Pēdējos gados, palielinoties darba ar apmeklētājiem nozīmei, muzeji ir mērķtiecīgi centušies vairot savu krājumu pieejamību un piesaistīt jaunas auditorijas, uzskatot apmeklētāju skaita pieaugumu par būtisku muzeju darbības efektivitātes rādītāju. No otras puses, apmeklētāju skaita, kā arī pašu muzeju – akreditēto un privāto – skaita pieaugums liecina par augošu sabiedrības pieprasījumu pēc muzeju pakalpojumiem, skat. 1. tabulu[1].
Pievēršoties konkrētiem mūsu izlasē iekļautajiem muzejiem, varam konstatēt, ka 2008.–2010. gada globālās finanšu krīzes un 2010.–2011. gada Eirozonas valstu parādu krīzes laikā, sākot zaudēt apmeklētājus, muzeji izvērsa nopietnu darbu, lai intensificētu to piesaisti, tādēļ 2013. gadā vairākos muzejos apmeklētāju skaits jau bija pārsniedzis 2008. gada rādītājus, skat. 2. tabulu.
Neapšaubāmi lielākā apmeklētāju grupa muzejos joprojām ir individuālie apmeklētāji un to skaits uzrāda visnoturīgāko pieaugumu, skat. 3. tabulu.
Kaut arī kopumā šis fakts ir iepriecinošs, jo loģiski apliecina, ka muzeju komunikācijas pasākumi un mārketings sasniedz noteiktu auditoriju, no otras puses, aplūkojot kopsakarā ar citiem faktiem, tas liek domāt, ka muzeji joprojām nav pietiekami prasmīgi, lai veidotu produktus noteiktām mērķgrupām. Muzeji drīzāk ir orientēti uz apmeklētāju skaita kvantitatīvajiem rādītājiem, piemēram, konstatējot, ka gadu no gada muzejos samazinās skolēnu skaits, tie tā arī nav spējuši savā darbā rast atbildi šai tendencei, radot īpašu piedāvājumu un veicot mārketinga aktivitātes, skat. 4. tabulu.
Pieaugošu tendenci uzrāda arī dati, kas ataino ārzemju tūristu skaita izmaiņas muzejos. Tas apliecina muzeju un tūrisma industrijas veiksmīgu sasaisti, skat. 5. tabulu.
Analizējot šos datus, rodas likumsakarīgs jautājums, vai pastāv maksimālā robeža, cik vispār apmeklētāju katrs konkrētais muzejs spēj uzņemt atbilstoši savai kapacitātei, un kāda būs rīcība gadījumā, ja muzeji šādai robežai pietuvosies? Domājams, tam jābūt stratēģiskam redzējumam un precīzākai auditorijas segmentēšanai, kas, iespējams, dažiem muzejiem būtu jāuzsāk jau šodien.
Kopumā jāsecina, ka apmeklētāju skaita pieaugums vai apmeklētāju daudzums vēl neliecina par konkrētā muzeja darba efektivitāti kopumā. Lai izvērtētu pēdējo, tā jāaplūko kopsakarā ar krājuma apjomu, tā finansiālo novērtējumu un saglabāšanās apstākļiem; apmeklētāju struktūru; muzeju komunikācijas pasākumiem – izstādēm, lekcijām u.c; zinātnisko darbu; nopelnītajiem finanšu resursiem; piesaistītajiem finanšu resursiem (sponsorējumi, ziedojumi, piesaistītie fondu līdzekļi); muzeja spēju piesaistīt speciālistus; sadarbību ar radošajām industrijām u.c. Zināma muzeju vērtēšana izpaužas muzeju akreditācijā, tomēr akreditācijas galvenais mērķis ir nodrošināt efektīvu Nacionālā muzeju krājuma pārvaldību, tādēļ pat muzeja darba atbilstība akreditācijas prasībām vēl neliecina par muzeja darbības efektivitāti kopumā.