Teju katra latvieša dzīve izsenis bijusi cieši saistīta ar koka ēkām – tajās dzīvojuši pastāvīgi vai sezonāli, gājuši pirtīs, lūguši koka baznīcās, uzglabājuši sienu, labību un darījuši daudz ko citu. Tikai PSRS laikā pārcēlušies uz silikāta vai ar to apšūtiem namiem. Kamēr nu jau dzīvojam modernu materiālu ēkās, koka ēka joprojām stāv, vien palikusi pavisam sena. Sendienu atmiņu un prasmīgo amatniecības liecību vārdā senām koka ēkām piemīt nenoliedzama kultūrvēsturiska vērtība. Līdztekus kultūrvēsturiskajām vērtībām senām koka ēkām piemīt arī unikāla bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas vērtība.
Dabā brīva vieta nestāv, tāpēc, laikam ejot, nereti uz seno koka ēku sienām parādījusies dzīvība, piemēram, ķērpji – pieticīgi fotosintezējoši organismi, ko veido abpusēji labvēlīgās attiecībās dzīvojošas aļģes un sēnes. Ķērpji uz koka ēkām vislabāk aug ēnainās vietās ar vēsāku un mitrāku mikroklimatu – uz ziemeļu, austrumu un rietumu fasādēm. Dienvidu pusē tie gandrīz nebūs sastopami, jo tur intensīvā saule tos izdedzina. Mikroklimatam ir būtiska loma: ja ap ēku aug lieli koki, tie nodrošina ēnu un uztur mitrāku, vēsāku gaisu, kas veicina ķērpju augšanu. Turpretim atklātās vietās, kur ēka pakļauta vējam un saulei, gaiss kļūst sausāks, un ķērpji tad sastopami daudz retāk. Krevveida ķērpji veidos virspusēju garoziņu uz koka sienām, krūmveida ķērpji piestiprināsies pie ēkas ar nelielu sasaistuli, pulverveida ķērpji līdzināsies miltainai masai, kas it kā nobērta uz virsmas, savukārt lapveida ķērpji (retāk sastopami uz ēkām) piestiprināsies ar saknēm līdzīgām virspusējām struktūrām – rizīnām.
Izbīlis par ķērpju apaugumu uz ēkām nav pamatots, jo ķērpji nebojā virsmu, uz kuras tie aug. Tie piestiprinās pie substrāta, lai iegūtu savai eksistencei nepieciešamos apstākļus – saules gaismu, putekļus, nokrišņus. Ja ķērpji bojātu virsmu, uz kuras tie aug, mums dabā nebūtu neviena dzīva koka, jo tie apdzīvo koka mizu jau no tā agras bērnības. Citādi ir ar sēnēm – tās var bojāt virsmu, uz kuras tās aug. Sēnes uz koka ēkām parādās, ja ēka ilgstoši atradusies paaugstināta mitruma apstākļos. Ne velti uz mežu pēc sēnēm ejam rudenī, laikā, kad sēnes atviegloti uzelpo pēc pārciestām sausām vasarām. Sēnes un ķērpjus raksturo atšķirīga barošanās stratēģija. Uz ēkām augošās sēnes galvenokārt pārtiek no koksnes, lēnām to sadalot un veidojot trupi, savukārt ķērpji ēku sienas izmanto tikai kā piestiprināšanās vietu. Ja vien ēka ir pasargāta no pārlieku liela mitruma (labi pamati un jumts), sēnes to neapdzīvos, savukārt ķērpjiem šādas vietas ļoti patiks, un, kā jau minēts, skādi tie nenodara. Protams, šeit mēs runājam par vertikālām sienām, kuru stāvums neļauj uzkrāties organiskajām vielām un tādējādi piedalīties augsnes veidošanās procesos. Tiklīdz ēka būtiski sašķiebjas, sienas sāk bojāties.
Latvijā sastopamas vismaz 685 dažādas ķērpju sugas, un katrai no tām ir nepieciešami atšķirīgi ekoloģiskie apstākļi. Dabā reti sastopamiem un apdraudētiem ķērpjiem ir nozīmīgas dažādas nišas. Viena no šādām nišām ir no tiešiem nokrišņiem pasargātas vietas. Tā, piemēram, dabā augošiem kokiem tā būtu nokrišņu pusei pretējā stumbra daļa, savukārt uz viena koka šāda pieejamā platība ir neliela, turklāt starpsugu konkurences apstākļos vieta jādala arī ar citām sugām. Daļa reto un apdraudēto ķērpju sugu par līdzvērtīgu dzīvotni izmanto senās koka ēkas, jo to ilglaicīgums imitē dabā augošus ļoti vecus kokus, dižkokus. Ja aprēķina koka ēkas guļbaļķu vai apšuvuma dēļu vecumu, ieskaitot gadus, kad koks audzis līdz tā nociršanai, šis vecums ir ievērojams – vismaz 150 gadi, savukārt ainavā šādu vecu koku, kas nozīmīgi reto ķērpju sugu aizsardzībā, paliek arvien mazāk. Latvijas tradicionālās ainavas noplicināšanās dēļ šādu koka ēku nozīme arvien pieaug. Par senu koka ēku, kas nozīmīga ķērpju bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, var kalpot jebkura koka vai daļēji koka būve – klēts, kūts, dzīvojamā māja, šķūnis u. c. –, kas celta vidēji līdz PSRS perioda beigām vai mūsdienās atjaunota, saglabājot šajā periodā būvētu koka ēku daļas. Ēka var būt saglabājusies līdz mūsdienām, veidota no guļbaļķiem, tā var būt apšūta ar dēlīšiem vai lubiņām, bet ne ar papi vai ķieģeļiem.
Uz senām koka ēkām augošo ķērpju sugu daudzveidība un nozīme ir unikāla. Kā īpaši nozīmīgs piemērs minama Salnavas pagasta Naudaskalna kapu guļbūves kapliča Latgalē. Uz ēkas konstatēta Latvijā par kritiski apdraudētu ķērpju sugu novērtētā pelēkā henotēka (Chaenotheca cinerea), kas pasaules mērogā ir nozīmīgs atradums un vienīgā šīs sugas atradne Latgalē. Turpat konstatētas arī citas retas sugas – brūngalvainā henotēka (Chaenotheca phaeocephala), ozolu kalīcija (Calicium quercinum), dzeltenīgā kliostoma (Cliostomum corrugatum) u. c. Akcentējot šo sugu aizsardzības nozīmi, jānorāda, ka daļa no tām atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem var būt pamats mikroliegumu izveidei. Tomēr šis regulējums attiecas tikai uz gadījumiem, kad ķērpji aug dabiskās vietās – nevis uz cilvēka būvētām ēkām.
Ķērpju eksistence uz koka ēkām nesamazina ēkas pastāvēšanas ilgumu, neierobežo un nelimitē ēkas izmantošanas veidus, funkcijas. To eksistence uz senu koka ēku sienām ir fantastisks piemērs dabas un cilvēka mijiedarbībai un nekaitīgai līdzāspastāvēšanai. Seno koka ēku straujā izzušana no Latvijas ainavas apdraud ne tikai kultūrvēsturisko mantojumu, bet arī unikālu bioloģisko daudzveidību. Ir svarīgs starpdisciplinārs dialogs starp dabas un kultūras mantojuma aizsardzības nozarēm, izglītojot sabiedrību un rosinot jaunas iniciatīvas šo vērtību saglabāšanai.
Galvenās atziņas par šo tēmu atspoguļotas nesen izdotajā bukletā “Senās koka ēkas – kultūrvēstures un ķērpju bioloģiskās daudzveidības krustpunktā”, kura izdošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” ietvaros. Informācijai par bukleta iegūšanu rakstiet biedrībai “Daba runā, es klausos” uz e-pastu: dabarunaesklausos@gmail.com.
Ar retām un apdraudētām ķērpju sugām apaugusi kapličas ziemeļu fasāde Ludzas novada Salnavas pagasta Naudaskalna kapos. Renātes Kaupužas foto