Nebijis gadījums Latvijas jaunāko laiku vēsturē – Saeimas deputāti velta stundu dārgā darba laika plašām debatēm no demokrātijas aizstāvības līdz pilsētu izdaiļošanai, par iemeslu kam kļuvis neatrisināts pārvaldības jautājums saistībā ar kādu Latvijas pašvaldības muzeju.
Un tikai tribīnē kāpušo deputātu – Ogres mēra Egila Helmaņa aizstāvju – ignorance mūs paglāba no tā, lai kā retorisku figūru šajā debatē kāds vēl pamanītos izmantot Starptautisko Muzeju dienu, ko visa civilizētā sabiedrība atzīmē 18. maijā, vietvalža patvaļas slavināšanai.
Tikmēr Progresīvo iesniegums Saeimas Pieprasījumu komisijai ar aicinājumu pasteidzināt Ministru prezidenta Kariņa jau pirms divām nedēļām rosinātās pārbaudes izpildi Ogres pašvaldībā saistībā ar Helmaņa darbību atbilstību Pašvaldību likumam, kļuva par simbolisku atbalsta žestu šajā zīmīgajā dienā vienlīdz Latvijas muzeju profesionāļiem un visai pilsoniskajai sabiedrībai kopumā.
Debatēs visai korekti izskanēja nojēgums – ir valsts un ir pašvaldība, kam faktiski pieder vara un, attiecīgi, teikšana pakļautības iestādēs, tāpēc muzeju administrācijas manevra iespējas esošā regulējuma ietvaros konfliktsituācijās ir visai ierobežotas. Ja grib, varot “iet uz tiesu”.
Latvijas Muzeju biedrības šobrīd virzītie Muzeju likuma grozījumi gan paredz jēdziena “pakļautība” aizstāšanu ar “pārraudzība” attiecībā uz pašvaldību muzejiem, bet tam nav izškirošas nozīmes, kamēr vienīgais muzeja dibinātājs paliek pašvaldība.
Muzeju autonomijas jautājumu fundamentāli atrisinātu vienīgi to slēgšana un dibināšana no jauna kā nodibinājumu ar vairākiem dibinātājiem, kur pašvaldība būtu tikai viens no dibinātājiem. Domnīca nenogurstoši turpina atgādināt par šādas juridiskās formas aprobēšanu pēc klasiska Rietumu muzeju parauga, kā to pēdējā desmitgadē paveikusi Igaunija.
Administratīvi teritoriālā reforma bija un joprojām ir izdevīgs brīdis, lai pašvaldības izmantotu iespēju izmēģināt nodibinājuma modeli praksē, ko jau šobrīd paredz Muzeju likums (7. panta 4. punkts).
Atšķirībā no patreizējā piramidālā varas hierarhijas modeļa pakļautības muzejos, nodibinājumu nepieciešami pārvaldītu valde un šādā veidā tiktu vismaz mazināti patvaļas riski. Tikmēr varas piramīda, par ko šajā interviju ciklā izsakās mūsu intervējamais Andrejs Elksniņš, ir leģitīma un precīzi raksturo gan Ogres, gan viņa paša Daugavpils pašvaldības vadības modeli.
Juridiski pret šādu pārvaldības modeli tiešām nav argumentu. Vienīgais likuma kārtībā paredzētais regulējuma līdzeklis ir pārbaudes veikšana attiecībā uz konkrētā pilsētas mēra darbības izvērtēšanu atbilstoši Pašvaldību likumam, kāda šobrīd Ogrē arī tiekot veikta.
Kamēr instances par šīs pārbaudes rezultātiem sabiedrību vēl tikai sola informēt, lai atgādinātu, kurš joprojām ir īstais saimnieks mājā – sakritība vai cinisks aprēķins? – 18. maijā Ogrē notiek kratīšana. Tikai ne Helmaņa kabinetā, bet muzejā. Kā ziņo mediji, valsts policija ceturtdien veica procesuālas darbības Ogres Vēstures un mākslas muzejā. Policijas pārstāvji bija ieradušies arī bijušās muzeja direktores Evijas Smiltnieces mājās un paņēma viņas personīgos datorus.
Pa to laiku Rīgā Saeima noraidīja frakcijas Progresīvie pieprasījumu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram izvērtēt Ogres novada domes priekšsēdētāja Egila Helmaņa (NA) darbību. Par pieprasījumu balsoja tikai astoņi Progresīvo deputāti, pret bija 59 deputāti, bet balsojumā atturējās lielākā daļa Jaunās Vienotības deputātu.
Ogres gadījums ir radījis bezprecedenta krīzi muzeju nozares pārvaldībā valstī kopumā, ko visprecīzāk izsaka vārds bezspēcība. Šo bezspēcību uzrāda Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētājas un ironiskā kārtā tieši Rīgas Porcelāna muzeja direktores Ilianas Veinbergas atkāpšanās no amata, lēmumu pamatojot ar nespēju ietekmēt procesus Nacionālās Apvienības ministra kontrolētajā Kultūras ministrijā.
Vismazāk, protams, sabiedrības interesēs šobrīd būtu valdības krišana. Tomēr atminēsimies, kā mūziķu ģilde savulaik sabloķējās, lai aizstāvētu varbūt pat mazāk vienas konkrētas iestādes bon-vivant direktoru, cik nozares pašcieņu kā tādu. Iznākumu mēs zinām – tā bija Pirra uzvara.
Latvijas muzeju darbinieki 18. maijā no Saeimas tribīnes netika apsveikti Starptautiskajā Muzeju dienā, to neizdarīja arī Kultūras ministrs. Kas vēl bez nozares nevaldības organizācijām varētu pacelt balsi par muzejiem Latvijā? Sfinksu pārpasaulīgais skaistums un klusēšanas spēks šajā situācijā arī nepalīdz.
Atliek vien lēnām un pacietīgi virzīt uz priekšu muzeja kā pašos pamatos pilsoniskās sabiedrības iedibināta institūta pārvaldības modeli, kāds mūsu reģionā tika vardarbīgi pakļauts varas piramīdai un kas dažiem vietvalžiem joprojām sēž kaulu smadzenēs.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs