Nikolauss fon Himzels (Nicolaus von Himsel, 1729–1764), Rīgas ārsts, kolekcionārs, muzeologs, enciklopēdists un ceļotājs. No viņa dabaszinātnisko un mākslas priekšmetu kolekcijām 1773. gadā tika izveidots publiskais Himzela muzejs – pirmais muzejs Baltijā un viens no vecākajiem Eiropā.
Dzīvesgājums
Nikolauss Himzels (muižniecības titulu un dižciltības partikulu “fon” Himzels, iespējams, ieguva sava ceļojuma laikā – tātad Svētās Romas impērijas imperatora Franča I Stefana (Franz Stefan) valdīšanas laikā (1745–1765)) dzimis Rīgā 1729. gada 16. oktobrī Rīgas galvenā ārsta (Oberphysicus) Joahima Gebharta Himzela (Joachim Gebhart Himsel, 1701–1751) un viņa sievas Annas Katrīnas, dzimušas Martini (Anna Catharina Himsel, geb. Martini, 1707–1775), ģimenē. Nikolausa fon Himzela māte bija cēlusies no senas Rīgas ģimenes, kurā ārsti bija vairākās paaudzēs. Gan asinsradniecības, gan laulību saites Himzelu ģimeni saistīja ar ievērojamām Rīgas rātskungu un patriciešu dzimtām.
Ieguvis labus izglītības pamatus jau mājās, kur bija lieliska bibliotēka vairākās valodās, viņš beidza Rīgas Domskolu un 1747. gadā uzsāka studijas Kēnigsbergas universitātē, vēlāk turpinot tās Getingenē, kuras universitāte tajā laikā skaitījās viena no modernākajām Eiropā. Šeit viņš 1751. gadā ieguva medicīnas doktora grādu par disertāciju De victu salubri ex animalibus et vegetabilibus temporando (“Par veselīgu uzturu, balstoties dzīvnieku un augu valsts pieredzē”) pazīstamā dabaszinātnieka Albrehta Hallera (Albrecht Haller, 1708–1777) vadībā.
Pēc studiju beigšanas Nikolauss Himzels devās piecus gadus ilgā Eiropas ceļojumā. Viņš apmeklēja Prūsiju, Holandi, Austrijas Nīderlandi (tagadējo Beļģiju), Franciju, Itāliju, Šveici, Dienvidvācijas sīkvalstis, Habsburgu impēriju (Austriju), Angliju, vācu brīvpilsētas (Hamburgu, Brēmeni, Lībeku), Dāniju, Zviedriju un Krieviju (Pēterburgu), piefiksēdams ceļojuma piezīmēs svarīgākos atradumus vai vienkārši interesantākās paražas.
Piemēram, Amsterdamā viņš atzīmē:
“Tas, ka holandieši mīl tīrību, ir zināma lieta; tomēr šajā ziņā viņi pārspīlē, un, man ierodoties, es ar pārsteigumu ieraudzīju, kā, piemēram, divas meitenes zivju kaula krinolīnos ilgāk kā stundu ņēmās, mazgādamas trepes, kas atradās durvju priekšā. Bija vakars pirms svētdienas, un tas izskaidro meiteņu čaklumu un viņu īpašās rūpes par tīrību un kārtību. Ar šo gadījumu bija gana, lai es pārliecinātos |par kāda mana drauga izteikuma pareizību, kad viņš teica, ka jaukās sievietes Holandē kopumā pusi savas dzīves izlietojot nelietderīgi, jo rūpējoties par pārspīlētu tīrību.”
Savukārt Anglijas teātrī Himzels novērojis traucējošu vienkāršo ļaužu uzvedību:
“Pirms izrādes sākuma parasti no galerijām, kuras aizpilda pūlis, dzirdami strīdi un troksnis. Pa reizei daži viens pret otru pat izmēģina savu dūru spēku. – Viens otrs augšienē dzied savas iemīļotākās ārijas, ar savu balsi aizpildot visu auditoriju, vai arī no augšas atskan vesels koris, un šī priekšspēle ilgst līdz pat tam brīdim, kamēr dziedātāji neizpelnās augstāko piekrišanu. Šis laiks skatītājiem parterā ir visļaunākais, jo tad tie visvairāk dabū izjust vienkāršo ļaužu rupjo izlaidību, un tos, kuriem tur ir sēdvietas, no galerijām čakli apmētā ar pusapgrauztiem āboliem, riekstu čaumalām vai arī citu augļu mizām.”
Ceļojuma laikā viņš iepirka dabaszinātniskos paraugus, mākslas priekšmetus un grāmatas. Ceļojuma iespaidus Himzels sīki un precīzi dokumentēja savā dienasgrāmatā, kuras pagaidām neizdotais manuskripts trīs sējumos glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā.
Viņa interešu amplitūda ir pārsteidzoša: no arsenāliem, kuģu būvētavām, manufaktūrām, kalnraktuvēm un metālu kausēšanas tehnoloģijām līdz politiskajai iekārtai, arhitektūrai, teātrim, glezniecībai, mūzikai un literatūrai. Pats par sevi saprotams, tika apmeklētas slimnīcas jeb hospitāļi, aptiekas, veco ļaužu nami, bāreņu patversmes un mācību iestādes. Īpaši Himzels interesējās par dažādām dabas vēstures jeb naturāliju kolekcijām, gleznu galerijām, bibliotēkām un botāniskajiem dārziem. Sava ceļojuma laikā Himzels iepazinās ar ievērojamākajiem tā laika zinātniekiem, to vidū ar slaveno zviedru botāniķi Kārli Linneju (Carl von Linné) un franču apgaismotāju Žanu Žaku Ruso (Jean Jacques Rousseau). Vēsturnieku sevišķu uzmanību var piesaistīt viņa sīki aprakstītā monetārā sistēma katrā apceļotajā valstī.
Pēc atgriešanās Rīgā, 1757. gada pavasarī, Himzels strādāja par Rīgas pilsētas ārstu. Viņš daudz laika veltīja zinātnei un turpināja sarakstīties ar ceļojumā iepazītajiem Eiropas zinātniekiem. 1760. gadā Nikolauss fon Himzels tika uzņemts Britu Karaliskajā zinību biedrībā (The Royal Society).
Inficējies no kāda slimnieka ar “lipīgu drudzi”, Nikolauss fon Himzels mira Rīgā 1764. gada 10. decembrī. Pēc viņa nāves māte Anna Katrīna Himzela, pildot dēla gribu, saskaņā ar 1765. gada 22. decembrī izveidoto Himzelu ģimenes legātu, kolekcijas, kuras pa daļai bija saņemtas mantojumā no tēva un vectēva Nikolausa Martini, novēlēja Rīgas pilsētai. 1773. gada 22. februārī Rīgas rāte akceptēja dāvinājumu un nolēma to novietot pilsētas Anatomijas teātra brīvajās telpās Kalēju ielā 34/36, nosaucot par Himzela muzeju (Himselsches Museum). Grāmatu krājums, kurā bija ap 3400 vienību, tika pievienots Rīgas pilsētas bibliotēkai. 1776. gadā, pēc Annas Katrīnas Himzelas nāves pilsēta saņēma arī muzeja uzturēšanai novēlēto kapitālu – 1000 Alberta dālderus. Līdz ar to radās iespēja apmaksāt jaunieguvumus.
Himzela muzeja kolekcijas
Himzela muzejā atradās diezgan ievērojama dabas vēstures priekšmetu un minerālu kolekcija, anatomiskie preparāti, fizikas un optikas instrumenti, gravīras un gleznas, kā arī lietišķās mākslas izstrādājumi. Līdz mūsdienām saglabājušies tādi kolekcijas priekšmeti kā minerālu paraugi, kaulā grieztas sarkanas un baltas šaha figūriņas, virpoti koka trauki un galda piederumi, miniatūras figūriņas, holandiešu koka tupeles u. c., kā arī dažas gleznas un gravīras. Tomēr, tā kā sākotnējā Himzela muzeja inventāra saraksts nav atrasts, noteikt, kas no Himzela muzeja tur nonācis dāvināšanas laikā un kas iepirkts vēlāk, pašlaik nav iespējams.
1860. gadā Himzela muzeja dabaszinātniskās kolekcijas tika nodotas Rīgas Dabaspētnieku biedrības pārziņā, bet senlietu kolekcijas 1862. gadā pārņēma Rīgas Vēstures un senatnes pētnieku biedrība. Himzela muzeja mākslas kolekcija kļuva par 1868. gadā atklātās Rīgas pilsētas gleznu galerijas sastāvdaļu. Pēc sadalīšanas visas Himzela muzeja kolekcijas palika pilsētas īpašumā un tika apzīmētas ar īpašām piederības etiķetēm ar uzrakstu Himselsches Museum.
Mūsdienās bijušā Himzela muzeja kolekcijas priekšmeti glabājas vismaz trijos Rīgas muzejos – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Latvijas Dabas muzejā.
Piemiņa
Pie Himzelu ģimenes mājas Rīgā, Mazajā Jaunielā 5, uzstādīta Nikolausam fon Himzelam veltīta piemiņas plāksne.
2023. gadā Himzela vārdā nosauktajam pirmajam publiskajam muzejam Baltijā apritēs 250 gadi.
2019. gadā domnīca Creative Museum izdeva līdz šim plašāko Nikolausam fon Himzelam veltīto rakstu krājumu “Muzeologs Himzels un viņa laiks”. Sagatavošanā šobrīd ir Himzela Eiropas ceļojumu dienasgrāmatu Die Reisen (“Ceļojumi”) pirmpublicējums.
Atsauces
Stradiņš, Jānis (2009). Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 197.–202. lpp.
Muzeologs Himzels un viņa laiks (2019). Rīga: Creative Museum.
Himzela Eiropas ceļojumu dienasgrāmata Die Reisen (“Ceļojumi”), oriģināls glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā.
Rīgas vestures un kuģniecības muzeja tīmekļa vietne https://www.rigamuz.lv
Domnīcas Creative Museum tīmekļa vietne http://www.creativemuseum.lv/lv/raksti/himzels
Informāciju sagatavoja Dr. hist. Edgars Ceske un Phd Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Attēli no grāmatas "Muzeologs Himzels un viņa laiks", izdevējs: Creative Museum, Rīga, 2019; LU Akadēmiskās bibliotēkas (Himzela dienasgrāmatas), LNMM Mākslas muzeja Rīgas birža (Himzela muzeja etiķete). Himzela dienasgrāmatas glabājas LU Akadēmiskajā bibliotēkā, portrets skatāms Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā, legāta oriģināls meklējams Latvijas Nacionālā arhīva - Latvijas Valsts Vēstures arhīva krājumā. Foto: Didzis Grodzs