Latvijā ir vieta, kurai manas bērnības atmiņās piešķirams visaugstākās burvības statuss. Letes. Mazs ciematiņš 20 km attālumā no Gulbenes. Uz Letēm ved ceļš, bet tālāk nē. Tupiks. Strupā iela.
Pagājušā gadsimta 70.gados mana vecāmamma vadīja turienes zvērsaimniecību. Pašpietiekama un noslēgta pasaule ar savām spilgtām tradīcijām.
Ilgus gadus par šo vietu neko nezināju, bet manā atmiņā bija palikusi nojausma par tās unikalitāti. Pēc 20 gadiem – deviņdesmito gadu beigās es saņēmos un atkal aizbraucu uz Letēm. Liels bija mans pārsteigums, ka, kā man toreiz šķita, tur gandrīz nekas nebija mainījies – ainavas, smaržas, vietas, ēkas, cilvēki.
Letes attīstījās pēckara gados un tas bija padomju veiksmes stāsts daudzos aspektos. Mežiem ieskauto apmēram 500 hektārus lielo vai mazo zemes pleķi nebija izdevīgi pievienot kādam no apkārt esošajiem kolhoziem un augstākajās varas aprindās tika nolemts attīstīt kādu īpašu, vietai piemērotu saimniecības nozari. Sākumā mēģinājuši audzēt pīles, bet 1953.gadā iepirka pirmās sudrablapsas. Jau pašā darbības sākumā izdevās no lapsām gūt peļņu. Tas piesaistīja cilvēkus un bija īpaši svarīgi laikā, kad no kolhoziem cilvēki muka, jo tolaik kolhoznieki skaidru naudu tikpat kā neredzēja. 1956.gadā saimniecībā ieplūda represētie, jo šeit tos ņēma pretī. Vairākkārtīgi par saimniecības direktoriem strādājuši dažādu tautību cilvēki, kam represēto politiski kompromitējošā pagātne nav bijusi svarīga. Represēts vai nē, galvenais, ka godīgs strādnieks. Tikai 1962.gadā pie saimniecības vadības stūres esošais Vladimirs Morozovs ļaužu atmiņās saglabājies kā krieviski orientēts – „gnīda”. Līdztekus represētajiem dzīvoja un tika godāti arī sarkanie partizāni un kara veterāni. Sadzīvoja filsofiskā mierā. Represētie, protams, nevarēja saņemt politisku atzinību par savu darbu – atrasties uz „goda dēļa”, saņemt atzinības rakstus, taču cilvēku vidū politisku domstarpību nebija.
Kas mani vienmēr pārsteidzis Letēs – daudzo tautu sajaukums, šķiet, ka saimniecībā bija pārstāvētas visas „brālīgās republikas”. Tomēr krievu valodu neiemācījos tur. Vide bija drīzāk latviska, bet vēl precīzāk – latviski padomiska. Laikam pateicoties šim tautu sajaukumam, cilvēki bija tādi... – spilgti...
Manas vecāsmammas laikā – no 1971.gada, zvērkopji jau dzīvoja latviski izsakoties ”kā nieres pa taukiem”. Labklājība bija kā īlens maisā – nenoslēpsi. Paradoksāli, bet būdama idejiska partijniece vecāmamma saimniekoja kā riktīga lielgruntniece – lielās lietās un sīkumos. Saimniecībai bija peļņa un par cilvēkiem tika domāts. Kā bija ar algām, prēmijām un tamlīdzīgi – to gan nezinu, jo par tādām lietām man tolaik nebija saprašanas. Tomēr atceros, ka saimniecībā cēla privātmājas, iegādājās autobusu un brauca ekskursijās.
Ziemā uz ezera ledus saveda granti, pavasarī ledus izkusa un nogrimusī grants veidoja pirmšķirīgu pludmali. Ezermalu sakopa, uzcēla pārģērbšanās būdas. Bērnudārzā bija rotaļlietu bagātība – pat miniatūra no koka veidota lapsu ferma. Lapsas tolaik baroja ar zivīm, tad nu katru nedēļu viss ciems smaržoja pēc žāvētām zivīm – lucīši un sārtās lidojošās zivis. Protams, ka to garša bija neatkārtojama, kā jau bērnībā..
Atsevišķa tēma ir svētki Letēs. Manas vecāsmammas laikā plaši ieviesās dažādu svētku svinēšana un pulcēšanās - Bērnības svētki, 50 gadnieku godināšana, 55 gadnieku godināšana, 60 gadnieku godināšana, pensionāru godināšana u.tt., kāzas un Līgo vakars. Ielūgts vienmēr bija viss ciems. Letēs tika svinēti mani sapņu Jāņi. Visā nopietnībā viena no manām vēlmēm vēl šodien, ir piedzīvot tādus Jāņus kā toreiz. Tā man bija mīkla, kurā mājā tieši sākās Jāņi un varbūt mani ilgu laiku satrauca tieši šī doma, ka pasaulē vispār ir māja, kurā sākas Jāņi. Bērnībā es ilgi prātoju, kā šie cilvēki zināja, ka nu ir jāsāk....? Pēc tam līgotāji gāja no vienas mājas uz otru, dziedāja apdziedāšanās dziesmas, un visur tika cienāti ar sieru un alu. Mana vecāmamma dzīvoja tieši kalna piekājē, jo ciemam bija arī savs Kalns, tādēļ pēc mums visi devās uz Kalnu. Smaržoja atkal žāvētie lucīši, saimniecība uzsauca alu, spēlēja muzikanti. Visi dziedāja, dejoja, kad jau bija krietni iereibuši, uz rīta pusi – sāka iet rotaļās...
Nezinu, varbūt tas jau bija komunisms?
Šīs vietas fenomens ir atstājis pēdas ļaužu atmiņās. Es pazīstu un redzu, ka cilvēki, kas pieredzējuši Letes, atgriežas tajās savā atmiņā kā „laimīgajā zemē”. Tad man ar viņiem ir tāda kā vienotības sajūta, pierādījums tam, ka neesmu visu to nosapņojusi – laiku, attiecības, notikumus.
Kaut arī pagājis tik daudz gadu, es atceros, ka man jau toreiz – 70.gadu beigās Letes šķita īpašas – nosaukums, ēkas, noskaņas, cilvēki, tradīcijas, attiecības. Mītisks man vienmēr šķitis fakts, ka Letēs apstājas ceļš. Pat smaržas Letēs bija īpašas – lapsu barības smaku ne ar ko nevarēja sajaukt. Veterinārā klīnika smaržoja mazliet baisi, lauku veikals - saldeni un nenosakāmi, niedrēs ieaugušais ezers – pēc mitruma un ūdensrozēm, peldu būdas – pēc čurām, Žīgurmātes māja - pēc pašceptām lauku tortēm...
Stāsts, ko stāsta šī vieta ir „tīra” pēckara vēsture, muzejnieks to nevar palaist garām nepamanītu un neparādīt citiem. Interesanti, ka no tiem, kas dzīvojuši Letēs īsāku vai garāku laiku, šodien daudzi stāsta stāstus par Letēm. Mūža nogalē arī mana vecāmamma iemūžināja vairākus šīs vietas iedzīvotājus savos stāstos.
Sākoties vispārējam saimnieciskajam pagrimumam, dzīve Letēs apstājās. Līdz ar to arī nabadzīgās ekonomiskās dzīves liecinieki – bezgaumīgā, „lētā” būvniecība un migrācija tur tikpat kā neattīstījās. Ciematiņš ierāvās sevī un it kā iekonservējās, tomēr zvērsaimniecībā joprojām bija lapsas. Apciemojot Letes 90.gadu beigās, mani pārsteidza vecās noskaņas, smaržas, un atceroties viss kļuva reāls kā pasakā Vecenītes ar saulessargiem....
Šodien Letes ir vieta, kas agonizē. Zvērsaimniecība jau pāris gadus nedarbojas. Pēc 90.gadu straujās privatizācijas īsta saimnieka tai vairs nav bijis. Tiem, kas ir piedzīvojuši šīs vietas uzplaukumu, tagadējā postaža un pamestība pa īstam sāp. Un arī tā ir vēsture, kas tik raksturīga nu jau neatkarīgajai Latvijai...
2011.gadā Līgatnes papīrfabrikas ciemats kā kultūras mantojums tika atzīts par Eiropas izcilāko tūrisma galamērķi Latvijā. Kā atzīmē konkursa „Eiropas izcilākais tūristu galamērķis 2011” vadītājs Armands Muižnieks, „Līgatnei ir iespējas kļūt ne tikai par Latvijas, bet arī Eiropas tūrisma magnētu, jo tai ir unikāls, specifisks kultūrvēsturiskais un industriālais mantojums, kurš turklāt nav iekonservēts «miris», bet joprojām dzīvs, autentisks – gan papīrfabrika, kura joprojām darbojas vecajās telpās, gan strādnieku ciemati, kuros joprojām dzīvo cilvēki, lielākoties – papīrfabrikas strādnieku paaudzes”.
Līdzīgs stāsts veidojas arī Sedas kontekstā – pilsēta ir padomju laika mantojums un, izveidojusies pagājušā gadsimta 50.-60.gados, šodien tā sāk kļūt interesanta sabiedrībai. Zinu, ka arī Letēm piemīt šis potenciāls, tādēļ no sirds novēlu, lai zvērsaimniecība atkal sāktu darboties un atrastos uzņēmīgi cilvēki, kas ar savu iniciatīvu pievērstu šai vietai to uzmanību, kādu tā, manuprāt, pelna.
Paldies Sarmītei Timošenko un Ilzei Kļaviņas kundzēm par sadarbību šī raksta tapšanā.
Foto no Ritmas Prokopčenko kundzes personīgā arhīva