Agnese Neija. Muzeju efektivitāte: kultūras integrācija tautsaimniecībā

Vai kultūra ir pārfinansēta, vai nav? Cik lietderīgs ir līdzekļu izlietojums atsevišķiem projektiem? Cik vispār sabiedrībai nepieciešami ir izdevumi kultūrai?

Priekšstats par muzeju nozari kā patērētāju tradicionāli pamatots līdz 20. gadsimta 90. gadu beigām pastāvošajā attieksmē pret kultūru. Tikai 90. gadu beigās Latvijā notika pirmie mēģinājumi vērtēt kultūras tiešo devumu tautsaimniecībā un novērtēt kultūras netiešo ietekmi. Tomēr arī vēl šodien pāreja no kultūras kā vienīgi humanitāras vērtības izpratnes uz izpratni par kultūru kā humanitāru un tautsaimniecisku vērtību Latvijas sabiedrībā identificējama vāji. Kaut arī LR Kultūras ministrija ir iniciējusi vairāku pētījumu veikšanu jomā, kas skar kultūras ekonomisko devumu, pētījumu rezultāti plašākai sabiedrībai palikuši nezināmi un tajos izteiktie priekšlikumi – bez virzības, jo nav notikusi sabiedrības izglītošana jomās, kur nepieciešams tās atbalsts.

1998. gadā tapušais pētījums “Kultūras sektora tautsaimnieciskā nozīmīguma novērtējums”[1] nozīmēja pirmo mēģinājumu veikt kultūras ekonomiskā devuma analīzi. Pētījuma gaitā tā vadītāja Raita Karnīte secinājusi, ka nacionālās programmas “Kultūra” identificētās apakšnozares nodarbina 1,6% no tautsaimniecībā nodarbināto kopskaita. Izmantojot reprezentatīva darbinieka patēriņa struktūru, tika aprēķināts, ka kultūras netiešā efekta koeficients ir 1,4 no katra ieguldītā lata (kultūras valsts budžeta finansējums ir 2,6% no IKP). Vislielāko ieguldījumu dod tradicionālā kultūra – 2,14 lati. Autore secināja, ka Latvijā ir daudz darīts kultūras nozares attīstībai, ir sagatavoti progresīvi stratēģiski dokumenti, taču panākumi šo dokumentu īstenošanā ir niecīgi, galvenokārt tāpēc, ka kultūra nav pietiekoši integrēta Latvijas tautsaimniecības sistēmā. Kas ir būtiski, atzinusi R. Karnīte, neprecīzas statistiskās uzskaites dēļ nav iespējams pareizi novērtēt kultūras ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā. Lai veiktu uzlabojumus, ir saskaņoti jādarbojas trīs virzienos: 1) jānodrošina efektīva sektora attīstība, iekļaujot kultūru valsts plānos kā pilnvērtīgu tautsaimniecības sastāvdaļu, stratēģiski plānojot tās attīstību un saistību ar citām nozarēm, nodrošinot pašas nozares efektīvu vadību un tās uzņēmumu un iestāžu darbības formu; 2) jānodrošina kultūras produktu piedāvājums, radot tam atbilstošus nosacījumus (iespēju strādāt, atbilstošas kvalitātes darba spēku utt.); 3) jāstimulē pieprasījums pēc kultūras sektora produkta.[2]

2007. gadā publicētais pētījums “Kultūras sektora ekonomiskā nozīme un ietekme Latvijā” ilgu laiku tika uzskatīts par pilnīgāko šāda veida pētījumu, bet šodien tas jau ir morāli novecojis.[3] Tā ietvaros pētījuma autors Roberts Ķīlis secinājis: no katra lata, kas ieguldīts kultūras nozarē 2005. gadā, 0,49 lati novirzīti citu nozaru uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka katra kultūras nozarē ieguldītā lata netiešais ieņēmumu efekts bijis 1,49. Savukārt attiecībā uz nākamo gadu pētnieki secinājuši, ka no katra lata, kas ieguldīts kultūras nozarē 2006. gadā, 0,41 lats novirzīts citu nozaru uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka 2006. gadā katra kultūras nozarē ieguldītā lata netiešais ieņēmumu efekts ir 1,41. Savukārt kultūras sektora izraisītā ekonomiskā ietekme bijusi šāda: 2005. gadā 1 lats valsts un pašvaldību finansējuma ir piesaistījis 0,59 latus no citiem avotiem jeb valsts un pašvaldību finansējuma izraisītais efekts ir 1,59; 2006. gadā 1 lats valsts un pašvaldību finansējuma ir piesaistījis 0,21 latu no citiem avotiem jeb valsts un pašvaldību finansējuma izraisītais efekts ir 1,21. Attiecībā uz nodarbinātību pētījuma rezultāti ir sekojoši: katra darbavieta kultūras sektorā tālāk atbalstījusi papildus 0,62 darbavietas citos ekonomikas sektoros visā valstī 2005. gadā (un 0,71 2006. gadā) jeb 1 darbavieta kultūras sektorā radījusi valstī kopumā 1,62 darbavietas (1,71 2006. gadā). R. Ķīlis secinājis, ka šādu rezultātu gaismā ļoti grūti uzturēt tēzi, ka kultūra ekonomiskajā ziņā ir patērējoša nozare. Kultūra rada nozīmīgus ieņēmumus citās nozarēs, publiskais finansējums piesaista jeb izraisa piešķīrumus no citiem avotiem un rada nozīmīgu skaitu darbavietu ārpus kultūras sektora.[4]

M. Pūķa 2011. gadā tapušais darbs “Kultūras mantojuma sociālā un ekonomiskā loma” arī iekļaujas to pētījumu kontekstā, kas uzsver kultūras mantojuma ietekmi ekonomikā.[5] Darba ietvaros autors secinājis: pastāv trīs kultūras mantojuma ekonomiskās ietekmes formas – tiešā, sekundārā un inducētā ietekme. Pie tiešās ietekmes pieder budžeta un privāto kultūras atbalstītāju izdevumi kultūras mantojuma saglabāšanai, restaurācijai, uzturēšanai un pētniecībai; ieņēmumi budžetā, ko iemaksā kultūras mantojuma aplūkotāji vai izmantotāji par ieejas biļetēm attiecīgajos objektos, kā arī citādi maksājot par kultūras mantojuma izmantošanu; ieņēmumi, ko gūst uzņēmumi, kas pārdod preces un pakalpojumus kultūras mantojuma apsaimniekotājiem; kā arī darba algas, ko saņem darbinieki kultūras mantojuma objektos. Tiešie ieņēmumi no kultūras mantojuma apsaimniekošanas parasti ir mazāki par attiecīgo publisko budžetu izdevumiem apsaimniekošanas vajadzībām. Šis apstāklis arī daudzkārt maldina politiķus un ierēdņus izvēlēties budžeta izdevumu samazināšanu uz kultūras mantojuma rēķina.

Kultūras mantojuma sekundārā ietekme ir izdevumi, ko uzņēmumi maksā par precēm un pakalpojumiem; izdevumi, ko kultūras mantojuma objektu darbinieki tērē par precēm, pakalpojumiem un algām; ieņēmumi, ko tautsaimniecība gūst no šiem pirkumiem.

Pie kultūras mantojuma inducētās ietekmes pieder tie ieņēmumi un izdevumi, kuri izriet no kultūras mantojuma objektu klātbūtnes vai izmantošanas, ietekmējot piedāvājumu un pieprasījumu. Kultūras mantojuma gadījumā tieši inducētā ietekme uz ekonomiku un ilgākā laika periodā – arī uz budžetu – ir nesalīdzināmi nozīmīgāka nekā tiešā vai sekundārā ietekme. Kultūras mantojums piesaista tūristu plūsmas, kuras rada pieprasījumu pēc plaša pakalpojumu spektra. Kultūras mantojuma esamība inducē pievilcīgu dzīves vidi augsti kvalificētu un prasmīgu cilvēkresursu piesaistīšanai prioritārajās ekonomikas jomās. Tāpat arī kultūras mantojuma tuvums rada nekustamo īpašumu vērtības pieaugumu, kas rosina celtniecību un darījumus ar īpašumu. M. Pūķa secinājums: pastāvošā statistikas un budžeta uzskaites sistēma neļauj ar augstu ticamības pakāpi novērtēt kultūras sektora ekonomisko ietekmi.

Tomēr visi minētie pētījumi šobrīd uzskatāmi par novecojušiem, kaut arī ļoti būtiskiem mūsu izpratnes veidošanai par kultūras ietekmi uz citiem tautsaimniecības sektoriem. Jaunākajos mēģinājumos pamatot finanšu līdzekļu piešķīrumu kultūrai fokuss ir kļuvis šaurāks un reducējies līdz vēlmei izvērtēt konkrētu kultūras pasākumu ekonomisko un sociālo atdevi. Tāds, piemēram, ir Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studentes Kristīnes Freibergas maģistra darbs “Kultūras pasākumu ekonomiskā ietekme. Pasaules koru olimpiādes piemērs.” (2015), kurā autore piedāvā pašas izstrādātu metodiku konkrēta kultūras pasākuma ekonomiskās ietekmes analīzei. Veicot pasākuma izvērtējumu atbilstoši šai metodikai, autore secinājusi, ka Pasaules koru olimpiādei tērētie 3.1 milj. eiro radījuši 10,4 milj. eiro lielu pienesumu citos tautsaimniecības sektoros.

Diskutējams ir jautājums, vai šāda veidā pētījumiem jākļūst par ierastu praksi pirms katra lielāka kultūras pasākuma organizēšanas vai ieguldījumiem kultūrā, kaut arī nav šaubu, ka tādus būtu iespējams veikt. Kā jau minēju, manuprāt, problēma ir kultūras organizāciju un pārvaldošo institūciju komunikācijā ar sabiedrību. Argumentācijā par savas darbības pamatojumu kultūras institūcijām nav ierasts minēt arī darbības ekonomisko atdevi, īpaši, ja ir grūtības konstatēt, kāda īsti tā ir.

Otrkārt, lai veidotu pārliecinošu komunikāciju, nozarei ir vajadzīga uzticama statistika. Kultūras ministrijas uzturētā datu bāze kulturaskarte.lv līdz 2013. gadam bija vāji izmantojama nozares statistikas veidošanā un līdz ar to pārliecinošas argumentācijas veidošanā ar sabiedrību – starp muzejiem trūka konsekvences datu atspoguļošanā, bija daudz nevajadzīgu datu un informācijai trūka sistēmiska atspoguļojuma. Varēja uzteikt tos muzejus, kas, ievadot datus kulturaskarte.lv, ievēroja konsekvenci un centās tos padarīt lasāmus trešajām personām, kā arī sniedza precizējošu atrunu gadījumos, kad tas nepieciešams. 2014. gadā datu bāzē bija konstatējamas kvalitatīvas izmaiņas, proti, palielinājies atspoguļojamo datu ticamības līmenis, kā arī ieviesta jauna sadaļa “Vidējais atalgojums”, kas precīzi atspoguļo institūcijas vadītāja, struktūrvienību vadītāju un muzeja speciālistu atalgojuma lielumu.

Neprecīzas statistiskās uzskaites dēļ šobrīd nav iespējams adekvāti novērtēt muzeju nozares devumu ekonomiskās attīstības palielināšanā, sabiedrības attīstībā, bērnu un jauniešu izglītībā, nodarbinātībā vai jebkādos citos ar muzeju darbību saistītos aspektos, kas būtu pašas nozares interesēs un kalpotu kā pārliecinošs pierādījums nozares darbības efektivitātei un tās ieguldījumam. Pārliecinoša nozares statistika ļautu muzejiem rosināt likumdošanas iniciatīvas savas darbības pilnveidošanai un attīstības veicināšanai.

Tāpat diskutējams ir jautājums, kādēļ tik daudzi dati uzskatāmi par konfidenciāliem un publiski nav pieejami. Kas tieši varētu būt slēpjams faktā, kāds ir atsevišķu muzeju finansējums vai darbinieku atalgojums? Tā vietā sabiedrībai ir pieejami dati (jaunākie gan tikai par 2015. gadu) par muzeju starptautisko sadarbību, piemēram, vai labākajā gadījumā apmeklējumu, par kuriem, visticamāk, publikas interese ir vāja vai tās nav vispār.