1795. gadā izveidotais Himzela muzeja monētu kabinets ir senākā publiskā numismātiskā krātuve Baltijā. Himzela muzeja monētu kabineta vēsturiskais mantinieks ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk: RVKM); ar šo kabinetu ir datējami RVKM monētu kolekcijas aizsākumi. Raksta mērķis ir ieviest Latvijas zinātniskajā apritē līdz šim maz zināmos monētu kabineta arhīva dokumentus. Rakstā tiek sniegts apkopojošs pārskats par arhīva dokumentiem. Dokumentu kontentanalīze ļauj atspoguļot dažādus monētu kabineta darbības aspektus – komplektēšanu, atributēšanu, publicēšanu un priekšmetu saglabāšanās stāvokli līdz mūsdienām. Monētu kabineta vēsture tiek skatīta Baltijas reģiona kolekcionēšanas norišu kontekstā.
Nikolausa Himzela kolekciju nonākšana Rīgas pilsētas pārziņā
Rīgas aptiekāru Martini-Himzelu dzimtas pēdējais vīriešu kārtas pēctecis Nikolauss fon Himzels (Nikolaus von Himsel, Niclas Himsel 1729-1764) Latvijas kultūras vēsturē pazīstams galvenokārt kā ievērojams kolekcionārs. Pēc mācībām Rīgas Domskolā N. fon Himzels studēja medicīnu Kēnigsbergas un Getingenas universitātēs.[1] Atbilstoši tā laika amata apguves programmai studijās iegūtās zināšanas N. fon Himzels nākamajos gados nostiprināja ārzemju ceļojumos, kuru laikā tika iegūti vērtīgi priekšmeti viņa dzimtas kolekcijām. Pēc atgriešanās Rīgā 1757. gadā N. fon Himzels nevēlējās pārņemt Rīgas Lielās jeb Rātes aptiekas vadīšanu un jau nākamajā gadā viņa māte Kristīna Himzele (Catharina Christina geb. Martini, 1707-1775) nolēma pārtraukt aptiekas darbību.[2] Pēdējos septiņus dzīves gadus N. fon Himzelam bija ārsta privātprakse, brīvo laiku viņš veltīja dažādu kolekciju komplektācijai un ceļojumu atmiņu apkopošanai līdz šim nepublicētajā darbā „Űber die Reisen”.[3]
Pēc N. fon Himzela pāragrās nāves, ievērojot dēla vēlēšanos, viņa māte Kristīna Himzele savā 1765. gada 23. decembra testamentā noteica, ka: “[...] visas mana dēla un viņa priekšteču grāmatas, naturāliju kolekcijas, grafikas un instrumentu kolekcijas ir jāizvieto jaunveidojamā Rīgas pilsētas bibliotēkā”.[4] Testamentā 10 000 Alberta dālderi bija novēlēti kolekciju izvietošanai topošās Rīgas bibliotēkas telpās un jaunu priekšmetu iegādes vajadzībām, katru gadu piešķirot ne mazāk par 200 Alberta dālderiem. Kapitāla izlietošanu uzraudzīja Himzela ģimenes legāta administrators kopā ar Pilsētas bibliotēkas inspektoru.
1773. gada 29. janvāra testamenta labojumā (Codicill) K. Himzele mainīja kolekciju pārvaldīšanas nosacījumus. Tā kā Rīgas bibliotēkas pārbūve Doma baznīcas kompleksā nebija sekmējusies, K. Himzele lūdza Rīgas pilsētu pieņemt viņas dēla kolekcijas un tās izstādīt Anatomijas teātra tukšajās telpās (tag. Kalēju iela 21). Muzeja kapitāla līdzekļi tika samazināti līdz 1000 Alberta dālderiem. 1773. gada 22. februāra sēdē Rīgas rāte pieņēma K. Himzeles dāvinājumu.[5]
Himzela ģimenes legāts bija testamentārs mantojums, kuru saskaņā ar Kristīnas Himzeles testamentu un tā labojumu pēc viņas nāves pārvaldīja Himzela ģimenes legāta administrācija.[6] Legāta administrācija sastāvēja un papildinājās no K. Himzeles radinieku - ievērojamu Rīgas patriciešu un rātskungu dzimtu - Depkini, Bērensi, Bergmani, Vīdavi, Švarci u.c. - pārstāvjiem. Himzela ģimenes legāta pārstāvji katru gadu Sv. Nikolausa dienā (6. decembrī) sanāca uz gada sapulci, papildināja ģenealoģiskās ziņas par dzimtu, finansiāli atbalstīja radinieku bāreņus un atraitņus un uzraudzīja muzeja darbību.
Numismātikas kabineti un kolekcijas Rīgā 18. gs. nogalē
Laikā, kad izveidojās Himzela muzejs, par izplatītu parādību Rīgas pilsētas patriciāta vidū bija kļuvusi dažādu mākslas, naturāliju, astronomisko un monētu kolekciju veidošana. No šveiciešu matemātiķa un dabaszinātnieka Johana Bernulli (Johann III Bernoulli, 1744-1807) atmiņām par ciemošanās laiku Rīgā 1778. gada septembrī mēs uzzinām par aptiekāru Rosta (Rost) un Fossa (Voß) naturāliju kabinetiem.[7] Rīgas bibliotēkas inspektors Johans Kristofs Bērens (Johann Christoph Berens, 1729-1792)[8] iepazīstināja J. Bernulli arī ar pilsētas pārziņā nonākušajām N. fon Himzela kolekcijām un topošā muzeja plāniem.
Kā monētu speciālistu J. Bernulli bija interesējušas rīdzinieku aktivitātes arī šajā jomā. Vairākas no J. Bernulli iepazītajām monētu un medaļu kolekcijām piederēja N. Himzela ģimenes radiniekiem. Starp tām viņš īpaši izcēla N. fon Himzela brālēna J. K. Bērensa „gandrīz pilnīgo” Krievijas medaļu kolekciju, kas sastāvēja no cinka, koka un ģipša atdarinājumiem.[9] J. Bernulli atzīmēja, ka J. K. Bērensa medaļu kolekcija esot nodota glabāšanā vai nu Rīgas pilsētas vai Rīgas rātes bibliotēkai. Tikai inspektora Bakmeistara (Christian Backmeister, 1730-1806)[10] un vēl kādas trešās, vārdā nenosauktas personas kolekcija varējušas tai līdzināties.[11]
No rīdzinieku monētu kolekcijām J. Bernulli izdevās apskatīt tikai vienu, Vidzemes hoftiesas locekļa Baltazara fon Bergmana (Balthasar von Bergmann, 1736-1789) kolekciju, kas esot „[...] īpašas redzēšanas vērta, jo tā sastāv no visām Livonijas monētām un medaļām, ir pēc iespējas nokomplektēta, tāpēc ļoti laba [...].”[12] J. Bernulli esot dzirdējis arī par Rīgas rātskunga Gotharda fon Fēgezaka (Gothard von Vegesack, 1723-1792) monētu kolekciju, tomēr vairāk ziņas viņam par to nav izdevies iegūt.
Himzela muzeja monētu kabineta izveide
J. Bernulli minētā B. fon Bergmana monētu kolekcija uzmanības centrā atkal nonāk pēc divpadsmit gadiem sakarā ar neveiksmīgu mēģinājumu Himzela muzejā izveidot monētu kabinetu. Himzela ģimenes legāta 1789. gada 7. jūnija sēdes protokolā lasāms, ka saskaņā ar B. fon Bergmana testamentu viņa Livonijas monētu kolekcija bija jāpārdod Himzela muzejam. Atlīdzībā Bergmana kundzei Margarētai (Anna Margaretha Bergmann) būtu jāizmaksā ikgadējs pabalsts (Leibrente) 50 Alberta dāldera apjomā. Himzela ģimenes legāta administrācija atteicās no piedāvājuma, pamatojot to ar atrunu, ka legāta līdzekļi bija paredzēti tikai nabadzīgo radinieku uzturēšanai.[13] Pēc atteikuma Bergmana kundze kolekciju aizveda sev līdzi uz Pēterburgu, kur 1804. gadā izsolē to iegādājās pazīstamais Krievijas kolekcionārs, medaļnieks un Pēterburgas vērtspapīru spiestuves tehniskās nodaļas vadītājs Jākobs Reihels (Jakob Reichel, 1780-1856). J. Reihela apjomīgās medaļu un Rietumeiropas monētu kolekcijas pēc viņa nāves iegādājās Ermitāžas muzejs.
Sarunās par B. fon Bergmana Livonijas monētu kolekcijas iegādi vidutājs bija viņa jaunākais brālis Himzela ģimenes legāta pārstāvis Liborijs fon Bergmans (Liborius von Bergmann, 1754-1823). Neskatoties uz pirmo neveiksmi, arī vēlākos gados L. fon Bergmans bija galvenais iniciators monētu kabineta izveidei. 1795. gadā L. fon Bergmans vienojas ar Himzela ģimenes legātu par viņa paša Livonijas monētu kolekcijas iegādi.[14] Zīmīgi, ka abas puses vienojās kolekcijas pirkuma summu 500 Alberta dālderus izmaksāt desmit gadu laikā, katru gadu pa 50 dālderiem, - gandrīz identiskā kārtībā, kāda tika piedāvāta B. fon Bergmana kolekcijas iegādes sakarā. Abas puses vienojās, ka arī turpmāk L. fon Bergmans varēs strādāt ar kolekciju.[15]
Himzela monētu kabineta izpētes vēsture un avoti
Atšķirībā no 19. gs. sākumā dibinātajām Rīgas un reģionālās vēstures izpētes zinātniskajām biedrībām, Himzela ģimenes legāts nepublicēja darbības pārskatus un nepievērsās zinātniskajai izpētei. Dažkārt nelieli monētu kabineta darbības apraksti bija lasāmi Rīgas pilsētas bibliotēkas un Himzela muzeja darbībai veltītās publikācijās Rīgas preses izdevumos.[16] Kad 1834. gadā aktīvu zinātnisko darbību uzsāka Baltijas vēstures un senatnes pētītāju biedrība (turpmāk: Biedrība), monētu kabineta priekšmeti tika publicēti arī tās darbības atskaitēs Rīgas preses izdevumos, kā arī periodiskajos izdevumos „Sitzungsberichte...” un „Mittheilungen...”[17] Kabineta vēstures izpēte aktualizējās monētu kabineta darbības beigu posmā, konservatora Antona Buhholca (Anton Buchholtz, 1848-1901) darbības laikā. Pēdējā rakstā par šo tēmu Ant. Buhholcs apkopoja svarīgākos monētu kabineta darbības hronoloģiskos datus, izcilākos 1874. gada Vīnes izsoles jaunieguvumus un skaidroja monētu kabineta darbības pārtraukšanas iemeslus.[18]
Līdz šim iespiestajos rakstos par monētu kabineta vēsturi maz minēti un analizēti ir kabineta nepublicētie avoti. Beidzamajos gados ir izdevies noskaidrot, ka visi Himzela muzeja monētu kabineta dokumenti glabājas Latvijas valsts vēstures arhīvā (Turpmāk: LVVA) un vēsturiskajā glabāšanās vietā, pašreizējā RVKM arhīvā. Dokumentu kontentanalīze ļauj secināt, ka vairāk kā divus gadsimtus senais Himzela muzeja monētu kabineta dokumentu krājums ir saglabājies gandrīz neskartā stāvoklī. Tās ir senākās līdz mūsdienām saglabājušās dokumentālās liecības par kādu no RVKM kolekcijām.
Himzela muzeja monētu kabineta arhīva dokumenti ir iedalāmi divās grupās: pirmkārt, LVVA glabājas Himzela ģimenes legāta protokolu grāmatas[19], otrkārt, RVKM arhīvā atrodas Himzela monētu kabineta priekšmetu inventāra saraksti, kolekciju katalogi vai noraksti, korespondence, kvītis. Monētu kabineta vēstures izpētē primāri ir otrās grupas arhīva dokumenti, jo daudzpusīgāk ļauj rekonstruēt monētu kabineta darbību.
Svarīgākie RVKM arhīva dokumenti ir četri Himzela muzeja monētu kabineta inventāra saraksti, kam dažkārt klāt ir pievienotas ielīmētas vai brīvi ieliktas pielikumu lapas. Saraksti ir neliela izmēra burtnīcas brūnos vākos, kas, vadoties pēc to sastādīšanas secības, ir apzīmētas ar sarkanu alfabēta burtu:
- Liborija fon Bergmana monētu katalogs jeb „Saraksts A”.[20]
- Liborija fon Bergmana monētu kataloga noraksts ar pielikumiem jeb „Saraksts B”.[21]
- Jaunieguvumu saraksts no 1842. līdz 1854. jeb „Saraksts C”.[22]
- Krievijas monētu saraksts jeb „Saraksts D”.[23]
Bez tam RVKM arhīva okumentu krājumā atrodas daži monētu katalogi, saraksti un atsevišķi stāvošas aprakstītas papīra loksnes, kas nav līdz galam identificētas un netiek iekļautas šajā rakstā.
Liborija fon Bergmana monētu kolekcija un kabineta darbība (1795-1823)
Kā zināms, Himzela muzeja monētu kabineta izveide bija vairāku gadu pūliņu rezultāts, kurā galvenā iniciatora lomu uzņēmās L. fon Bergmans. No L. fon Bergmana darbības gadiem kabinetā līdz mūsdienām ir saglabājies tikai viņa pašrocīgi sastādītais Livonijas monētu saraksts jeb „Saraksts A”, kas bija datēts ar 1795. gada 10. jūniju. Saraksts bija sastādīts pēc vispāratzītās Johana Gotfrīda Arnta (Johann Gottfried Arndt, 1710-1767) monētu klasificēšanas un periodizācijas shēmas.[24] L. fon Bergmana kolekcija sastāvēja no 1119 Livonijas monētām un medaļām un 99 Krievijā kaltām monētām un medaļām. Apjoma un sastāva ziņā tā, iespējams, bija pati pilnīgākā tāda veida kolekcija Baltijā 18. gs. nogalē. Sastādot bilanci par 18. gs. numismātikas līmeni Livonijā, vācbaltu numismāts Franciskus Perns (Franziskus Pärn, 1920-2008) kā galveno izziņas avotu bija izmantojis šo L. fon Bergmana monētu katalogu.[25] F. Perns atzīmēja, ka L. fon Bergmana zināšanas par monētu kalumiem salīdzinājumā ar J. G. Arntu bija pieaugušas, tomēr joprojām problemātiskas bija senākās Tartu bīskapijas un Livonijas ordeņmestru Tallinā kaltās monētas: šiliņi tika jaukti ar ārtigiem, slikti zināma bija kalšanas vēsture. Kļūdaini tika noteiktas arī Cēsīs kaltās monētas.
Monētu apraksti sniegti tabulas veidā sekojošās slejās: tabulas numurs, valsts, kalšanas gads, skaits, monētas nomināls un jaunieguvumi. Pietrūkst monētu vizuālo rakstura lielumu - leģendas, ģerboņa un monētas grafiski attēli un apraksti vai monētas alvas folija nospiedumi. Tikai dažviet, pie retumiem, ir norādes par monētas retuma pakāpi un svaru. Pēc šīs tabulārās monētu apraksta formas strādāja arī nākamie monētu kabineta konservatori.
L. fon Bergmana darbības gados kabinets dāvinājumu un pirkumu ceļā papildinājās tikai par 39 priekšmetiem. Starp trīsdesmit dāvinājumiem īpaši reta bija Zviedrijas karaļa Kārļa X Gustava (1654-1660) 1654. (?) gadā kaltā Rīgas zelta medaļa (5/6 dukātu (?). Šo monētu Himzela muzeja monētu kabinetam bija dāvinājis kāds Kleins (Klein).[26] Krievijas medaļu kolekcija papildinājās ar desmit Rīgas birģermeistara Johana Kristofa Švarca (Johann Christoph Schwartz, sen., 1722-1804) dāvinātām 18. gs. Baltijas un Krievijas medaļām. Tā kā J. K. Švarcs savulaik intensīvi bija veidojis dažādas vēstures priekšmetu kolekcijas, iespējams pieņemt, ka medaļas nāca no viņa privātās medaļu kolekcijas. Ģenerālleitnants Karls Guncels (Karl Johann fon Günzel, 1741-1816) muzejam uzdāvināja 15 brakteātus, kas bija izrakti Vigalā (Fickel), Igaunijā. Medaļu kolekcija papildinājās arī ar dažiem pirkumiem - septiņām 18. gs. Krievijas caru sudraba medaļām un vienu Krievijas ķeizarienes Elizabetes I (1741-1762) zelta medaļu.[27]
Karla Bergmana darbība monētu kabinetā (1823-1841)
L. fon Bergmana brāļa dēla, Himzela ģimenes legāta administratora Karla Bergmana (Carl Adolph Bergmann, 1783-1844) darbības gadi monētu kabinetā nav bijuši notikumiem bagāti. Nozīmīgs papildinājums kabinetam bija 1828. gadā Pēterburgā iegādātā Krievijas caru Aleksandra I (1801-1825) un Nikolaja I (1825-1855) sudraba medaļu kolekciju.[28] Kolekcijas 80 priekšmeti tika iegādāti par 889 rubļiem un 39 ½ kapeikām.[29]
Papildus ziņas par Karla Bergmana darbību monētu kabinetā sniedz nākamā kabineta glabātāja Augusta Buhholca (August Buchholtz, 1803-1875) piezīmes. Veicot kabineta stāvokļa pārbaudi, viņš konstatēja dažus iztrūkumus. 1828. gada sudraba medaļu pirkuma sakarā Rīgā nebija nonākušas divas medaļas – Demidova Jaroslavļas institūta un Maskavas guberņas iedzīvotājiem veltītā medaļa. Iztrūka arī četras 18. gs. Krievijas sudraba monētas, kuras K. Bergmans bija pašrocīgi izņēmis un apmainījis ar citām. K. Bergmans no kolekcijas „kā ģimenei piederošu relikviju”[30] bija izņēmis sava tēva, Rūjienas draudzes mācītāja un zinātnieka Gustava fon Bergmana (Gustav von Bergmann, 1749-1814) zelta medaļu. 1802. gadā G. fon Bergmanu ar šo medaļu apbalvoja Krievijas imperators Aleksandrs I pateicībā par viņa ilggadējiem nopelniem Rūjienas latviešu draudzes bērnu potēšanā pret bakām.
Augusta Buhholca – monētu kabineta konservators (1842-1875)
1842. gadā Himzela muzejā tika izveidots monētu kabineta glabātāja jeb konservatora amats. Nākamos četrdesmit gadus konservatora pienākumus pildīja izcilākie sava laika Baltijas numsmāti un kolekcionāri – tēvs un dēls Augusts un Antons Buhholci.
Aug. Buhholcam ir vislielākie nopelni monētu kabineta dokumentācijas sakārtošanā. 1842. gadā stājoties konservatora amatā, viņa pirmais uzdevums bija kolekcijas stāvokļa pārbaude. Darba vajadzībām Aug. Buhholcs sastādīja līdz šim lietotā „Saraksta A” norakstu jeb „Sarakstu B”, kur ieviesa visus nepieciešamos labojumus priekšmetu datējumā un nosaukumos, un klāt pievienoja kārtas skaitļa numuru. Papildus tam Aug. Buhholcs no L. fon Bergmana saraksta izdalīja 99 Krievijas monētas, kuras sakārtoja atsevišķā tabulā pēc hronoloģiskā principa. Beidzot kolekcijas pārbaudi, Aug. Buhholcs secināja, ka kolekcijā uz to brīdi glabājas 1331 priekšmets un kā iepriekš tika minēts, konstatēja kabinetā vairāku priekšmetu iztrūkumu.[31]
No 1842. gada Himzela legāts kabineta komplektācijas vajadzībām piešķīra ikgadēju dotāciju 25 rubļu apmērā. Aug. Buhholcs ar ļoti lielu rūpību izturējās pret uzticētajiem līdzekļiem. Katru saņemto summu un iegādāto priekšmetu viņš akurāti fiksēja t.s. Jaunieguvumu sarakstā.[32] Jaunieguvumu sarakstā kopumā ir uzskaitītas 339 monētas un medaļas. Pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ saraksts apraujas 1854. gadā. Arī pārējie divi saraksti, kur ir fiksētas jauniegūto priekšmetu iegādes cena un izvietojums monētu skapī apraujas 1854. gadā.[33] Iespējams, ka Himzela legāts bija saskāries ar finansiālām grūtībām, kas tajā laikā bija piemeklējušas Krievijas impēriju nesekmīgā Krimas kara (1853-1856) dēļ.
Kabineta vajadzībām Aug. Buhholcs galvenokārt bija iegādājies Krievijas impērijas un tās pakļautībā esošo zemju Sibīrijas, Moldāvijas, Polijas, Prūsijas un Somijas monētas un medaļas, retāk Livonijā kaltās monētas, arābu kalifāta (Abasīdu), romiešu u.c. ārzemju monētas. Monētu kabinets papildinājās arī ar dažām nelielām, bet vērtīgām kolekcijām. 1847. gadā monētu kabinets par 20 rubļiem iegādājās 19. gs. 30. gados Medzes-Kapsēdes (Kapsehten) seno kuršu kapulaukā atrastās divdesmit Romas impērijas (119-247 pēc Kr.) vara monētas. 1839. gadā Baltijas zinātniskās ekspedīcijas laikā Medzes-Kapsēdē strādāja Tartu profesors Frīdrihs Krūze (Friedrich Karl Hermann Kruse, 1790-1866). Ar vietējā zemes īpašnieka notāra Šāka (Schaak) un zemnieku palīdzību viņam izdevās atrast vēl citas Romas impērijas vara un sudraba monētas, kuras nonāca viņa īpašumā un tika publicētas.[34] Monētu atradumā kopumā ir 29 monētas – 22 bronzas un 7 sudraba monētas, un tas ir uzskatāms par Latvijā otru lielāko romiešu monētu kapu piedevu.[35] Medzes-Kapsēdes monētas tagad glabājas RVKM.[36]
Himzela muzeja monētu kabinets ieguva arī 9 sudraba stienīšus, kurus 1851. gada jūlijā Rīgas pievārtē, Šarlotendāles muižas (Charlottenthal) teritorijā atrada zemnieks Mārtiņš Pavasars (Martin Pawasser). Sākotnēji Aug. Buhholcs pieņēma, ka to izcelsmes zeme ir Krievija un to ienākšana Livonijas teritorijā saistāma ar Krievijas cara Ivana IV karadarbību Livonijā (1558-1561).[37] Daži tā laika numismāti stienīšus datēja ar vēlāko gadu Rīgas aplenkumiem, uzskatot, ka stienīši tikuši izmantoti kā nepieciešamības nauda (Nothmünze).[38] Pēc tam, kad tika iegūti salīdzinošie dati par līdzīgiem stienīšu atradumiem Kurzemē 1847. gadā un Polijā, Aug. Buhholcs stienīšus datēja jau ar vēlāku - 1656. gada Rīgas aplenkuma laiku.[39] 1855. gadā pēc slepenpadomnieka grāfa Petrovska (Petrowsky) pieprasījuma četri stienīši tika nogādāti Pēterburgā un vēlāk Ermitāžas muzejā, kur tie vēlāk esot pazuduši.[40] Himzela muzejā palikušie pieci stienīši (trīs veseli un divi skaldīti) tika publicēti 1883. gada Viskrievijas X Arheoloģijas kongresa katalogā.[41] Jaunākie pētījumi liecina, ka depozīts ir datējams ar 13.-14. gadsimtu. Tas ir lielākais Latvijas teritorijā atrastais kontrmarķēto stienīšu depozīts.[42] Pieci depozīta stienīši glabājas RVKM.[43]
1862. gada 28. decembrī Himzela muzejs no Rīgas pilsētas bibliotēkas saņēma daļu[44] no Vidzemes gubernatora marķīza Filipa Pauluči (Filippo Paulucci, 1779-1849) 1821. gadā dāvinātās zviedru, poļu un senās Romas impērijas monētu kolekcijas. Kopskaitā ienāca astoņpadsmit zviedru un poļu laiku monētas, kas tika atrastas Daugavpils veco cietokšņa vaļņu norakšanas darbos, desmit senās Romas impērijas (1-2. gs. pēc Kr.) vara monētas un deviņas jauno laiku monētas - Napoleona I medaļas, Frīzijas un Itālijas monētas.
Atbilstoši tā laika praksei monētu kabinetā trūkstošie retumi tika iegūti vai nu maiņas vai kopiju izgatavošanas ceļā. „Sarakstā B” glabājas pielikums par 31 galvanoplastikas tehnikā izgatavotu monētu un medaļu kopijām.[45] Sarakstā ir sniegta tikai pati nepieciešamākā informācija par katru priekšmetu - nomināls un kalšanas gads, diemžēl nekas nav zināms par oriģinālu izcelsmes vietu. Divi Aug. Buhholcam adresēti rēķini liecina, ka kopijas 1857. gadā divos piegājienos izgatavoja Rīgas zeltkalis Johans Gothards Mullaks (Johann Gotthardt Mullack, 1813-1892).[46] Monētas un medaļas atlēja cinkā un atkarībā no oriģinālā materiāla apsudraboja vai apzeltīja. Kopējās darba izmaksas bija 31 sudraba rublis, tātad vienas kopijas cena bija viens sudraba rublis.
Sākot ar 19. gs. 50. gadu vidu monētu kabineta darbībā bija iestājusies „ilgstoša dīkstāve” („langjährige Stillstand der Sammlung”).[47] 1854. gadā bija pārtraukta ikgadējā Himzela ģimenes legāta dotācija 25 rubļu apmērā komplektācijas vajadzībām. Kabineta darbības apsīkumu netieši apstiprina fakts, ka 1853. gada nogalē muzejā tika nogādāts atpakaļ monētu skapis, kas saskaņā ar Aug. Buhholca 1842. gadā 20. decembra vēstuli (8. att.) līdz tam bija atradies viņa dzīvoklī.[48] Monētu skapja atrašanos Aug. Buhholca dzīvoklī iespējams skaidrot ar to, ka pastāvīgā glabāšanās vieta - Rīgas pilsētas bibliotēka faktiski nav bijusi apsildāma un darba apstākļiem piemērota, turklāt ziemas sezonā bijusi slēgta.[49] Skapja atvešanas laiks aptuveni sakrīt ar laiku, kad tiek pārtraukta dotācija kolekcijas papildināšanai, ko var skaidrot arī kā aktīvās kabineta darbības pārtraukšanu.
19. gs. 50. gadu nogalē Himzela muzeja kolekciju bēdīgais stāvoklis bija nonācis publiskās uzmanības lokā. Izskanēja brīdinājumi par kolekciju slikto stāvokli un aicinājumi tās aiz cieņas (Pietät) pret N. Himzelu deponēt t.s. „muzeju biedrībām”[50], kuras kopš 1857. gada mitinājās Nodokļu pārvaldes ēkā.[51] 1859. gada 2. martā Himzela ģimenes legāts pieņēma lēmumu, ar kuru tas Rīgas rātei par labu atteicās no Himzela muzeja un muzeja kapitāla pārvaldīšanas.[52] Jau nākamajā gadā sākās faktiska Himzela muzeja izformēšana; viena pēc otras dažādas muzeja kolekcijas tika deponētas citiem muzejiem. Monētu kabinets bija palicis pēdējais, kas vēl nesa Himzela muzeja vārdu.[53]
Antona Buhholca darbība (1875-1881)
No četriem Augusta Buhholca dēliem Antons Buhholcs vienīgais bija mantojis tēva mīlestību uz medaļām un monētām.[54] Monētu kolekcionēšanai Ant. Buhholcs bija pievērsies jau studiju gados Tartu universitātē, bet pēc atgriešanās Rīgā viņš tēva vadībā uzsāka aktīvu darbību Himzela muzejā, un jau pavisam drīz pierādīja sevi kā izcilu Baltijas numismātikas speciālistu.
1874. gadā avīzes „Rigasche Zeitung” reklāmas slejā parādījās neliels paziņojums, ka 4. (16.) novembrī Vīnē tiek izsolītas rīdzinieka Gotharda Minusa (Gotthard Minus) medaļu un dālderu un Pēterburgas tirgotāja Ādolfa Praisa (Adolph Preiss) Baltijas monētu kolekcijas.[55] Nekavējoties „Rigasche Zeitung” parādījās plašs Ant. Buhholcs raksts, kurā viņš izvērtēja svarīgākās no aptuveni tūkstots piedāvātajām Livonijas monētām un medaļām. Ant. Buhholcs sevišķi centās uzrunāt Himzela muzeju un Baltijas Vēstures un sentanes pētītāju biedrību, kurām tā bija reta izdevība iegūt trūkstošos kolekcijas priekšmetus.”[56] Aicinājumam atsaucās kāds Rīgas tirgotājs A. Kennerts (August Kennert). Par viņa piešķirtajiem 1500 rubļiem Antons Buhholcs Vīnes izsolē HImzela muzejam iegādājās 183 unikālus priekšmetus.
1881. gadā Rīgas pilsēta apvienoja Himzela muzeja monētu kabinetu ar savu numismātisko krājumu. Jaunais krājums pēc Ant. Buhholca ierosinājuma tika nosaukts par Rīgas pilsētas monētu kabinetu (Rigasches Stadtmünzkabinet).
Pirms kolekciju apvienošanas Ant. Buhholcs veica pēdējo detalizēto Himzela muzeja monētu kabineta sastāva pārbaudi. Rezultātā tapa tabulārs „Pārskats par Livonijas-Igaunijas-Kurzemes un Krievijas monētām un medaļām.”[57] Tika secināts, ka kolekcijas galvenajā krājumā atrodas 1732 numismātiskie priekšmeti: 3 platīna, 73 zelta, 1466 sudraba, 146 kapara, 22 cinka, u.c. No priekšmetu grupām lielākā bija monētu daļa - 1659 vienības, maz bija medaļu - tikai 67 un 6 papīra naudas zīmes. Kolekcija pamatā bija orientēta uz Baltijas zemju monētniecības vēstures atspoguļošanu. Daudz mazāka, bet vērtīgiem eksemplāriem bagāta bija Krievijas monētu daļa - no 354 priekšmetiem 41 bija zelta monēta. Kopā ar dāvinājumiem (235 priekšmeti), kas tika reģistrēti atsevišķi, kolekcijā tās pastāvēšanas pēdējās dienās glabājās 1967 numismātiskās vienības.
Līdz ar Himzela muzeja izformēšanu 19. gs. nogalē, no aktīvās zinātniskās izpētes pakāpeniski pazuda arī pašas kolekcijas. Atšķirībā no vairākām citām Himzela muzeja kolekcijām, kas mainīja īpašniekus un atrašanās vietu, Rīgas pilsētas monētu kabinets līdz 1890. gadam gandrīz nepārtraukti glabājās Rīgas pilsētas bibliotēkas telpās. Pēc Doma muzeja izbūves 1890. gadā Rīgas pilsētas monētu kabinets tika deponēts un Baltijas Vēstures un sentanes pētītāju biedrībai un pārvietots uz tās telpām, bet pēc Doma muzeja pārbūves 1899. gadā – jaunizveidotajā seifa telpā.
Kopsavilkums un secinājumi
Laikā no 1795.-1881. gadam Rīgā pastāvējušā Himzela muzeja monētu kabineta arhīva dokumenti ir saglabājušies līdz mūsdienām gandrīz pilnībā. Svarīgākie avoti – dažādu laiku monētu saraksti glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīvā, bet Himzela ģimenes legāta protokoli – Latvijas Valsts vēstures arhīvā. To izpēte ir ļāvusi iegūt kā vispārīga rakstura ziņas par kabineta stāvokli, tā detalizētu informāciju par pašiem priekšmetiem – iegūšanas veidu, ienākšanas laiku, skaitu un vērtību. Tas ir senākais dokumentu krājums par kādu no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijām. Arhīva dokumentu izpēte ļāvusi identificēt vairākus no kādreizējā monētu kabineta priekšmetiem Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja numismātikas kolekcijā.
Monētu kabinets kā Himzela muzeja nodaļa tika izveidots tikai 1795. gadā, kad Himzela ģimenes legāts iegādājās Liborija fon Bergmana apt. 1200 vienības lielo Livonijas monētu un medaļu kolekciju. Tā kā Himzela muzejs bija vienas dzimtas nodibinājums, tā kolekciju komplektēšanas iespējas bija atkarīga no Himzela ģimenes legāta un muzeja kapitāla iespējām. Kristīnas Himzeles 1773. gada 29. janvāra testamentā Rīgas pilsētai novēlēto muzeja kolekciju papildināšanai bija novēlēti 1000 Alberta dālderi. Himzela muzejam bija daudzpusīgas kolekcionārās intereses, līdz ar to monētu kabineta vajadzības nebija pastāvīgas uzmanības lokā.
Himzela muzeja monētu kabineta darbības vēsture ir iedalāma divos posmos: aktīvajā (1795-1854) un dīkstāves (1854-1881). Aktīvajā darbības posmā Livonijas monētu kolekcijas komplektācija vairs nebija prioritāra, uzsvars tika likts uz jauno laiku - Krievijas impērijas monētām un medaļām. Dīkstāves gados monētu kabinets papildinājās tikai pateicoties ziedojumiem un dāvinājumiem. 86 gados monētu kabinets pirkumu, dāvinājumu, deponējumu, apmaiņas un kopiju izgatavošanas ceļā papildinājās par gandrīz 800 vienībām. Pirms apvienošanas ar Rīgas pilsētas numismātisko krājumu, monētu kabinetā atradās 1967 numismātiskie priekšmeti.
Salīdzinot ar citām ievērojamām tā laika Baltijas numismātiskām kolekcijām, HImzela muzeja monētu kabinets bija relatīvi mazs, tomēr izciliem priekšmetiem bagāta vākums. Diemžēl laika gaitā ir zaudēta visa apjomīgā Krievijas zelta monētu un vērtīgākā Livonijas monētu daļa.
Attēli:
- Nikolausa fon Himzela portrets. Gleznas autors nezināms, 1765. gads. (Foto: Didzis Grodzs)
- Liborija fon Bergmana Livonijas monētu kataloga titullapa. 1795.VI.10 (Foto: Astrīda Meirāne)
- Visas līdz mūsdienām saglabājušās HImzela Monētu kabineta monētu kopijas:
a) Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms, 1558. g., Rīga, klipe (VRVM 18348)
b) Polijas karalis Sigismunds III, Rīga, 1592. g., 10 dukāti (VRVM 18384)
c) Polijas karalis Sigismunds III, Tallina, 1598. g. dālderis (VRVM 5311)
- Monētu kabineta konservatora Antona Buhholca vēstule Rīgas rātei, kurā viņš uzņemas Rīgas numismātiskā krājuma un agrākā Himzela muzeja monētu kabineta vadīšanas pienākumus. 1881.IV.15 (Foto: Astrīda Meirāne)
Raksts ar autora laipnu atļauju pārpublicēts no
Dāboliņš V. Himzela muzeja monētu kabineta vēsture (1795-1881)//Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. - Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2015, 303.-319.lpp.
[1] Nikolai Himsel (1970). No: Deutschbaltisches Biographisches Lexikon 1710-1960. Hrsg. Wilhelm Lenz. Köln: Böhlau-Verlag, S. 322
[2] „Dr. Nikolai Himsel [...] spürte keine Neigung, die Apothekerkunst zu betreiben” – E. Sauberlich (1912).Liv- und Estlands älteste Apotheken. No: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1911. Riga: W. F. Häcker, S. 70.
[3] Nicl. v. Himsel, der Artzney - Belehrtheit Doctors hinterlassener, eigenhändigen Nachrichten–LU AB, 25. f, Ms. 188, Bd. I –III. (nav zināms datums)
[4] Kristīnas Himzeles 1765. gada 23. decembrī sastādītā testamenta noraksts, kuru 1793. gadā sagatavojis, domājams, Liborijs fon Bergmans [vācu val.] Latvijas valsts vēstures arhīvs (turpmāk: LVVA), 4038-2-82, 59-69. lp.
[5] Līvija Blūmfelde (red.) (1973). Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs 1773-1973. Rīga: Zvaigzne, 8. lpp.
[6] 1777. gada 14. janvārī Rīgas rāte apstiprināja Himzela ģimenes legāta statūtus. Das Inland, 42, 15.10.1851. Sl. 737.-738. (nav minēts autors)
[7] Johann Bernoulli (1780). Reisen durch Brandenburg, Pommern, Preussen, Curland, Russland und Pohlen in den Jahren 1777 und 1778. Rückreise von St.Petersburg über Mitau und Warschau nach Berlin. Band 6, Leipzig: Caspar Fritsch, 1780, S. 7-8.
[8] J. K. Bērenss bija Rīgas pilsētas muzeja inspektors un galvenais topošās bibliotēkas jeb „Zinātnes tempļa” iniciators. Plašāk zināms kā ievērojams sava laika Rīgas zinātniskās dzīves veicinātājs un Apgaismības ideālu popularizētājs. Vairāk: Aija Taimiņa (2007). Ideālās bibliotēkas vīzija 18. gs. izskaņā: Kristofa Hāberlanda un Johana Kristofa Bērensa veltījums savai pilsētai un līdzpilsoņiem. No: Mākslas vēsture un teorija, 8. Rīga: LMA Mākslas vēstures institūts,62-71.lpp., šeit 62. lpp.
[9] Johann Bernoulli (1780). Reisen. S. 16.
[10] Kristians Bakmeistars bija vācu ģeogrāfs un vēsturnieks. Apjomīgu pētījumu par Pēteri I autors un ilggadējs bibliogrāfiskās avīzes „Russischen Bibliothek” izdevējs.
[11] Johann Bernoulli (1780). Reisen. S. 16-17.
[12] Turpat, S. 13.
[13] „Wille der Frau Stifterin dieses Legats aber lediglich dahin gehat, die Mittel des Legats nur zum Unterstützung dürftigen Verwandte, nicht aber zur Ankauf solchen Sachen [...]” – 1789. gada 7. jūnija sēdes protokols. [vācu val.], 07.06.1789. LVVA 2007-1-12, 116.-123. lp., šeit 121. lp. (šeit es saglabāju autentisko rakstības stilu, tāpēc neko nelaboju)
[14] Himzeļa monētu kabineta izveidošanās vērtējama kā kārtējais Liborija fon Bergmana panākums viņa ražīgajā Rīgas kultūras un garīgās dzīves labiekārtošanas darbā. L. fon Bergmans bija Sv.Pētera draudzes mācītājs, piedalījās dziesmu grāmatu rakstīšanā un tulkošanā (arī latviešu valodā!), nodevās patriotiskām aktivitātēm – bija dažādu biedrību un Tēvzemes mākslas galerijas (1810) dibinātājs.
[15] Dr. Liborius Bergmann, weiland ober-pastor der stadt Riga, dargestellt von Einigen seiner Amtsgenossen. (Hrsg. K. G. Sonntag), Riga: W. F. Häcker, 1823, S. 11.
[16] Skat: M. L. Berichtigung. Rigasche Stadtblätter, 53(31.12.1812), S. 454.; Das Stadt Bibliothek. Rigasche Stadtblätter, 27 (05.07.1821), S. 213-214.; Blicke auf verschiedenartige Sammlungen, in Beziehung auf Wissenschaft, schöne Kuenste und Alterthuemer, die sich in Riga befindet. Rigasche Stadtblätter, 30(27.07.1832), S. 243-247.; Eingesandte Anzeigen. Rigasche Stadtblätter, 33(20.08.1853), S. 306.; Gelehrte Gesellschaften. Das Inland, 24(11.06.1862), 388.sl.;
[17] Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands (1873 – 1936) (turpmāk: Sb.) un Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv-, Ehst- und Kurland’s, hrsg von der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der russischen Ostsee-provinzen. (1840 – 1937).(turpmāk: Mitt.)
[18] Anton Buchholtz (1901). Stadtmünzcabinet. In: Der Stadt Riga Verwaltung und Haushalt in den Jahren 1878-1900. Riga: Druck und Verlag der Müllerschen Buchdruckerei, S. 192-194.
[19] [Himzela ģimenes legāta] Administrācijas sēžu protokolu grāmata 1776. gada 20. okt. – 1845. gada 3. febr. [vācu val.] LVVA 2007-1-12; Administrācijas sēžu protokolu grāmata 1845. gada 5. marts – 1860. g. 6. nov. [vācu val.] LVVA 2007-1-13.
[20] Himzela muzejs. L. Bergmana monētu un medaļu krājuma saraksts 1795. [vācu val.] Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Zinātniskais arhīvs (turpmāk: RVKM ZA), U-1-1
[21] Himzela muzeja monētu un medaļu saraksts, sastādīts nododot krājumu A. Buholcam 1842. [vācu val.] RVKM ZA U-1-3
[22] Himzela monētu kabineta iegūto monētu un medaļu saraksti. 1842-1915. [vācu un krievu val.] RVKM ZA, U-1-5
[23] Himzela muzeja krievu monētu saraksts, sākot ar 1701.g. līdz ar norādi par iztrūkumiem. [vācu un krievu val.] RVKM ZA U-1-2
[24] J. G. Arnts 1753. gadā iznākušajā Livonijas hronikas otrās daļas pielikumā pirmo reizi vēsturē piedāvāja Livonijas monētu klasificēšanas un periodizēšanas shēmu. J. G. Arnts bija neapstrīdama autoritāte Livonijas numismātikā līdz 19. gs. sākumam. Johann Gottfried Arnt (1753). Lieflaendische Chronik, oder, die Origines Livoniae sacrae et civilis [...] mit der 59 noethigsten Anzeigen der verschiedenen Lesearten wie auch mit kurzen Anmerkungen begleitet und ins Deutsche uebersetzet von Johann Gottfried Arndt. - Halle im Magdeburg : Joh. Justinus Gebauer, 2. Theil 1753., S. 364 (Die III Tabellen von den Münzen, S. 314-337.)
[25] Franciskus Pärn (1995). Zur Geschichte der livländischen Numismatik. In: Ivar Leimus (ed.) Studia Numismatica. Tallinn: Huma, S. 132-146, hier S. 134-135.
[26]Iespējams, ka tas ir ievērojamais tā laika Rīgas baņķieris un kultūras mecenāts Bernhards Kristians Kleins (Bernhard Christian Klein, ?–1819).
[27] Himzela muzejs. L.Bergmana monētu un medaļu krājuma saraksts 1795. [vācu val.] RVKM ZA U-1-1, 28. lpp.
[28] Himzela muzejs. L. Bergmana monētu un medaļu krājuma saraksts 1795. [vācu val.] RVKM ZA U-1-1, 29.-32. lpp.
[29] Kvītis un saraksti par Himzela muzejam nodotām monētām un medaļām. 1828-1847. [vācu val.] RVKM ZA U-1-4, 2. lp.
[30] Himzela muzejs. L.Bergmana monētu un medaļu krājuma saraksts 1795. [vācu val.] RVKM ZA, U-1. apr.1.l. 26a lpp.
[31] Himzela muzeja monētu un medaļu saraksts, sastādīts nododot krājumu A. Buholcam 1842. [vācu val.] RVKM ZA U-1-3
[32] Vispirms „Verzeichniss der Neu acquisirten Münzen und Medaillen für das Himselsche MünzCabinet von December 1842 an.” tika sastādīts „Sarakstā B”, bet vēlāk tika pārrakstīts tāda paša nosaukuma kladītē jeb „Sarakstā C”.
[33] Himzela monētu kabinets: 1. monētu skapja atvilkņu numerācija; 2. Monētu grupas pēc kalšanas materiāla. [vācu val.] RVKM ZA U-1-7
[34] Friedrich Kruse (1842). Necrolivonica oder Alterthümer Liv-, Est- und Curlands. Dorpat. S. 10, 19.-20., 26. un 4. pielikums „Römische Münzen”, S.4-6. (Nav minēta izdevniecība)
[35] Kristīne Ducmane, Anda Ozoliņa (2009). Latvija Eiropā: Monētu depozīti 1.-20.gadsimtā. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 20. lpp.
[36] Inv. nr. VRVM 80106
[37] Theodor Beise (1851). Das Inland, 1851, 48 (26.11.1851), S. 845-846.
[38] Theodor Beise (1851). Das Inland, 1851, 50 (10.12.1851), S. 883.
[39] Theodor Beise (1851). Das Inland, 1851, 53 (31.12.1851), S. 950.
[40] Anton Buchholtz 1896). Münzen und Medaillen. Silberbarren. In: Katalog der Ausstellung zum X archäologischen Kongress in Riga. Riga: W. F. Häcker, S. 213-219., hier S. 216-217.
[41] Anton Buchholtz (1896). Münzen und Medaillen. Silberbarren. S. 216-217. un 33. Pielikums.
[42] In print. Tatjana Berga (2014). Piltenes depozīts. Naudas apgrozība Kurzemē 13. gadsimtā. Rīga: Zinātne, 38. lpp.
[43] Inv. nr.: VRVM 10076-10080
[44] Himzela muzeja monētu un medaļu saraksts, sastādīts nododot krājumu A. Buholcam 1842. [vācu val.] RVKM ZA, U-1-3. Muzejā bija ienācis mazāks monētu skaits, nekā Rīgas pilsētas bibliotēkā. Salīdz.: -er (1821). Das Stadt Bibliothek. Rigasche Stadtblätter, 27 (05.07.1821), S. 213.
[45] Pielikums „Anhang. Galvanoplastiche Nachbildungen von 31 liv-est-und curländischen Münzen und Medaillen.” Glabājas -Himzela muzeja krievu monētu saraksts, sākot ar 1701.g. līdz ar norādi par iztrūkumiem. [vācu un krievu val.] RVKM ZA U-1-2
[46] Abi rēķini [vācu un krievu val.] glabājas Himzela muzeja krievu monētu saraksts, sākot ar 1701.g. līdz ar norādi par iztrūkumiem. RVKM ZA U-1-2
[47] Anton Buchholtz (1901). Stadtmünzcabinet, S. 193
[48] Himzela muzeja monētu krātuves saraksti [vācu val.], tās nodošana A. Buholcam, atpakaļ pārņemšanai un materiālu izmantošanas izstādēm 1826-1886 RVKM ZA U-1-6., 20. lp.
[49] E. V. Bochmann (1901). Museum. In: Der Stadt Riga Verwaltung und Haushalt in den Jahren 1878-1900. Riga: Druck und Verlag der Müllerschen Buchdruckerei, S. 199.
[50] Tās bija: Praktizējošā ārstu biedrība, Dabaspētnieku biedrība, Baltijas vēstures un senatnes pētītāju biedrība un Literāri praktiskā biedrība.
[51] W. S-y. Ein Wort über Pietät. Rigasche Stadtblätter, 5 (30.01.1858), S. 33-35., Mittheilungen aus den Verhandlungen der Februar=Versammlung der lit.=prakt. Bürger=Verbindung. Rigasche Stadtblätter, 11(13.03.1858), S. 83-85.
[52] Anton Buchholtz (1901). Capital des ehemaligen Himselschen Museums. In: Der Stadt Riga Verwaltung und Haushalt in den Jahren 1878-1900. Riga: Druck und Verlag der Müllerschen Buchdruckerei, S. 187.
[53] „Die oberen Räume der Stadtbibliothek, welche diese Sammlungen beherbergten, wurden für die Zwecke der Bibliothek angewiesen, die Naturaliensammlung wurde dem Naturforsher-Verein übergeben, der grösste Theil der Gemälde [...] der 1866 begründeten städtischen Gallerie un der Rest , welcher noch einige schätzenswerthe ethnologische und kunstgewerbliche Gegenstände enthält, ist gegenwärtig in einem ganz unzugänglichen Raum verbogen.” No: Alexander Buchholtz (1886). Ein Baltisches Culturhistorisches Museum. In: Sb. aus dem Jahre 1886. Riga: W. F. Häcker, S. 122-140., hier S. 129.
[54] Arend Buchholtz (1939). Dr. August Buchholtz und seine Söhne in der Altertumsgesellschaft. In: Mitt. 1. Bd. 1, Heft 3, Riga: W. F. Häcker, S. 53 – 78., hier S. 65.
[55] Rigasche Zeitung, 248 (24.10.1874)
[56] Anton Buchholtz (1874). Zur inländischen Numismatik. Rigasche Zeitung, 244 (19.10.1874) 6.-10. Sp.
[57] Himzela muzeja monētu un medaļu saraksts [vācu val.], sastādīts nododot krājumu A. Buholcam 1842. RVKM ZA, U-1-3. (Űbersicht der liv-est-und curländischen u. russischen Münzen und Medaillen)