Igaunijas Jūrniecības muzeja direktors Urmass Dresens ar lekciju par Igaunijas publisko muzeju pārvaldības reformu Rīgā viesojās 2019. gada maijā.
Šīs formātā nelielās, bet nozīmīgās starptautiskās konferences angliskais nosaukums bija Democratising Museums. Governance and Public Quality.
Konference noslēdza domnīcas Creative Museum rīkoto pasākumu ciklu par muzeju pārvaldibu un publisko kvalitāti, saistībā ar Latvijas simtgades programmas notikumu izvērtējumu muzeju nozarē.
Urmasa lekcijai sekojošajā publiskajā intervijā, es, šķiet, pārāk optimistiski sasolīju igauņu viesim, ka viņa lekcija būs interesanta kultūrpolitikas plānotājiem Latvijā. Šobrīd, kad neseno autonomijas ierobežošanas skandālu sakarā no jauna aktualizējies jautājums par muzeju pārvaldību, cerams, ka Igaunijas piemērs ar publisko muzeju pāreju no valsts tiešās parvaldes iestādes uz uzraudzības padomes vadītu nodibinājumu, varēu būt vismaz kritiska izvērtējuma, ja ne sekošanas vērts.
Mans konstatējums, ka Urmass, kurš sākotnēji bija skeptisks par fonda (nodibinājuma) statusu, tomēr piedzīvoja change of heart vai pagriezienu par 180 grādiem un domas laika gaitā tomēr mainīja, tikai apstiprina likumsakarību. Igaunijas muzeju reforma tā pa īstam iešūpojās tikai ar trešo piegājienu.
Lekcija tiek publicēta nedaudz saīsinātā veidā. Konferences noslēdzošo diskusiju par muzeju pārvaldību saistībā ar profesionālās ētikas jautājumiem starp Lielbritānijas, Igaunijas, ASV/Krievijas un Latvijas muzeju profesionāļiem var skatīties šeit (no 30 min).
Vairāk par Igaunijas muzeju reformas juridiskajiem aspektiem var lasīt un skatīties domnīcas rakstu un video arhīvā.
Mēs nebijām reformas pilotprojekts muzeju pārveidē par fondiem [nodibinājumiem]. Bijām kaut kur pa vidu (procesā).
Varbūt es nedaudz pastāstīšu par fonu, kāpēc tas viss sākās, jo visam ir kāds starta punkts, visam ir savs iemesls. Tagadējā Igaunijas muzeju reforma pa īstam sākās 2012. gadā. Tas bija trešais reformu mēģinājums: pirmais notika 2000. gadu sākumā (2001./2002. gadā), kad mums bija pilotprojekts Igaunijas ziemeļos Virumā (Virumaa) reģionā, kur vairāki mazi pašvaldības muzeji tika apvienoti muzeju apvienībā. Tas bija pirmais nodibinājums [Igaunijā] un tas bija 2002. gadā. Ideja bija tāda, ka varētu izveidot šādas muzeju apvienības arī citviet Igaunijā, bet tā neguva tūlītēju atbalstu. Daudzas pašvaldības bija pret. Rezultātā reformas iecere uz vairākiem gadiem tika nolikta malā.
2008./2009. gadā tas (process) no jauna atsākās. Pamudinājums bija tas pats [pašvaldību muzeju apvienošana], tikai ministrija sāka izvērtēt arī valsts muzeju darbu un uzdot jautājumus, vai tie strādā labi un vai nebūtu vajadzība kādus no tiem apvienot. Kad tas 2009./2010. gadā sākās, globālās finanšu krīzes iespaidā ekonomikā tie bija ļoti slikti gadi. Liela daļa budžeta muzejos un citās institūcijās tika apgriezta, mēs zaudējām trešdaļu no budžeta. Šajā laikā mēs sākām savu pirmo lielo attīstības projektu Hidroplānu ostā (Tallinā).
Otrs (muzeju pārvaldības reformas) pilotprojekts bija Igaunijas vidus reģionā un skāra slavenajam rakstniekam A. H. Tamsārem (Tammsaare) veltīto Vargamäe muzeju.
Tad kāpēc muzeju fondi (nodibinājumi)? Mēs esam daudz dzirdējuši par to, ka valsts pārvaldes iestādes nav fleksiblas. Tas tiesa, tomēr katra valsts iestāde ir atšķirīga un Igaunijas muzeji kā valsts iestādes bija diezgan fleksiblas arī pirms tam. Igaunijā arī līdz reformai nebija tā, ka muzejiem būtu jāsaskaņo ieejas biļešu cenrādis ar valdību pusgadu uz priekšu. Nē, tas tā nekādā gadījumā nebija, bet bija citi iemesli. Šie ir galvenie punkti, kas tika apspriesti laikā ap 2010./2012.gadu:
- Valsts iestādes nav īpaši fleksiblas;
- Apmeklētājiem draudzīgs muzejs paredz ne tikai pieeju kolekcijām un izstādēm. Ir daudz papildu pakalpojumu, kas jāņem vērā;
- Pakalpojumu kvalitātes uzlabošana paredzami veicinās apmeklētāju skaitu un pašieņēmumus;
- Uzraudzības padome muzejos var dot pozitīvu ieguldījumu menedžmentam un darba efektivizēšanai;
- Vietvaru veidoti nodibinājumi var būt ciešākā kontaktā ar vietējām kopienām;
- Nodibinājumi var brīvāk saimnieciski rīkoties ar saviem līdzekļiem.
Pa īstam reforma sākās 2012. gadā. Tas bija labs laiks sākt, jo valsts ekonomika Igaunijā bija atguvusies un kļuva iespējams ar šo ideju virzīties uz priekšu.
Neviena reforma nav vienkārša un viegla. Kad reforma ir pie muzeja durvīm, tad tas galīgi nav vienkārši. Es pats esmu tam piemērs. Kad pirmo reizi ar to saskāros, es nebiju reformas piekritēju pusē. Absulūti nē! Taču, kad sāc to pārdomāt, atklājas pozitīvas lietas, kas tev ļauj tam pieiet pozitīvi. Tas ir neviennozīmīgs process, par kuru es varu pastāstīt detaļās vēlāk. Viegli tas katrā ziņā nav, bet tas dot jaunas iespējas.
Tātad mēs sākām 2012. gadā. Ir viena lieta, par kuru es neesmu dzirdējis runājam šeit. Kolekcijas viennozīmīgi paliek valsts īpašumā, taču, lai pārvaldītu šīs kolekcijas, jums vajag kā nodibinājumam slēgt ar ministriju līgumu par pārvaldīšanas nosacījumiem. Ministrija uztic nodibinājumam kolekciju pārvaldību.
Daži fakti par Igaunijas muzeju apvienību tīklu:
- Analīze, skaidrošana pirms politiskā lēmuma pieņemšanas;
- Reformas uzsākšana 2012. gadā;
- Kolekcijas paliek valsts īpašumā, tiek slēgts līgums starp nodibinājumu un valsts pārvaldes iestādi (valsti vai pašvaldību);
- 2019. gada sākumā Igaunijā bija 13 valsts muzeju nodibinājumi un 9 pašvaldību dibināti muzeju nodibinājumi;
- Vietējo spēlētāju princips nodibinājuma dibināšanā: vietējā pašvaldība un reģionālie spēlētāji;
- Ja ir iespēja piesaistīt papildus partnerus, tā ir priekšrocība;
- Ja ir liels muzejs ar daudziem darbiniekiem, tad nodibinājums var būt bez citiem partneriem, tikai pats muzejs;
- Pēc reformas Igaunijā kā tiešās pārvaldes iestāde izlēma palikt un šobrīd funkcionē tikai Igaunijas Nacionālais muzejs Tartu un Kara muzejs Tallinā.
Iemesls, kāpēc reforma primāri bija vērsta uz pašvaldību muzejiem bija tas, ka valdība vēlējās, lai pašvaldības sāktu vairāk investēt muzejos (efektivizējot pārvaldību). Nekas cits. Lielā mērā tas atgriežas pie jautājuma par naudu, resursiem un to, kā tā tiek dalīta. Izšķirošs faktors muzeju nodibinājumu dibināšanā ir partneri. Ne tikai citi muzeji, bet, piemēram, tā var būt vietējā tehniskā augstskola. Tā var būt pieminekļu valde (board of antiquities) un citas organizācijas. Tā ir ļoti krāsaina pasaule. Tā nav melnbalta sistēma pie mums Igaunijā, jo šobrīd jau ir ļoti daudz dažādu (muzeju nodibinājumu) piemēru.
Apzināts lēmums bija paturēt Igaunijas Nacionālo muzeju Kultūras ministrijas pārraudzībā un Kara muzeju Aizsardzības ministrijas pārraudzībā.
Viens (pašvaldības un valsts) piemērs ir Narvas muzeju apvienība. 2012. gadā to dibināja valsts kopā ar Narvas pilsētu. Abas puses ieguldīja šajā nodibinājumā. Ne bez sarežģījumiem, bet šobrīd pils rekonstrukcijas projekts (kur izvietots muzejs) iet uz priekšu pēc plāna.
Reformu rezultātā jārēķinās, ka daži muzeji pazudīs. Nav tā, ka visi bez izņēmuma izdzīvos. Varbūt tā nav pozitīvākā lieta, kas reformas sakarā sakāma, bet tā ir realitāte. Igaunijā muzeji tātad tika apvienoti, tikai viens tika slēgts pilnībā. Šis muzejs bija Tartu novada muzejs Elvas pilsētā. Slēgšanas iemasls bija tas, ka muzejs bija ļoti slikti pārvaldīts un tā kolekciju darbs arī nebija kārtībā. Šī muzeja kolekcijas tika iekļautas Nacionālā muzeja krājumā turpat Tartu pilsētā.
Vairāki mazāki novadpētniecības muzeji Dienvidigaunijā tika apvienoti Voro Institūtā (Võro Instituut), ko pārrauga Kultūras ministrija. Igaunijas Ceļu Muzeju kā nodibinājumu dibināja Ceļu Administrācija. Igaunijas Ugunsdzēsības muzejs kā nodibinājums funkcionē zem Valsts Ugunsdrošības pārvaldes un Igaunijas Dabas muzeju kā nodibinājumu dibināja Vides ministrija. Ir vēl citi piemēri un variācijas, bet šie ir galvenie.
Mēs vēl neesam pabeiguši muzeju reformu Igaunijā. Turpināsim šogad un 2020. gadā. Tas, ko es rādu šeit [uz ekrāna] var būt pārlieku optimistiski, tomēr. Piemēram, Viljandi muzejs (Viljandi Muuseum) tiks reorganizēts par muzeju apvienību, ko administrēs dalīti valsts un pašvaldība. Tas ir jau 3-4 gadus sens plāns, kurš šobrīd ticis aktualizēts. Līdzīgi Tartu Mākslas muzejs (Tartu Kunstimuuseum) nav viegls gadījums. Par dažiem no šeit uzskaitītajiem, piemēram, par Oskara Lutsa skolas muzeju (Palamuse muuseum) vēl nav zināms, kāda veida nodibinājums tas būs, kādi partneri būs šajā muzeju apvienībā. Vēl viena muzeju apvienība jau vairāku gadu garumā tiek veidota Tallinas pilsētā, kur tiks apvienots Igaunijas Mākslas un Dizaina muzejs ar Igaunijas Arhitektūras muzeju, veidojot valsts dibinātu nodibinājumu. Tas var būt sarežģīti. Es ļoti labi pazīstu abus direktorus, šobrīd viņi ir pozitīvi noskaņoti. Redzēsim, kā viņiem veiksies.
Rietumigaunijā ir gadījums, kur Hāpsalu pilsētā tiek reorganizēts jau esošs nodibinājums - Igaunijas Zviedru muzejs kā jauns nodibinājums. Igaunijas Muzeju likums dod iespēju, piemēram, ja tu jau esi nodibinājums, pievienot šim nodibinājumam klāt vēl citu nodibinājumu. Variāciju iespējas ir dažādas.
Tagad pāris vārdi par pašu Jūrniecības muzeju. Mūsu gadījumā, kā jau teicu, nebijām pirmie, kurus skāra reforma. Es runāju ar Kultūras ministriju un teicu, ka esam tam gatavi, kad ir pienācis laiks. Mēs palikām nedaudz nopakaļ (gadu, pusotru), jo bija vairāki muzeji ar vairāk problēmām, kuru reformēšana bija prioritāra. Reformas procesu, lai pārietu uz nodibinājumu, mēs sākām 2017. gada janvārī.
Tagad par praktiskajiem soļiem ceļā uz nodibinājumu. Tas neiet tik ātri un prasa laiku. Tātad, Igaunijā ir viena interesanta lieta ar šo pāreju, jūs deklarējat, ka ejat uz fonda statusu, bet tas automātiski nenozīmē, ka muzejs pārstāj darbību esošajā juridiskajā formā. Pāris mēnešus jūs darbojaties ar abām formām. Jūs vadāt tiešās valsts pārvaldes iestādi un pilotprojekta formā arī jauno nodibinājumu uz pārejas laiku. Jūs vēl nezināt vai tas strādās, vai nē. Ir jāpārliecinās praksē. Šajā laikā ir jāslēdz visas vienošanās un kolekciju juridiska nodošana un pārņemšana, tāpat nekustamais īpašums. Tas ir ilgs un sarežģīts process. Vispirms (2017. gada) 1. aprīlī mēs sākām ar jaunajiem darbinieku līgumiem. Mēs esam 90-96 darbinieki, tātad tas bija apjomīgs darbs. 1. maijā jaunais Igaunijas Jūrniecības muzeja nodibinājums sāka darbu pilntiesīgi. Līdz ar to juridiski mainījās arī direktora pozīcija.
Direktors (nodibinājumā) kļūst par valdes locekli. Kāda ir atšķirība? Mēs (muzejs) joprojām esam pilnībā atbildīgi par bužeta un attīstības plānu, investīcijām, darbinieku struktūru utt., bet mums šis plāns jāapstiprina uzraudzības padomē (supervisory board). Visa padome tiekas 4-5 reizes gadā un saskaņo darbību (uzraudzības padomē parasti ir 2-3 cilvēki, kopā visā muzeja valdē 5-6 cilvēki). Steidzamos gadījumos ir iepēja saskaņot un sagatavot vajadzīgos dokumentus elektroniski. Arī direktora līgums mainās. Ja līdz šim direktoru konkursa kārtībā pieņēma darbā ministrija, tad tagad muzeja direktora darba līgumu paraksta uzraudzības padomes priekšsēdētājs. Šī ir tā atšķirība. Jaunā nodibinājuma padome ir tiesīga sludināt konkursu uz šo valdes locekļa (muzeja direktora) vietu likumā noteiktajā kārtībā vai nozīmēt valdes locekli šim amatam tieši. Es biju nedaudz veiksminieks, jo tiku iecelts direktora amatā tieši (bez konkursa sludināšanas). Valdes loceļa un direktora amats ir terminēts. Pēc trim gadiem man no jauna būs jāizšķiras - turpināt vai neturpināt. Padomei būs jāizlemj vai atjaunot mani amatā, vai rīkot atklātu konkursu. To es vēl nezinu.
Manā gadījumā ir tā, ka es jau vairākkārt, kopš 1998. gada, esmu izturējis konkursu uz Igaunijas Jūrniecības muzeja direktora amatu. Man aiz muguras ir 5 (direktora amata) konkursi. Katru reizi pēc 5 gadiem man ir bijis jāpiesakās šim amatam no jauna. Protams, tas prasa nervus, bet tas ir iespējams.
Vadīt muzeju šobrīd ir kļuvis kā vadīt uzņēmumu. Tev visu laiku ir jāseko līdzi budžetam un tā tālāk. Vēl par dažām praktiskām lietām. Lai krājumu varētu pārņemt nodibinājums, ir jānotiek pilnīgai krājuma inventarizācijai. Pilnīgi visam, kas jums ir. Tas ir diezgan briesmīgs laiks krājuma glabātājiem. Tas nav vienkārši. Toties, kad tas ir izdarīts, jūs skaidri zināt, kas jums ir un kā nav. Tas pats attiecas uz katru saistošu dokumentu jūsu muzejā. Arī visa iekšējo regulējumu dokumentācija tiek atjaunināta. Juridiskā statusa maiņa ir ļoti labs laiks kritiski izvērtēt, kā tiek darītas lietas un kā var darīt labāk. Uzraudzības padomei ir vajadzīga palīdzība - informācija par muzeju, jo viņi ir cilvēki no ārpuses, viņi daudz nezina par muzeja darba specifiku. Igaunijā likums nosaka, ka uzraudzības padomē obligāti jābūt pārstāvim no Kultūras un Finanšu ministrijas. Jūrniecības muzejā mums valdē ir arī Jūras Akadēmijas rektors, kurš ir valdes priekšsēdētājs. Es arī piedāvāju, ka vienam no mūsu Igaunijas vadošo uzņēmumu direktoriem būtu jābūt valdē, kas tā arī ir.
Kā mēs menedžējam muzeju nodibinājuma statusā. Daži praktiski padomi.
Pirmkārt, sapulču protokolēšana jau muzeja nodaļu līmenī. Nākamajā dienā pēc sapulces visi dalībnieki saņem rakstisku protokolu. Iknedēļas sapulcēm klāt nāk lielākas stratēģiskās plānošanas sapulces trīs reizes gadā vadošajam personālam (13-18 cilvēki). Katru gadu stratēģiskais plāns tiek atjaunināts. Aktuālais ir līdz 2023. gadam. Mēs esam gandrīz 100 darbinieku, tāpēc 2 reizes gadā jābūt sapulcēm visiem darbiniekiem vienkopus vienā telpā. Tas tad ir pavasarī un rudenī. Visiem bez izņēmuma jābūt uz vietas. Atskaite par visām muzeja darbības jomām visas dienas garumā, ieskaitot finanses - cik mēs esam nopelnījuši utt.
Shematiski tas izskatās šādi. Rāda shēmu uz ekrāna (25.minūte video ierakstā): šeit augšā ir uzraudzības padome, zem tās esmu es, zemāk (muzeja) nodaļas - kolekcijas, publiskais darbs, ieskaitot mārketingu un izglītību, finanšu nodaļa, un nekustamo īpašumu nodaļa. Pēdējā ir svarīga tāpēc, ka mēs kā nodibinājums esam arī ēku īpašnieki. Tallinas vecpilsētā un ostas teritorijā mums ir vairākas ēkas, bet ne visas. Mums, piemēram, nepieder Hidroplānu ostas angāri. Šobrīd tiek īstenots 7.2 miljonus eiro vērtais Resnās Margarētas (Paks Margareeta) renovēšanas projekts Tallinas vecpilsētā un noslēgsies 2019. gada nogalē.
Noslēgumā jāsaka, ka katra muzeja juridiskā forma ir ar saviem ierobežojumiem. Ir nulles iespēja, ka pastāv kāda viena ideāla pārvaldības forma. Tomēr mums ir jādara labākais, ko varam.
Attēlā fragments no Edvarda Perceva grafiskā dizaina konferencei Democratising Museums. Governance and Public Quality 2019. gadā.