Raivis Sīmansons. Stāsta spēks. Pilsoniskā izglītība Žaņa Lipkes memoriālā

Referāts nolasīts ICOM 26. Ģenerālajā konferencē (2022. gada 20.–28. augustā) Prāgā notikušajā ICMEMO triennāles konferencē “Muzeju spēks. Pretstāvot politiskajam spiedienam”.

Šīs konferences atklāšanas plenārsesijā “Muzeji un pilsoniskā sabiedrība” muzeji tika aicināti ieņemt aktīvu pozīciju pilsoniskās sabiedrības taisnīgas attīstības veicināšanā, cīnoties par demokrātiju. Šajā prezentācijā, ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju Eiropā un balstoties uz neliela, bet vizionāra memoriālā muzeja Rīgā (Latvijā) piemēru, es jautāju, kāda loma šajā cīņā ir muzejam memoriālam, saprotot, ka šīs cīņas lauks ir pilsoniskā izglītība un ka mēs diezgan labi protam stāstīt par pilsonisko drosmi neiespējamos apstākļos: ostas strādnieks Žanis Lipke, riskējot ar visu, nacistu okupētajā Rīgā izglāba vairāk nekā 50 cilvēku.

Kopš holokausta izglītības pirmsākumiem, bet īpaši kopš memoriālā muzeja (memorial museum) kā jauna veida vēstures muzeja tipoloģiskas nostiprināšanās 20. gadsimta pēdējā ceturtdaļā, holokausta izglītības spektrs ticis pastāvīgi paplašināts. Par kopīgu atskaites punktu memoriālajiem muzejiem visā pasaulē kļuvušas vispārējās cilvēktiesības. Tieši pateicoties interesei par cilvēktiesību pārkāpumiem, dažādās pasaules vietās laikā pirms globālās pandēmijas lielā mērā arī auga starptautiskais “tumšais tūrisms”, kas memoriālajos muzejos veido būtisku auditorijas daļu. 

Pols Viljamss (Paul Williams) uzskata, ka memoriālie muzeji veicina kosmopolītiskās apziņas veidošanos.[1] Ir vispāratzīts, ka globalizētajā pasaulē kosmopolītiskā izglītība kļūs par aizvien svarīgāku tematu pilsoniskās izglītības veidotājiem. Vienlaikus vairāki pētnieki ir arī norādījuši uz tipiska memoriālā muzeja nedrošo ētisko situāciju, balansējot starp vispārējām cilvēktiesībām un konkrētās nacionālās valsts pilsoniskās sabiedrības projektiem, kur reālā politiskā filozofija var atšķirties no deklaratīvajiem cilvēktiesību uzstādījumiem.[2] Un es gribētu piebilst, ka lielākā daļa memoriālo muzeju tiek finansēta no publiskajiem līdzekļiem un tiem “pēc noklusējuma” ir jāuzklausa vietējās ieinteresētās puses.

Memoriālajiem muzejiem Baltijas reģionā ir pienācis laiks pārskatīt savu izglītības politiku un skaidri definēt nostāju šajā “spriedzes laukā, kas izriet no to vēsturiskā darba un prasībām, ko tiem izvirza mūsdienu sabiedrība”[3]. Baltijas valstu sabiedrība šobrīd dara visu iespējamo, lai būtu gatava pretoties Krievijas atdzimstošajam imperiālismam. Sabiedrībā valdošais satraukums likumsakarīgi izpaužas ļoti konkrētā valdības politikā, kas skar visus. Piemēram, no nākamā gada Latvijā tiek atjaunots obligātais militārais dienests. Apstiprināta arī atbilstoša pilsoniskās izglītības un civilās aizsardzības politika Visaptverošās valsts aizsardzības plāna ietvaros. Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija to prezentēja jau 2018. gadā. Pēc apstiprināšanas valdībā 2020. gada nogalē plāns tagad tiek pakāpeniski īstenots.

Ko nozīmē visaptverošā aizsardzība? Citēju: “Visaptverošās valsts aizsardzības sistēmā katrai – gan valstiskai, gan nevalstiskai organizācijai, kā arī privātajam sektoram un iedzīvotājiem ir skaidri definēta loma krīzes situācijā, tostarp potenciālu militāro draudu jeb kara gadījumā.”[4] Plāns ietver septiņus “pīlārus” – militārās spējas, publiskā un privātā sektora sadarbību, sabiedrības izglītošanu, civilo aizsardzību, stratēģisko komunikāciju, ekonomisko un psiholoģisko noturību. Izglītības pīlārs šajā Visaptverošās valsts aizsardzības plānā ir balstīts uz valsts aizsardzības mācības programmu, kas līdz 2024. gadam kļūs obligāta visās publiskajās vidusskolās un profesionālajās skolās. Līdztekus civilās aizsardzības un militārajai mācībai tā ietver pilsoniskās izglītības moduli, kurā valsts aizsardzības perspektīvā tiks apgūtas arī vēstures stundas par mūsu brīvības cīņām, valstiskumu, okupācijām, kā arī pilsonisko nepakļaušanos un bruņoto pretošanos. Mērķis ir skolu audzēkņiem ļaut apgūt pilsoniskās izglītības pamatkompetences un prasmes, kas ir izšķirošas valsts turpināšanai ar “apzinātas sociālās reprodukcijas”[5] palīdzību.

Nojaušot šīs būtiskās pārmaiņas valsts izglītības politikā un ņemot vērā memoriālo muzeju uzdevumu allaž kalibrēt muzeja izglītības programmas atbilstoši sabiedrības aktuālajām vajadzībām, par godu Žaņa Lipkes 120 gadu jubilejai veltītajam simpozijam, kas sakrita ar ziedojumu vākšanas kampaņu (lai iegādātos zemesgabalu topošā izglītības centra vajadzībām), 2020. gadā Žaņa Lipkes memoriāls uz publisku diskusiju par iespējamo vēstures muzeju lomu topošajā Visaptverošās valsts aizsardzības plānā aicināja aizsardzības ministru, iekšlietu ministri un izglītības ministri. 

Jau tas vien, ka visas augstās amatpersonas pieņēma uzaicinājumu, liecina par Žaņa Lipkes statusu un līdz ar to arī par stāsta spēku, ko jau vairāk nekā desmit gadus turpina stāstīt viņa vārdā nosauktais memoriāls. Un, pat ja šīs sapulces nedeva tūlītēju efektu papildu finanšu piešķīruma formā Drosmes mājai vai citu taustāmu rezultātu, valdības pārstāvji atbalstīja memoriāla centienus un, domājams, piefiksēja mūsu pilsonisko iniciatīvu un gatavību iesaistīties programmā. 

Starplaikā ar ziedojumu kampaņas palīdzību memoriālam izdevās nopirkt līdzās esošo zemesgabalu, veikt topošā izglītības centra sociālekonomiskā pamatojuma priekšizpēti, sagatavot jaunās ēkas arhitektūras projektu un sākt darbu pie pilsoniskās izglītības programmu metodikas. 

Strādājot autonomi un ikdienā neizjūtot politisko spiedienu, mēs tomēr paturam valsts aizsardzības stratēģijas īstenošanas attīstību redzeslokā. Galu galā, publiskā un privātā sektora sadarbība ir definēta kā viens no stratēģijas pamatpunktiem, savukārt Žaņa Lipkes stāsts ir nostiprināts kā nozīmīgs atskaites punkts Latvijas historiogrāfijā, runājot par pilsonisko pretošanos.[6]

Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gada februārī pamudināja no jauna izvaicāt Latvijas atbildīgās amatpersonas par iespējamo muzeju kā atbalsta mehānisma līdzdalību valsts aizsardzības mācības programmas īstenošanā. Tāpēc tika organizētas vairākas augsta līmeņa publiskās diskusijas ar politikas veidotājiem, ieskaitot Jaunsardzes centra vadītāju, kura uzdevums ir īstenot valsts aizsardzības mācības programmu. Diskusijās piedalījās arī Latvijas un Ukrainas vēsturnieki un muzeju eksperti. Tiešraides translācija notika no Latvijas Kara muzeja, kas pats atrodas Aizsardzības ministrijas pakļautībā un ipso facto ir aizsardzības resora galvenais vēstures izglītības resurss.

Diemžēl līdz šim ne muzeju nevalstisko organizāciju iniciatīvas kopumā, ne Žaņa Lipkes memoriāls konkrēti vēl nav panācis skaidri artikulētu administrācijas interesi par muzejiem kā resursu vai vismaz atbalsta punktu valsts aizsardzības mācības īstenošanai, kura pilnībā ir Jaunsardzes rokās.[7]

Šeit mēs nonākam pie lietas būtības. Mēs visi labi zinām, ka muzeji, īpaši ar politisko vēsturi saistītie muzeji, pārāk bieži tikuši pakļauti valdošās partijas politiskajai filozofijai. Galu galā, pilsoniskā izglītība pēc definīcijas bez tās nav iespējama, taču pat funkcionējošā demokrātijā nav garantijas, ka valdības un muzeju filozofija vienmēr simtprocentīgi sakritīs. Kā memoriālais muzejs mēs ticam diskusiju kultūrā balstītai pilsoniskajai izglītībai un esam iecerējuši Drosmes māju kā atvērtu publisku telpu, kas jauniešiem vispirms mācīs patstāvīgi domāt. Tas arī skaidri norādīts manifestā, kurā aprakstīts Drosmes mājas mērķis:

“Vēlamies, lai mūsu sabiedrība būtu drosmīga, atbildīga un iejūtīga. Lai tā spētu sadarboties un pašregulēties, negaidot norādes “no augšas”. [..] Mēs gribam Rīgā izveidot vietu, kurā pulcētos jauni cilvēki lielas dzīves sākumā, lai taptu noturīgāki pret stereotipiem, pret vispārpieņemtiem un pavirši atkārtotiem naida mītiem.” 

Dažādās valstīs memoriālajiem muzejiem mēdz būt izteikti atšķirīga pieeja pilsoniskajai izglītībai, ko nosaka organizācijas pārvaldības modelis (valsts vai privāts) un konkrētās valsts vajadzības pilsoniskās izglītības laukā. Piemēram, Izraēlas valsts pilnībā subsidētais Jad Vašem memoriālais muzejs ar dominējošo militāro elementu pilsoniskajā izglītībā ļoti atšķiras no privāti finansētā Annas Frankas nama Amsterdamā ar tā brīvdomīgo, vispārējās cilvēktiesībās, tolerancē un individuālajā radošumā balstīto izglītības piedāvājumu.

Politiskās filozofijas jēdziens, kurš, domājot par topošo Drosmes māju kā publisko telpu, šobrīd izkristalizējies kā atbilstošs mērķa nostādnēm, ir “politiskā nācija”. Tās pamatā ir ideja par konstitucionālo patriotismu, par ko pēckara Rietumvācijā izvērsti rakstījis vācu sociologs Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas) un kas ieguvusi plašu recepciju Rietumu politikas filozofijā.[8] Runa ir par tādu politiskās piederības formu, kuras centrā ir universālas normas, kas pielāgotas konkrētai konstitucionālai kultūrai. Precīzi šādas vērtību nostādnes raksturo memoriālo muzeju, kurš darbojas vispārējo cilvēktiesību paradigmā konkrētās nacionālās valsts situācijā. 

Protams, mēs joprojām vēlamies būt daļa no šī plašā nacionālā Visaptverošās valsts aizsardzības projekta, kura viens no pīlāriem ir pilsoniskā izglītība, bet ar nosacījumu, ka saglabājam savu autonomo pētniecības un neformālā izglītotāja statusu. 

Sabiedrības uzticēšanās šajā konferencē vairākkārt piesaukta kā svarīgākā muzeju vērtība. Izstrādājot izglītības programmas nākotnei, mums šī atziņa būtu jāuztver ļoti nopietni. 

Rezumējot jāsecina, ka lietas būtība šobrīd ir mūsu humānisma ideālu saglabāšana, vienlaikus kalpojot sabiedrībai tās centienos ar visiem līdzekļiem aizstāvēt valstiskumu un teritoriālo integritāti. Un, kamēr valsts aizsardzības mācības praktiskās īstenošanas gaitā pastāv vienlīdz liela varbūtība, ka muzejs kā resurss tiks vai netiks izmantots, mēs pieturēsimies pie tā, ko protam darīt vislabāk, proti, stāstīt par pilsonisko drosmi pagātnē tā, lai tā runātu par šodienu.

Photo: bmi.bund.de