“Man būtu ļoti palīdzējis pabūt jūsu muzejā, pirms es viesojos Kijivā.” Tā teica Kanādas ārlietu ministrs Džons Bērds (John Baird), viesojoties Latvijas Okupācijas muzeja pagaidu telpās un ekspozīcijā 2014. gada pavasarī. Tas bija neilgi pēc tam, kad Krievija bija okupējusi un anektējusi Krimu un atbalstījusi sacelšanos pret Ukrainas valdību valsts austrumos. Vai tas bija karš?
Šodien ir 2022. gada 15. marts – marta īdas. Vēstures pagrieziena punkts. Ukrainu jau trešo nedēļu posta un cenšas okupēt Krievijas karaspēks. Tas noteikti ir karš. Ko tagad Okupācijas muzejs var stāstīt par karu iz pagātnes par tagadni? Un varbūt pat – nākotni. Un kā? Vai esam jauna vēsturiska pagrieziena priekšā?
Tagadnes izgaismošana pagātnes gaismā ir nedrošs pasākums. Vēsture neatkārtojas, vismaz ne viens pret vienu. Latvijas gadījumā runa ir par astoņdesmit gadus senu vēsturi. Ko tā var mācīt par to, kas patlaban notiek Ukrainā? Un tomēr ministra Bērda konstatējumam ir savs pamats. Vēsture neatkārtojas ne laikā, ne vietā. Taču atkārtojas atsevišķi vēstures elementi mainīgās kopsakarībās, varētu teikt – jaunās mutācijās. Vai kā lego kauliņi – dažādās kombinācijās. Tāpēc ir iespējams gan pagātnē saskatīt paralēles ar mūsdienām, gan savukārt no mūsdienu perspektīvas labāk izprast pagātni. Vai no tā var mācīties? Un ko?
Latvijas Okupācijas muzejs, kā jau nosaukums rāda, ir saistīts ar karu ļoti plašā diapazonā – ne tikai saistībā ar to, ko saucam par karadarbību ar visām tā šausmām, bet arī ar militāru kontroli ar visām no tās izrietošajām sekām. Par okupāciju runājot, uzsveram: no 1939. gada oktobra līdz 1994. gada augustam Latvijā pastāvīgi uzturējās vai karoja svešu valstu militārie spēki, kas kontrolēja vai varēja kontrolēt visu, kas mūsu zemē notika. Muzejā okupācija ir redzama plašā laika un notikumu kontekstā, bet it sevišķi kontekstā ar noziegumiem pret Latvijas tautu, valsti un zemi. Šis konteksts ļoti lielā mērā attiecas arī uz Ukrainu. Krievijas agresija Ukrainā zīmīgi atgādina to, kas notika Latvijā 1939. un 1940. gadā. Ar diviem lieliem, svarīgiem izņēmumiem: Ukraina pretojas, un Ukrainai ir visas demokrātiskās Rietumu pasaules atbalsts.
Muzeja jaunā ekspozīcija diemžēl vēl tikai top. Ceram to atklāt jūnijā. Dizaina biroja “H2E” iekārtojumā tā būs jauna un moderna, bet vēstures stāsts būs galvenokārt tas pats, ar ko apmeklētājus esam iepazīstinājuši jau kopš 1993. gada. Nezinām, vai un kā būs beidzies Krievijas iebrukums Ukrainā, bet ir skaidrs, ka tas, ko rādām un stāstām muzejā, daudziem palīdzēs saprast, kāpēc un cik lielā mērā Ukrainas cīņa ir kulminācija tam, ko pasaule ilgi negribēja saprast un pieņemt. Te tikai daži piemēri.
Starptautisko tiesību un līgumu pārkāpumi. Krievijas agresija pret Ukrainu ir klajš pārkāpums pret pastāvošo starptautisko kārtību. Lielvara iebrūk suverēnā valstī un grib to pakļaut savai gribai. Latvijā un daudzviet Austrumeiropā tas jau ir piedzīvots. Jaunās muzeja ekspozīcijas sākumā mūs sagaidīs Hitlera un Staļina viepļi – 1939. gada pakts. Toreiz divi totalitāru valstu diktatori sazvērējās pret pastāvošo starptautisko kārtību, dalīja pasauli “interešu sfērās” uz citu valstu rēķina un izraisīja postošāko globālo karu vēsturē. Tagad viens pats arvien totalitārākas valsts vadītājs apvienojis abu priekšteču sliktākās īpašības: Hitlers un Staļins vienā personā. Bīstama mutācija. Vladimirs Putins grib ar brutālu varu pagriezt atpakaļ vēstures ratu ne tikai 30 gadus pēc “lielākās ģeopolitiskās traģēdijas” – Padomju Savienības sabrukuma –, bet pat vairāk nekā 100 gadus pēc Krievijas cara impērijas bojāejas. Vai viņu varēs savaldīt? Vai esam Trešā pasaules kara priekšvakarā?
Valstu iznīcināšana. Vēsturnieks Timotijs Snaiders (Timothy Snyder) norāda, ka gan Hitlers, gan Staļins iznīcināja valstis, lai pakļautu tautas un atbrīvotu teritorijas imperiālai ekspansijai. Viņš norāda: kur valstis bija iznīcinātas, to iedzīvotāji bija iekarotāju patvaļā – tos varēja iebaidīt, manipulēt, izmantot savu noziedzīgo mērķu sasniegšanai, un ar tiem varēja rīkoties bez jebkādiem morāles aizspriedumiem.
Krievijas propaganda tagad: Ukraina neesot valsts. Tai neesot tiesību pastāvēt. Un to tāpēc vardarbīgi cenšas iznīcināt. Ne tikai kā valsti, bet arī kā nāciju. Bet ukraiņi zina labāk. Viņi cīnās par savu valsti. Tagad arī demokrātiskā Rietumu pasaule beidzot saprot, par ko ir šī cīņa. Šajā ziņā Latvija 1940. gadā nevar rādīt labu piemēru, bet vismaz kalpot tam, lai uzsvērtu, kāpēc demokrātiskajai pasaulei tagad ir svarīgi būt vienotai, stiprai un nelokāmai pret lielvaru patvaļu un agresiju. Gan Rietumu pasaule, gan Latvija 1940. gadā bija vāja; Latvijai nebija izredžu uz atbalstu. Tā pārspēka priekšā izšķīrās pakļauties. Somija izšķīrās cīnīties un izcīnīja kaut daļēju uzvaru – saglabāja valsti. Un tagad Ukraina. Vai tai pietiks spēka pārspēka priekšā? Vai Rietumi sapratīs, ka šī varonīgā cīņa jāatbalsta līdz galam?
Draudi, iebaidīšana, ultimāti, militāra agresija. Visu šo hibrīdkara ieroču arsenālu esam vērojuši lietotu Ukrainā. Milzu armijas savākšana pie robežas. Ukrainas “apšaudīšana” ar melīgām apsūdzībām. Ultimāts NATO. Iebrukums. Ko redzam 1939. un 1940. gadā, kad vēl nebija izgudrots hibrīdkara jēdziens? Sarkanās armijas iebrukums Polijā; ar militāriem draudiem uzspiesti “savstarpējās palīdzības” līgumi; militāru spēku novietošana Latvijas teritorijā, šķietami, lai nodrošinātu Latvijas “neitralitāti”; ultimāts un valsts kapitulācija milzīga pārspēka priekšā, kamēr nacistiskā Vācija svin uzvaru Rietumeiropā. Tā nav tikai pagātne. Ja Ukraina šo karu zaudēs, tā būs jaunā tagadne un ikdiena ne tikai Ukrainas tautai, bet mums visiem, jo viss sāksies no gala arvien jaunos un draudošākos veidos.
Cilvēktiesību pārkāpumi. Krievijas karā pret Ukrainu rupji pārkāptas visas konvencijas, kas aizsargā civiliedzīvotājus kara laikā un nodrošina viņu tiesības miera laikā. Tie ir kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci. Tiem nav noilguma. Pārkāpta gan 1907. gada Hāgas konvencija, gan tās papildinājumi – 1949. gada Ceturtā Ženēvas konvencija. Bet it sevišķi – Apvienoto Nāciju 1949. gada Universālā cilvēktiesību deklarācija, kuras pirmais pants nosaka: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.” Ukrainā ir atcelta gan brīvība, gan vienlīdzība, gan cieņa un tiesības. Agresorus nevalda ne saprāts, ne sirdsapziņa, par brālību nerunājot. Bet tas ir tikai sākums. Paveramies 82 gadu pagātnē, un jaunajā muzeja ekspozīcijā viss jau redzams kā priekšspēle. Latvijas okupācija nesākās ar karu, bet cilvēktiesību pārkāpumi sākās ar pirmo dienu. Aresti, prāvas par neesošiem noziegumiem, nāvessodi, masu deportācija. Un arī Latvijai nepaiet garām karš, nacistiskās Vācijas okupācija, holokausta genocīds, bēgļu gaitas, jauna okupācija, Gulags… No vienas puses – tā laika vēsture mūs saista ar Ukrainu, no otras – Ukrainai tas jāpārdzīvo otrreiz. Jāpārdzīvo ne tikai valstij, bet vēl vairāk – tās tautai un katram tās loceklim. Kopš iznīcināšanas kara pirms 80 gadiem, arī tagad, ne tikai karavīra un karasievas, bet ikviena cilvēka dzīvībai ir vienīgi gadījuma vērtība. Bumbas, granātas un raķetes nešķiro nonāvētos. Tās nešķiro militāros objektus no civilajiem. Ar nolūku nešķiro. Nešķiro bēgļu kolonnas no karaspēka kolonnām. Muzeja ekspozīcija uzskatāmi stāsta agrākos ģimeņu un cilvēku likteņstāstus, par kādiem tagad ik dienas liecina plašsaziņas līdzekļi. Tie apsūdzēja un apsūdz.
Meli, propaganda, valodas manipulācija. Vladimira Putina apgalvojumi, ka Krievija negatavojoties iebrukt Ukrainā, bija klaji meli; klaji meli bija Sergeja Lavrova apgalvojumi, ka Krievija neesot iebrukusi Ukrainā; meli – ka Ukraina esot īstenojusi genocīdu Donbasā un apspiežot savus “krievvalodīgos”. Propaganda, ka Ukraina neesot nekāda valsts un tai neesot ne savas vēstures, ne identitātes ārpus Krievijas. Ka tā esot tikai marionete NATO agresijai pret Krieviju un apdraudot tās drošību. Līdzīga propaganda ir vērsta arī pret Latviju un citām neatkarīgajām Austrumeiropas valstīm, kuras apzīmē kā “neizdevušās valstis”, kuras neesot spējīgas pastāvēt pašas par sevi. Un manipulācija ar valodu. Krievijas iebrukums Ukrainā esot “militāra operācija”, ko saukt par karu Krievijā aizliegts. Un manipulācija spilgti izpaužas jēdziena “neonacisms” lietošanā, kas Ukrainā esot jāiznīdē, pat ja akmens uz akmens nepaliek. Tas uzpeldējis pēc ilga laika, kad padomju un Krievijas terminoloģijā bija valdījis “fašisms”. Latvieši savulaik kļuva par “kolaboracionistiem” un “fašistiem”, un “buržuāziskiem nacionālistiem”. Itāliskais “fašisms” derēja, jo neatgādināja, ka “nacisms” nāk no padomju sociālismam radniecīgā Hitlera partijas nosaukuma “Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija” un ka šiem režīmiem bija liela radniecība. Patiesībā par “fašistiem” lamātie bija Latvijas patrioti, kas vācu okupācijas laikā, apstākļu spiesti, varēja cīnīties pret padomju okupāciju gandrīz vienīgi otra okupanta pusē. Situācija Ukrainā bija līdzīga. Nacionālie partizāni vēl ilgi karoja par savu brīvību pret padomju varu no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Tagadējais “neonacisms” Krievijas terminoloģijā labi noder, lai pasaules acīs nacionālās Austrumeiropas tautas un valstis savā propagandā tēlotu par Hitlera nacisma augšāmcelšanās un draudu iemiesojumu Austrumeiropā. Taču tas vairs īsti nestrādā. Notiekošais rāda, ka drauds nav vis Austrumeiropas nacionālās, demokrātiskās un suverēnās valstis, bet agresīvais “neonacisms” pašā Krievijā.
Krievijas iebrukums Ukrainā mums atgādina, ka Gunāra Astras piesauktais apspiedējas varas “murgs” gan uz laiku bija pagaisis, bet ne pazudis. Tas ļoti reāli draud atgriezties Ukrainā un ne tikai sagraut valsti, bet arī visiem spēkiem apspiest, pakļaut, izkliedēt un rusificēt tās tautu. Latvijas Okupācijas muzeja uzdevums ir par šo murgu stāstīt no savas pieredzes un palīdzēt to kliedēt.
Latvijas Okupācijas muzejam ir ilga pieredze sadarbībā ar Ukrainu. Muzejā ir bijušas vismaz divas ceļojošas izstādes, atgādinot par padomju režīma izraisīto badu – Golodomoru (Голодомор) –, kas Staļina kolektivizācijas vārdā nonāvēja miljonus. Bija ceļojoša izstāde par nacionālo partizānu karu. Muzeja Gadagrāmata publicēja materiālus par šo tēmu, kas apraksta padomju režīma izrēķināšanos ar nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem. Šai vēsturei ir dziļas saknes, kas savijas. Savukārt Ukrainā, tieši Maidana (Євромайдан) laikā, atklāja mūsu muzeja izstādi par Latvijas traģēdiju 1941. gadā, kad abas okupācijas varas sagrāva valsti un pakļāva tautu iznīcināšanai: padomju deportācija un politiskās slepkavības, no vienas puses, un nacistiskās Vācijas izraisītā un organizētā Latvijas ebreju iznīcināšana holokaustā, no otras puses. Muzejam ir svarīgi šo sadarbību turpināt un sniegt palīdzīgu roku Ukrainas sadarbības partneriem ne tikai kara laikā, bet vēl vairāk – pēc tam. Manuprāt, ir divi virzieni, kuros šāda sadarbība ir ne tikai svarīga, bet nozīmīga un nepieciešama.
Pirmkārt, Ukrainas tagadnes pieredze, no kuras varam gūt atziņas par Otrā pasaules kara un okupācijas pieredzi Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs, kuru toreiz tieši nevarēja pētīt un kuru grūti rekonstruēt. Piemēram, toreiz vēl nepazīstamo traumatiskā stresa sindromu, ko varam tikai nojaust aculiecinieku liecībās un dzīves stāstos. Ukrainā to tagad diemžēl var pētīt, un tas ir jādara, lai labāk izprastu cilvēku rīcības cēloņus un rīcību ekstrēmos apstākļos. Kāpēc vieni iztur, otri sabrūk, trešie kļūst par sirdsapziņas varoņiem kā Gunārs Astra. Vēsturi mainīt nevaram, bet varam lietot instrumentus, ko mums piedāvā sociālā psiholoģija, sociālā antropoloģija un citas zinātnes nozares, lai vispusīgāk un labāk izprastu vēsturiskos procesus no cilvēciskā viedokļa.
Otrkārt, iebrukums un karš Ukrainā beidzot var mums palīdzēt likvidēt Dzelzs priekškara laikā radīto un vēl arvien pastāvošo sabiedriskās un politiskās apziņas plaisu starp Eiropas rietumiem un pēcpadomju austrumiem. Tā lielā mērā ir plaisa, ko radījusi ilgā atšķirtība un ko kultivējusi padomju un tagad Krievijas propagandiskā manipulācija, kas kavēja uzzināt un saprast, ka nebija tikai viens liels ļaunums Eiropā, bet divi, un ka tie bija vienlīdz bīstami. Padomju Savienība par saviem noziegumiem nekad nav stāvējusi tiesas priekšā. Tās sabrukums (tas tagad kļūst skaidrāks par skaidru) nebija “lielākā vēsturiskā katastrofa”, bet vēsturiskās taisnības atjaunošana pēc ilgiem apspiestības gadiem. Agresija Ukrainā un draudi pastāvošajai pasaules kārtībai atklāj šo ļaunumu un ļauj mums cerēt, ka beidzot Rietumi mūs sapratīs. Un ka šoreiz noziegumi nepaliks nesodīti.
ATCERĒTIES – PIEMINĒT – ATGĀDINĀT
Tas ir Latvijas Okupācijas muzeja misijas moto. Šajās dienās der tam pievienot vēl vienu vārdu –
BRĪDINĀT.
Attēls: Latvijas Okupācijas muzeja jaunās ekspozīcijas vizualizācija