Kolekcionēšanas tradīcijai Eiropā ir gadsimtiem sena vēsture.[1] Tomēr tikai salīdzinoši nesen kolekcijas, kolekcionāri un kolekcionēšana kļuvusi par populāru starpdisciplināras pētniecības tēmu.[2] Viens no pieaugošās intereses skaidrojumiem ir publiskā muzeja kā centrālā Eiropas modernitātes institūta[3] 250 gadu sliekšņa sasniegšana.
Rakstu krājuma nosaukumā nepārprotami ietverta atsauce uz Ojāra Zandera monogrāfiju “Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks: Pirmās Rīgā iespiestās grāmatas 1588–1625”, kas iznāca 1988. gadā, atzīmējot 400 gadu jubileju, kopš Rīgā sāka darboties pirmā tipogrāfija. Pēc analoģijas ar grāmatniecības tradīcijas rūpīgo pētniecības darbu aizvadītajās desmitgadēs, arī Rīgas muzejniecības tradīcija ir pelnījusi jaunu aktualizāciju kopējā Eiropas muzeju attīstības vēstures kontekstā. Jo vairāk, ievērojot publiskā muzeja izveides Rīgā agro datējumu, kas liecina par nobriedušu pilsonisko sabiedrību Baltijas metropolē 18. gadsimta otrajā pusē.
Atskaiti sākot no Britu muzeja Londonā, kas 1753. gadā top uz Sera Hansa Slouna kolekciju novēlējuma pamata, arī Rīgas un visas Baltijas muzejniecības tradīcijas sākums meklējams apgaismības laikmetā, kur tas saistās ar Nikolausa fon Himzela vārdu. Rakstu krājums tālab uzlūkojams kā priekšvēstnesis 2023. gadā gaidāmajai Baltijas pirmā publiskā muzeja 250. jubilejai. Izdevuma mērķis ir aktulizēt apgaismības laika universālā muzeja ideju, kas ar dabas un mākslas kolekciju palīdzību tiecās redzēt un saprast pasauli kā vienu.
Laikā, kad nacionālisma un populisma centrbēdzes spēki Eiropai draud ar jaunu sašķeltību, universālā muzeja ideja negaidīti ieguvusi politisku aktualitāti. Par lielāko šābrīža muzeoloģisko aktu Eiropā dēvētais Humbolta forums Vācijas galvaspilsētā Berlīnē apzināti un izsvērti piesaka sevi kā kunstkameras principu turpinātāju 21. gadsimtā. Tā pieeju raksturo apgaismības laika universālajam muzejam raksturīgā mākslas un zinātņu radoša saspēle visaptverošā “pasaules teātrī” (theatrum mundi). Fakts, ka 1773. gadā dibinātais Himzela muzejs sākotnēji tiek izvietots tieši Rīgas Anatomiskā teātra ēkā, tādējādi apliecinot savu piederību tradīcijai, kuru muzeoloģijas teorijā 16. gadsimtā aizsāk Džulio Kamillo[4], turpināja Samuels Kvikhebergs[5] un par kuras principu ievērošanu kunstkameru izveidē vēl 18. gadsimta sākumā Eiropas galmos aģitēja Gotfrīds Vilhelms Leibnics[6], ir pirmais solis Baltijas muzejniecības tradīcijas iezīmēšanai plašākā Eiropas ainavā.
Savukārt Himzela muzeja pārcelšana uz jaunizbūvētām Rīgas pilsētas bibliotēkas telpām 1791. gadā iedibina bibliotēkas un muzeja simbiozes tradīciju[7], kas sasaucās ar progresīvo Eiropas muzeju praksi, kur brīvi pieejams publiskais muzejs apvienojumā ar bibliotēku un lasītavām bija kļuvis par neatņemamu modernas sabiedrības publiskās telpas daļu. Zīmīgi, ka bibliotēkas un muzeja simbiozes modelis nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās, kad par publiskās pieejamības, zināšanu ieguves un demokrātiskas domapmaiņas vietas etalonu Latvijā vienlīdz fiziskā un metaforiskā izteiksmē gluži kā 18. gadsimta Rīgā no jauna kļuvusi tieši bibliotēkas ēka.
Par Rīgas ārsta, enciklopēdista, kolekcionāra un pēc noklusējuma arī muzeologa Nikolausa fon Himzela personību un profesionālo darbību līdz nesenam laikam varējām uzzināt vien pastarpināti – saistībā ar pieminējumu par Rīgas pilsētai novēlētajām Himzelu-Martini dzimtas kolekcijām, kuras kļūst par jaundibināmā muzeja pamatu. Tikmēr tiešie vēstures avoti – vēl nepublicētā Himzela Eiropas ceļojuma dienasgrāmata, kas liecina par Eiropā izplatītās kolekcionēšanas, naturāliju kabinetu un kunstkameru iekārtošanas pakses recepciju Himzela pierakstos, un Himzelu dzimtas legāts, kas iezīmē muzeju tradīcijas sākumu Baltijā, – plašākai publikai nav bijuši pieejami.
Rakstu krājumā pirmo reizi sniegts detalizēts ieskats Himzela pārstāvētās Rīgas patriciešu dzimtas ģenealoģijā un Himzelu ģimenes legāta administrēšanas un dzimtas kolekciju pārvaldības principu iedibināšanā. Šeit centrālu lomu spēlē Himzela māte Katarīna Kristīna Himzela, kuras rūpēm par viņas dēla gribas izpildīšanu un tālākajiem Himzela muzeja kolekcijas likteņiem izseko Aija Taimiņa.
Himzela ceļojuma dienasgrāmatas tulkotājs Edgars Ceske pievēršas apgaismības laikmeta faktoram Himzela personības veidošanā, iezīmē viņa dienasgrāmatas vietu vācu ceļojumu literatūras ainavā un sniedz izvērstu ieskatu Eiropas muzeju pirmsākumu vēsturē.
Baiba Vanaga iedziļinās Himzela muzeja Rīgā (1773–1890) vēsturē – vienlīdz lokālās muzejniecības tradīcijas historiogrāfijas, muzeja kolekciju attīstības, pētniecības un nozīmīgāko personību aspektā.
Astra Spalvēna raksta par 18. gadsimta Eiropas jauno gastronomisko kultūru, sniedzot plašu kultūrvēsturisku fonu, kas mums ļauj labāk izprast ārsta Himzela profesionās intereses veselīga uztura jomā.
Sākot darboties ar Nikolausa fon Himzela un viņa iedibinātā pirmā Baltijas publiskā muzeja vēsturiskajiem materiāliem, kā vienu no uzdevumiem domnīca Creative Museum nosauca nepieciešamību līdztekus akadēmiskai izpētei pēc iespējas censties savest no jauna vienkopus dažādajās Latvijas kultūras mantojuma institūcijās glabātos Himzela mantojuma materiālus – priekšmetus un dokumentārās liecības. Pat ja uz laiku un pat ja simboliskā izlasē, kā to demonstrēja Mūkusalas mākslas salonā 2018. gada maijā–jūnijā skatāmā izstāde “Gardēža ceļojums” un mobilā aplikācija “Himzela muzejs”. Rakstu krājuma sadaļā “Ceļā uz 2023” Līga Lindenbauma sniedz ieskatu izstādes, bet Raivis Sīmansons mobilās aplikācijas tapšanā.
Paturot prātā apgaismības laika utopisko ideālu par makrokosma atspulgu universālā muzeja mikrokosmā, kas darbojas vienlīdz kā zināšanu teātris un zinātnieka laboratorija, modernā izpildījumā šī ideja izpaužas kā uzdevums veidot muzeju kā pašas sabiedrības laboratoriju, kurā ikviens ir aicināts diskutēt par kolektīvi svarīgiem jautājumiem un piedalīties to risināšanā. Tādēļ Himzela universālā muzeja idejas aktualizēšana nozīmē ne tikai atgriešanos muzejniecības pagātnē, bet vienlaikus arī skata projicēšanu nākotnē: muzeji arvien asāk izjutīs prasību pēc atvērtības un sadarbības kopienas, pilsētas un nācijas mērogā, piedāvājot dziļuma dimensiju lokāli un globāli risināmiem jautājumiem.
Cits aspekts, kas Himzela mantojuma pētniecību padara par pārsteidzoši laikmetīgu nodarbi, ir publiskā muzeja kā pašos pamatos pilsoniskās sabiedrības iedibināta institūta pārvaldības forma: vēlētas valdes pārraudzīts fonds kā klasisks publiska muzeja juridiski administratīvais modelis no jauna ir ieguvis aktualitāti 21. gadsimta Latvijā.
Raksts publicēts krājumā "Muzeologs Himzels un viņa laiks", 2019
Attēli: Didzis Grodzs
[1] Pearce S. On Collecting: An Investigation Into Collecting in the European Tradition. London and New York: Routledge, 1995.
[2] MacGregor A. Curiosity and Enlightenment: Collectors and Collections from the Sixteenth to the Nineteenth Century. New Haven and London: Yale University Press, 2007.
[3] Preziosi D. Brain of the Earth’s Body: Art, Museums, and the Phantasms of Modernity. Minneapolis: University of Minnesota Press, 2003.
[4] Džulio Kamillo (Giulio Camillo, 1480–1544) traktātā L'idea del theatro (“Teātra ideja”, 1550) aprakstīja “mnemotehnisku” (atcerēšanās) ierīci, kas lietotājam ļautu iegūt visaptverošas zināšanas un mācītu loģiskās retorikas prasmes. Šis darbs sniedza ierosmi muzeoloģiskām pamācībām kunstkameru iekārtošanā.
[5] Samuels Kvikhebergs (Samuel Quiccheberg,1529–1567) bija Bavārijas hercoga Alberta V padomnieks mākslas un zinātnes jautājumos. Muzeoloģiska traktāta Inscriptiones vel Tituli Theatri Amplissimi (“Visplašākā teātra virsraksti vai nosaukumi”,1565) autors.
[6] Gotfrīds Vilhelms Leibnics (Gottfried Wilhelm Leibniz, 1646–1716) bija vācu apgaismības darbinieks. Pēc viņa 1708. gadā Krievijas caram Pēterim I sniegtā ierosinājuma, tika likti pamati Sanktpēterburgas Kunstkamerai.
[7] Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012.