Iespēja redzēt, kā mans produkts strādā. Creative Museum saruna ar ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” izveidotāju Elīnu Kalniņu

Ar Elīnu Kalniņu tiekamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kafejnīcā, vēl pirms tam, kad vakarā tiek paziņoti Latvijas Dizaina gada balvas nominanti un uzzinām, ka Elīnas vadītais projekts – ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” Cēsīs – ir ticis divdesmitniekā. Vēlāk, jau Latvijas Dizaina gada balvas ceremonijā, tam tiek piešķirta trešā vieta.

Nav nejaušība, ka Creative Museum Elīnu intervē pirms balvas pasniegšanas. Cēsīs redzētā ekspozīcija bija kļuvusi par mūsu favorīti, vērtējot muzeju un kultūras mantojuma institūciju pagājušā gada veikumu. Vai, kā izstāžu izvērtēšanas diskusijā LV100 informācijas centrā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā minēja kāds no tās dalībniekiem, mazais formāts var darīt brīnumus! Uz jautājumu, kā tas var notikt, Elīna atbild lakoniski  privātais spēlētājs vienkārši nedrīkst kļūdīties.

Ineta Zelča Sīmansone: Pastāsti, kā tu nonāci pie šī projekta?

Elīna Kalniņa: Stāsts sākās ar to, ka Cēsu represēto kopienai, kuriem ir arī organizācija “Latvijas politiski represēto Cēsu biedrība”, bija vēlme Cēsīs izveidot ekspozīciju par represijām un to, kāpēc cilvēki tikuši represēti no padomju iekārtas. Vispār represēto kopiena diezgan aktīvi darbojās arī iepriekš, jo sākumā viņi Cēsīs gribēja izveidot piemiņas vietu cilvēkiem, kurus ir iznīcinājis komunistiskais režīms un kuriem Latvijā nav kapavietas. Piemiņas vietas ideju viņi arī īstenoja un Cēsīs, Pils ielā 12, tagadējās policijas, kādreizējās milicijas pagalmā atklāja sienu, pie kuras tika piestiprinātas plāksnes ar cilvēku vārdiem, kuriem Latvijā kapavietas nav. Tie ir pamatā 1941. un 1949. gada deportāciju upuri, kuri palikuši Sibīrijā, un vēl tur tika pielikti klāt arī nacionālie partizāni, kas nošauti mežos. 2015. gada 17. jūnijā viņi šo piemiņas sienu atklāja. Bet jau tad, kad šī piemiņas siena tapa, bija ideja, ka vajag arī vēstures ekspozīciju, kas skaidro represijas.

Kopiena bija gājusi uz muzeju un lūgusi apsvērt iespēju šādu ekspozīciju veidot. Bet Cēsu [Vēstures un mākslas] muzejs aizbildinājās ar to, ka viņiem trūkst resursu, ka nav kur [izveidot ekspozīciju], ka viņiem šīs tēmas nav pētītas, nav pētnieku, kas varētu šīm tēmām šobrīd pievērsties, un ka šādu ekspozīciju muzejs nevar izveidot. Tas bija arī iemesls, kādēļ es ar viņiem satikos, jo es darbojos kā frīlancers, biju zināma represēto aprindās, jo veidoju Melānijas Vanagas muzeja virtuālo ekspozīciju “Esi pats”, kas arī ir par deportācijām. Tāpēc viņi mani jau zināja, un tā mēs satikāmies. Tas bija 2015. gada rudens, kad viņi mani uzrunāja ar jautājumu, vai es viņiem varētu palīdzēt, jo vietu viņi bija paši jau noskatījuši. Telpa bija turpat līdzās šai piemiņas sienai esošā ēkā, kur saglabājušās īslaicīgās aizturēšanas izolatora kameras. Spriežot pēc tā, kā tā vide izskatās, un to apstiprināja arī [Latvijas] Okupācijas muzeja vēsturnieki, kameras tika izveidotas 1940. gadu otrajā pusē, visticamāk tāpēc, ka radās papildus nepieciešamība. Cēsīs cietumu infrastruktūra pastāvēja jau cara laikos un brīvvalsts laikos, tas ir tagadējais nepilngadīgo puišu cietums Gaujas ielā. Kur ieslodzīt cilvēkus, gan milicijai, gan čekai jau bija, bet acīmredzot ar to nepietika pēc Otrā pasaules kara, kad pretošanās padomju okupācijas varai pieņēmās spēkā un sasniedza faktiski savu augstāko punktu.

Tātad vieta bija atrasta, sarunas ar Iekšlietu ministriju, kurai ēka pieder, bija uzsāktas, es tiku uzrunāta, lai palīdzētu izveidot ekspozīciju, saprast, kāda tā būs. Represēto kopienai īsta priekšstata par to, kas ir pastāvīga ekspozīcija par vēsturi, nebija, un viņi saprata, ka viņiem kādu vajag palīgā. Tas, kas man visā tajā ļoti patika, bija tas, ka tā ir kopiena, paši cilvēki, kuriem tāda nepieciešamība ir. Šķita paradoksāli, ka Cēsu muzeja pastāvīgā ekspozīcija, kura tika izveidota pēc Jaunās pils jeb muzeja rekonstrukcijas, nepieskaras okupāciju vēsturei un jābūt ļoti zinošam, lai kaut kā caur koru tradīciju varētu nolasīt faktu, kā mēs izejam cauri okupācijas laikam. Faktiski šī tēma muzejā nav apskatīta, par pretošanos un represijām vispār nerunājot. Šķita, ka šo vajadzību nekādā ziņā nevar ignorēt un atteikties, vēl jo vairāk, ja ir jau atrasta vieta, ir vēlēšanās un ir organizācija, kura var kalpot kā instruments, caur kuru var pieteikt projektus. Ir visas iespējas darīt.

Zelča Sīmansone: Bet finansējums jau bija iezīmēts?

Kalniņa: Nebija finansējuma. Kopiena bija bijusi Cēsu novada pašvaldībā un lūgusi atbalstu, pašvaldība ideju atbalstīja, bet nekādu finansējumu sākotnēji nebija gatava piešķirt. Tikai tad, kad saprata, ka tas tiešām notiks, ka mēs tiešām ekspozīciju tur veidosim, domas mainīja. Jo pirms tam vēl vajadzēja vienoties ar policiju, kura sākumā iebilda, sakot, ka tas traucēs viņu operatīvo darbu un ka tā nav vieta, kur vajadzētu nākt apmeklētājiem. Pašvaldībā bija jārīko sapulce par šo, policija negribēja piekrist atdot visu ēku ekspozīcijai. Aizbildinājumi nešķita gana pārliecinoši, un Represēto biedrība vērsās Iekšlietu ministrijā un prasīja to vēlreiz izdiskutēt. Mēs ar Represēto biedrības priekšsēdētāju kopā braucām uz Iekšlietu ministriju un beigās visu ar valsts sekretāru sarunājām, ka tas ir iespējams un ka nekāda pretruna nevar būt. Bija zaļā gaisma. Tad arī Cēsu pašvaldība piešķīra līdzekļus – sākumā nelielus, tad katru gadu, sākot no 2016. gada, deva 10 tūkstošus eiro, kas nebija maza nauda, īpaši tāpēc, ka Iekšlietu ministrija ēku piekrita ekspozīcijai nodot, bet nekādu naudu tur neieguldīja, lai gan tas ir viņu īpašums. Ēkas remonta izmaksas bija tās lielākās.

Zelča Sīmansone: Un tad tu piesaisti ļoti jaudīgus dizainerus. Par pārējo komandu tu noteikti arī pastāstīsi. Klausoties šo iesākuma stāstu, tas izklausās gandrīz neticami. Naudas dizaineriem tev nebija. Tā bija jāsavāc?! Tradicionāli muzejos pietiek visam kam, tikai ne labiem dizaineriem.

Kalniņa: Jā. Sākumā es izdomāju koncepciju, kādi būs galvenie vēstījumi, arī šo poētisko nosaukumu. Es visu noprezentēju biedrībai, viņiem katru gadu ir pilnsapulce, un tas bija 2016. gada marts, kad es cēlu priekšā šo koncepciju, viņi par to balsoja. Un nobalsoja par. Par to, ka būs šis okupāciju stāsts, ne tikai par komunistu režīmu, bet arī par nacistiem un ka būs uzsvars uz pretošanos. Tālāk bija satura izstrāde. Kad man bija gatavs saturs, es uzrunāju Reini un Kristu Dzudzilo kā ekspozīcijas māksliniekus. Aizsūtīju viņiem visu saturu, un viņi piekrita.

Kad viņi bija piekrituši, pirmais, ko es darīju, meklēju naudu viņu honorāram. Bija jau atvērusies Latvijas simtgades mērķprogramma “Latvijai 100”, daļa viņu honorāra bija tajā projektā. Vēl šajā projektā prasīju audio stāstu izstrādei, jo zināju, ka katrā kamerā gribu šos audio stāstus. Tad, kad tas tika akceptēts, man daļēji bija dizaineru honorārs. Tas gan bija diezgan daudz, ko viņi prasīja par šo darbu, tāpēc es izdomāju, ka man jāuztaisa atvērto durvju diena, kurā tika prezentēts ekspozīcijas makets un dizaina ideja. Gadu pirms ekspozīcijas atklāšanas mums bija atvērto durvju diena, kur faktiski jebkurš interesents varēja nākt un uzzināt, par ko būs ekspozīcija. Es izveidoju sarunas gan ar saviem vēstures konsultantiem, kuri izstāstīja, kāpēc tas vispār top un par ko tas būs, un arī ar māksliniekiem. Tas man palīdzēja piesaistīt trūkstošo honorāru naudu.

Zelča Sīmansone: No ziedojumiem?

Kalniņa: Nē, tas bija no Vidzemes kultūras projektu konkursa. Ekspozīcijas satura izveidei un daļēji arī uzbūvei es visu savācu projektos. Runājot par atvērto durvju dienu, tas bija ļoti labi iepriekš atvērt vietu, kas sabiedrībai nav bijusi pieejama, un cilvēki var redzēt, kā tur ir. Plus vēl var piesaistīt ziedotājus ar to, ka viņiem publiski visu izstāsta. Un sabiedrībā izskan, ka šeit pēc gada tiks atvērta ekspozīcija. Faktiski tā es piesaistīju visu finansējumu, plus vēl caur Valmieras Novada fondu, kas bija NVO iniciatīvas Latvijas simtgadei. Tā kā Represēto biedrība ir NVO, tad es iesniedzu projektu, kas palīdzēja man izveidot vienu no ekspozīcijas elementiem -  interaktīvo Cēsu apriņķa karti. Vēl mūs atbalstīja Konrāda Adenauera fonds, ar viņu palīdzību iegādājos klausules, kas ir katrā kamerā, un apmaksāju audio programmatūru. Ar visas ekspozīcijas uzbūvi gan bija problēma, jo Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) no prasītā finansējuma darbu pabeigšanai piešķīra tikai mazliet vairāk nekā pusi. Tas bija šoks. Projekts bija jāpabeidz, trūka 12 tūkstoši eiro.

Zelča Sīmansone: Ko tu darīji?

Kalniņa: Es uzrakstīju vēstuli [VKKF direktoram Edgaram] Vērpem, [Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretārei Dacei] Vilsonei un [kultūras ministrei Dacei] Melbārdei, ka man nav saprotama VKKF politika, ka, ja tu redzi, kas tas projekts tūlīt noslēgsies un tam jāizdodas, bet piešķir ievērojami mazākas summas, un vairs nav skaidrs, vai to varēs realizēt. Ir mērķtiecīgi uz to strādāts trīs gadus, un tagad tu esi situācijā, kad nezini, kur lai ej un kam lai prasi. Īpaši ņemot vērā, ka iesniedzējs ir Represēto biedrība, kurai nav daudz citu iespēju. Vērpe man atbildēja, ka tāda ir tā politika, jāsniedz nākamajā konkursā. KM vispār neatbildēja. Bet interesantākais tikai sekoja, jo vajadzēja vēl arī mājas remontam, un paralēli Represēto biedrība bija aizsūtījusi uz Saeimu visām partijām vēstuli, un Nacionālā apvienība atsaucās, ka viņi gribētu atbalstīt. Mēs braucām uz koalīciju prezentēt projektu, un beigās viss izrotēja tā, ka koalīcija lēma par līdzekļu piešķiršanu. Tika piešķirta nauda arī ēkas remontam, un viss beigās izdevās.

Zelča Sīmansone: Kādi ir tavi pirmie novērojumi, kā ekspozīcija darbojas? Kā tā iekļaujas kopējā Cēsu kultūras piedāvājumā?

Kalniņa: Tā bija laba apņemšanās un mērķtiecība no biedrības puses. Tas bija visai Latvijai īpašs gadījums. Es pagaidām neredzu, ka cēsniekiem ekspozīcija būtu ļoti vajadzīga, vismaz viņi to vēl nav parādījuši, jo nav tā, ka cēsnieki ir ekspozīcijas galvenie apmeklētāji. Apmeklētāji brauc no citām Latvijas vietām, gan no Vidzemes, gan no Rīgas, daudz ir arī nejaušu apmeklētāju, kas iet pa Cēsu vecpilsētu un ierauga mūs.

Man sākotnēji bija licies, ka tā būs vecākā paaudze, kam šī ekspozīcija ir nepieciešama, bet ekspozīcijas galvenie apmeklētāji ir 20–50 gadus veci un lielākoties 30–40 gadnieki, kuriem tiešām ir interese par okupāciju vēsturi un nacionālās pretošanās stāstu. Tie ir ekonomiski aktīvie Latvijas iedzīvotāji, kuriem nav gandrīz nekādu zināšanu par šo vēstures posmu, kuri par visu ir izbrīnīti, patīkami pārsteigti, bet ļoti ieinteresēti. Tie, kuriem ir bērni, saka, ka jānāk ar bērniem. Pensionāri nāk maz, bet represētie nāk pavisam maz.

Zelča Sīmansone: Viņi visu zina…

Kalniņa: Jā, lielākoties viņi tā laikam uzskata. Uz atklāšanu gan viņi bija lielā skaitā. Vēl jau arī tas, ka ekspozīciju atklājām vasaras beigās, tagad ir bijis tāds posms, kad cilvēki maz kustās, vasarā, kad būs noslēdzies vesela gada cikls, es varēšu vairāk paanalizēt apmeklētājus. Uz vasaras sākumu ir pieteiktas arī 2 represēto grupas, bet pārsvarā ir nākuši individuālie apmeklētāji.

Zelča Sīmansone: Un skolēni?

Kalniņa: Skolēniem man tikai tagad ir tapis piedāvājums. Esmu to ielikusi “Latvijas skolas somā”, tā ir nodarbība 9.–12. klašu skolēniem. Otrais piedāvājums tagad ir nedēļas nogalēs bezmaksas konsultācijas tiem, kam jākārto eksāmens Latvijas vēsturē. Tas ir katra skolēna individuāls lēmums, var nākt uz ekspozīciju, nopirkt ieejas biļeti, apskatīt ekspozīciju un tad nākt pie manis aprunāties. Ja viņi ir visu kārtīgi ekspozīcijā apskatījušies, viņiem būtu jābūt arī saprotamai to cilvēku, kas ir kamerās, rīcības motivācijai. Man arī Cēsīs ir bijusi lekcija ar vienu iefilmētu pretošanās stāstu, kas pieder divām jaunām meitenēm 1940. gada rudenī, un par vienu no ekspozīcijas varoņiem ir video lekcija 7 daļās, ko es veidoju [Latvijas] Okupācijas muzejam, un tas ir pieejams youtube. Arī tos varu dot kā iespēju mājās apskatīties šīs lekcijas.

Savukārt nodarbību es izveidoju sadarbībā ar 2 vēstures skolotājiem – Edgaru Plētienu no Raunas un Ivo Rodi no Cēsīm. Nodarbība paredz daudz darbošanos pašiem skolēniem – jāraksta uzsaukumi pēc paraugiem, kā bija toreiz, jāpēta laika līnija, un katrai grupai jāģenerē viens uzsaukums ar aicinājumu kaut ko reāli darīt un brīdināt, kāpēc ir jāpretojas. Noslēgumā paredzēta diskusija. Ir bijusi testa nodarbība Cēsu 1. pamatskolai. Es redzēju, kā tas viss darbojas. Zvanu skolotājiem un visus aicinu, piedāvājot skolai vienu nodarbību bez maksas, jo man svarīgi, lai skolotāji atnāk un redz nodarbību praksē.

Zelča Sīmansone: Kā šādam ekspozīcijas projektam nodrošināt ilgtspēju?

Kalniņa: Represēto biedrība visu laiku teica: “Mēs to uztaisīsim, tad lai visa pasaule par to priecājas un rūpējas.” Bet, protams, tā nav. Tāpēc mēs kopā ar Represēto biedrības priekšsēdētāju pagājušā gada 2. oktobrī nodibinājām Ekspozīcijas atbalsta fondu. Mūsu plāns ir, ka Represēto biedrība ir partneris, bet fonda uzdevums ir nodrošināt, lai ekspozīcija darbojas, lai tajā ir darbinieki, lai tā rada jaunus produktus. Un fonds ir tas, kā paspārnē darbojos es, esmu pieņemta darbā. Kultūrkapitāls mums NVO darbības atbalsta mērķprogrammā iedeva finansējumu vienai nelielai algai un grāmatvedības pakalpojumiem. Lai alga veidotos lielāka, mums ir ziedotāji, kas saziedoja vēl tikpat. No tā veidojas mana šīgada alga.

Bet mēs nepretendējam kļūt par muzeju, es plānoju saglabāt šo ekspozīcijas statusu. Mums arī nav nekāda krājuma, un nedomājam to veidot. Ja pie manis nonāks kāds materiāls, kas noteikti tā notiks, tad es varu izlemt, vai to nodot Cēsu muzejam, vai tas labāk iederas Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Šī ir ekspozīcija, kas uzbūvēta uz dažādu atmiņas institūciju krājumu bāzes.

Zelča Sīmansone: Par atalgojumu runājot, tas katru gadu jāpiesaista no jauna.

Kalniņa: Jā, katru gadu man jādomā, kur to piesaistīt. Pluss, protams, ir tas, ka pašvaldība nodrošina ēkas izmaksas. Par ilgtspēju runājot, jebkura ekspozīcija, ja arī tā ir pastāvīga ekspozīcija, nekad nevar būt mūžīga. Arī šai ekspozīcijai ir iespēja mainīties, transformēties, papildināties. Mana doma bija, ka pēc kādiem 3 gadiem es gribētu katrā kamerā likt citu stāstu, saglabājot to pašu dizainu.

Tagad es veidoju mājaslapu, iespējams, audio stāstus varēsim saglabāt mājaslapas vidē. Man ir doma arī par katalogu. Kartes lieta ir tā, ko jau sākotnēji biju iecerējusi papildināt, un man jau šobrīd nāk klāt jauni fakti un materiāli, ar kuriem karte būtu papildināma. Es šo karti redzu kā bāzi, kurā krājas faktu materiāls, kas var pēc tam pāraugt monogrāfijā vai pētījumā. Un, zinot to, ka vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš pētījis Latvijas Nacionālo partizānu apvienību, lielāko nacionālās pretošanās organizāciju, kas pēc kara darbojās Centrālvidzemē, ir izpētījis kā tā darbojās Ziemeļvidzemē un turpina pētīt tās darbību Ziemeļlatgalē, jo tieši tur šī organizācija izveidojās, es uzdrīkstos cerēt, ka nākamais pētījums varētu būt par Centrālvidzemi, jo tas būtu tikai loģiski. Savu izpēti par nacionālo pretošanos Ziemeļvidzemē viņš ir publicējis lieliskā monogrāfijā “Ziemeļvidzemes mežabrāļi”. Zigmārs bija mūsu ekspozīcijas konsultants un norādīja, kurā virzienā pētīt, kuras apsūdzības lietas noteikti jāpaskatās arhīvā.

Zelča Sīmansone: Tu pati strādāji pie satura izveides?

Kalniņa: Jā, jo es sapratu, ka Cēsu muzejs nemānījās, tik tiešām viņiem nav tāda materiāla, nav pētījumu un viņi nevarētu šādu ekspozīciju tā vienkārši uztaisīt. Tas tiešām bija speciāli jāpēta. Par šīm tēmām mērķtiecīgu pētījumu nav bijis. Es biju izdomājusi tēmu un koncepciju un sapratu, ka man nav satura. Un ka saturs man jārada pašai. Es gāju uz Okupācijas muzeju un prasīju padomu, kā es pie tā visa varētu tikt, kāds materiāls viņiem ir. Kaut kas jau bija, bet pamatā tas, uz kurieni man bija jāiet, bija [Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas] Valsts arhīvs. Tad bija sarunas ar Okupācijas muzeja vēsturnieci Inesi Dreimani par to, kā to darīt, jo es biju jau izdomājusi, ka es gribu vienu čekistu, ka es gribu pretošanās stāstus kamerās, par karti man vēl bija tikai ideja, bet tas bija labs virziens, jo bija saprotams, ka būs vēl viskautkas. Sapratu, ka man jātaisa laika līnija, lai palīdzētu apmeklētājiem noorientēties šajā sarežģītajā Latvijas vēstures posmā, un ka laika līnijā jābūt sasaistei ar Cēsīm un Cēsu apkārtni. Izvēlētā ekspozīcijas vieta man daudz ko pateica priekšā, bet satura nebija. Sanāca, ka vēsturnieka, kurš to darīs, nav, bet ir vēsturnieki, kas var konsultēt, kuriem es varu rādīt savu saturu, un tie bija Zigmārs Turčinskis, Inese Dreimane un Ainārs Bambals, kas ir arhīva darbinieks. Es neesmu vēsturniece, tāpēc man bija svarīgi, ka bija šie vēstures konsultanti, kuriem materiālu atrādīt.

Zelča Sīmansone: Tu esi radījusi kaut ko unikālu, bet praktiskās lietas nemaz neizklausās viegli nākušas. Kā tu motivē sevi?

Kalniņa: Tas ir tas, ko es gribu darīt, un Latvijas situācijā iespējas man vienmēr jāatrod pašai. Es jau sešus gadus biju pašnodarbināta, es visiem stāstīju, ka gribu tajā jomā darboties. Es sešus gadus izdzīvoju, man bija darba piedāvājumi, tie nāca, un šis arī bija viens no maniem darba piedāvājumiem. Tas nenāca no kādas institūcijas, kura ir pārtikusi un naudīga, bet tas nāca reāli no kopienas. Un, kā mēs zinām no muzeoloģijas teorijām, tā tam būtu jābūt, ka muzeji fiksē sabiedrībā aktuālās tēmas, kas ir kopienu intereses un vajadzības, un reaģē ar saviem produktiem. Tad te nu man tas klasiski ir: Cēsu vidē un pilsētā, kur es dzīvoju, re, kur ir, un kā es to varu neņemt pretī! Tāpēc man likās, ka jāreaģē, bez tam sapratu, ka varu darboties tikai tajā lauciņā, kur citas atmiņas institūcijas izvēlas nedarboties, jo tur ir brīvs. Tāpēc mani šīs tēmas ir atradušas. Nav tā, ka es visu laiku esmu gribējusi tieši par deportāciju tēmu vai par okupāciju vēsturi taisīt projektus. Tās acīmredzami ir tās tēmas Latvijā, kuras vietējos novadpētniecības muzejus neinteresē, vai drīzāk tās ir jūtīgas tēmas, ar kurām grūtāk strādāt. Ir skaidrs, ka tur būs kaut kāda pretestība, ka būs neapmierinātie, ka viņi kaut kā reaģēs. Arī te tas parādījās, pat Represēto biedrībā bija neliela opozīcija tam, ka ekspozīcija būs arī par pretošanos. Tur nāk laukā viss, kas ir samilzis un kas velkas līdzi no padomju mantojuma.

Es esmu visu laiku meklējusi veidus, kā mantojuma interpretācijas jomā darboties, un te nu man ir šāda iespēja redzēt, kā mans produkts strādā, sekot tam līdzi, pilnveidot. Darīt to, ko es darītu jebkurā institūcijā, kur es būtu kuratore vai veidotu ekspozīciju, bet šeit mans izaicinājums ir neziņa par to, kā finansiāli veiksies, un reizē tas ir izaicinājums saprast, vai ir iespējams noturēties tikai ar to, ka tu esi uztaisījis labu produktu, kas sabiedrībai ir vajadzīgs. Vai apmeklētājs nāks, simbolisko samaksu maksājot. Tas, iespējams, izveidos vismaz daļu manas algas, un par to otru daļu atkal ir jautājums, vai Latvijā ir iespējams nodrošināt, ka to, kas ir vajadzīgs sabiedrībai, kāds ir ar mieru atbalstīt arī ar ziedojumu, vai ir iespējams no institūcijām piesaistīt. Pagaidām tieku galā ar savu darba apjomu, man tas sagādā prieku, man patīk to vērot. Es labprāt, ja būs laiks un iespēja, to visu fiksētu, veidojot blogu vai ko līdzīgu, aprakstot, kā tas viss strādā, jo nav precedentu, ka Latvijā pēta, kā šādi projekti darbojas.

Zelča Sīmansone: Kāpēc privātās iniciatīvas, īpaši, kultūras mantojuma jomā ir kvalitatīvākas un priecējošākas?

Kalniņa: Jo tu nedrīksti kļūdīties. Ir jāizdara maksimāli labi. Un atskaites punkts ir, ka es gribu, lai tas patiešām strādā un ir priekš cilvēkiem. Un, domājot par produktu, tu zini, kam tu to veido.

 

Titulbilde: Ineta Zelča Sīmansone, pārējie foto no projekta "Sirdsapziņas ugunskurs" arhīva

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director