Jau trešo gadu, pateicoties Eiropas Reģionālā attīstības fonda pēcdoktorantūras atbalstam, darbojos kā pētniece Latvijas Kultūras akadēmijā un pētu muzeju krājumu digitalizāciju projektā “Sociālās atmiņas digitalizācija: Digitalizācijas prakses nacionālajos muzejos un to ietekme uz muzeju nacionalizāciju un transnacionalizāciju”.
Projektā paveikts ļoti daudz. Esmu izlasījusi neskaitāmas publikācijas par un ap digitalizāciju, muzejiem un atmiņām un pati nolasījusi vairākus referātus konferencēs. Esmu apguvusi Python programmēšanas valodas pamatus (ar ko īpaši lepojos) un tādu jaunu lielo datu apstrādes rīku kā Open Refine. Esmu pat guvusi priekšstatu par mākslīgo intelektu un praktiski lietojusi mašīnmācības algoritmu vizuālu objektu atpazīšanai. Šajā procesā, protams, gūtas daudz un dažādas atziņas gan par digitalizāciju kopumā, gan par digitālo datu izmantošanu humanitārajās un sociālajās zinātnēs, gan par atšķirībām cilvēku un “mašīnu” skatījumā. Ar tām labprāt ar jums dalīšos šī gada garumā.
Visvairāk laika esmu veltījusi, iedziļinoties Latvijas muzeju digitalizētajos un publiskotajos datos, mēģinot saprast, ko pēdējo 30 gadu laikā esam digitalizējuši. Par kuriem vēstures periodiem varam uzzināt daudz un par kuriem mazāk? Kāda ir šo digitalizēto resursu pievienotā vērtība? Kādas jaunas atziņas varam gūt? Un vai varam dažādos muzejos vai pat dažādās valstīs uzkrātās pagātnes liecības digitāli sapludināt un atklāt kaut ko jaunu?
Latvijā digitālā informācija par priekšmetiem, kas glabājas Latvijas muzejos, ir pieejama vienuviet Nacionālajā muzeju krājumu kopkatalogā (NMKK, nmkk.lv). Igaunijā ir līdzīga datubāze – MUIS (muis.ee), bet Somijā informācija par muzejos glabātajām vērtībām atrodama datubāzē FINNA (finna.fi). Protams, arī citām valstīm ir līdzīgi datu krājumi, bet dziļāk esmu pētījusi šos trīs. Visās trīs datubāzēs ikviens interesents var atrast informāciju par muzejos glabātajiem priekšmetiem, tā sauktos metadatus, un apskatīt arī priekšmeta attēlu.
Pat ja šobrīd informācija ir ievadīta tikai par daļu muzejos glabāto priekšmetu, pieejamās informācijas apjoms ir ļoti liels. NMKK pašlaik ievadīti metadati par vairāk nekā 1,5 miljoniem priekšmetu, un vairāk nekā 300 000 priekšmetu ir pieejams attēls. MUIS datu bāzē datu apjoms ir vēl lielāks – metadati 3,7 miljoniem priekšmetu un 1,7 miljoni attēlu. FINNA datu bāzē atrodami metadati par 1,5 miljoniem muzeju priekšmetu, un 1,4 miljoniem no tiem ir pieejami attēli.
Pa šiem digitālajiem krājumiem var klejot, izmantojot datu bāzes administratoru izveidotās saskarnes, bet tas ļauj informāciju skatīt tikai noteiktā un ierobežotā veidā.
Lai pilnībā izmantotu digitalizācijas sniegtās iespējas, ir jātiek klāt datu bāžu izejas datiem. Par to, kā var piekļūt šādiem izejas datiem un ko ar tiem var vai nevar iesākt, uzrakstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem. Šobrīd tikai sniegšu nelielu vizuālu ieskatu datu apstrādes rezultātos, kas parāda, kas glabājas Latvijas muzejos. Jāatceras, ka tie ir priekšmeti, kuri šobrīd ir digitalizēti, t. i., par kuriem ir ievadīti metadati. Šobrīd neaizraušos ar garu interpretāciju, bet viens ir skaidrs – lielāko daļu Latvijas muzeju digitalizētā krājuma aizņem papīri, lielākā daļa no tām – fotogrāfijas.
Te priekšmetu īpatsvars pēc tipa:
Un te pēc priekšmeta materiāla:
Titulbilde: Creative Museum veiktais Himzela kolekcijas digitalizācijas projekts mobilajai aplikācijai "Himsel Museum" sadarbībā ar spāņu uzņēmumu Second Canvas, foto CM.