– Mollinus? Būs vien tas pats van der Meulen, Vermeulen, vai van der Molen – “no dzirnavām”, tulkojot burtiski no nīderlandiešu; franciski attiecīgi Meunier, vāciski – Müller. Esot ļoti populārs uzvārds reģionā, kur saplūst nīderlandiešu, franču un vācu valodu ietekmes, mirklī zina teikt flāmu kolēģis bibliotekārs, kad stāstu par savu neseno Plantēna-Moretiusa muzeja apmeklējumu Antverpenē.
Vēlāk, uzšķirot Antverpenes Bibliofilu biedrības biļetena De Gulden Passer 1992. gadā publicēto Paula Vilkemana Blova (Paul Valkema Blouw) rakstu De Antwerpse jaren van Niclaes Mollijns, 1579–86 (Niklasa Mollijnsa Antverpenes gadi, 1579–86), pārliecināmies, ka savā pirmajā darbības posmā Antverpenē tipogrāfa Mollīna vārds tiešām vēl nav latīniskots uz Mollinus, Mollynus, Mollin vai Mollyn, kā tas tiek rakstīts jau Rīgas periodā.
Kopš brīža, kad vēl padomju varas laikā par Rīgas pirmo tipogrāfu Mollīnu un viņa laiku drosmīgi un fascinējoši rakstīja Ojārs Zanders[1], ir pagājušas gandrīz trīs desmitgades. Ja tolaik mēģinājums izsekot Mollīna gaitām pirms ierašanās Rīgā bija tuvu vai neiespējams, tad šobrīd par Mollīna Antverpenes gadiem jau zināms vairāk.
Tomēr paliek arī pietiekami daudz faktogrāfisku neskaidrību par Mollīna ierašanās Rīgā motivāciju un apstākļiem: kādas aprindas pārstāvēja tie, kas Mollīnu ataicināja, kādi apstākļi izraisīja nepieciešamību pēc iespiestas informācijas Rīgā un kā intereses realizēja jaunais, revolucionārais medijs? –, turpmākās pētniecības jautājumu loku jau precīzi iezīmē Aija Taimiņa.
Kā zināms, Rīga tobrīd atrodas zem fanātiskā katoļa Sigismunda III varas, tālab tiem, kas no 1585. gadā kritušās un spāņu katoliskajai reakcijai pakļautās Antverpenes būtu vēlējušies pārvilināt kalvinismam tuvu stāvošo Mollīnu, uzdevums varēja nebūt no vienkāršajiem. Viņu veiksme izrādās tā, ka tik liels kalvinists Mollīns nemaz nav bijis, lai aroda praksi pārceltu uz Utrehtu vai Amsterdamu kā vairums Antverpeni atstājušo protestantu – amata brāļu.
Iespēja turpināt profesionālo darbību ar privilēģijām garantētā vietā provincē tomēr izrādās vilinošākā starp divām citām opcijām: a) konvertēšanos katolicismā līdzīgi agrākajam skolotājam – reālpolitiķim Plantēnam un kalpošanu Spānijas kronim, vai b) riskēšanu ar visu, pārceļot darbību uz brīvajām Nīderlandes provincēm sīvas konkurences apstākļos ar vienu vienīgu privilēģiju – baudīt reliģisko brīvību.
Par galveno ieguvēju no Mollīna izvēles tālab nekļuva nedz spāņu katoliskā reakcija, nedz septiņas brīvās Nīderlandes provinces, kur grūtību skartais tipogrāfs varbūt pat arī būtu nostiprinājies, bet diezgan paredzami pārsātinātajā tirgū arī izšķīdis un vēsture par viņu klusētu.
Ja par ko tiešām ir žēl, tad vienīgi par to, ka no emigrējošajiem Flandrijas protestantiem Rīga dabū vienu pašu Mollīnu, kamēr uz brīvajām Nīderlandes provincēm emigrējušajiem, tostarp, flāmu amatniekiem ne bez pamata tiek piedēvēta būtiska loma tajā, kas ap 17. gadsimta miju vēl tikai top, – Nīderlandes Zelta laikmetā. Pateicoties kvalificēta darbaspēka un vadošo prātu virzībai uz toleranto jauno republiku, jau pēc pāris desmitgadēm Amsterdama no nenozīmīgas ostas pilsētas būs kļuvusi par globālu zinātnes un ekonomikas centru.
Bet kas zaudējums vienam – ieguvums citam. Gājis secen Zelta laikmetam un nokļuvis jau ietekmi zaudēt sākušās Hanzas savienības vienā no attālākajām pilsētām, pat viens vien jaunās informācijas tehnoloģijas amata pratējs ar pietiekami liberālu attieksmi, lai strādātu cenzūras apstākļos, kļūst par nepieciešamo atbalsta punktu iespiestas informācijas ēras sākumam Rīgā. Neatbildēts vienīgi paliek jautājums, vai Eiropu pārņēmušais ticības kara trakums būtu tā nodarbinājis Mollīnu, lai viņš sevi uzskatītu par piesardzīgu reformācijas atbalstītāju katoļu ielenkumā un viņa lielākais gandarījums būtu bijusi jezuītu padzīšana no pilsētas savus trīsdesmit gadus vēlāk? Drīzāk jādomā, ka Apgaismības iespaidus uzņēmušais Mollīns labāk sevi redzēja iederamies Rīgas humānistu aprindās, kuru darbus izdeva un kuri pēc definīcijas tomēr mēģināja skatīties pāri politizētajiem ticības konfliktiem tā laika Eiropā.
*
Kamēr mēs varam tikai minēt, kā izskatījies pats Mollīns un viņa tipogrāfija ar tirgotavu Krāmu ielā Rīgā, Plantēna tipogrāfija Antverpenē, kas aizņem veselu vecpilsētas kvartālu, arī pēc 440 gadiem rada iespaidu, it kā strādnieki būtu izgājuši uzpīpēt. Reprezentācijas telpās pie sienām Plantēnu-Moretiusu dzimtas pārstāvju portreti (virkne Rubensa darināti), plaša bibliotēka ar globusiem, daudz lielisku tipogrāfijas produkcijas piemēru vitrīnās un brīvi pieejami faksimilizdevumi šķirstīšanai. Viscaur oriģinālā substance arī privāto telpu mēbelējumā un iekopts dārzs pagalmā pēc laikmeta parauga. Par visu šo varam tikai pasapņot, mēģinot vietām restaurēt, vietām jaunradīt periodu telpas tā, kā to, piemēram, dara Rundālē.
Saskaršanās ar šo vēsturisko ēku kompleksu tieši šajā salīdzinošajā aspektā rada spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu. Varbūt īpaši tad, ja pats esi bijis profesionāli saistīts ar to salīdzinoši īso ielas posmu Rīgas vecpilsētā, kas no rātsnama ved tā kā nedaudz lejup uz Domu un kur savulaik atradusies Mollīna tipogrāfija. Tuvākais, kas Rīgas pilsētvidē nepastarpināti liecina par Mollīna laiku gan laikam meklējams ne tik daudz ietves līmenī, cik zem tās – pilsētas vīna pagrabos, kur šobrīd saimnieko restorāns Rozengrāls. Virs vīna pagrabiem, kas aizņem pusi ielas, ēku konfigurācija laika gaitā ir mainījusies, atstājot tomēr zīmīgas atsauces uz ielas agrāko saimniecisko raksturu vīnogu ķekaru motīva formā virs agrākajiem pagalma vārtiem un skaistajā ēkas portālā Krāmu ielā 3, gan jau no 1737. gada.
Diemžēl tik spožs un netraucēts Rīgā iespiesto grāmatu vēstures sākums nav bijis, lai vēl bez nedaudzajiem Mollīna tipogrāfijas izdevumiem mūs būtu sasniegusi kāda tā laika materiālās kultūras liecība, kādas priecē Antverpenē. Šeit tā vien šķiet, ka Plantēna-Moretiusa firmu simbolizējošā roka, kas tur cirkuli, tevi pavada vienādā mērā eksterjerā, ļaujot namu atpazīt jau no attāluma, un interjerā līdz pat logu kliņķa dizainam.
Tomēr mūsdienās Krāmu ielā 3 strādājošajiem izdevējiem patīk domāt, ka tepat vien Mollīna tipogrāfija ir bijusi, kā tradīcijas turpinātāji tā vai citādi viņi ir. Nezinu, cik daudz pats paveicu Barikāžu muzeja labā laikā, kad šeit strādāju, taču iekrita tā, ka tieši Krāmu ielā, turpat stāvu augstāk apgādā Mantojums, izdevu pāris grāmatas sērijā Muzeoloģijas bibliotēka. Tādas, lūk, sakritības.
Noslēdzot šo apziņas plūsmu, gribētu atzīmēt, kas mani visvairāk iepriecināja atjaunotajā Plantēna-Moretiusa vēsturiskajā mājā – muzejā. Varbūt pārsteidzoši, bet tā ir tieši tradīcijas sasaiste ar mūsdienām, ko šajā domnīcā tik augstu vērtējam un bez aplinkiem saucam par muzeja un radošo ekonomiku potenciāla realizāciju vietas reģenerācijā.
“Drukā šeit kā Plantēna laikā”, uzrunā manuālās tipogrāfijas Kastaar reklāmas plakāts. Šim nelielajam un gluži vēl jauneklīgajam Antverpenes mikrouzņēmumam, kurš specializējās roku darbā balstītā tipogrāfijas produktu radīšanā, ir atvēlēts jaunais muzeja veikals.
Vēl bez dažādiem sērijveida un oriģināliem roku darba poligrāfijas izstrādājumiem apmeklētājs var, piemēram, izvēlēties ziedu, dārzeņu vai garšaugu sēklas nelielā iepakojumā no vēsturiskā Plantēna pagalma dārza ar grafisko dizainu, kas aizgūts no kāda šī tipogrāfa izdota botānikas atlasa.
Pašiem par sevi viņiem patīk teikt: Embracing the past, with eyes on the future. Jā, tāds varētu būt šī muzeja apmeklējuma kopsavilkums.
Images @kastaarpress
[1] O. Zanders (1988). Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks. Pirmās Rīgā iespiestās grāmatas 1588–1625, Izdevniecība “Zinātne”: Rīga.