2023. gadā ar kolektīvās monogrāfijas “Sarežģītais mantojums: holokausta vietas Latvijā tūrisma un atmiņas kultūras mijiedarbībā” (Aijas van der Steinas un Ineses Runces zinātniskajā redakcijā) atklāšanu noslēdzās Latvijas Zinātnes padomes finansētais fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts “Sarežģītais vēsturiskais mantojums Latvijā: holokausta tūrisma vietas starp piemiņas kultūru, mūsdienu tūrisma pieprasījumu un piedāvājumu (MemoTours)”.
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā (LU FSI) realizētais pētniecības projekts sekmēja arī vairāku individuālo pētniecības projektu īstenošanu. Vienu šādu pētniecības projektu Latvijas Kultūras akadēmijas doktora studiju programmā “Mākslas” veica LU FSI zinātniskā asistente Diāna Popova. Atgriezusies Rīgā no pēcdoktorantūras prakses Kara Bērnības muzejā (War Childhood Museum) Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā Sarajevā, Diāna šobrīd gatavojas disertācijas aizstāvēšanai.
Intervija par muzeja darba pieredzi Rietumbalkānu valstī, kurai 2022. gada decembrī piešķirts Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss, izvēršas par sarunu, kurā neviļus skaram plašāku vēsturiskās atmiņas tēmu, starp Sarajevu un Rīgu atrodot vienlīdz līdzības un atšķirības.
Raivis Sīmansons: Kā tu nonāci pie idejas veikt praksi Kara Bērnības muzejā Sarajevā?
Diāna Popova: Tā bija spontāna ideja. Latvijas Kultūras akadēmijā, kur es studēju doktorantūrā, pagājušā gada pavasarī apmaiņas studiju koordinatore atsūtīja informāciju, ka ir iespēja pieteikties Erasmus studentu mobilitātes stipendijām. Un šajā gadījumā man sanāca pēcdoktorantūras prakse. Tā kā man bija pēdējais studiju gads, pavasaris, tad es nodomāju, ka otras tādas iespējas vairs nebūs. Tā nu es nolēmu pieteikties.
RS: Tas nozīmē, ka šis muzejs ir atrodams kādos Erasmus studentu apmaiņas programmas vietu sarakstos?
DP: Nē. Es vienkārši zināju, ka gribu tikt uz Balkāniem. Un kur vēl vairāk Balkānu sajūtas kā Bosnijā un Hercegovinā, kur ir trīs nacionalitātes – bosnieši (patiesībā bosņaki, jo tā ir etniskā piederība, turpretī bosnieši būtu nacionālā), tad arī serbi un horvāti.
RS: Kā tu uzzināji tieši par šo memoriālo muzeju?
DP: Godīgi atzīšos, ka tad, kad es sāku meklēt praksei muzejus, kas atbilstu manai pētniecības tēmai, vai ir kaut kas tajā virzienā…
RS: Tēmai, kura ir…
DP: …kā muzeji interpretē tumšo mantojumu (dark heritage) bērnu un jauniešu auditorijām. Tad man par tādu milzīgu brīnumu meklētājā izlēca pirmais ieraksts “War Childhood Museum Sarajevo”. Likās, ka nav cita labāka galamērķa, kur doties, lai pētītu šo tēmu un iepazītos, kā citi to dara.
RS: Kā vieta, kas ar muzejspecifiskiem līdzekļiem atklāj tēmu, jā. Ir iznākusi arī tēmai veltīta grāmata pagājušajā gadā Routledge sērijā “Children, Young People and Dark Tourism”.
DP: Jā, tur gan nav tik daudz par muzejiem, kā par piemiņas un tumšā tūrisma vietām.
RS: Vairāk par tumšā tūrisma vietām, pētniecības metodoloģijām un ietvaru. Tad tu viņus vienkārši uzrunāji?
DP: Atradu e-pastu un uzrakstīju nezināmam adresātam uz info@. Pastāstīju, kas esmu un kas mani interesē, piedāvājos palīdzēt. Protams, ar pamatojumu, ko daru studijās, ko es pētu, bet, ja viņiem ir jelkāds darbiņš, es piekrītu uzņemties. Tad ar mani pēc kāda laika sazinājās šī muzeja arhīva speciāliste, pētniece Ivana Roso [Ivana Roso]. Viņa saka – jā, mums ir tāda pozīcija praktikantiem kā arhīva asistents. Kolekciju arhīva asistents, tātad darbs ar kolekcijām. Skrupulozi, smalki un pacietīgi aprakstīt kolekcijas objektus. Latviski ir tāds darbinieka amats? Man pašai līdz šim nav bijusi muzeja darba pieredze.
RS: Krājuma speciālists, tagad pārņem arī no angļu valodas – reģistrators (registrar).
DP: Jā, varbūt. Mans pienākums bija aprakstīt objektu fizisko stāvokli. Viņiem ir, manuprāt, augstas kvalitātes arhīva pārvaldība ar ļoti labi sakārtotu datu sistēmu, uzglabāšanas telpa – speciāli skapji, kur katrs objekts tiek glabāts. Mani pārsteidza tā rūpība un atbildības sajūta pret katru priekšmetu. Tas objektiņš pats par sevi nav vērtīgs – kāds konfekšu papīrītis, grāmatzīme ar bērna zīmējumu, mācību burtnīca… Kaut kas, kam nav tik daudz materiāla, cik emocionāla vērtība. Un tu kā krājuma speciālists esi tik atbildīgs (ar tiem baltajiem vai zilajiem cimdiņiem) – skaties katru pleķīti, katru skrāpējumu. Tad ir fotografēšanas galds, uz kura tu šo objektu fiksē no visām pusēm. Ja ir trīsdimensionāls, jāzina, kā pagriezt, lai trāpītu pareizi. Visgrūtāk, manuprāt, ir reģistrēt grāmatas, iespieddarbus, jo bija katra lappuse jāfiksē.
RS: Jāskenē?
DP: Jāfotografē. Un pēc tam arī jāapraksta. Planšetdatorā tur ir tāda īpaša aplikācija Articheck mākslas darbu stāvokļa aprakstīšanai, tādu lieto arī mākslas muzejos. Tad tur ir jāatķeksē, kādi ir bojājumi, cik lielā mērā, jāatzīmē lokācija – kur.
RS: Cik apjomīga ir viņu kolekcija skaitliskā izteiksmē?
DP: Cik saprotu, virs 5000 objektu. Redzi, tā nianse tāda, ka viens cilvēks var ziedot arī vairākus objektus, kas veido atsevišķu kolekciju. Muzejs balstās uz mutvārdu stāstījumu vākšanu un šo cilvēku ziedotajiem objektiem no bērnības, to saglabāšanu un uzkrāšanu. Precīzi nepateikšu, bet to ir daudz un no dažādām valstīm. Katram šim stāstam, katram ziedotājam ir profils šajā datubāzē. Man kā praktikantei nebija pieejas visiem datiem, bet tur ir vārds, stāsts, objekti. Ja objekts tiek izstādīts, tad stāsts no tā cilvēka perspektīvas nāk līdzi. Viss projekts sākās no grāmatas “War Childhood”. Jasminko Halilovičs [Jasminko Halilovic] ir šīs idejas autors un muzeja direktors. Ap 2010. gadu viņš uzrunāja savus laikabiedrus internetā, kur cilvēki no Sarajevas (jo viņš pats ir no turienes) varēja iesūtīt savas bērnības atmiņas par pieredzi kara laikā – kā viņi pavadīja Sarajevas aplenkuma laiku. Es nejautāju, bet bija skaidrs, ka muzejā strādā samērā jauni cilvēki, kas šī kara [Bosnijas karš, 1992–1995] laikā bija bērni.
RS: Pēc grāmatas izdošanas gada [2023] es noprotu, ka tas ir atkārtots izdevums, tātad – populāra grāmata.
DP: Jā, tā ir populāra, tulkota daudzās valodās. Šis ir atkārtots izdevums, un to ir papildinājusi eseja par muzeja tapšanu, un noslēgumā ir virkne muzeja kolekcijas objektu. Un te var aptuveni redzēt to veidu, kā izstādēs šis materiāls tiek prezentēts – ir šis objekts, un ir stāsts, un ziņas par autoru – dzimšanas gads un valsts.
Mans darbs bija ofisā. Ir jāsaka, ka muzeja darbs ir nošķirts no ofisa darba. Muzejs pa šiem pastāvēšanas gadiem ir izaudzis, jo sākumā viss bija kopā – muzejs ar arhīvu [krājuma glabātuvi] vienā ēkā. Tagad ir atsevišķi.
RS: Kur tieši tas atrodas Sarajevā?
DP: Vecpilsētā, pilsētas centrā.
RS: Muzejam piemērotās telpās?
DP: Jā, es teiktu. Nezinu, kas tur agrāk bija, bet viņi ir pielāgojuši telpas muzejam, bet ofisa un krājuma telpa atrodas citā biroju ēkā. Man ikdienā nebija darbs pašā muzejā.
RS: Skaidrs. Tas tā mēdz būt, ka krājums tiek atdalīts no muzeja ēkas, kad priekšmetu skaits kļūst lielāks.
DP: Šķiet, ka Sarajevas muzejā strādā kādi 15 darbinieki kopā ar muzeja ekspozīcijas personālu. Plus viņiem ir frīlanseri – izglītotāji, kas nāk atsevišķi uz grupām.
RS: Tātad sertificēti gidi, kas var vadīt ekskursijas muzejā?
DP: Es pat neteiktu, ka gidi, drīzāk tie ir darbnīcu vadītāji bērniem – peacebuilding workshops… Viņiem ir trīs darbības virzieni: ekspozīcijas un izstādes, pētniecība – krājuma veidošana, stāstu iegūšana – un izglītošana. Varbūt es sākumā tā neaptvēru, ka visiem muzejiem ir kāds viens mērķis, kam pakārtots viss darbs. Šeit nemāca vēsturi – kurā gadā sākās karš, kas no kuras puses uzbruka un tā tālāk. Tas mācību process ir virzīts uz miera būvēšanu – peacebuilding. Viņi nemēģina pārstāstīt vēsturi, tam ir citi muzeji. Šis muzejs nav par faktiem. Šis ir par atmiņām, sajūtām un emocijām.
RS: Un viņi paši ir patstāvīgi izstrādājuši metodoloģiju izglītības programmu formā?
DP: Jā, cik saprotu, tad metodoloģija tika izstrādāta sadarbībā ar bijušo Annas Frankas muzeja izglītības projektu vadītāju Bariju van Drīlu [Barry van Driel] Amsterdamā. Viņš ir arī viens no programmas izstrādātājiem, kas ar savu pieredzi palīdzēja vietējiem muzeja izglītības speciālistiem. Kad ierados, pirmajā dienā trāpīju konferencē “Children as Peacemakers in Divided Societies”. Viņiem bija nedēļu gara konference.
RS: Nedēļu?
DP: Nu, varbūt ne nedēļu, bet vairākas dienas. Pirmajā daļā bija uz vietējiem Bosnijas skolotājiem fokusētas darbnīcas. Tajās es nepiedalījos, bet pārējās dienas (ja nemaldos, trīs) bija konferences programma, kurā tiešām diezgan intensīvi dažādu valstu lektori, speciālisti, muzeju pētnieki, pedagogi, pat kara fotogrāfi…
RS: Varētu teikt, ka muzejs šādi gatavo multiplikatorus?
DP: Kā tu to definētu?
RS: Šo jēdzienu lieto muzeji, kuriem ir izteikti proaktīva pozīcija attiecībā uz mērķgrupu sasniegšanu ar izglītības darbu. Teiksim, ar noteiktu regularitāti tiek rīkoti semināri skolotājiem, kuri tiek instruēti, kā izmantot muzeja izglītības darba resursus un metodoloģiju. To sauc par multiplikatoru gatavošanu.
DP: Jā, tā noteikti varētu būt. Cik sapratu, viņiem šobrīd top atsevišķa skolotājiem paredzēta programma “Teachers to Teachers”, tā vēl ir procesā.
RS: Tas nozīmē to, ka skolotāji tālāk instruē jau citus skolotājus.
DP: Es redzu viņu mājaslapā, ka tas tiek šobrīd virzīts.
RS: Varētu teikt, ka tu ieradies funkcionējošā muzeja neformālas izglītības centrā, kur norit darbs gan ar jauniešiem kā mērķgrupu, gan ar skolotājiem kā multiplikatoriem?
DP: Principā, jā. Vēl jāsaka, ka muzeja lielākā ikdienas apmeklētāju grupa ir tūristi.
RS: Jā?
DP: Tā tas Sarajevā ir praktiski visos muzejos. Manuprāt, viņu publiskajā telpā, īpaši vecpilsētā, tas ir izteikti vērojams, ka tu nevari paiet garām plakātiem vai norādēm uz Genocīda muzeju [Museum of Crimes against Humanity and Genocide 1992–1995] un Srebrenicas slaktiņa piemiņas galeriju [Galerija 11/07/1995].
Viņiem daļa no identitātes joprojām ir neatrisinātais pēckara konflikts.
RS: Tu arī ieradies Sarajevā saspīlētā momentā. Pērn saasinājās separātisma draudi Bosnijā un Hercegovinā.
DP: Kā tūrists tu Sarajevā neko nejutīsi. Ceļojot tur ir ļoti mierīgi, cilvēki uz ielām ir pieklājīgi, jauki. Pilsētvide praktiski ir kā memoriāls, kas tev nāk virsū. Cauršauti mūri, daudzviet – gan karavīru, gan civiliedzīvotāju, gan atsevišķi bērnu memoriāli. Tu izej cauri pilsētai un sāc to ievērot.
Bet politiskajā vidē – televīzijā – tu redzēsi, ka tur joprojām ir ļoti liela šķelšanās.
RS: Tā joprojām ir dzīvā vēsture.
DP: Izteikti. Manuprāt, kopš 2020. gada Serbu Republikai [Republika Srpska] ir tāda atdalīšanās stratēģija.
Bosnija un Hercegovina sastāv no divām valstiskām vienībām, viņiem ir atsevišķas politiskās sistēmas. Ir trīs prezidenti. Nevis prezidents, bet prezidentūra. Trīs etnisko grupu ievēlēti pārstāvji vienlaicīgi prezidē. Un katrai autonomajai vienībai ir savi likumi. Bosnija un Hercegovina ir gan visa valsts kopumā, gan viena teritoriālā vienība. Bosnijā un Hercegovinā kā administratīvajā vienībā vairākums ir bosņaki un horvāti. Serbu Republikā mažoritāte ir serbi. Un viņu izglītības sistēmā muzejiem ir jācīnās, lai uzrunātu auditoriju no šīs daļas, jo viņiem Izglītības ministrija neļauj vadīt grupas.
RS: Kā?
DP: Skolas no Serbu Republikas nedrīkst braukt uz Sarajevas muzejiem, kas ir Bosnijas un Hercegovinas pusē.
RS: Nedrīkst apmeklēt?
DP: Nē, viņi drīkst apmeklēt individuāli, bet nedrīkst vest skolu grupas. Katram muzejam ir jādabū akreditācija no Izglītības ministrijas. Es saprotu, ka tas jādara katrā no šīm autonomajām teritoriālajām vienībām vai varbūt pat katrā kantonā, jo tur tā birokrātija ir ļoti regulējoša.
RS: Vai varētu teikt, ka tevis aprakstītā traumatiskās vēstures aina ir tāds kā substrāts, kurā tāda Kara bērnības muzeja rašanās bija praktiski neizbēgama? Kādam taču vajadzēja to nišu aizpildīt. Kāda ir tava sajūta, paskatoties uz muzeju un mantojuma institūciju ainavu kopumā?
DP: Tā to varētu raksturot. Man ir sajūta, ka situācija ar muzejiem tur ir diezgan švaka, ka valsts vai pašvaldības nerūpējas.
RS: Maz resursu.
DP: Ļoti maz resursu. Nav skaidrs, kurš uzņemas atbildību kaut ko virzīt. Ir ļoti daudz privātu muzeju. Manuprāt, vairākums Sarajevas muzeju ir privāti. Par šīm sāpīgajām tēmām it sevišķi.
RS: Ak tā? Es tieši gribēju jautāt, kas ir lielākie tūrisma magnēti?
DP: Ja ieraksta Tripadvisor vietnē “Sarajevas muzeji”, tad pirmais, kas izlēks, ir Genocīda muzejs, kas ir privāta, karā izdzīvojušo dibināta un vairāku gadu garumā veidota iniciatīva. Tur ekspozīcija ir ļoti brutalizējoša. Tevi kā apmeklētāju netaupīs, tavus nervus un sajūtas. Ja tu neesi redzējis video un liecības no kara…
RS: Mēs runājam par pēdējiem desmit gadiem, kad šie muzeji ir tapuši?
DP: Domāju, ka jā.
RS: Faktiski var novērot kaut ko tādu kā Latvijā 90. gadu sākumā, kad tapa Okupācijas muzejs, neilgi pēc tam – Barikāžu muzejs, un tad jau nāca kārta…
DP: Droši vien muzejs “Ebreji Latvijā” arī būtu starp tiem?
RS: Daļēji, jo muzejs “Ebreji Latvijā” aptver visu kultūrvēstures mantojumu, ne tikai holokaustu, un tika dibināts agrāk.
DP: Jā.
RS: Bet izskatās, ka 20 gadus pēc Bosnijas kara ir mēģinājums institucionalizēt šo vēsturi?
DP: Jā. Un vēl tā jaunā muzeju izveidotāju paaudze.
RS: Tad pastāsti, kāds ir tavs vērtējums un analīze, kāpēc no šī privāto muzeju iniciatīvu daudzuma ir viena, kas nepārprotami ir redzamākā? Es tikai pieminēšu faktu, ka 2018. gadā Kara bērnības muzejs ieguva Eiropas Padomes balvu Eiropas muzeju Gada balvas ietvaros, kura ir, tā teikt, politiskākā no foruma balvām. Vai tas šo muzeju katapultēja starptautiskā atpazīstamībā nu jau ar franšīzēm Kijivā un citviet?
DP: Jā, biroji viņiem ir arī Kijivā, Hāgā un, šķiet, arī Ņujorkā.
RS: Tātad eksportspējīga prece. Mantojums kā eksportspējīgs tūrisma produkts un metodoloģija. Kāds ir tavs vērtējums?
DP: Man nepatīk vārds “produkts” attiecībā uz šiem jautājumiem.
RS: Es zinu. Kas ir produkts? Gala produkts ir arī ekspozīcija, kas ir baudāma, kā jau tu saki, tumšā tūrisma patēriņā kā galamērķis. Tā mēs to definējām arī monogrāfijā par tumšo tūrismu [Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta kolektīvā monogrāfija “Sarežģītais mantojums: holokausta vietas Latvijā tūrisma un atmiņas kultūras mijiedarbībā”, 2023].
DP: Jā. Attiecībā uz tumšo mantojumu mēs piekrītam lietot vārdu “produkts”, ja mēs apzināmies visu pārējo, kas tam nāk līdzi.
RS: Bez šaubām. Tātad – konteksts. Ja saprot kontekstu, tad var pieņemt, ka tas ir galamērķis, kas strādā arī ekonomiskos nolūkos.
DP: Jā. Par to, ka šis muzejs ir redzams arī starptautiski, ir jāpateicas vairākiem faktoriem, bet galvenokārt – muzeja izveidotājam un komandai. Ļoti spēcīgs līderis, biznesa domāšanas cilvēks, un tā nav vienīgā viņa iniciatīva. Es domāju, viņš ir izaudzējis šīs savas prasmes ar citiem biznesiem.
RS: Paralēli šim?
DP: Neesmu iedziļinājusies. Bet biznesa domāšana tur ir. Teiksim, katru gadu ir ziņojums par muzeja kā uzņēmuma darbību. Tas tiek veidots tā, ka tu redzi ne tikai to, kas ir izdarīts saturiski – cik valstīs ir izveidotas ceļojošās izstādes, cik jaunu stāstu un objektu savākts, cik ir apmeklētāju un cik skolēnu sasniegts. Piemēram, 5000 skolēnu apmeklējumu, no tiem 4500 ir bijuši šajās darbnīcās. Protams, arī finansiālais pārskats.
RS: Uzmetīšu aci. Kādā valūtā tas ir?
DP: Tās ir bosniešu konvertējamās markas; ir jādala ar divi, lai iegūtu eiro.
RS: Tātad aptuveni pusmiljona eiro gada apgrozījums.
DP: Jā. Otrs faktors ir tas, ka tā ir jaunā paaudze. Viņi paši bija bērni un pusaudži kara laikā, un viņi ar savu pilsonisko iniciatīvu pārliecina starptautisko vidi.
RS: Kas ir viņu patroni, no kurienes nāk finansējums, ja tas nav publiski subsidēts muzejs?
DP: Nu, tas nav bezmaksas muzejs. Sarajevā vispār muzeji ir padārgi. Daudziem pašiem ir jācīnās, kā var.
RS: Pašieņēmumi ir 15 procenti?
DP: Jā.
RS: Tad kāds fonds dod 12 procentus, citi granti – 14 procenti. Vēl kāds privāts finansētājs – 19,6 procenti. Tad amerikāņu “The National Endowment for Democracy” piešķīrums – 25,9 procenti, un kāds mazāks piešķīrums.
DP: Jā, no Bosnijas valdības.
RS: 3,4 procenti.
DP: Tātad ir tiešais valdības atbalsts un kāda lielāka ārvalstu fonda piešķīrums.
RS: Un tad vēl ir Rokfellera brāļi ar 8,5 procentiem.
DP: Jā. Starptautiskajai sabiedrībai kopš konflikta ir vainas sajūta pret bosniešiem, ka neizglāba, neapturēja. Īpaši jau Srebrenicas gadījums bija kliedzošs ar Apvienoto Nāciju Organizācijas [ANO] bruņoto spēku nespēju nodrošināt drošības zonu, kur bija daudz civiliedzīvotāju.
RS: Tajā pašā laikā tiešu Eiropas Savienības [ES] struktūrfondu ieguldījumu, vismaz pērnā gada pārskatā, mēs neredzam, saprotot, ka tā nav ES dalībvalsts.
DP: Es teiktu, ka varbūt kāds ES finansējums varētu ietilpt sadaļā “Citi granti”.
RS: Jā, sadarbības tīkli trešo valstu partnerības programmu ietvaros, droši vien tur ir kaut kāds finansējums. Ja drīkst arī manu komentāru – viņus no mums pārējiem Eiropā atšķir tas, ka viņu starptautiskas diplomātiskās un humanitārās katastrofas upura statuss dod viņiem iespēju runāt ar ANO galveno mītni Vašingtonā kā ar tiešo sarunu partneri, kad runa ir par traumatiskās vēstures pārvarēšanu. Mūsu sarunu partneri savukārt ir mūsu Eiropas kolēģi. Tā ir tā atšķirība.
DP: Un vēl viena atšķirība. Apmeklētājs no malas, ceļotājs un tūrists, muzejā nesajutīs kaut kādas konfliktējošās puses. Šeit tu neuzzini vēsturisko kontekstu. Tev ir jānāk jau ar zināšanām. Muzeja gidi tev izstāsta, kas ir šis muzejs un ievada stāstā ar citātu palīdzību no reālu cilvēku pieredzes grāmatā “War Childhood”. Arī muzejs ir būvēts līdzīgi kā grāmata – no individuāliem stāstiem.
Kara bērnības muzeja ekspozīcija. Foto: Diāna Popova
RS: Citiem vārdiem, apelē nevis pie kādas vēsturiskās patiesības, bet pie indivīda emocijām.
DP: Jā, muzejs ir ļoti emocijās balstīts. Jāatzīst, es nekad neesmu raudājusi, apmeklējot muzejus. Es turp aizgāju pirmajās dienās pēc ierašanās, viena pati brīvdienā, lai iepazītos ar muzeju bez darbinieku skaidrojumiem un tā tālāk. Muzejs sākas ar tādu kā garu tuneli, kur objekti izvietoti minimālisma stilā iekārtotās vitrīnās – tas ir ļoti smalks, tīrs muzejs dizaina ziņā. Katram objektam ir stāsts, un tas ieņem centrālo vietu displejā. Jums [Žaņa Lipkes memoriālā] varbūt arī ir līdzīgi.
RS: Jā, “object as evidence” metodoloģija.
DP: Un es lēnā garā lasu un domāju, ka esmu viena, jo šajā taisnajā tunelī es nevienu citu neredzu. Likās tāda patukša diena. Lasu, lasu un izdzirdu tādu šņukstēšanu, raudāšanu kaut kur tālāk. Saprotu, ka tur būs grūtāk.
RS: Tur ir iestrādāta kāda dramaturģija.
DP: Jā, un es saprotu, ka šņukst nevis bērns vai sieviete, bet pieaudzis vīrietis. Tad likās – nu, ja tā, tad es jau gatavojos tam kāpinājumam, jo katrs bērns karā ir piedzīvojis kaut ko neaptveramu. Tie sākotnējie stāsti ir tādi ievadoši. Varbūt par mūzikas instrumenta spēlēšanu – kā kāds bērns atguvis savu vijoli no aplenkuma. Vai kā māte bērnu likusi šūpolēs ar zvaniņu, lai dzirdētu, ka viņš tur šūpojas, kamēr pieaugušie pagrabā citas lietas dara. Tad tev to pieredzi kāpina, kāpina, un tu sāc saprast zaudējumus – radinieku vai citu bērnu no pašu bērnu atmiņām. Piemēram, bērns spēlējies laukā uz vingrošanas stieņiem, un pēkšņi nograndis sprādziens – viņš skrien, viņu kāds pieaugušais paķer. Pēc tam viņš uzzina, ka tajā dienā četri bērni neatnāca mājās, bet viņam paveicās. Citi ļoti skaisti objekti – rozā pušķīši no moderno deju tērpa. Brāļa stāsts par māsu – kā viņa ļoti gribēja dejot latīņamerikāņu dejas, bet nebija tērpa. Skolotājs sameklēja tērpu, viss bija ļoti forši, viņa nodejoja, bet tad nākamajā dienā viņai trāpīja šāviņš un viņa gāja bojā. Tā tu ej caur ekspozīciju un raudi, un blakus tev raud pieauguši cilvēki. Nav faktu un skaitļu gūzmas, bet uzzini, kā viens indivīds tam ir gājis cauri.
Kara bērnības muzeja eksponāts - moderno deju tērpa elementi un fotogrāfija ar meiteni, kas bija viens no pēdējiem bērniem, kas gāja bojā Sarajevas aplenkuma laikā. Foto: Diāna Popova
RS: Manuprāt, tu ļoti precīzi raksturoji globālā tūrista emocionālo pieredzi, nonākot nepazīstamā vietā un saskatoties ar scenogrāfiski organizētu telpu, kuras mērķis ir izraisīt emocijas. Bet tagad, lūdzu, pasaki kā pētniece, kas kritiski izvērtē memoriālos muzejus (kuri strādā šajā paradigmā – ne tik daudz piedāvā vēsturisko ekspertīzi, bet vēlas mainīt pasauli) – vai tu sajuties kā mērķauditorija?
DP: Vispār, jā. Bet, ja es būtu ļoti neinformēts apmeklētājs, tāds tipisks Rietumu tūrists, tad šis muzejs neienāktu pirmais manā redzeslokā. Jo tam nav tādas skaļas vizuālās reklāmas pilsētas centrā kā dažiem citiem privātajiem muzejiem un galerijām. Tu nevari iziet cauri vecpilsētai, nepamanot…
RS: …citus brutālākus?
DP: Jā, brutālākus – eksplicītāka satura muzejus. Šeit tev nerāda šausmas, tu tās iztēlojies pats. Protams, esmu dzirdējusi, ka kāds šī muzeja darbinieks saka, ka apmeklētāji baidās. Viņi jau ir tik daudz tajos citos muzejos redzējuši, ka prasa, vai var nākt ar bērniem, jo viņiem šoks ir pārāk liels. Kritiski vērtējot – ja es ienāktu šajā muzejā kā pirmajā, es laikam vēsturi neuzzinātu. Varbūt tas ir mēģinājums veidot mieru. Viņi nenostājas kādā pusē, bet ņem klāt arī pārnacionālos konfliktus.
RS: Tas tad ir mans nākamais jautājums. Ja viņi sākumā primāri kalpoja savai kopienai ar mērķi pārvarēt vēsturisko traumu, kāda ir viņu interese tagad – piedod, veidot šīs franšīzes?
DP: Tās nav franšīzes.
RS: Labi, sauksim to par konfliktu zonu stāstu kolekcionēšanu. Vai viņu mērķis ir apzināt šo fenomenu globāli?
DP: Jā, viņiem ir objekti no kādām 18 lokācijām.
RS: No 18 kara zonām…
DP: Jā, bruņotu konfliktu zonām. Virsmērķis ir parādīt, ka bērnu ciešanas ir universāla parādība. Bērni un karš – tas parāda bezjēdzīgumu. Jebkurā pasaules malā, kur ir karš, cietīs bērni. Nevar pateikt, ka karš kādā vienā vietā ir jēdzīgāks nekā citā. Parādīt to ar šo bēgļu bērnu stāstiem. Ļoti daudzi bosnieši devās bēgļu gaitās un droši vien sastapās ar dažādām grūtībām – naidu, neiecietību. Šobrīd arī caur Bosniju iziet desmitiem tūkstošu bēgļu no Tuvajiem Austrumiem un citurienes. Vēstījums ir mēģināt nemarginalizēt šo cilvēku grupu – viņi nav sliktāki cilvēki tāpēc, ka viņiem nekā nav šajā brīdī. Veicināt izpratni, iecietību un empātiju. Ar ceļojošajām izstādēm tas tiek darīts. Kijivā ir birojs, kurš strādā ar vietējo sabiedrību.
RS: Un viņu resursi atļauj iedibināt tādus laikmetīgās kolekcionēšanas vietējos centrus, lai tie kalpotu vietējām sabiedrībām?
DP: Sarajevā ir galvenā bāze, kur ir kolekcija, pārējās vietās ir ofisi. Ukrainā vēl laikam ir kolekcija. Viss ir centralizēts Sarajevā. Nevaru precīzi pateikt, kā tas tiek plānots, nerunāju ar vadību, es biju arhīvā.
RS: Jā, protams, tu tikai stažējies. Bet mēs jau vēl bez tā, ka esam praktiķi, arī kā pētnieki gribam atlauzt to kodu, saprast, kas šādu mazu privātu muzeju var katapultēt globāli – ar tematiku un instrumentiem, kurus tas lieto.
DP: Tematika, jā. Tevi paņem šis tēls, tas ir nevainīgs.
RS: Vai tev ir arī kas kritisks sakāms par šādu starptautisku kolekcionēšanas praksi ar uzsaukumu ziedot priekšmetus, vai tomēr mērķis attaisno līdzekļus? Kolekcija tiek komplektēta globāli, bet beigās nokļūst…
DP: …Sarajevā, jā.
RS: Tā ir publisko muzeju sūtība – primāri kalpot vietējām kopienām.
DP: Šis muzejs sākotnēji radās kā atbilde uz lokālo pieredzi. Papildus virzās uz to, lai aptvertu visu Bosnijas teritoriju – dodas ekspedīcijās. Kaimiņvalstīs un citās lokācijās vienmēr tiek piesaistīts kāds sadarbības partneris – eksperts no vietējās kopienas. Muzejnieks gluži tā vienkārši nedodas personīgi tagad kādu intervēt.
RS: Nāk prātā viena muzeoloģiska refleksija. Piemēram, turpat Zagrebā, Horvātijā, ir Sarauto attiecību muzejs [Museum of Broken Relationships], kurš darbojas līdzīgi – ar starptautiskām izstādēm, laikmetīgās kolekcionēšanas akcijām un nu jau franšīzi Amerikā, bet tas centrālais diskurss muzeju pasaulē šobrīd ir dekolonizācija, postkoloniālais diskurss. Jautājums – kam šie stāsti pieder, kam šie priekšmeti pieder? Citiem vārdiem, kurš ir tiesīgs stāstīt stāstus?
Muzejs ir atvērta publiska telpa, kas primāri kalpo vietējām kopienām to sakņu nostiprināšanai. Kritiskais moments, kad dzirdam par kādu fenomenāli populāru starptautisku muzeju, ir jautājums par metodoloģiju – vai viņi iesaista vietējās kopienas? Šobrīd viņiem ir atvērta Kijivas centra vadītāja vakance… Kas būs šie cilvēki un ar kādu motivāciju viņi strādās, lai šos stāstus ievāktu? Varbūt tev ir bijusi iespēja dzirdēt viņu argumentāciju?
DP: Tādas sarunas man īsti nav bijušas. Diez vai tā ir mērķtiecīga darbība, drīzāk tas rodas sadarbības rezultātā. Nav tā, ka ir karstais punkts un tad dodas uz turieni.
RS: Šobrīd notiek Izraēlas–Hamās konflikts. Tiek vākti priekšmeti un stāsti. To mēs muzejos saucam par laikmetīgo kolekcionēšanu. Kolekcijai vajag māju, muzejam vajag māju. Un ir taču skaidrs, ka priekšmeti nokļūs Sarajevā, nevis paliks konflikta teritorijā.
DP: Jā, tas ir vērtējams kā mēģinājums piesaistīt cilvēku uzmanību, jo cilvēkus uzrunā aktuālais. Aktuālie konflikti nonāk mediju uzmanībā. Bet nav tikai tā, ka viņiem ir Palestīna un Ukraina. Viņiem ir arī Mjanma, Afganistāna, Sīrija – konflikti, kas Eiropas izpratnē ir tālu no mums. Turklāt tas noteikti ir resursu jautājums – cik var aptvert.
RS: Ja pieņem, ka kāda karā izdzīvojuša indivīda vienīgā iespēja izstāstīt savu stāstu ir caur šo starpnieku, kurš ir Sarajevā (un, teiksim tā, monopolizējot šo tematiku), tad lai tā būtu.
DP: Varbūt, jā.
RS: Tajā pašā laikā šobrīd ir cietušie Kalnu Karabahā un Tuvajos Austrumos, kuri gribētu, lai viņu stāsti tiktu saglabāti turpat uz vietas.
DP: Tu domā, ka tas nebūtu iespējams – tādā ziņā, ka te rastos konkurence muzeju starpā, domājot par viņu inovatīvo pieeju? Ja, teiksim, Kalnu Karabahas konfliktā izdzīvojušie vēlētos izveidot šādu Kara bērnības muzeju, vai tas tiktu vērtēts kā plaģiāts?
RS: Es domāju, ka muzejs Sarajevā, kuram ir metodoloģija un resursi komplektēt šādu starptautisku kolekciju, zināmos kontekstos varētu tikt vērtēts kā kolonizators.
DP: Jā?
RS: Jā, kas paņem materiālu, kam citādi nav, kur palikt. Teiksim, Lords Elgins [Thomas Bruce, 7th Earl of Elgin] nopērk no grieķiem Partenona marmoru, jo viņi tobrīd ir trūcīgi un tiešām arī pārdod. Tikai novērojums…
Kad, piemēram, pilnīgi citā tematikā, bet ar līdzīgu starptautisku kolekcionēšanas metodoloģiju strādājošais Sarauto attiecību muzejs veido šīs izjukušo intīmo attiecību stāstu izstādes, liekas – kas tad tur. Teiksim, Eiropas kvartālā Briselē Parlamentarium ēkā bija viņu ceļojošā izstāde, ko citādi nemaz nevarēja uztvert kā tādas mazas anekdotes. Arī universāla tēma, kur izvērsties starptautiski.
Es tikai domāju, ka 2018. gadā, kad Kara bērnības muzejam tika piešķirta Eiropas Padomes balva, ko Eiropas muzeju Gada balvu klāstā dēvē par Lielo politisko balvu, tā tika piešķirta par darbu ar vietējo kopienu stāstiem un traumatiskās pagātnes pārvarēšanu. Tagad šis tēmas izvērsums vismaz liek uzdot jautājumu, kā viņi to domā? Bet ja tu saki, ka vairākums apmeklētāju ir tūristi…
DP: Ja neskaita skolēnu grupas, tad individuālo apmeklētāju vidū vairākums ir tūristi. Tā man vismaz likās, es nestrādāju muzejā, bet arhīvā.
RS: Konferencē savukārt bija vietējie skolotāji?
DP: Jā, konferences saturs bija vērsts vispirms uz vietējo skolotāju auditoriju. Tad vēl pētnieki, dažādu nevaldības institūciju pārstāvji, arī runātāji no Izraēlas un Palestīnas. Bija tieši 7. oktobris, daļa nevarēja atbraukt. Bija klusuma brīdis.
RS: Noslēdzošais jautājums – ko tu paņēmi no šīs pieredzes savai disertācijai?
DP: Man bija svarīgi intervēt muzeja darbiniekus. Es vērsos pie tiem, kas strādā ar izglītības programmām, un pie cilvēka, kurš bija atbildīgs par komunikāciju sociālajos tīklos. Mani interesēja arī, kā muzejs sevi pozicionē jauniešu auditorijai sociālajos medijos. Arī pie krājuma veidotāja un ekspozīcijas kuratora. Veicu atlasi, ar ko parunāt.
RS: Tās bija strukturētas intervijas – vāci datu kopas?
DP: Jā, datu kopas. Un šis muzejs Sarajevā man bija kā ieeja uz šo valsti, šo pieredzi. Atmiņas lauks šajā pilsētā likās tāds overwhelming. Likās, ka tie slāņi atklājas viens pēc otra. Un jo ilgāk tu tur esi, jo vairāk redzi.
RS: Tieši cik ilgi tu tur biji?
DP: Divus ar pusi mēnešus.
RS: Pietiekami ilgs laiks, lai iegrimtu.
DP: Tad es sarunāju intervijas arī ar citiem tumšā mantojuma muzejiem, ne tik padziļināti, bet tomēr.
RS: Ar kuriem?
DP: Es runāju ar Genocīda muzeju un Srebrenicas slaktiņa piemiņas galeriju Sarajevā – tā ir fotogrāfa Tarika Samaraha [Tarik Samarah] privāta iniciatīva, kas pēc kara ir dokumentējis ekshumācijas un cilvēkus, kuri gaida un meklē savus radiniekus. Mākslinieciski kvalitatīvs materiāls ar interpretāciju – ciešanu aina fotogrāfijās. Bez fotogrāfijām tur arī ir digitāla vēstures hronoloģija datoros, kur var izsekot notikumiem pa stundām, un video materiāli.
Ēka Sarajevas vecpilsētā, kurā atrodas Srebreņicas slaktiņa memoriāls - “Galerija 11/07/95” (Gallery 11/07/95). Foto: Diāna Popova
Tad arī Tunnel of Hope – pretošanās kustības muzejs. Tas bija Bosnijas armijas kontrolēts tunelis, caur kuru tika veiktas piegādes un evakuēti cilvēki no aplenktās pilsētas. Cik saprotu, no privātas iniciatīvas tas ir kļuvis par pašvaldības uzturētu muzeju.
Muzejs “Cerības tunelis” jeb“Glābšanas tunelis” (Tunnel of Hope/Tunel Spasa). Foto: Diāna Popova
Tad arī Bosnijas un Hercegovinas vēstures muzejs.
RS: Tas tad tiešām ir valsts muzejs.
DP: Neesmu droša – tur līdz galam laikam nav sakārtots juridiskais statuss, un tas arī īsti nav atjaunots pēc kara.
RS: Jā, bet kādam taču pieder kolekcija, un valsts nosaukums ir titulā.
DP: Tas ir agrākais Revolūcijas muzejs no Tito [Јосип Броз Тито] laikmeta. Apkārt tanki pagalmā.
Ieeja Bosnijas un Hercegovinas vēstures muzejā (Historical Museum of Bosnia and Herzegovina). Foto: Diāna Popova
Bosnijas un Hercegovinas vēstures muzeja eksterjers un ieeja “Café Tito”. Foto: Diāna Popova
RS: Tas nav nekāds pārsteigums, ka valsts muzejos nav bijušas investīcijas, ir citas prioritātes. Tātad tu faktiski noklāji visu lauku – privātos un publiskos muzejus?
DP: Vēl viens muzejs, kuru es pieredzēju, bija Sarajevas VRX imersīvais muzejs [Sarajevo VRX Immersive Museum]. Viens no retajiem muzejiem, kas pievēršas senākam konfliktam, respektīvi, Franča Ferdinanda [Franz Ferdinand von Österreich-Este] slepkavībai un Pirmā pasaules kara sākumam. Virtuālajā realitātē no Gavrilo Principa [Гаврило Принцип] skata punkta tu izseko notikumiem un iegūsti perspektīvu uz kara sākumu caur Sarajevas prizmu.
RS: Arī privāts muzejs, vai ne?
DP: Jā, pilnībā privāts, uz startup bāzes izveidojies.
RS: Ievērojot visus imersīvās pieredzes drošības noteikumus – piedzīvot atentāta notikumus?
DP: Jā, ir brīdinājums – vai nav iepriekš bijusi slikta pašsajūta ar virtuālo pieredzi. Tā sajūta, ka lode lido tev virsū… Man nebija patīkami sēdēt Franča krēslā. Tur ir jābrīdina! Tas ir pavisam jauns muzejs – 2023. gada rudenī atklāts.
Nepieminēju to, ka es neatradu Otrā pasaules kara muzejus. Šī tēma viņiem ir bijusi zem ideoloģiskā spiediena, un viņi nav paguvuši…
RS: Nesenāks konflikts izrādījies svarīgāks, lai par to reflektētu muzejos.
DP: Jā, absolūti. Viņi nepaspēja. Ja mums 90. gados sāka pārstrādāt Otrā pasaules kara vēsturi, tad viņi tajā laikā cīnījās viens ar otru.
RS: Neuzspēja.
DP: Daudz kas no 90. gadu etniskā naida uzkurināšanas tika aizgūts no Otrā pasaules kara pieredzes, grupējumu nosaukumi tika attiecināti uz konfliktējošajām pusēm. Līdz ar to tā vēsture tur ir, bet Tito laikā daudziem dienvidslāviem bija laba dzīve. Nostaļģija – ostaļģija. Kā es rakstīju vienā savā blogā, Sarajevā ir viss. Austrumi satiekas ar Rietumiem. Tur ir katoļticīgie, pareizticīgie, musulmaņi, ebreji – pārstāvētas visas Eiropas reliģiskās kopienas. Un postkonflikta sabiedrība.
RS: Vai vari teikt, ka Kara bērnības muzejs dziedē brūces?
DP: Tas ir mēģinājums. Es teiktu, ka tas nav viegli. Sasniegt auditoriju nav viegli, ja tev negribas uzzināt pretinieka puses viedokli, un izglītības sistēma to pieļauj. Katra etniskā grupa joprojām mācās atsevišķi savu vēsturi. Šis muzejs varbūt ir viens no veidiem, kā vispār to universālo sajūtu iedot, ka mēs visi bijām bērni, viena paaudze, mums visiem bija kara pieredze. Varbūt vienam daudz grūtāka nekā citam. Jā, tas mēģinājums ir sadziedēt – samierināt (reconciliate). Vietējā mērogā tas ir ceļš uz kaut kādu dialogu.
Titulbilde: Kara bērnības muzejs (War Childhood Museum) Sarajevā. Foto: War Childhood Museum publicitātes foto.