Laura Melne. Himzels ir visur

Ja man vēl pirms dažiem mēnešiem kāds pēkšņi pajautātu, kas ir Nikolauss fon Himzels, droši vien tādā vienkārša paplašināta teikuma līmenī spētu atbildēt, ka viņu uzskata par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pamatlicēju. Tā vismaz gribētos cerēt. Citādi kā cilvēkam ar vēstures izglītību un muzeja darba pieredzi būtu pamatīgi jānokaunas. Lai arī, rūpīgi padomājot, ir skaidrs, ka šīs minimālās zināšanas, visticamāk, ir nākušas nevis no studiju laika vai būšanas muzejnieku vidē, bet drīzāk no sekošanas līdzi Creative Museum darbībai, kas jau vairāku gadu garumā pēta un popularizē šo ievērojamo personību.

Aizvadīto mēnešu laikā situācija ir krasi mainījusies. Aicinājums veidot grāmatu bērnu un jauniešu auditorijai par Nikolausu fon Himzelu man licis nopietni iedziļināties viņa biogrāfijā, piedzīvotajā un atstātajā mantojumā. Esmu to laimīgo vidū, kuriem bijusi iespēja iepazīties ar viņa ceļojumu dienasgrāmatu tulkojumu, paralēli tam lasīju jau publicētos pētnieku rakstus, apmeklēju Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju un, šķiet, noklausījos visu, kas Latvijas Radio arhīvā bija pieejams ar atslēgvārdu “Himzels”. Nonākot 16. oktobra konferencē “Himzela detektīvs”, zināšanas un viedoklis par tās galveno varoni man jau bija. Par galveno mērķi šai dienai uzstādīju jaunu radošu ierosmju gūšanu. Varētu šķist nedaudz neparasti zinātniskai konferencei. Iespējams, bet jāsaka, ka tieši Edgara Ceskes rakstā “18. gadsimts. Laikmeta faktors Nikolausa fon Himzela fenomena veidošanā”, kas publicēts krājumā “Muzeologs Himzels un viņa laiks”, izlasītā frāze, ka “Himzels bija ļoti atvērts visam jaunajam un tajā laikā modernajam”[1] man savulaik burtiski sekundes laikā iedeva atslēgu uz to, kā vispār mēģināt rakstīt par Himzelu tā, lai tas šķistu interesanti bērniem un jauniešiem. Kopā ar otru komiksa grāmatas satura līdzautori Martu Leimani vēl esam tikai pašā ceļa sākumā, tāpēc nevēlos izlikties pārmērīgi pašpārliecināta par to, kas tikai vēl taps. Tomēr iekšējā sajūta ir daudz labāka, nekā tā bija, pirmoreiz sākot rūpīgi lasīt dienasgrāmatu tekstus un secinot, ka tās ir kā “18. gadsimta Lonely Planet katalogs”, kā šajā konferencē tās precīzi raksturoja grāmatnieks Artis Ērglis. Konferencē par šo atsauci, iespējams, pārāk uzkrītoši smaidīju un piekrītoši māju ar galvu, bet komiksa idejas attīstības pirmsākumos pamatsajūta bija šaubas un neziņa, kas nu, cerams, dzēsta ar šo vienu Ceskes teikumu.

Pirmais lielais prieks, ienākot Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja telpā, kur notika konference, ir turpat redzamā izstāde “Himzela detektīvs”, kurā pirmoreiz ieraugu Himzela ceļojumu dienasgrāmatas oriģinālsējumu, viņa disertāciju, citus vērtīgus priekšmetus no Himzela kolekcijas. Tā ir fantastiska iespēja, ņemot vērā, cik maz Himzela kolekcijas priekšmetu ikdienā ir publiski pieejami apmeklētājiem (viens no pirmajiem nepatīkamajiem pārsteigumiem, sākot darbu pie Himzela izzināšanas). Par dažiem izstādes eksponātiem, kā Rīgas aptiekāra Jākoba Johana Fosa albums, man vēl nav nekāda priekšstata, taču pēc neilga brīža, kad esmu dzirdējusi Aijas Taimiņas referātu, ar milzīgu interesi dodos to apskatīt vēlreiz. Uzreiz teikšu, ka šis referāts arī man lika sev uzdot visvairāk jautājumu – vairs ne kā grāmatas autorei, bet cilvēkam, kam interesē muzeji arī tad, ja tajos vairs nestrādāju.

Konferencē satieku arī vairākus paziņas, kas darbojas muzeju jomā, lai arī šķietami tieši nav saistīti ar Himzelu. Tas sakrīt ar maniem iepriekšējiem empīriskajiem novērojumiem, ka Himzela vārds nav svešs tieši muzejniekiem. Manā draugu lokā, stāstot, ka šobrīd pastiprināti domāju par Himzelu, jautājumu “Kas tas tāds?” neuzdeva tieši cilvēki, kas strādā muzejos. Būtu interesanti uzzināt, cik plaši šī personība ir pazīstama ārpus šī burbuļa. Tāpēc īsti nevēlos piekrist konferences atklāšanā izskanējušajam Kultūras ministrijas pārstāvja Ulda Zariņa viedoklim, ka tikpat nepelnīti aizmirsti ir arī Nikolajs Mollīns vai Johans Gotfrīds Herders. Iespējams, situācija ar Mollīnu varētu būt līdzīga, tomēr Herders gan noteikti ir zināms daudz plašāk. Vismaz vārda ziņā (un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes absolventu lokā), jo nebrīnītos, ka raksturot Herdera darbību spētu ne kurš katrs. Bet varbūt arī mani jau skāris “Himzela bacilis”, kas liek viņu visur saredzēt un mēģināt izcelt. Ļoti iespējams.

Lūkojoties uz akadēmisko vidi no malas, reizēm brīnos par to, kā referāti tiek piesaistīti konferenču tēmām, īpaši, ja tās veltītas konkrētam notikumam vai personībai. Saistība atsevišķos gadījumos šķiet ļoti, ļoti simboliska, lai neteiktu vairāk. “Himzela detektīva” gadījumā man nav jautājumu ne par vienu tematu. Ņemot vērā Himzela daudzpusīgās intereses (uz viņu noteikti nevar attiecināt Ingara Gusāna referāta sākumā, šķiet, nedaudz ironiski citēto teicienu, ka “prāts priecājas, ja var pievērsties nedaudzām lietām”), ko atspoguļo viņa ceļojumu dienasgrāmatas, var pat domāt, ka Himzelam varētu būt interese pilnīgi par visu. Sasaisti ar viņu varētu piedēvēt jebkuram tematam. Ļoti liela priekšrocība visiem, kas vēlas par viņu komunicēt! 

Strādājot pie komiksa par Himzelu, esmu mēģinājusi veidot arī viņa tēlu ar savām rakstura iezīmēm un īpašībām, domājusi arī par to, kā tās varētu izpausties mūsdienās. Tāpēc, klausoties Raivja Sīmansona referātu par enciklopēdisko muzeju kā metodi, man pat šķiet, ka Himzels varētu justies priecīgs, ka šāds temats tiek apskatīts viņa kontekstā. Turklāt vismaz metodiski to savā veidā var uzskatīt par atgriešanos pie Himzela un viņa enciklopēdiskā muzeja. Līdzīgi ir ar Aijas Taimiņas referātu – sākotnēji šķiet, ka tas vēsta par Himzela muzeja kolekcijas tālākveidošanos, tomēr rezultātā noved pie nepieciešamības domāt par sarežģītu, bet ļoti svarīgu un aktuālu tematu – dekolonizāciju, kas, kā izrādās, nav nekas svešs arī Latvijas muzejiem. Atgādinājums, ka muzejam ir pienākums sabiedrībai atklāti stāstīt par savu priekšmetu vēsturi, arī tad, ja to izcelsme saistīta ar dramatiskiem apstākļiem, man šķita ļoti, ļoti pelnījis izskanēt arī ārpus šīs konferences telpām un videoieraksta. Un savā ziņā “Himzela baciļa” prieks, ka informācija par to izskan tieši Himzelam veltītā konferencē.

Komiksa sižeta vajadzībām piefiksēju dažādus referātos dzirdētus faktus, kam, lasot dienasgrāmatas, neesmu pievērsusi lielāku uzmanību. Īpaši vērtīga ir Edgara Ceskes pievēršanās Himzela proponētajiem modernās medicīnas principiem un metodēm, tāpat nespēju nepierakstīt Arta Ērgļa atsaukšanos uz to, ka Himzels ķēris tauriņus, vai Rasas Pārpuces-Blaumas stāstīto, ka visilgāk Himzels bijis Londonā, bet par to salīdzinoši maz rakstījis. Ceskes un arī Gusāna atrastās kļūdas un neprecizitātes ceļojumu dienasgrāmatās, kas galvenokārt saistītas ar ģeogrāfiju vai personvārdiem, liek domāt, kā Himzels uztvertu šo informāciju – pazemīgi pieņemtu, ka kļūdījies, mēģinātu strīdēties pretī vai atrastu kādu attaisnojumu? Un ko viņš atbildētu, ja pētnieki jautātu, vai visu aprakstīto viņš pieredzējis pats vai arī daļu dienasgrāmatas teksta balstījis literatūrā un atstāstos? Ļoti vērtīgi, domājot par komiksa Himzela raksturu. Savukārt prātā uzburt Himzela ceļojumos piedzīvoto palīdz Rasas Pārpuces-Blaumas un Arta Ērgļa prezentācijās plaši izmantotais vizuālais materiāls. Līdz šim lielāko vērību biju veltījusi dienasgrāmatu tekstam (tādēļ šajos referātos tas man nebija nekas jauns un pārsteidzošs), mazāk pētot, kā šīs vietas savulaik reāli izskatījušās. Turklāt izrādās, ka arī dienasgrāmatās ir atsevišķas ilustrācijas, ko līdz šim nebiju redzējusi (ļoti interesants bija Ērgļa piemērs ar rūdu apstrādes zīmējumiem, kas paralēli sniedza pavisam jaunu virzienu, kurā mūsdienās raudzīties uz Himzelu, – vides jautājumu). Pārpuces-Blaumas piedāvātā anatomisko teātru daudzveidība ļāva vēl vairāk iejusties Himzela pasaulē, kurā vēlamies ievest arī potenciālos komiksa lasītājus.

Klausoties pētnieku tiešām detektīvu cienīgos stāstus (kulminācija – Baibas Vanagas referāts par Himzela portreta autora meklējumiem, bet noteikti neatpaliek arī Aijas Taimiņas klejojumi pa Surinamas digitālajiem arhīviem un Felmanu radurakstu šķetināšana), iedomājos, ka arī par viņu darbu būtu vērts sarakstīt ne vienu vien bērnu grāmatu, kas pierādītu, cik humanitārās zinātnes patiesībā spēj būt aizraujošas. Bet tas jau būtu pavisam cits stāsts. 

***

Neesmu pirmizrāžu vai izstāžu atklāšanu cilvēks, mana introvertā daba tādos pasākumos nejūtas īpaši labi, tāpēc, tuvojoties konferences beigām, jau metu skatus uz durvju pusi, lai mazāk pamanīta dotos mājup. Tas neizdodas, tieku iesaistīta sarunā, kas pamazām pāraug citā, cilvēku loks apkārt paplašinās un mainās. Kā konferences oficiālajā daļā minēja vairāki pētnieki – šī ir iespēja daudziem beidzot satikties klātienē. Piemēram, Edgaram Ceskem ar pārējiem tulkotājiem – Ingaru Gusānu un Astru Šmiti. Tāpat – arī neformāli diskutēt par savām hipotēzēm, kas saistītas ar dienasgrāmatām. Es pārsvarā klausījos, nevis runāju, ar lielāko daļu konferences dalībnieku arī personīgi neiepazinos un izbaudīju iespēju būt tur nedaudz inkognito. Tomēr sajutu tādu neparastu savējo sajūtu – visus vieno Himzels un spēja to atrast un saskatīt it visur. Kā savā referātā teica Edgars Ceske: “Mūsu pulciņš aug, kopā esam spēks, un mums viss izdosies!” Pirms tam Ceskes kungs minēja arī sajūtu pirms daudziem gadiem, kad šķitis, ka viņa iesāktais darbs saistībā ar Himzelu nevienam nav vajadzīgs. Esmu pārliecināta, ka šobrīd nevienam no konferencē klātesošajiem šādu pārdomu vairs nav. Tieši tāpēc arī no Anatomijas muzeja izeju krietni vēlāk, nekā biju plānojusi, turklāt ar smaidu sejā. Apbrīnojams ir pētnieku paveiktais neticami apjomīgais darbs, tulkojot un pētot Himzela dienasgrāmatas, iedvesmojošs ir veids un vēriens, kā Creative Museum Inetas Zelčas Sīmansones vadībā par to komunicē, aptverot dažādus medijus un pēc iespējas plašāku auditoriju. Ticu, ka pēc dažiem gadiem aizvien mazāk dzirdēšu jautājumu “Kas ir Himzels?” un Himzela vārds būs atgriezies arī starptautiskajā apritē.

Foto: Didzis Grodzs