Agnese Neija. Vācbaltiešu legātu likvidācijas lietas. Ievads

2023. gadā ar VKKF atbalstu tapusī ierakstu sērija par personību piemiņas biedrībām[1] atstāja manā datorā virkni pārfotografētu dokumentu no Latvijas Valsts vēstures arhīva 3724. fonda, kas veltīti iepriekšējos gadsimtos vācbaltiešu izveidotajiem legātiem. Kas bija šie legāti? Kaut arī vairākums šo legātu kā testamentu blakus novēlējumi bija domāti šauru, tautības ziņā ierobežotu (galvenokārt vācu) ģimeņu interešu aizstāvībai un atbalstam, starp tiem bija arī turīgu un izglītotu vācbaltiešu ģimeņu novēlējumi plašākai sabiedrībai, nešķirojot to pēc tautības, un abos gadījumos tiem bija ievērojama nozīme Latvijas pirmskara kultūras ainavā, ja atceramies kaut vai faktu, ka Himzelu ģimenes novēlējums 18. gadsimtā bija vēlākā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pirmsākums. Tomēr tik senu legātu kā Himzelu gadījumā bija maz; legātu īstais uzplaukuma laiks bija 19. gadsimts. Kā atzīmē kādreizējais Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Kārlis Celms, 20. gadsimta 30. gadu beigās Latvijā bija apmēram 100 dažādu legātu, no kuriem vairākums nebija vecāki par 100 gadiem.[2] Lielākā daļa no tiem kaut cik sekmīgi darbojās tikai līdz Pirmajam pasaules karam, kad kara izraisītā naudas vērtības zuduma dēļ to aktīvi kļuva niecīgi un sākotnējam nolūkam praktiski nederīgi.

Kā secināms no preses materiāliem, juridiski ģimenes legātiem tika piešķirts nodibinājumu statuss drīzāk tiesu prakses rezultātā, nevis ar likumu. Tā, 1864. gada Civillikums par nodibinājumiem uzskatīja tādus, kas dibināti vispārnoderīgiem humanitāriem un labdarīgiem mērķiem, paredzot, ka tos var nodibināt par labu ne vien fiziskām personām, bet arī pastāvošām vai jaundibināmām humanitārām, labdarīgām un vispārnoderīgām iestādēm. Par ģimenes nodibinājumiem vai legātiem šinī likumā nekas nebija teikts. Savukārt tiesu praksē bija pieņemts paplašināts likuma skaidrojums, kas arī vēl pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas, līdz pat jaunā Civillikuma pieņemšanai 1937. gadā, ļāva uzskatīt ģimenes legātus par nodibinājumiem,[3]izraisot tiesību zinātņu speciālistu diskusijas, vai ģimeņu legāti, kas kalpo tikai atsevišķas ģimenes locekļu interesēm, ir atzīstami par nodibinājumiem “vispārnoderīgiem un labdarīgiem mērķiem”. Kā noprotams, šo diskusiju sekmēja arī tolaik pastāvošie nodokļu atvieglojumi iepriekšminētajiem nodibinājumiem, kurus jaunveidotā Latvijas valsts vairs nevēlējās piešķirt. Pie tam tika uzskatīts, ka tautsaimniecības attīstības labā ir nepareizi iesaldēt lielus aktīvus, kādi bija atsevišķu ģimeņu legātu īpašumā. Jaunajai valstij nepatika arī apstāklis, ka atbilstoši likumam kādam bija legātu darbība jāuzrauga. Līdz 1889. gadam to veica Rīgas rāte, bet pēc tās likvidācijas, kā var spriest no Himzela legāta lietā atrodamajiem materiāliem, šis pienākums pārgāja pašai legāta administrācijai vai citām krievu administrācijas iestādēm, bet vēl vēlāk, īpaši pēc 1937. gada likuma spēkā stāšanās, – Rīgas pilsētas bāriņtiesai. Ņemot vērā ievērojamo legātu skaitu, bāriņtiesai tas izvērtās par ievērojamu papildu pienākumu, tostarp tādēļ, ka dzimtu pēcnācēji nevarēja uzrādīt pierādījumus savai piederībai pie konkrētās dzimtas, bet pienākums to pārbaudīt tika uzlikts bāriņtiesām.

30. gadu beigās tika pieņemti divi nozīmīgi tiesību akti, kas tieši ietekmēja legātu turpmāko darbību. Viens no tiem ir 1937. gadā pieņemtais un ilgi gatavotais jaunais Civillikums[4], kurš, kā atzīmē Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs K. Celms, vairs neatzīst ģimenes fideikomisus, uzskatot, ka mantojuma atstājēja personīgās intereses attiecībā uz ģimenes locekļiem jaunajā laikmetā vairs nevar prasīt mantas likteņa noteikšanu uz daudzām paaudzēm. 

“Atmetot ģimenes legatus un reformējot pārējos nodibinājumus, būs panākta valsts un sabiedrības organisma atbrīvošana no sastrēgušām un nevajadzīgām juridiskām personām, būs ierobežots līdz minimumam t. s. “mirušās rokas", tote Hand, main morte iespaids, jo nevarēs vairs tagadējo dzīvi diriģēt roka, kas pirms vairākām paaudzēm rakstījusi savu novēlējumu.”[5]

Savukārt 1938. gadā tika pieņemts likums “Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām”, kas, uzliekot par pienākumu pārreģistrēt nodibinājumus un biedrības, uzsāka sabiedrības atbrīvošanu no “nevajadzīgām juridiskām personām”. Daļa abu formu legātu – gan tie, kas dibināti vispārnoderīgiem mērķiem, gan ģimeņu legāti – uzsāka pārreģistrācijas procesu, taču tikai dažiem izdevās to arī pabeigt. Vairākums to izdarīt nepaspēja, jo sekoja 1939. gada 30. oktobra Latvijas valdības vienošanās ar Vāciju par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju, krievu okupācija un Otrais pasaules karš. Citi legāti, visticamāk, negrasījās to darīt, ļaujot realizēties likumā paredzētajai iespējai nodibinājumu likvidēt pēc sabiedrisko lietu ministra iniciatīvas, bet vēl citi saņēma atteikumu.

Pirmskara Latvijas Sabiedrisko lietu ministrija savukārt pirmām kārtām apstiprināja pārreģistrāciju tādiem nodibinājumiem, kas veidoti vispārīgiem (pretstatā privātiem) mērķiem un kuru kapitāls šķita vērā ņemams galvenā statūtos paredzētā mērķa sasniegšanai. Iespējams, ka savu lomu nospēlēja vēl citi apsvērumi, piemēram, ģimenes locekļu spēja pierādīt savu izcelsmi un piederību ģimenei. Šo procesu pārtrauca starp Latviju un Vāciju 1939. gada 30. oktobrī noslēgtā vienošanās, kuras 13. pants noteica, ka “Baznīcu draudžu, bezpeļņas biedrību un savienību un citu tamlīdzīgu organizāciju nekustamos īpašumus likvidē pēc Latvijas likumiem. Šo organizāciju kustamai mantai attiecīgi piemērojami šā līguma noteikumi par fizisku personu kustamo mantu. Izvešanai neatļautās kultūras vērtības pāriet bez atlīdzības Latvijas valsts īpašumā.”[6]

Faktiski tas nozīmēja, ka nu jau legāti bija likvidējami obligāti un par pārreģistrāciju vairs nebija runa (pēc saistību izpildes un likvidatora atlīdzības izmaksāšanas pāri palikušie līdzekļi nododami Vācijas pusei). Tomēr šī vienošanās radīja tiesību zinātnieku diskusiju attiecībā uz tiem legātiem, kuri bija nodibināti vispārības interesēs vai kuru rīcībā esošie līdzekļi pēc testatora gribas teorētiski varēja skart vispārības intereses. Tika nonākts pie secinājuma, ka to īpašumiem, vai kādai to daļai bija jāpaliek Latvijā. Tādi, piemēram, bija legāti, kuru statūti paredzēja, ka, ģimenei izmirstot, legāta līdzekļi nonāk Rīgas pilsētas īpašumā. Pēc tā laika tiesībnieku atziņām, pretējs lēmums nozīmētu atcelt testatora gribu. Tādejādi, lai arī neesmu šo jautājumu pētījusi plašāk, jebkādu vācu kolekciju izvešana, kas neatradās privātīpašumā, bet bija saskaņā ar legāta noteikumiem novēlētas Rīgas pilsētai (vai citai pilsētai) vai kādai konkrētai iestādei, visa minētā kontekstā nebija likumīga.

Sākoties krievu okupācijai, pēdējie turpināja nodibinājumu likvidāciju, taču nemaz negrasījās atdot vāciešiem piederošos aktīvus, atsaucoties uz minētās Latvijas–Vācijas vienošanās 13. pantu, ka “organizāciju nekustamos īpašumus likvidē pēc Latvijas likumiem”, tātad tobrīd pēc iekšlietu tautas komisāra ieskata.[7]

Šo jautājumu atspoguļošana Creative Museum lappusēs šodien ir nejaušības un Joahima Gebharta Himzela (Joachim Gebhart Himsel, 1701–1751) tēmas aktualizācijas izraisīta pusaizmirstas vēstures lappuses augšāmcelšana, kura savulaik lielā mērā iespaidoja kultūras ainavu Latvijā. Protams, ieraksts par šo jautājumu nebūt nav jāuzskata par pilnīgu, drīzāk tieši otrādi – par nepilnīgu un tādu, kas turpina informēt lasītājus par Latvijas Valsts vēstures arhīva 3724. fonda iespējām.  

Titulbilde: Himzelu ģimenes legāta noraksts. Glabājas LU Akadēmiskajā bibliotēkā. Foto: Didzis Grodzs