas organizāciju vadības acīs izskatīties nenopietni. Turklāt bez konkrēta programmas kuratora finansētāja pusē (kāds ir, piemēram, “EVZ” projektiem), kurš konsultē un palīdz savest kopā potenciālos partnerus, sagatavot pieteikumu un rūpējas par īstenošanas gaitu, maza memoriālā muzeja iespējas pašam iniciēt starptautisku ES sadarbības projektu ir salīdzinoši nelielas. Apsveicama tāpēc ir katra iniciatīva un kolēģu panākumi, ja tādi, par spīti visam minētajam, tomēr ir.
Tikmēr Latvijas publisko līdzekļu fondu ainavu pērn papildinājis jauns nozīmīgs spēlētājs – Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fonds (turpmāk – Restitūcijas fonds), kurš likuma noteiktajā kārtībā piešķir līdzekļus arī Latvijas ebreju kopienai nozīmīga mantojuma saglabāšanai. Cilvēku glābēja un Latvijas pilsoniskās nepakļaušanās simbola Žaņa Lipkes veikums un izglābto liecības ir daļa no pašai ebreju kopienai un nācijai kopumā nozīmīga mantojuma, turklāt ar milzīgu pozitīvi uzlādētu pilsoniskās izglītības potenciālu. Jāpiebilst gan, ka Restitūcijas fonds nepiešķir līdzekļus infrastruktūras projektiem vietās, kas nepieder pašai ebreju kopienai. Tātad arī ne Lipkes memoriāla vitrīnu pārbūvei un modernizēšanai, ko iecerēts šogad veikt, izmantojot SIA “Groglass” dāvināto neatstarojošo stiklu. Toties fonda līdzekļi nav liegti digitālā satura par Latvijas ebreju glābējiem izstrādei un tāda portatīva tehnoloģiskā aprīkojuma kā digitālais gids iegādei, programmēšanai un instalēšanai līdz ar pašu līdzekļiem modernizēto memoriāla infrastruktūru.
Apzinoties, ka projektu konkursos apgūti līdzekļi tomēr vērtējami kā bonuss, nevis darbības pamats, jānovērtē, ka no 2024. gada janvāra līdz 2025. gada augustam Žaņa Lipkes memoriāla rīcībā, apvienojot abu fondu – “EVZ” (200 000 eiro piešķīrums 20 mēnešu projektam) un Restitūcijas fonda (40 000 eiro piešķīrums 12 mēnešu projektam) – piešķirtos līdzekļus, ir pietiekams resurss, lai satura un radošā komanda secīgi īstenotu savam mērogam apjomīgu digitālās pieejamības un publisko pasākumu projektu. Nesasteidzot darbu un vispirms izvērtējot memoriāla kā 21. gadsimta kultūras pieminekļa satura analogo un fizisko pieejamību, rezultātā taptu digitālās satura pieejamības koncepta dizains, tad detālplāns, kam sekotu tehniskā un satura izstrāde un realizācija. Centrālā vieta projekta rezultātu komunicēšanas (angliski – dissemination) plānā savukārt ierādīta “Rīgas sarunu” / “Riga Talks” forumam, kurš 2017. gadā ar Gētes institūta Rīgā atbalstu sākās tieši kā lekciju, darbnīcu un dzejas lasījumu forma īpaši jauniešu auditorijai. Šogad “Rīgas sarunu” forumā “EVZ” finansētajā projektā atgriezīsimies tieši pie šīs – darbnīcu, kino seansu un papildinātās realitātes (XR) prezentāciju – formas, sniedzot arī starpatskaiti par projekta īstenošanas gaitu.
Projekta pirmajā ceturksnī aizvadīto trīs mēnešu laikā, komandā strādājot memoriāla satura un izglītības speciālistiem, radošajiem tehnologiem un grafikas dizainerim, ir tapis satura, tehniskais un grafiskais koncepts memoriāla digitālajam izglītības piedāvājumam: virtuālās (VR) un papildinātās realitātes (AR) darbiem, izglītības telpu iekārtojumam un aprīkojumam un ikoniskajai memoriāla pastāvīgās ekspozīcijas satura digitālajai pieejamībai, tikai šoreiz jau ar multimediju gida, ne vien analoga audiogida palīdzību.
Tieši šonedēļ (no 23. līdz 26. aprīlim) apvienotā komanda viesojas pie projekta partneriem – Bergenas-Belzenas memoriālā muzeja kolēģiem Lejassaksijā –, lai apgūtu pieredzējušo vācu kolēģu izglītības darba metodoloģiju (analogās un digitālās metodes holokausta izglītībā) un lai ļautos kritiskam Žaņa Lipkes memoriāla digitālās izglītības koncepta izvērtējumam.
Otrs pieturas punkts un partneru tikšanās plānota Berlīnē bāzētajā “Silent Heroes Memorial”, kurš tāpat kā Žaņa Lipkes memoriāls veltīts klusās civilās nepakļaušanās varoņiem, turklāt ne tikai Vācijas, bet (kopš 2020. gadā atklātās atjaunotās ekspozīcijas) nu jau visas Eiropas mērogā. Muzeja līdzstrādnieces Katrīnas Reiheltes monogrāfijas par Latvijas un Lietuvas ebreju glābējiem, līdzīgi pastāvīgās ekspozīcijas katalogam par Eiropas redzamākajiem glābējiem, Žani Lipki ieskaitot, kalpo kā ceļazīmes ceļā uz glābēju tēmas izvērsumu visas Latvijas mērogā Lipkes memoriāla ekspozīcijā, bet jo īpaši ar digitālo rīku palīdzību.
Sarunas tēma ar Berlīnes kolēģiem tāpēc būs starptautiska glābēju naratīva, citiem vārdiem – Eiropas dimensijas, un atbilstoša pedagoģiskā modeļa izstrādes un praksē ieviešanas metodes, kas Lipkes memoriālu interesē vienlīdz “EVZ” fonda un Restitūcijas fonda projektos. Saskarsmes punkts, kurš ļauj pavisam konkrēti runāt par saturiski kopīgu naratīvu ar Centrāleiropas kolēģiem, ir Žaņa paveiktā Berlīnes ebreju – mātes un meitas Sofijas un Hannas Šternu – izglābšana no Mežaparka (Kaizervaldes) koncentrācijas nometnes.
Iecere paplašināt Latvijas ebreju glābēju naratīvu tātad neaprobežojas ar pilsētas vai valsts mērogu vien. Izceļot šo unikālo stāstu par Reiha ebreju izglābšanu ar jaunas virtuālās realitātes (VR) pieredzes palīdzību, interesentiem tas būs pieejams vienlīdz Rīgā un Berlīnē. Svarīgi, ka šādai sensitīvai paplašinātās realitātes (XR) pieredzei ir savas “mājas” – muzejs kā droša publiskā telpa. Būtisks šajā sakarībā ir tā sauktais “gatekeeping” princips, kurš paredz tādiem sensitīviem darbiem kā virtuālās realitātes pieredzei par holokausta tēmu nodrošināt drošas ieiešanas pieredzē un iziešanas no tās (safe way in and out) priekšnoteikumus. Asistēta pieredze memoriālajā muzejā ir šāds risinājums. “Silent Heroes Memorial” Berlīnē tālab uzrunāts kā vieta, kas līdztekus Rīgai varētu kļūt par jaunā virtuālās realitātes darba “Žanis: Through Our Eyes VR Documentary” mājvietu.
Pat ja tikai uz projekta īstenošanas laiku un prezentāciju formā, mēģinājums šo stāstu pasniegt starptautiskai auditorijai radošās komandas skatījumā liekas pūliņu vērts.
Šeit uzsāktās rakstu sērijas turpinājumā informēšu par projekta īstenošanas gaitu – pastāvīgās ekspozīcijas 16 pieturu digitālā gida izstrādi, jaunajiem virtuālās un papildinātās realitātes darbiem, izglītības telpu aprīkošanu un digitālo resursu integrēšanu tajās, kā arī gaidāmajiem publiskajiem pasākumiem gada otrajā pusē.
“Rīgas sarunu” forums šogad notiks no 17. līdz 20. oktobrim, kad Žaņa Lipkes memoriālā iecerētas topošo imersīvās mācīšanās rīku prezentācijas.
Titulbilde: Fragments no digitālā gida koncepta dizaina vizualizācijas. Grafiskais dizains: Daniils Vjatkins