Vasaras skola “Pakalpojuma dizains muzejos” 20. augustā noslēdzas ar dalībnieku radīto risinājumu prezentācijām un publiskajām lekcijām. Viens no skolas mentoriem un lektoriem ir Krišjānis Určs, kurš stāstīs par jaunāko tehnoloģiju risinājumiem muzejos.
Krišjānis ir lietotāja pieredzes dizainers un paplašinātās realitātes pasniedzējs. Saruna ar Krišjāni ir par paplašināto un virtuālo realitāti un to, ka jaunākās tehnoloģijas ir vien palīgrīks pieredzes veidošanā. Sarunu noslēdzam ar mazajiem muzeju apmeklētājiem un to, kā viņu pieredzi var veidot ar spēles elementiem.
Līga Lindenbauma: Iepriekšējās intervijās Ilze Kundziņa un Līga Lētiņa stāstīja par pakalpojuma dizainu un savu pieredzi šajā jomā. Līga papildus iezīmēja UX (user experience jeb lietotāja pieredze) specifiku. Tev galvenā darba joma ir digitālie risinājumi. Esi saistīts ne tikai ar UX, bet arī ar paplašināto un virtuālo realitāti. Vari iezīmēt, ko tieši dari? Kādi ir risinājumi, ko veido?
Krišjānis Určs: Ja runājam par digitāliem produktiem, sākumā joprojām tiek skicētas idejas. Pēc tam tās tiek digitalizētas un veidoti prototipi, kas izskatās un daļēji funkcionē kā reālā lieta. Prototipus izmantojam testēšanai un ātrai idejas validācijai. Tas ļauj saprast, kur un kas nestrādā. Jebkura izstrāde ir liels resursu un laika patēriņš, piemēram, ir jāpērk biļetes uz koncertu. Pirms risinājuma izstrādes iespējams uztaisīt prototipu, kas izskatās kā reāla interneta vietne, kurā var klikšķināt. Tad to lietotājiem tiek dota iespēja testēt un var redzēt, ka, piemēram, nepieciešamo informāciju nevar atrast vai ir grūtības izvēlēties vajadzīgo datumu. Tad var veikt uzlabojumus, izcelt pirkšanas pogu vai uzlabot lietotāja ceļu attiecīgajā procesā. Seko prototipa uzlabošana, tad to vēlreiz testē un varbūt arī konstatē, ka, jā, tiešām ir radīti uzlabojumi. Šī ir pirmā – kvalitatīvā – validācija. Kad risinājums tiek izstrādāts, to jau var vērtēt pēc kvantitatīvajiem datiem. Ir t.s. AB testi, kuros, piemēram, vietnei ir divas versijas. Viena testētāju grupa redzēs versiju, kur poga ir kreisajā pusē, otra puse redzēs, ka poga ir labajā pusē. Testu vada kādu mēnesi un tad redz, ka pirmajā versijā no 100 cilvēkiem 50 visu izdara veiksmīgi, bet otrajā versijā no 100 cilvēkiem to veiksmīgi izdara 80. Šādā veidā ir iespējams saprast, kura no versijām ir veiksmīgākā.
Runājot par papildināto realitāti, esmu strādājis ar mazākiem projektiem, un tās vairāk bijušas idejas, kā ar tehnoloģiju ir iespējams uzlabot kādu pieredzi. Ja tas būtu muzejs, tad, apskatot gleznu, ar telefona palīdzību tajā varētu lasīt papildu informāciju vai skatīties video par gleznas tapšanu vai jebko citu. Šādā veidā papildu informācija neaizņemtu vietu reālajā vidē, bet atspoguļotos lietotāja telefonā.
Līga Lindenbauma: Jau sāki stāstīt par tehnoloģijām un muzejiem. Kādi būtu jaunāko digitālo tehnoloģiju plusi to lietošanā tieši muzejos? Ko tās varētu padarīt vienkāršāku?
Krišjānis Určs: Plusi pamatā ir divi. Viens ir inovācija kā tāda. Muzejs, kas eksponē mākslas darbus vai citus objektus un dara to, izmantojot kādu no jaunajām tehnoloģijām – vai tā būtu papildinātā vai virtuālā realitāte, vai arī sarežģītas projekcijas –, varētu piesaistīt papildu auditoriju. Ja cilvēkam jau ir interese par konkrēta mākslinieka darbiem, viņš atnāks tos apskatīt tāpat. Daļai auditorijas tas primāri nav saistoši, tomēr viņus interesē jaunākās tehnoloģijas un iespējas tradicionālas lietas ieraudzīt citādi. Attiecīgi jaunākās tehnoloģijas piesaistītu vairāk apmeklētāju, jo tas ir kas jauns, inovatīvs, kas tāds, kas nav redzēts.
Otrs – lielākais pluss – saistīts ar informācijas nodošanu. Tehnoloģijas var ļaut cilvēkam apskatīt eksponātus jaunā veidā un sniegt iespēju papildus uzzināt par tiem vairāk. Ekspozīcijā ar mākslas darbiem pārsvarā atrodama informācija, ko var lasīt vai klausīties audio versijā. Ja izmanto papildināto realitāti un iesaista telefona kameru, reālā pasaule tiek papildināta ar digitālu informāciju, un šādā veidā var paskatīties uz eksponātu no sev tīkama leņķa. Piemēram, Rīgas Motormuzejā tika izmantots papildinātās realitātes princips – ir izstādītas vecas automašīnas motors, ar telefona vai planšetes starpniecību var redzēt, kā tas darbojas dzīvē. Alternatīva varētu būt vienkāršs video – noliec blakus ekrānu un skaties, kā tas darbojas. Tomēr atšķirība ir tā, ka ar papildināto realitāti kustība norit konkrētajā brīdī, ir iespēja objektam staigāt apkārt un apskatīt to no sev tīkama leņķa, un tas ir interesanti. Tas dod mijiedarbības aspektu, iespēju mainīt vai pielāgot informācijas apguvi tieši tā, kā vēlies to uzņemt.
Virtuālā realitāte iemet jaunā pasaulē. Ja ir ekspozīcija par 18. gadsimtu un daļa no ekspozīcijas tiek piemērota virtuālajai pasaulei, tas dod iespēju iejusties vidē un tiešām redzēt, kā viss notika. Atšķirībā no vienkārša video, ko skaties no viena leņķa, virtuālajā realitātē vari grozīt galvu un skatīties, kas notiek arī aiz muguras, un tiešām iejusties tā laika cilvēka lomā.
Interesantas varētu būt arī sarežģītas projekcijas, kas izgaismo visu telpu un iedod atmosfēru, sajūtu. Ja iet vēl tālāk, ir tehnoloģijas, kas var nolasīt ķermeni, rokas un tādā veidā ļaut mijiedarboties ar informāciju, turklāt nevis pieskaroties kādai ierīcei, bet kustinot savu ķermeni. Tās var būt konkrētas kustības, piemēram, pamājot kaut kas mainās vai kāds cita laika personāžs pamāj pretim, kas būtu tieša mijiedarbība. Tehnoloģijas un iespēja mijiedarboties padara visu interesantāku un sniedz lielāku pienesumu nekā tikai informācijas lasīšana vai klausīšanās.
Līga Lindenbauma: Iedomājos Covid-19 situāciju – pēc sociālās distancēšanās muzeji atvērās bez skārienjūtīgajiem ekrāniem, jo ar tiem ir fiziskais kontakts un potenciāls inficēšanās apdraudējums. Tehnoloģijas, ar kurām var mijiedarboties bez tieša kontakta, varētu būt pandēmijas risinājums.
Krišjānis Určs: Šis varētu būt pandēmijas risinājums. Nevajadzētu bīties no tā, ka visas jaunās tehnoloģijas ir dārgas un laikietilpīgas. Tās var izmantot, un vienmēr svarīgākais ir tas, ko un kā gribas parādīt. Iepriekš minētās kameras, kas var nolasīt ķermeņa kustības, piemēram, smalkas pirkstu kustības, ir sarežģītas. Ir arī mazāk sarežģītas tehnoloģijas, piemēram, sensori, kas uztver vienkāršas darbības, – tās, piemēram, ieslēdz gaismas vai uztver rokas kustības un nomaina redzamos slaidus, vai aktivizē nākamo darbību ekspozīcijā.
Šādā aspektā jaunās tehnoloģijas ne vienmēr nozīmē to, ka tām ir jābūt jaunākajām. Daudzi risinājumi tiek lietoti jau tagad. Mijiedarbība ar tehnoloģiju ir atkarīga no objekta, ko gribas panāk un sasniegt. Sarežģītības pakāpe arī ir mainīga.
Līga Lindenbauma: Pirmais, iedomājoties par sensoriem, ir zināmās un plaši ikdienā izmantotās lampas, kas iedegas kustības rezultātā, – ienākot pagalmā, iedegas gaisma. Pēc līdzīga principa tos tiešām varētu izmantot arī muzeju darbā, pārslēdzot vienu slaidu uz nākamo.
Krišjānis Určs: Ar gaismas sensoru un izgaismošanu var palīdzēt vadīt cilvēkus un to, kam ir jāpievērš uzmanība. Ienākot telpā, izgaismojas viens objekts, pēc tam izgaismojas nākamais objekts u.tml. Atkal atgriežos pie vajadzības. Teorētiski tagad tas tiek izdarīts ar bultiņām vai ņemot vērā secību, kas pēc kā ir novietots. Var domāt dažādus risinājums un to, kura pienesums apmeklētājam ir lielāks. Vienkārši izmantot jaunākās tehnoloģijas jaunāko tehnoloģiju dēļ nav nepieciešams. Būtiski saprast, vai šo tehnoloģiju ieviešana būs noderīga. Runājot par Covid-19, saskatu tam īpašu potenciālu, jo ar tehnoloģiju, ar kuru var mijiedarboties bez pieskaršanās objektiem, tiešām varētu mazināt iespēju pārnest dažādas infekcijas.
Līga Lindenbauma: Runājot par tehnoloģijām un digitāliem risinājumiem, muzejnieku milzīgā barjera ir to ātrā nomaiņa. Interneta vietne pēc pieciem gadiem ir novecojusi, un tās funkcijas vairs nav atbilstošas jaunajām vajadzībām. Ar lietotnēm ir līdzīgi. Kā tikt ar to galā vai kā tikt līdzi tehnoloģiskajām izmaiņām? Un vai tas vispār ir iespējams?
Krišjānis Určs: Iedomāties, ka var uztaisīt vienu risinājumu, kas strādās mūžīgi, nevar. Ir jāiet līdzi laikam, jo izmaiņas notiek nepārtraukti. Jāsaprot, kādam laika nogrieznim risinājums varētu būt paredzēts, un attiecīgi ir jādomā par to, kā tas varētu darboties pēc pieciem vai desmit gadiem un vai tas joprojām būs aktuāli. Iepriekš aprakstītās tehnoloģijas var strādāt daudzus gadus. Tomēr izmaiņas ir nepieciešamas visam. Arī lampiņa var izdegt, to gan, protams, katrs var ieskrūvēt… Apkopes, labošanas un atjaunošanas, protams, ir raizes.
Līga Lindenbauma: Bērnu vai jauniešu auditorijai tehnoloģijas varētu būt svarīgs aspekts.
Krišjānis Určs: Runājot par bērniem – kā tehnoloģijas var uzlabot viņu pieredzi. Ja domājam par kādu muzeju, kuram ekspozīcija, kas tiek piedāvāta, ir tāda, kāda tā ir, proti, statiska, – grozi kā gribi, bērniem tā nebūs interesanta.
Viņiem mākslas darbi kā tādi reti kad interesē. Viņi izskrien cauri ekspozīcijai, garlaikojas un arī vecākiem neļauj pilnvērtīgi izbaudīt, izlasīt un apskatīt pieejamo. To var mainīt. Planšetēs, telefonos bērniem var iedot interesantu uzdevumu vai stāstu, ko viņi izspēlē kā spēli, piemēram, kaut ko atrod, uzmin. To var izveidot tā, ka viņiem ir jāaiziet līdz konkrētiem mākslas darbiem un tad, piemēram, jāsaskaita sarkanas rozes gleznā, tad jāatrod mākslas darbs, kurā ir putns, un jānoskaidro šī putna suga u. tml. Šādā veidā bērniem tiktu dota iespēja uzzināt informāciju, kas tiek pasniegta caur spēles elementiem. Līdz ar to pat ekspozīciju, kas bērniem nav interesanta, varētu padarīt saistošu caur spēles elementu. Risinājumu var būt daudz, un tie var būt dažādi. Var nolikt muzeja stūrī puzli, kas ne tik daudz attiecas uz muzeja ekspozīciju, bet vairāk pilda vecāku netraucēšanas funkciju. Tai pašā laikā varētu dot iespēju bērniem staigāt pa muzeju, skatīties, uzzināt informāciju, motivēt viņus caur spēli. Viņi par to pat neaizdomātos, bet pilnvērtīgi izbaudītu un iegūtu informāciju. Spēles elements ir ļoti būtisks, jo muzeji to var izmantot mazo apmeklētāju pieredzes uzlabošanā.
Attēls: Ilze Riekstiņa, no Vasaras skolas Pakalpojuma dizains muzejos arhīva