Ineta Zelča Sīmansone: Ko muzejiem vajadzētu ņemt vērā, veidojot evakuācijas plānus kara gadījumam, protams, cerot, ka šāds karš Latvijā nebūs? Un ko muzejiem darīt kara gadījumā?
Jānis Sārts: Pamatuzdevums muzejiem kara gadījumā ir muzeja vērtību nosargāšana un saglabāšana. Maksimāli daudz un maksimālā iespējamā veidā un formā. Un šeit, redzot, kas notiek Ukrainā, kā daudzas vēsturiskas vērtības tiek zaudētas (dažas no tām neatgriezeniski, dažas ļoti sabojātas), jāsaprot, ka šajā plānā jābūt veidam un formai, kā mēs to varam paglābt. Noteikti ļoti svarīgs elements, ko varbūt mēs Ukrainas apstākļos ne līdz galam esam redzējuši, ir tas, ka liela daļa no dokumentācijas un datiem ir digitālā formā un veidā. Un jārēķinās, ka arī kādu lielāku konfliktu gadījumā tie varētu zust neatgriezeniski, piemēram, kiberkara gadījumā, un tāpēc jābūt rezerves plānam. Es neaicinu atgriezties 20. gadsimtā, bet domāt moderni un veidot plānus tā, ka jums vienmēr ir rezerves versija, kā šos muzeja datus saglabāt, – kaut kādos “mākoņos” vai vietās, kur šie dati ir salīdzinošā drošībā.
Un, protams, jādomā par to, kādā veidā muzeja darbinieki paši var būt drošībā. Nevajag vienmēr uzskatīt, ka nākamais karš būs kā šis, ko mēs redzam. Veidi un formas varētu būt visdažādākās. Tas ir vēl viens faktors, kas, manuprāt, muzejiem ir jāņem vērā, domājot par šīm lietām.
IZS: Divi papildjautājumi – cilvēkresursi un digitalizācija. Cilvēkresursi – cilvēkus pašlaik izglītojam vai domājam, ka viņi jau šim ir sagatavoti?
JS: Tas gan būtu tāds pieņēmums, kas nebūtu gluži atbilstošs. Darba devējam, arī muzejos, ir atbildība, lai cilvēki būtu sagatavoti krīzes situācijām. Protams, karš ir ļoti ekstrēma situācija. Ir dažādas pietiekami briesmīgas situācijas, kas ir kādu pakāpi vai puspakāpi mazāk intensīvas, tām noteikti ir jāgatavojas – ir civilās aizsardzības plāni, un tos būtu jāuztver nopietni, ne tikai kā tādu atrakstīšanās lietu…
IZS: …ko prasa akreditācija…
JS: Jā. Pirmkārt, tam būtu jāiziet cauri tagad. Tas būtu īstais brīdis. Izejam cauri, paskatāmies, vai tur nevajag ko pielikt klāt. Otra lieta, vajag kādas situācijas patestēt, patrenēt. Piemēram, ir kādi riski, kaut kas var uzsprāgt pie muzeja, muzeja tuvumā – kā evakuēties, kur sanākt kopā, kāda ir apziņošana visiem darbiniekiem, kā rīkoties, ja mobilie sakari nestrādā. Šīm lietām būtu jābūt izstrādātām. Protams, muzejos tam nav jābūt pirmajai prioritātei.
IZS: Bet varbūt jābūt prioritātei, ņemot vērā to, kas šobrīd notiek Ukrainā, piemēram, šodien arī sprādziena laikā teātrī [intervija notiek 18.03.], teātra cilvēki pagrabā tomēr izdzīvoja.
JS: Tie nebija teātra cilvēki, tie bija parastie cilvēki, kas slēpās teātrī. Un jā, viņi ir izdzīvojuši. Vēl nav daudz ziņu, bet tā ir absolūti laimīga sakritība. Pretējā gadījumā būtu daudzi simti bojāgājušo. Bet, kāpēc es teicu, ka varbūt šī nav prioritāte, – nevajag pārspīlēt, jo karš Latvijai šobrīd nedraud. Tas nav pēdējais mirklis, lai kaut ko darītu. Kaut gan droši vien psiholoģiski un emocionāli daudziem tā šķiet. Par to nevajag uztraukties. Krievijai militāru spēku vēl vienam uzbrukumam šobrīd nav un vēl ilgi nebūs. Tas ir skaidrs. Bet domāt par to vajag. To vajag patestēt. Varbūt tiešām šis ir mirklis, kad cilvēki ar zināmu entuziasmu to būs gatavi darīt un piedalīties šajos procesos, bet tam jābūt kaut kam tādam, kam mēs izejam cauri, neskatoties uz to, vai ir šobrīd karš Eiropā vai nav. Tā vienkārši ir daļa no lietām – gribi mieru, gatavojies karam. Vēsturnieki atpazīs teicienu.
IZS: Jūs minējāt arī digitalizāciju. Mēs zinām, cik muzejos ar digitalizāciju iet lēni. Vai mēs varētu gaidīt, ka vismaz Latvijas Kara muzejs varētu būt pionieris digitalizācijā?
JS: Uzdodiet jautājumu Latvijas Kara muzejam, es nemācēšu teikt. Tas, kas ir jādara digitalizēšanas brīdī, – jādomā par drošību. Par drošību, kā mēs datus glabājam un kādā veidā nodrošināmies pret dažādām situācijām, kad ar kiberuzbrukumu vienkārši var paralizēt kādas funkcijas. Šajā gadījumā nav runa par muzeja darbību, bet par muzeja arhīva saglabāšanu, muzeja datu saglabāšanu. Tam jābūt daļai no domāšanas digitalizējot, un es zinu, ka tā nav pamatdoma, kad attīsta šo digitālo sistēmu, bet tai noteikti būtu jābūt. Un būtu jābūt plānam, kā mēs panākam, ka šie dati ne kiberkara gadījumā, ne kibernoziegumu gadījumā nevarētu tikt bojāti tā, ka mums jāatgriežas nulles punktā.
IZS: Muzeji ir viens no medijiem, kuriem sabiedrība uzticas. Kāda būtu muzeju loma informatīvā kara apstākļos? Ne tikai militāro vai vēstures muzeju, bet arī reģionu muzeju, piemēram, Latgalē, loma.
JS: Cilvēks kā būtne ir uzbūvēts tā, ka viņš uztver pasauli stāstos. Stāsti par to, kas mēs esam, kas ir mūsu valsts, no kurienes mēs esam nākuši, kur mēs ejam. Un tas ir tas, caur ko mēs redzam šo pasauli. Protams, arī Krievijas propaganda būvē dažādus stāstus, no kuriem daudzi ir pilnīgi nesaistīti ar faktisko vai vēsturisko realitāti, kā mēs labu laiku jau būsim pamanījuši. Bet muzejs ir tā vieta, kur mēs varam koriģēt to stāstu. Nevis caur televīzijas ekrānu pastāstīt, bet – ar muzeja apmeklējumu, kas savā ziņā ir pārdzīvojums, iziešana cauri tam laikam jeb stāstam, ko muzejs stāsta, koriģējot priekšstatu.
Tagad ir daudz jautājumu, kā runāt ar tiem, kuri pilnībā tic tam, ko Putins saka. Pateikt – nē, Putinam nav taisnība, re, kas notiek, teiksim, Harkivā, – tas neko nemaina. Tur jātaisa garš, garš ceļš apkārt, lai varētu to mainīt. Un, protams, muzeji ar to, kādi tie ir, – tur ir vēsturiskie priekšmeti, tur ir stāsts par kaut kādiem priekšstatiem… Šajā ziņā es esmu liels tehnoloģiju piekritējs – ja mēs nākotnē kaut kādas lietas varētu trīsdimensionālā jeb virtuālā realitātē ielikt, tā būtu ļoti spēcīga, sensoriska pieredze. Tas var koriģēt tos stāstus.
Un otrs – nav jau tikai jādomā par tiem, kuri ir kaut kādā Putina varā, bet arī par pārējiem. Stāsts par to, kas mēs esam, no kurienes esam cēlušies, cauri kam mūsu senči ir gājuši un kāpēc, kurp mēs ejam, jābūvē katru dienu.
Tādā ziņā muzejiem ir svarīga loma, un ir svarīgi atrast jaunas formas un veidus, kā uzrunāt jaunās paaudzes, kurām iešana uz muzeju nav izklaižu sarakstā nekādā gadījumā, ja nu vien skolotājs neliek ar klasi aiziet. Atrast tos veidus, ko viņi ir gatavi darīt savā 21. gadsimta cilvēka, jaunieša pieejā.
IZS: Es šoreiz domāju ne tikai par jauniešiem. Un ne velti pieminēju reģionus. Mēs varam stāstīt par kariem, mēs varam stāstīt vēsturi hronoloģiski, bet, ja cilvēks to nesasaista ar sevi un nesaprot, kāpēc viņam jāiet uz muzeju, viņš arī neaiziet. Jauniešus jaunsardzē, protams, mēs aizsūtīsim uz muzeju ekskursijā, bet pieaugušus cilvēkus 30+ mēs reģionu muzejos nesagaidīsim.
Jautājums par muzejiem un valsts aizsardzības mācību – vai jūs redzat tur muzeju lomu?
JS: Jā, noteikti. Līdzīgi, kā es teicu par to stāstu. Pirmais jautājums – kāpēc valsti vajag aizsargāt? Kāpēc tā ir vērtība, par kuru cilvēkam ir jābūt gatavam atdot savu dzīvību? Tas ir tāds liels jautājums. Šeit, protams, muzejiem ir loma – es nevarētu teikt, ka visiem (tur jāskatās, kuriem muzejiem). Jo, kā jau teicu, caur stāstiem uztverot pasauli, mēs sevi ievietojam šajā stāstā kā kaut kādu daļu. Tu redzi, ka, piemēram, ģimenē, vecvectēvs bijis strēlnieks. Un svarīgi ir personalizēt to. Tu aizej un skaties – jā, kaut kādi cilvēki bija strēlnieki, viņi te dzīvoja… Bet, ja pasaka, ka tavs vecvectēvs arī bija, un viņš bija tieši tur, un tā viņam gāja, tas jau uzrunā cilvēku citādi.
Un otrs, kas ir svarīgi, – kā to stāstu pasniedz. Viena lieta ir, ko tādās mācībās pasaka – re, izlasi, es tev pastāstu. No uztveres viedokļa, tā ir salīdzinoši vāja forma, kā cilvēkam iedot informāciju. Cilvēks visvairāk paņem informāciju caur savu pieredzi, un tiem muzejiem, kas piedāvā izveidot pieredzi, ejot cauri kādam procesam, arī izmantojot 3D vai kādas citas tehnoloģijas, būs tāds spēks, kāds nebūs mācību klasē.
Viens ir tas, ko mēs intelektuāli saprotam, bet otrs – mēs kā lēmumus pieņemošas būtnes esam izteikti instinktīvas un emocionālas. Muzejam ir iespējas strādāt arī šajos līmeņos, kur tu gan redzi, gan sasmaržo, gan sajūti to stāstu. Tā salīdzinoši ir muzeju iespēja, bet, protams, pie tā ir atsevišķi jāstrādā. Tikai smuki ielikt kaut ko vitrīnās – tam ne vienmēr ir tas efekts.
IZS: Runājot par muzeju un valsts aizsardzības mācību – tā ir tā stunda muzejā, kas papildina stundu klasē, kur mēs ne tikai hronoloģiski izejam cauri vēsturei un sašausminām visus, bet iemācam jauniešus domāt.
JS: Stundas laikā jūs nevienu neiemācīsiet domāt. Nevajag sevi mānīt. Tas, ko mēs varam, – radīt emocionālo pieredzi. Tās atmiņas būs daudz spēcīgākas nekā tās, kas nāks no vienas divām stundām klasē. Emocionālā pieredze, ko iegūst, izvedot cauri šim stāstam, – dalībnieks sajūtas to pieredzējis. Tam ir spēks. Iemācīt cilvēku domāt – tas ir sarežģīts un ilgs process. Zinātne saka, ka diemžēl mēs 80 procentus lēmumu pieņemam vai nu instinktīvi, vai emocionāli. Tikai 20 procenti ir racionāli, caur tā saucamo domāšanu pieņemti. Līdz ar to, lai to trenētu, tur ar stundām netiksim cauri.
IZS: Bet muzeju lomu aizsardzības mācībā jūs redzat, vai ne?
IS: Protams. Muzejiem ir loma. Bet ir jābūt labam muzejam, kuram izejot cauri tu sajūties ieguvis pieredzi. Sajūties kā daļa no tā. Ja muzeji to veiksmīgi izdara, tas ir spēcīgi. Bet, protams, aizšaujot garām, tas var būt ne līdz galam efektīvi.
IZS: Vai jūs redzat, ka ir iespējams kāds finansējums, lai šādi labi muzeju piedāvājumi rastos? Pašlaik es esmu kritiska, domājot, ko muzeji aizsardzības mācības kontekstā varētu piedāvāt, bet tajā pašā laikā uz 2024. gadu, kad obligātā valsts aizsardzības mācība stāsies spēkā, ir laiks un iespējas sagatavoties.
IS: Es jums uz šo jautājumu nevarēšu atbildēt no manām NATO pozīcijām. Bet es to vairāk redzu tā, ka tiem, kas iet pareizā virzienā, jātiek apbalvotiem un tam jābūt kā stimulam mainīties. Tas – kopējā skatījumā. Es zinu, ka muzejiem bieži vien ir bēdīgas situācijas ar finansējumu, galvenokārt vairāk ir runa par izdzīvošanu nekā smalku attīstību, bet, ja mēs no tā gribam izrauties, tad tas veids, kā to darīt, ir nevis kaut ko iedot pilnīgi visiem, bet ar to papildus apbalvot izcilību, tā liekot visiem saprast, ka tajā virzienā būs iespējas un finansējums, un spēja aiziet tālāk. Es domāju, muzejnieki daudz ceļo pa pasauli. Un mūsdienās iespējamie muzeju risinājumi (un mums liela daļa darba ir saistīta ar jaunajām tehnoloģijām, kas vēl tikai nāk) būs vēl fantastiskāki. Nākotnē varēs ielikt cilvēku bezmaz izdzīvot to laikmetu, kuru viņš gribēs. Tur tās iespējas izstāstīt stāstu būs ļoti spēcīgas. Bet tas nozīme, ka jāiet līdzi laikam gan sapratnes, gan kvalifikācijas, gan, protams, arī resursu ziņā.
Saruna notika 18. martā ZOOM platformā. Paldies NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centram par atsaucību.
Attēls: ekrānšāviņš no sarunas ZOOM platformā