Pacelt muzeja darbu jaunā kvalitātē, no kā iegūst visa sabiedrība. Saruna ar KM Valsts sekretāres vietnieku kultūrpolitikas jautājumos Uldi Zariņu

2019. gada nogalē – 2020. gada pirmajā pusē domnīca Creative Museum sadarbībā ar Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīklu (NEMO) darba grupas “Muzeji un radošās industrijas” ietvaros veic interviju ciklu ar Eiropas muzeju organizāciju vadītājiem un pārvaldošo institūciju pārstāvjiem par muzejiem un radošajām industrijām plašāka kultūras un radošo ekonomiku jautājuma kontekstā. 

Iemesls šādam interviju ciklam ir Eiropas Savienības (ES) programmas “Radošā Eiropa” (2014-2020) tuvojošais noslēgums. Sarunas uzskatāmas par sava veida ievadu programmas darbības izvērtējumam nacionālā un ES mērogā, kam vēl jāseko. 

Katra intervija tiks publicēta NEMO mājaslapā. Interviju cikla noslēgumā paredzēts veikt kopsavilkumu, izdarīt secinājumus un sagatavot apkopojošu ziņojumu. Intervijas struktūrai ir izstrādātas vadlīnijas (tomēr ne formāls jautājumu saraksts) un līdzīgi jautājumi tiks uzdoti visiem darba grupas dalībnieku izvēlētajiem Eiropas muzeju pārvaldošo institūciju un organizāciju pārstāvjiem.

Uzsākot NEMO darba grupas interviju sēriju, 2019. gada decembrī tikāmies ar Kultūras ministrijas Valsts sekretāres vietnieku kultūrpolitikas jautājumos Uldi Zariņu.

Ievadam, sasaucoties ar 2019. gada Starptautiskās muzeju padomes (ICOM) alternatīvās muzeja definīcijas pieteikuma izraisīto globālo diskusiju par pārmaiņām pašā muzeja jēdzienā, Uldis Zariņš intervijā atkārtoti uzsver, ka lai varētu runāt par būtiskām pārmaiņām, būs nepieciešams laiks un izpratne par to, ko nozarē vajadzētu mainīt. Izvērtējot alteratīvajā muzeju definīcijā ietvertos progresīvos jēdzienus, Uldis Zariņš reālistiski novērtē, ka “muzeju nozare savos priekšstatos ir diezgan konservatīva – ne tikai Latvijā, bet arī citviet – manuprāt, tas prasīs paaudžu nomaiņu, līdz definīcija iedzīvosies praksē”. 

Vienlaicīgi Uldis Zariņš uzsver, ka muzeju virsuzdevums ir izglītojošās funkcijas veikšana un ka “mūsdienās muzeji pavisam vienkārši nav konkurētspējīgi, ja to piedāvātie produkti un pakalpojumi nav kvalitatīvi, sabiedrībai interesanti un augstvērtīgi”.

Intervijā izskan viedoklis, ka Latvijā esošā publisko muzeju juridiskā forma – valsts vai pašvaldības iestāde – nav piemērota veiksmīgai saimnieciskai darbībai, tālab ierosināti grozījumi Muzeju likumā. 

Atbildot uz sarunas galveno jautājumu, kā KM redz Latvijas muzejus – vai tie ir daļa no radošajām industrijām, vai tikai atbalsta mehānisms, Uldis Zariņš saka, ka muzeji pēc Latvijā lietotās definīcijas īsti neiederas radošo industriju jomā. Vienlaikus nebūtu pareizi muzejus uzskatīt tikai par atbalstu radošajām industrijām, jo arī muzeju radītajiem pakalpojumiem ir sava ekonomiskā vērtība. 

Iespējams, der piebilst, ka domnīca par muzeju pārvaldības liberalizāciju ar ierēdniecību un direktoriem ir runājusi vēl pirms 2014-2020 programmas pieteikuma ES un nacionālā līmenī. Paredzams, ka jau ar jaunu muzejnieku paaudzi, kuru sarunā tālredzīgi piesauc Uldis Zariņš, par šo turpināsim sarunāties arī pēc.

 

Muzeju definīcija

Ineta Zelča Sīmansone: Kā alternatīvā ICOM muzeju definīcija varētu ietekmēt muzeju darbību Latvijā?

Uldis Zariņš: Par muzeju definīciju, manuprāt, jādiskutē muzeju nozares profesionāļiem un nevalstiskajām organizācijām, vienojoties par to, kā tā ietekmēs viņu darbu. 

Atbildot uz jautājumu, vai definīcijas maiņa varētu ietekmēt muzeju ikdienas darbu, domāju, ka tas prasīs laiku un būs atkarīgs no muzeju vadītāju un speciālistu izpratnes par to, kā jaunā definīcija attiecas uz viņiem un ko viņiem vajadzētu mainīt savā darbā. 

Zinot, ka muzeju nozare savos priekšstatos ir diezgan konservatīva – ne tikai Latvijā, bet arī citviet – manuprāt, tas prasīs paaudžu nomaiņu, līdz definīcija iedzīvosies praksē. 

IZS: Kā jaunie koncepti, kas tikuši piedāvāti alternatīvajā definīcijas variantā, varētu ietekmēt muzeju politiku Latvijā? Piemēram, pieejamība visiemlabbūtībailgtspēja. Vai tas paplašinātu arī muzeju darbības lauku? 

UZ: Domāju, ka praksē pirmajā brīdī noteikti neietekmētu. Nedomāju, ka kāds muzeja vadītājs, plānojot muzeja darbu, velk līdzi ar pirkstu ICOM definīcijai. Muzeji skatās uz savu stratēģiju, uz pieejamajiem līdzekļiem un cilvēkresursiem. Īstermiņā šie faktori krietni vairāk ietekmē muzeja praktisko darbu. Ne definīcijas maiņa. 

Kultūrpolitika Latvijā muzeju jomā jau šobrīd ir visnotaļ iekļaujoša, nākamā kultūrpolitikas dokumenta vadmotīvi būs pieejamība un ilgtspēja. Kultūrpolitika neuzliek rāmi, kas muzejiem jādara, nenosaka, ka jāveic tikai klasiskās funkcijas, atļaujot dažādas interpretācijas. Atkārtoju, lai varētu runāt par būtiskām pārmaiņām, būs nepieciešams laiks, līdz izaugs jauna muzejnieku paaudze. Taču ir svarīgi sākt diskusijas par jauno definīciju un ko tā muzeju darbam nozīmē, lai šīs pārmaiņas aizsāktu. 

Muzeja funkcijas

IZS: Vai bez muzeja pamatfunkcijām – kolekcionēšana, saglabāšana, pētniecība, komunicēšana un izglītošana – no muzeju pārvaldības viedokļa ir vēl kāda funkcija, kuru jāmin, domājot par muzeju darbības efektivitāti? Kādas prasmes, kompetences un resursus tas prasītu? 

UZ: Uzskatu, ka nosauktās funkcijas nosedz muzeju darbības virzienus. Būtiski saprast, kā tiek salikti akcenti un kādas ir horizontālās prioritātes. Mans personiskais uzskats, ka muzeju virsuzdevums ir izglītojošās funkcijas veikšana, un viss pārējais tam pakārtojas, piemēram, kā muzejs pēta savu krājumu, ko kolekcionē.

Runājot par jaunām prasmēm, kompetencēm un resursiem, tādas, manuprāt, visvairāk nepieciešamas horizontālo prioritāšu kontekstā, piemēram, digitalizācijai.

 

Pārvaldība un menedžments – radošums un uzņēmējdarbība

IZS: Vai un cik svarīgi muzeju nozarei ir radošums un uzņēmējdarbība? Vai muzejiem būtu jādomā par produktu un pakalpojumu radīšanu ar augstu pievienoto vērtību? Vai muzeji to izvirza kā prioritāti, piemēram, runājot par servisa un pakalpojumu dizainu?

UZ: Ja mēs pieņemam, ka redzamais gala rezultāts muzeju darbā ir izglītošana un komunikācija, tad mūsdienās muzeji pavisam vienkārši nav konkurētspējīgi, ja to piedāvātie produkti un pakalpojumi nav kvalitatīvi, sabiedrībai interesanti un augstvērtīgi. Augstvērtīgs dizains šobrīd ir dzīves nepieciešamība, nevis ekstra. 

IZS: Latvijā tas lielā mērā ir atkarīgs no katra atsevišķa muzeja menedžera – gribam domāt par pievienoto vērtību, domājam, negribam – nav nekāda spiediena. Cik stratēģiski nozares līmenī uz to skatāmies un vai pārvaldošā institūcija muzejam kaut ko iesaka? 

UZ: Latvijā muzeju pārvaldības modelis ir maigs. Kultūras ministrija kā pārvaldības institūcija neizvirza specifiskas prasības, piemēram, attiecībā uz pakalpojumu un produktu dizainu. 

Galvenais mehānisms, kā pārvaldība tiek īstenota, ir akreditācijas process, bet tajā ir diezgan grūti izvērtēt muzeja pakalpojumu kvalitāti. Vieglāk ir novērtēt krājuma papildināšanas, krājuma saglabāšanas aspektus, infrastruktūras, personāla jautājumus – kritērijus, kas ir izmērāmi un tāpēc lielā mērā veido akreditācijas rāmi. 

Tāpat viegli var izmērīt, piemēram, apmeklējumu skaitu, taču tas pēc būtības diezgan maz pasaka par muzeja darbību, par muzeja darba ietekmi uz sabiedrību. 

Līdz ar to tiekšanās uz izcilību tomēr primāri ir pašu muzeju ziņā. 

IZS: Vai muzeja juridiskais statuss – nodibinājums, tiešās pārvaldības iestāde u. tml. – var ietekmēt to, kādas ir muzeju iespējas, piemēram, sadarbībai ar radošajām industrijām? 

UZ: Ja runājam par muzeja spēju gūt ienākumus, tad jāatzīst, ka Latvijā esošā publisko muzeju juridiskā forma – valsts vai pašvaldības iestāde – nav īpaši piemērota veiksmīgai saimnieciskai darbībai. 

Tas arī ir iemesls, kāpēc esam ierosinājuši grozījumus Muzeju likumā. 

IZS: Kurš ieņēmumu avots Latvijā ir būtiskākais – valsts finansējums, ziedojumi, privātu līdzekļu piesaiste vai pašieņēmumi?

UZ: Latvijā mecenātisms un ziedošanas tradīcija ir salīdzinoši vāja. To nestimulē arī pēdējās izmaiņas nodokļu likumdošanā. 

Savukārt muzeju pašu ieņēmumi, manuprāt, nevar būt muzeja veiksmīgas darbības indikators, un tie noteikti nedrīkstētu būt pašmērķis. Latvijā ir tikai trīs muzeji, kuru pašu ieņēmumi pārsniedz pusi no muzeja budžeta.

Līdz ar to valsts finansējums ir būtiskākā sadaļa muzeju finansējumā. 

 

Digitālā pieejamība

IZS: Vai ir zināms, cik no visa Latvijas muzeju nacionālā krājuma šobrīd ir digitalizēts un publiski pieejams?

UZ: Atkarīgs no digitalizācijas definīcijas. Pēc mūsu rīcībā esošajiem datiem, Nacionālajā muzeju kopkatalogā no visa muzeju krājuma aprakstīti ir 21,5 procenti nacionālā krājuma. Tas gan nenozīmē, ka visi šie priekšmeti ir digitalizēti un pieejami kvalitātē, lai tos varētu izmantot gan sabiedrība, gan radošās industrijas. Precīzu skaitļu par digitalizēto priekšmetu skaitu man šobrīd nav, taču digitalizācijas programma turpinās. 

Būtu nepieciešams papildu darbs ar muzejiem, lai pārliecinātu, ka tas, ka viņu krājuma objekti ir pieejami labā kvalitātē digitālā vidē, tos neapdraud, bet gan veicina muzeju klātienes apmeklējumu un muzeju krājuma atpazīstamību. Cik tālu to atļauj autortiesību regulējums, muzejiem būtu jāskatās uz digitalizāciju kā uz iespēju, nevis papildu pienākumu. 

IZS: Kādi ir lielākie digitālās pieejamības ieguvumi, ja runājam par muzeju sadarbību ar radošajām industrijām?

UZ: Ja mēs definējam, ka muzeja komunikāciju darba virsuzdevums ir veicināt muzeja krājuma atpazīstamību un tā izmantošanu, tad digitalizācija, nenoliedzami, ir priekšnosacījums, lai tas notiktu. 

Inovatīvākie muzeji īpaši nepārdzīvo, ja viņu krājuma priekšmetu attēli tiek izmantoti arī bez atsauces – viņi savu virsuzdevumu ir izpildījuši, krājums ir atradis ceļu pie lietotājiem. Man simpatizē Dānijas mākslas muzeja piemērs – viņi pēc darbu digitālo kopiju izvietošanas internetā augstā kvalitātē pamanīja, ka kādā Netflix seriālā pie sienām ir tā krājuma gleznu reprodukcijas – un bija ļoti lepni par to. Protams, ļoti iedvesmo arī Rijksmuseum piemērs. 

 

Radošās industrijas

IZS: Kā KM redz muzeju vietu radošo industriju aspektā? Vai Latvijā muzeji tiek uzskatīti par daļu no radošajām industrijām, vai drīzāk tie ir atbalsta bāze radošajām industrijām? 

UZ: Mēs aizvien biežāk izmantojam terminu “kultūras un radošās industrijas”, jo ne vienmēr ir iespējams jēgpilni nošķirt notiekošo radošajās industrijās, kultūras mantojuma nozarē un mākslas jaunradē, it īpaši, ja runājam par sektora ietekmi. 

Taču ja mēs runājam par politikas instrumentiem, tad jārunā konkrēti par katru atsevišķo nozari – dizains, arhitektūra, kino, muzeji u.t.t. Katrai nozarei ir sava specifika, tās visas ir lielākā vai mazākā mērā radošas, ietverot gan kultūras, gan radošo komponenti. 

Kultūras ministrijas Radošo industriju nodaļa galvenokārt strādā ar nozarēm un uzņēmumiem, kas primāri rada ekonomisko vērtību, veidojot kultūras produktus un pakalpojumus – mūzika, dizains, kino (tas gan nenozīmē, ka tām nav nepieciešams valsts atbalsts, it īpaši ņemot vērā Latvijas tirgus izmēru). 

Muzeji pēc šādas definīcijas īsti neiederas radošo industriju jomā. Vienlaikus nebūtu pareizi muzejus uzskatīt tikai par atbalstu radošajām industrijām, jo arī muzeju radītajiem pakalpojumiem ir sava ekonomiskā vērtība.

IZS: Vai muzejiem būtu aktīvāk jāattīsta sadarbība ar radošajām industrijām? Kādas iespējas Latvijā ir šādai sadarbībai? Vai ir kādi ierobežojumi – juridiski, tehnoloģiski, cilvēkresursu u. tml.?

UZ: Vistiešāk muzejs ar radošajām industrijām ir saistīts, veicot komunikācijas un izglītības darbu. Un ir tikai apsveicami, ja muzeji, apzinoties savas vājās puses vai kapacitātes nepietiekamību, lai savu produktu vai pakalpojumu augstā kvalitātē nodotu auditorijai, rod iespējas sadarboties ar radošajām industrijām un piesaista arī citu nozaru spēlētājus. 

Muzeji, kas grib būt ļoti sekmīgi savu funkciju izpildē, tikai iegūst no šādām sadarbībām un kļūst konkurētspējīgāki. Jāatzīmē, ka muzeji konkurē arī ar izklaides jomām, cilvēkam jāvērtē, kā pavadīt savu brīvo laiku – iet uz muzeju vai skatīties mājās Netflix. Muzejs šajā konkurencē var piesaistīt apmeklētāju, tikai piedāvājot augstvērtīgu produktu. 

Kas attiecas uz ierobežojumiem, domāju, ka legālu ierobežojumu nav. Ja muzejam ir nepieciešamie finanšu līdzekļi, iepirkumu veidā var iepirkt visu, ko var atļauties. 

Viens no ierobežojošajiem faktoriem līdz ar to ir tieši finansiālais aspekts. Otrs – izpratnes trūkums par to, kāpēc šāda sadarbība ir nepieciešama. 

IZS: Vai ir kādi mehānismi, kā, no pārvaldības institūcijas viedokļa raugoties, muzeju un radošo industriju sadarbību veicināt? Kaut vai skaidrojot šo izpratnes jautājumu.

UZ: Mehānismi, politikas instrumenti – tas izklausās smalki, taču visbiežāk viss reducējas uz finanšu līdzekļiem. Pašlaik muzeju nozarē nav specifiska atbalsta mehānisma sadarbībai ar radošajām industrijām. Ir iespēja iegūt VKKF un ministrijas līdzekļus muzeju krājuma papildināšanai un popularizēšanai, arī citās finansējuma programmās muzeji var piesaistīt līdzekļus, piemēram, pētnieciskajam darbam vai izstāžu veidošanai. 

Ja mēs vēlētos mērķtiecīgi atbalstīt sadarbību ar radošajām industrijām, piemēram, izstāžu veidošanā, no legālā viedokļa raugoties, protams, iespējams tas būtu. Tas lielā mērā ir atkarīgs no kopējām kultūrpolitikas prioritātēm – vai tas ir atalgojums, infrastruktūra, vai atbalsts radošajām industrijām – kā arī finansiālajām iespējām. 

IZS: Kuras Latvijā ir populārākās vai biežākās sadarbības formas starp muzejiem un radošajām industrijām? 

UZ: Izplatītākā noteikti ir sadarbība izstāžu veidošanā. Liels prieks, ka pēdējos piecos gados ir ievērojami audzis šo sadarbību apjoms un kvalitāte. 

Ja nākamajos gados attīstītos pakalpojumu dizains muzejos, būtu lieliski. Jāsaka gan, ka muzeji Latvijā šajā jomā noteikti nav pēdējā vietā. Tā ir būtiska problēma daudzās nozarēs Latvijā un ne tikai valsts pārvaldē, bet arī privātajā biznesā. 

Nepieciešama gan izpratne, gan līdzekļi, lai dizainētu apmeklējuma pieredzi, nevis tikai konkrētu produktu vai pakalpojumu. 

IZS: Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc sadarbība starp muzejiem un radošajām industrijām nav tik attīstīta, kā gribētos?

UZ: Ja jautājums ir, kāpēc radošo industriju uzņēmumi tik maz izmanto muzeju resursus, jāņem vērā, ka mēs runājam par uzņēmējdarbību, un uzņēmēji dara tikai to, kas ir ekonomiski izdevīgi. Nedaudz vulgarizējot, ja ekonomiski izdevīgi būs ražot tautiskas prievītes, tad tiks ražotas prievītes, ja būs ekonomiski izdevīgi ražot krūzes ar Purvīša reprodukcijām, ražos krūzes. 

Noteikti būtu nepieciešams aktīvāks dialogs starp nozarēm. Tomēr maz ticams, ka tas varētu notikt organiskā ceļā. Iespējams atslēga varētu būt izpratnes veicināšanā, ka kultūra var būt teicams mārketinga rīks – piemēram, arvien biežāk muzeji sevi piesaka ārvalstu lidostās, kas noteikti ir izdevīgi abām pusēm. 

 

Pārvaldošo institūciju loma

IZS: Kā pārvaldošās institūcijas varētu palīdzēt uzlabot sadarbību starp muzejiem un radošajām industrijām?

UZ: Ir jāmeklē inovatīvas metodes, piemēram, hakatoni vai citas formas, kas saved kopā abas puses. Risks varētu būt, ka mēs neatrodam partnerus, kam tas ir interesanti. Ar muzejiem varētu būt vieglāk, grūtāk – ar radošajām industrijām, kas nereti ir mazi uzņēmumi ar skaidru ideju, ko viņi grib realizēt, bet ierobežotu inovācijas kapacitāti.

Mēs kā pārvaldošā institūcija varam stimulēt labās prakses un pieredzes apmaiņu, muzeju speciālistu izglītošanu, informācijas apriti – veicināt izpratni par ieguvumiem no sadarbības. Taču man gribētos, lai lielāku lomu šajā ziņā uzņemtos arī profesionālās nevalstiskās organizācijas. 

Vai muzeji mūs sadzirdēs un attīstīs sadarbību – tas diemžēl ir ārpus mūsu ietekmes, ja vien mēs sadarbību nestimulējam ar finansējumu. Vai mums tas patīk vai nē, finansējums parasti ir visiedarbīgākais veids, ka panākt pārmaiņas. Taču lai panāktu pārmaiņas ilgtermiņā, ir nepieciešams, lai nozares notic sadarbības nepieciešamībai. 

IZS: Kādi, no pārvaldošās institūcijas viedokļa raugoties, ir galvenie ieguvumi no muzeju sadarbības ar radošajām industrijām? Kāpēc jāsadarbojas?

UZ: Var, protams, nesadarboties. Sadarbība ar radošajām industrijām nevar būt pašmērķis. Sadarbības nepieciešamību nosaka tas, cik lielā mērā tā palīdz labāk izpildīt muzeja funkcijas. Ja muzejs sadarbības iespējas neredz vai muzejam nav izpratnes par ieguvumiem no sadarbības, vai arī sadarbībai objektīvi nav potenciāla uzlabot muzeja darbu, tad uzspiest sadarbību ar radošajām industrijām nav jēgas. Tomēr ir daudzas jomas, īpaši komunikācijas un izglītība, kur muzejs no sadarbības ar citu nozaru profesionāļiem, var ļoti daudz iegūt, paceļot savu darbu jaunā kvalitātē, no kā rezultātā iegūst visa sabiedrība. 

 

Attēls: lsm.lv

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director