Kas notiek ar Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogu (NMKK)? Tik nepārprotami tiešs jautājums izskan gandrīz vienmēr, kad neformālās sarunās tiek apspriestas muzeju nozares aktualitātes. Pēdējā laikā NMKK kvalitāte ne reizi vien tikusi minēta arī muzeju un radošo industriju sadarbību veicināšanas sakarā, kur muzeju krājumu digitalizēšana un augstas izšķirtspējas attēlu pieejamība tiek piesaukta kā viens no priekšnoteikumiem produktu un servisu ar augstu pievienoto vērtību radīšanai.
Vai virzāmies uz to, ka NMKK kļūs lietotājam arvien draudzīgāks un sniegs iedvesmu radošumam? Publiskajā telpā saruna par NMKK nav tikusi aktualizēta jau ilgāku laiku. Ar to domāju informāciju visai nozarei, ne tikai tiem speciālistiem, kas nodarbojas ar kopkataloga papildināšanu, un muzeju menedžeriem elektroniskās saziņas formātā.
Tieši publiski pieejamas informācijas trūkuma dēļ domnīca ik pārskata periodu ir aicinājusi uz sarunu NMKK koordinatori Unu Balodi, ar kuru pēdējo reizi gan tikāmies divarpus gadus atpakaļ. Jāatzīst, ka kopš tā laika nekas daudz par kopkatalogu nav dzirdēts. Aizvadītos divus gadus ir pietrūcis arī Unas progresa ziņojuma ikgadējā Latvijas muzeju direktoru sanāksmē. Vai tas būtu jātulko kā signāls tam, ka sistēma strādā un esam iegājuši paredzamā rutīnas fāzē?
Tad nu lai uzzinātu, kā veicas ar NMKK administrēšanu un kāds ir tā progress, vasaras sezonai noslēdzoties, tikāmies ar Unu Balodi uz sarunu. Tajā piedalījās arī Kultūras informāciju sistēmu centra (KISC) direktora vietniece Sandra Ozoliņa un projektu vadītājs Jānis Ziediņš.
Ineta Zelča Sīmansone: Mans pirmais jautājums ir par Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga progresu. Pēdējo reizi tikāmies, kad bija atrisināts jautājums par autortiesībām un tika solīts, ka daļu attēlu muzeji varēs ievietot kopkatalogā un par to tiks maksāts no projektam piešķirtā finansējuma. Kas pa šo laiku pavirzījies uz priekšu, kādā stadijā muzeju kopkatalogs pašlaik ir?
Una Balode: Jā, kopš tā laika lielais vairums attēlu, kas bija izņemti autortiesību [ierobežojumu] dēļ, kopkatalogā ir atgriezušies.
Mēs esam vienojušies ar [autortiesību aģentūru] AKKA/LA par iespēju apmaksāt nelielu, saprātīgu summu par ievietotajiem attēliem, kas nozīmē, ka, ja vienreiz par attēlu ir samaksāts, tad attēls kopkatalogā paliek, cik ilgi vien nepieciešams.
Pirmais, ko mēs apmaksājām, bija visi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) ar autortiesībām aizsargātie un kopkatalogā ievadāmie darbi. LNMM var likt kopkatalogā pilnīgi visu. Turklāt, ne viss mākslas muzeja krājums aizsargāts ar autortiesībām, piemēram, 19. gadsimta darbi jau ir izgājuši no ar autortiesībām aizsargāto darbu loka. LNMM mums iedeva pilnu sarakstu ar autoru uzvārdiem, kurus glabā, un par tiem ir samaksāts. Tas, ka viss vēl neparādās kopkatalogā, ir saistīts ar digitalizācijas ātrumu. Jāatzīmē, ka LNMM Galvenajā ēkā strādā ar muzeju informācijas sistēmu „Meandrs” un uz Nacionālo kopkatalogu eksportē datus.
IZS: Kāpēc tieši LNMM tika izvēlēts autortiesību apmaksai?
UB: Kā viens no lielākajiem muzejiem, kas apjoma ziņā glabā visvairāk ar autortiesībām aizsargātu darbu.
IZS: Kas to izlēma? Vai bija konkurss?
UB: To izlēmām mēs sadarbībā ar Kultūras ministrijas (KM) Muzeju nodaļu.
IZS: Un citi muzeji neiebilda pret šādu kārtību?
UB: Pārējiem arī ir kvotas. Tas ir process, muzeji var sniegt savus ierosinājumus, un mēs to apmaksājam.
Sandra Ozoliņa: Kvotas arī šobrīd vēl nav apgūtas. Nauda autortiesību apmaksāšanai vēl joprojām ir. Muzeji var turpināt likt attēlus, mēs apmaksāsim.
IZS: Kā muzeji zina, ka nauda no KM šim procesam jums joprojām ir? Jūs viņiem ziņojat?
UB: Tas tika pateikts. Vai katrs tagad to visu atceras, tas ir cits jautājums. Mums bija konference, kad mēs runājām par autortiesībām, kurā tas tika ziņots.
IZS: Tad tikai piemēra pēc: muzejs X tagad šo izlasa un zina, ka viņiem ir vairāki kopkatalogā ievietojami priekšmeti, uz kuriem attiecas autortiesības, viņi sazinās ar jums, un jūs autortiesības apmaksājat?
UB: Jā. Un svarīgi, ka muzejs pats skatās un zina, kas no muzeja krājuma ir ar autortiesībām aizsargāts un kas nē.
SO: Tātad par šo muzeju nozarei nav pilnīgas informācijas, vai ne? Tas no mūsu puses ir neizdarīts darbs. Domāju, ka vēlreiz visi muzeji par to ir jāinformē.
IZS: Manuprāt, labi iestrādāta sistēma bija, ka Una piedalījās Latvijas muzeju direktoru ikgadējā sanāksmē un informēja par kopkataloga aktualitātēm; šķiet, jau divus gadus tā iztrūkst.
UB: Piedalījos, ja mani aicināja.
IZS: Atgriežoties pie progresa, cik tālu Nacionālā kopkataloga projekts ir?
UB: Tehniski sistēma ir palaista. Sistēma strādā. Atbilstoši tām prasībām, kādas tika noteiktas ERAF projekta ietvaros.
Jānis Ziediņš: Sistēma ir palaista. Funkcionāli nodota, viss ir izstrādāts. Par 99 procentiem sistēma ir pieejama lietotājiem ikdienas darbā. Tas, ka ik pa laikam gadās kādas problēmas, ir pilnīgi normāli.
UB: Mēs, starp citu, nesen ziņojām, ka Muzeju kopkatalogā ir miljonais ieraksts.
IZS: No jūsu puses šis projekts ir pabeigts un gatavs lietošanai?!
UB: ERAF projekts ir noslēgts. Sistēma ir nodota ekspluatācijā. Sistēma un funkcionalitāte tiek uzturēta.
JZ: Pēc projekta pabeigšanas 2015. gadā, arī 2016. gadā sistēmas uzturēšanai no valsts budžeta naudas nebija. Mēs ar minimāliem līdzekļiem uzturējām sistēmas darbošanos, bet nevarējām veikt lielus uzlabojumus. 2017. gads ir pirmais gads, kad ir piešķirta nauda sistēmas uzturēšanai.
Visus šos gadus mēs kļūmes monitorējām. Tagad mums ir iespējas veikt izmaiņu pieprasījumus sistēmā, veikt uzlabojumus tieši funkcionalitātē. Jau no gada sākuma mēs veicam vairākus sīkus, sistēmu traucējošu lietu uzlabojumus. Vēl problemātiski ir tas, ka atšķirībā no bibliotēkām, kur ieraksti ir standartizēti, muzeju nozarē katrs muzejs var izdarīt pilnīgi citādu aizpildāmo lauku komplektu, papildus septiņiem obligāti noteiktajiem.
UB: Sistēmas globālajā formā ir noteikti ap 70 lauki. Obligāti ir tikai septiņi. Bet muzeji arī papildus tiem 70 globālās formas laukiem var definēt savus papildu laukus. Tur rodas tas sarežģītums.
SO: Kad saskaņoja izmaiņas Muzeju likumā, mēs bijām lielajā sanāksmē Kultūras ministrijā, ko rīkoja Latvijas Muzeju padome, un informējām visus klātesošos par to, ka mums pirmo reizi sistēmas uzlabošanai ir finansējums.
IZS: Nacionālajam muzeju krājuma kopkatalogam ir divas mērķgrupas – muzeju speciālisti un muzeja produkta lietotāji, piemēram, radošo industriju pārstāvji utt. Cik saprotu, pašlaik ir nauda, lai beidzot dzirdētu muzeju ekspertu viedokli par funkcionalitātes uzlabojumiem. Ko mēs varam teikt par kopkataloga kvalitāti, ja domājam par lietotāju, kas nav muzeja speciālists, bet gan tas, kas ienāk kopkatalogā pēc iedvesmas kādam jaunam produktam?
JZ: Sistēma nekad nebūs pabeigta.
IZS: Kā jūs šo sistēmu uzlabosiet lietotāja ērtībām?
UB: Mēs zinām lietas, kas kopkatalogā maināmas, to arī darīsim. Mēs arī konsultējāmies ar muzeju ekspertiem, kuri bija klāt pie kopkataloga izstrādes, gan definējot prasības, gan pašlaik lietojot kopkatalogu. Papildus tam, mums ir arī savas pārdomas, piemēram, par attēlu kvalitāti.
IZS: Bet ja mēs runājam par gala produkta lietotāju, iespējams, ka jums vajag arī lietotāja viedokli?
JZ: Mums jau ir lietotāja viedoklis. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) ir uzsākusi lielu digitalizācijas projektu, un mēs esam projekta partneri. Šī projekta ietvaros notikusi arī tirgus izpēte. Tur ir diezgan precīzi definēts, kas lietotājam patīk, kas nepatīk, ko sagaida. Daudzas lietas mēs varam labot jau tagad.
IZS: Mani kā lietotāju joprojām uztrauc attēlu kvalitāte. Kāpēc, piemēram, Europeana spēj atrisināt licenžu jautājumu Eiropas līmenī un likt labas izšķirtspējas bildes savā kopkatalogā, kāpēc to var izdarīt Rijksmuseum savā lokālajā kopkatalogā, bet mēs joprojām to nespējam?
JZ: Tāpēc, ka sistēma no seniem laikiem pieļauj augšupielādēt maza izmēra attēlus. Mēs neesam uzlikuši minimālo kvalitātes līmeni.
IZS: Kāpēc?
UB: Tāda bija muzejnieku prasība – lai var likt arī neliela izmēra bildes!
JZ: Tā ir bijusi muzeju darbinieku izpratne par to, kas ir ar autortiesībām aizsargāts, kas nav. Es teiktu, ka 90 procenti no sistēmā atrodamajiem 400 000 attēliem noteikti nav ar autortiesībām aizsargāti. Pašlaik mēs vienkārši izanalizēsim ievietotos attēlus un, visticamāk, ka vienkārši automātiski celsim augšā attēlošanas kvalitāti. Ir pat tā, ka augšupielādēti ir labas kvalitātes attēli, bet muzejnieki ieķeksē, lai portālā rāda mazas kvalitātes attēlu.
Problēma, ka muzeju darbiniekiem ne vienmēr ir izpratne, ko nozīmē ar autortiesībām aizsargāti darbi. Tieši tāpēc šāda situācija rodas. Mēs noteikti nākotnē ņemsim nost arī ūdenszīmi. Tas vairāk ir tehniska līmeņa problēma, ne tik daudz nacionāla līmeņa problēma.
IZS: Man gan liekas, ka tā ir nozares līmeņa problēma, ja kopkatalogs nav ērti lietojams.
SO: Bet šo politiku savulaik veidoja paši muzejnieki. Viņi acīmredzami baidījās no savu kolekciju publiskošanas, jo pirmā reakcija bija – mēs vispār attēlus neliksim. Mums vajadzēja muzejus pārliecināt, ka viens pats apraksts lietotājam neko nedos. Kad tomēr piekrita attēla ievietošanai, tad tikai tik niecīga, lai neviens pat neiedomājas, ka attēlu var izmantot un ielikt kalendārā, reproducēt utt. Šobrīd es jums piekrītu, ka ir kritiski. Iet laiks, mainās cilvēku domāšana, mainās izpratne.
IZS: Vai šis nav viens no jautājumiem, kas jārisina nevis muzeju līmenī, kuri joprojām bieži vien domā, ka jebkura kvalitatīva attēla augšuplādēšana ir sinonīma krājuma ļaunprātīgai izmantošanai, bet gan tiešā pasūtītāja – ministrijas līmenī? Kopkatalogs joprojām neatbilst mūsdienu industrijas standartiem.
JZ: Tiek izstrādātas vienotas digtalizācijas un standartu vadlīnijas.
IZS: Vai un kā jūs sadarbojaties ar Europeana?
JZ: Pašlaik partneri – LNB, Latvijas Nacionālais arhīvs un KISC – esam vienojušies, ka visa publicēšana uz Europeana notiks caur DOM-rīku, kas ir digitālo objektu pārvaldības sistēma, ko administrēs LNB.
IZS: Kopkatalogs joprojām ne īsti labi funkcionē, arī muzeji joprojām uzskaita kritiskas lietas darbā ar kopkatalogu. Vai jau sākumā tā nebija kļūda, veidot šo lielo bāzi, nevis aicināt muzejus attīstīt savas mazas, bet efektīvi darbojošas sistēmas, piemēram, kā Rijksmuseum?
SO: Noteikti, nē. Sistēma, kas nav centralizēta, ir nepārvaldāma. Kas šādu sistēmu pārvaldīs, kas līdzekļus piešķirs?
JZ: Es nevaru noliegt, ka kopkatalogam reizēm ir problēmas. Bet tās rodas no lielā datu apjoma un no tā, ka lietotājam mainās izpratne. Muzejnieki šajā projektā ir bijuši iesaistīti vairāk nekā speciālisti jebkurā citā KISC projektā. Problēma ir tajā, ka sākotnējā informācija un zināšanas par to, kas katalogs ir, kā tas funkcionēs, stipri atšķīrās no tā, kādas prasības mūsdienās izvirzām digitālajiem produktiem.
UB: Mēs ne mudinām, ne aizliedzam muzejiem veidot savas sistēmas. Mēs veidojam NMKK sistēmu, kuru nosaka likumdošana, un katram muzejam ir pienākums šajā sistēmā ievadīt datus. Muzeji arī var datus kopkatalogā vadīt caur savu individuālo sistēmu, mums ir daži muzeji, kas tā dara. Arī es uzskatu, ka centralizēta sistēma ir risinājums, un Latvijā tāda ir izveidota.
SO: Jāatceras, ka Nacionālā kopkataloga prasības ir izstrādājuši nevis KISC speciālisti, bet gan Latvijas muzeju eksperti. Mēs esam ņēmuši vērā visas viņu vēlmes un prasības.
JZ: Tagad, kad ir mainījusies muzejnieku pieredze un izpratne par kopkatalogu, mēs varam uzlabot lietotāja pieredzi gan iekšējā vidē, gan publiskajā portālā.
IZS: Vai plānotas mārketinga aktivitātes attiecībā uz Nacionālo muzeju krājuma kopkatalogu?
UB: Šogad paiet 10 gadi, kopš savu darbu uzsāka NMKK, bet mēs vēl plānojam svētkus. Par to, kā tiks atzīmēts šis pasākums, ziņosim.