Iespējams, skeptiķiem būs taisnība, ka kultūras diplomātijas jēdziens gan labi skan un daudz sola, bet praksē izrādās bezcerīgi pārvērtēts un maz efektīvs. It kā tam būtu jākalpo maigās varas izplatīšanai tur, kur politika ir bezspēcīga, vai tieši pretēji – pārāk spēcīga –, bet cik bieži to redzam darbojamies praksē?
Jaunās nedrošības situācija Eiropā, kas paredzami radījusi tādu parādību kā jaunais konservatīvisms, arī maigās varas nesējus – kultūras institūcijas – neviļus nostāda izvēles priekšā. Laimīgā kārtā ne tik tieši kā izglītības iestāžu darbiniekus līdz ar Kārļa Šadurska otro atnākšanu [izglītības ministra amatā], tomēr kurš muzeja vadītājs vai kurators [krājuma glabātājs] pēc sekmīgi paveiktajiem tiešajiem darba pienākumiem šobrīd varētu sev neuzdot jautājumu par morāli ētisko motivāciju darboties šajā profesijā?
Kas notiek tad, kad kultūras institūcijas pārāk ilgi dzīvo ilūzijā par savu neitralitāti un apolitiskumu, mēs pārlieku labi zinām no vēstures, – nemanot tās pārvēršas par sakāpināta nacionālisma propagandas ieročiem. Ja vēsture neuzrunā, varam paraudzīties uz Slovēniju, Poliju vai Ungāriju, kur pēc ziņās redzamā un kolēģu stāstītā jau ripo pārāk brīvdomīgu muzeju direktoru galvas. Nav grūti pamanīt, ka šobrīd runājam vēl tikai par jaunajām Eiropas Savienības valstīm, kur pilsoniskā sabiedrība varbūt arī ir mobilizējama, lai ar masu protestu palīdzību apturētu kāda nepārprotami tumsonīga likumprojekta pieņemšanu, bet vēl ne tik atbildīga un intelektuāli ietekmīga, lai spētu novērst valdības patvaļīgu iejaukšanos muzeju satura darbā.
Atšķirīga situācija paveras vecajās demokrātijās, kur (ja neseko kaut kāds ārprātīgs Mišela Velbeka scenārijs) neviens nekad neuzdrošināsies iejaukties kultūras institūciju autonomijā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tracis būtu vienkārši neaprakstāms.
Kvalitātes kontroles mehānismi demokrātiska procesa uzturēšanai šeit ir daudz rafinētāki: terminēti darba līgumi direktoriem kā neatņemams pamats checks and balances sistēmai, kas neļauj vadībai kļūt par veto tiesību turētāju de facto un allaž paredz vienošanās panākšanu starp dažādajām iesaistītajām pusēm. Nav vienošanās – nav jauna darba līguma. Vairumā Eiropas valstu publiskajā sektorā darbojas arī obligātās pensionēšanās vecuma regulējums, kas humāni un paredzami ļauj plānot un nodrošināt pēctecību vadošajos amatos. (Mans profesors Lesteres Universitātē gan ne bez ironijas mēdz teikt, ka varēs strādāt mūžīgi, jo Lielbritānijā obligātā pensionēšanās valsts sektorā līdz ar toriju nākšanu pie varas ir tikusi atcelta.) Šāda pēctecības paredzamība gan nebūt neizslēdz ciešanas. Tā mans īru paziņa jau kādu gadu ir izšķiršanās mokās par to, vai pieteikties vadošam amatam, kurš nupat atbrīvojas Dublinā, cienījamai kolēģei 65 gadu vecumā pensionējoties. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Atgriežoties pie muzeju direktoru morāli ētiskās atbildības radikālu pārkārtojumu laikā, no jauna parocīgs izrādās Martina Rota karjeras trajektorijas piemērs. Vēl nesen nekas neliecināja par Rota atkāpšanos no Viktorijas un Alberta muzeja direktora amata, kuru viņš kā pirmais ārvalstnieks (vācietis!) Lielbritānijas nacionālajos muzejos ieņēma aizvadītos piecus gadus. Būs vien jātic viņa paša teiktajam, ka referenduma iznākumu viņš pielīdzina “personīgai sakāvei”, līdz ar ko darba vide Londonā priekš viņa ir neglābjami saindēta.
Tas gan nenozīmē, ka 61 gadus vecais Rots šī gada beigās priekšlaicīgi pensionētos, tieši pretēji – 2017. gadā viņš pārņem Vācijas Ārējo attiecību institūta (ifa – Institut für Auslandsbeziehungen) Štutgartē vadību. No Bādenes-Virtembergas federālās zemes nācis, vienā no tās labākajām universitātēm – Tībingenē – Rots savulaik aizstāvēja disertāciju, kurā pievērsās Vācijas muzeju un izstāžu darba politiskajam un vēsturiskajam kontekstam laika posmā no 1871. līdz 1945. gadam.
Ievērojot paša Rota izglītības un tālākās karjeras kontekstu, nedomāju, ka viņa jutīgums situācijas novērtējumā būtu pārspīlēts. Kādam nesenam rakstam Die Zeit Rots ir devis nosaukumu Traum vom intellektuellen Wiederstand (Sapnis par intelektuālu pretošanos), kur viņš aktuālo notikumu gaismā pieskaras jau gan pieminētajam morāli ētiskajam, gan ļoti praktiskajam starptautiskās muzeju sadarbības aspektam. Ja retorisko jautājumu kādam varētu šķist par daudz, atļaušos no viņa šeit nedaudz citēt par lietas praktisko pusi:
Muzeji ir bizness. Kultūra ir bizness. Radošās industrijas ir bizness. Tā ir būtiska ekonomikas daļa un tas ir novērojams visur. Vienā pašā Londonā muzeji piesaista 30 miljonus apmeklētāju gadā, konstatējot tikai tiešo ieguvumu, par netiešajiem nemaz nerunājot. Vai kaut vai tikai ekonomisku apsvērumu dēļ muzejiem nebūtu jāiestājas pret karojošo nacionālismu Eiropā? Daudzas kultūras programmas balstās sadarbībā ar tuvākiem un tālākiem starptautiskiem partneriem. Jau šobrīd ir gandrīz neiespējami kaut ko konsekventi plānot, jo arvien sarežģītāk ir iegūt vīzu. Vīzu sistēmas ar kontinentālo Eiropu ieviešana novedīs pie būtiskiem zaudējumiem. Robežu, kontroļu un muitas tarifu Eiropa plaukstošo biznesu padarīs tuvu vai neiespējamu.
Varētu domāt, ka tikai muzejiem un citām kultūras institūcijām ar starptautiska mēroga darbību šobrīd būtu jāsausās? Tomēr Rota aicinājums kultūras institūciju vadītājiem mūsdienu Eiropā – pašam turpinot kultūras diplomātijas darbu jaunā amatā – ir katram no savas pozīcijas skaidri deklarēt to, ka pārspīlēti sakāpināts nacionālisms neizbēgami novedīs pie kultūras pašnāvības. Ja nebūtu pēdējo 70 gadu miera un diplomātijas pieredzes Eiropā, šobrīd mēs jau būtu kara stāvoklī. Turklāt, ja ievērojam, ka tieši muzejiem un to glabātajiem priekšmetiem piemīt tā īpašā izdzīvošanas spēja, iespējams, tieši mums, kam zināšanas par kultūras ilgtspēju ir profesijas pamats, vairāk piekrīt rupora loma sarežģītā laikā?
Image: zeit.de