Muzejs – kā vārds vai pats par sevi – sākotnēji ar lielu prieku man neasociējas. Tajā ir jābūt klusai, nedrīkst čaukstināt konfekšu papīrus, smieties un skriet. Tas ir mākslas templis. Tu čuksti, apbrīno un lavies uz pirkstgaliem filca čībās. Svētnīca tātad.
Pateicoties perestroikai un tam, ka neviens neko nesaprata, es prasmīgi bastoju skolu. Sākumā es bastojot gāju uz Aeroflotes kasēm, skatījos plastmasas rokas pulkstenī un izlikos, ka kādu gaidu, pēc tam es atcerējos par Ārzemju mākslas muzeju, uz kuru bieži gājām ar mammu un kuru es vēl aizvien ar aizvērtām acīm varu izstaigāt galvā. Pavadīju tur vairākus mēnešus. Patvērums tātad.
Patlaban, pateicoties Fortūnas departamentam, man ir iespēja strādāt vairākos muzejos un nonākt to pasaules iekšpusē. Muzejnieki, vairāk nekā jebkura cita profesija, ir pelnījuši savu seriālu. Visi esošie šovi par zinātniekiem pat nestāv klāt muzejiem tipāžu, notikumu, kaislību, zināšanu un galvenokārt humora izjūtas līmenī.
Muzejnieku humors ir īpašs, tas ir faktos, “pat mācību grāmatās un enciklopēdijās neatrodamās zināšanās”[1] balstīts.
Atceros, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja zinātniskajā padomē es gandrīz nosmaku no smiekliem, uzzinot, ka Imants Ziedonis reiz gastronomā norāvies no Mirdzas Ķempes ar desas luņķi pa muguru, jo publiski slikti izteicies par Raini.
Kopš tā laika atsāku mīlēt Ziedoni.
Gandrīz visi muzejnieki, kurus zinu, ir apveltīti ar šo inteliģenti dzirkstošo humora izjūtu. Tātad zināšanās balstīts prieks.
Tā kā es neprotu skatīties uz problēmu un nemeklēt tai risinājumu, es paskatījos, ko dara muzejnieki visā pasaulē, lai atgrieztu “zudušo prieku”.
Getty museum izaicināja savus darbiniekus un vēlāk arī apmeklētājus ar tikai mājās pieejamiem priekšmetiem atdarināt savus mīļākos mākslas darbus. Te, manuprāt, ģeniāli un šo muzejnieka īpašo humora izjūtu apliecinoši piemēri: housebeautiful.com
Te ģeniāls tēvs-gids ved savus bērnus tūrē pa dzīvokļa improvizēto muzeju: facebook.com/Barassou
Tas, ko es labprāt piedāvātu jums, radošie un asprātīgie muzejnieki, rādiet piemēru, lieciet savās sociālo tīklu un mājas lapās izaicinājumus, piemērus, kurus mums pašiem un kā mazu un ne tik mazu bērnu vecākiem realizēt.
Man, piemēram, par spīti visai manai mīlestībai pret The Beatles, labāk patiktu kopā ar dēlu mācīties notis no “Melanholiskā valša”, ne Yesterday partitūras. Rakstniecības un mūzikas muzej, ja? Un glītrakstīšanā vilkt līdzi pedantiskajam Kārļa Skalbes rokrakstam.
Mākslas muzej, Māra Lāce, es labprāt redzētu Jūs uzraujam Jūsu slaveno diskotēku arī online versijā! Vēlams, Valdemāra Tones “Sieviete sarkanā” motīvos.
Raiņa un Aspazijas muzej, vai nav laiks online dzejas slamam Aspazija vs. Rainis?
Vēstures un kuģniecības muzej, vai nav laiks kādām Prāta Spēlēm?
Muzejniek, Tu ar savām zināšanām vari radīt mums prieka pilnu patvērumu, lai, kamēr mums vēl mēnesi jāpaciešas mājās, mūsu muļķība neiznīcinātu tos, kuri vājāki par mums!
Nezaudējam prieku jeb, kā saka Žaks Prevērs (Jacques Prévert), “Mūsu Tēvs debesīs – paliec tur. Bet mēs paliksim uz zemes – te reizēm ir tik jauki.”
Stils un foto Amanda Rēvalde un Elīza Aizpore
Iedvesma: Janis Rozentāls “Pianistes Doras Resleres portrets” (1910), kartons/eļļa, 67 x 95 cm