Agnese Neija. Muzeju efektivitāte: muzeju finanšu situācijas raksturojums 2008–2016

Laika posmā no 2008. līdz 2016. gadam muzeju nozare ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas: vairāki muzeji piedzīvojuši apvienošanos, ieguvuši jaunu juridisko statusu vai jaunu finansētāju, piemēram, ar 2010. gada 1. janvāri Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs un Ārzemju mākslas muzejs ticis pievienots Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam (2011. gadā pēc rekonstrukcijas apmeklētājiem tapis pieejams Mākslas muzejs Rīgas Birža),[1] 2009. gadā veikta valsts aģentūru “Ojāra Vācieša memoriālais muzejs”, “Andreja Upīša memoriālais muzejs” un “Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs” reorganizācija, kuras rezultātā izveidots “Rakstniecības muzejs un rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuve” un “Memoriālo muzeju apvienība”.[2] Likvidēta valsts aģentūra “Latvijas Kultūras muzejs “Dauderi”, pievienojot to bijušajai valsts aģentūrai “Latvijas Nacionālais vēstures muzejs”. Sākot ar 2013. gada 1. janvāri Kultūras ministrijas pakļautībā esošie valsts muzeji, kuri līdz tam darbojās kā valsts aģentūras, saskaņā ar likumu[3] pārtapuši par tiešās pārvaldes iestādēm.[4] Ar 2015. gada 1. janvāri līdz tam privātais Tautas frontes muzejs kļuvis par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja struktūrvienību.[5]

2016. gadu raksturo ievērojami muzeju rekonstrukcijas darbi: pēc rekonstrukcijas durvis vēra gan atjaunotais Rīgas Motormuzejs, gan Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, gan Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, gan Raiņa muzejs Tadenava. Tāpat 2016. gadā sākusies Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkas rekonstrukcija, bet no 2017. gada 1. februāra likvidēta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Āraišu arheoloģiskā muzejparka nodaļa, kas turpmāk darbosies kā Amatas novada pašvaldības nodaļa ar nosaukumu “Āraišu arheoloģiskais parks”.

No uzskaitījuma redzams, ka meklējumi organizēt nozares darbu efektīvāk noris nepārtraukti un muzeji Latvijā kļūst aizvien pievilcīgāki ne tikai to apmeklētājiem, bet arī potenciālajiem darbiniekiem, tomēr notiekošo strukturālo reformu efektivitāte reti tiek izvērtēta vai netiek izvērtēta vispār, tādēļ arī secinājumi par labāko praksi izpaliek un konkrēta muzeja panākumus mēs vērtējam galvenokārt no valsts ieguldīto līdzekļu apjoma, proti, rekonstrukcijas darbiem, jaunām izstādēm un ekspozīcijām vai muzeja publiskās darbības kopumā.

No statistikas datiem datu bāzē kulturaskarte.lv, kas atlasīti pētījumam izveidotajai divdesmit muzeju izlasei, secināms, ka 2008.–2010. gada globālās finanšu krīzes un 2010.–2011. gada Eirozonas valstu parādu krīzes laikā, periodā no 2009. līdz 2013. gadam, lielākā daļa muzeju zaudēja ievērojamu kopējo ienākumu daļu. Vislielākais finanšu kritums attiecināms tieši uz 2012. gadu, bet dažos gadījumos arī vēl uz 2013. gadu, kad vairuma muzeju kopējie ieņēmumi sarukuši pat uz pusi. Nosacīti labāk klājies atsevišķiem pašvaldību muzejiem, kuru kopējie ieņēmumi arī pirms krīzes bijuši niecīgi (piemēram, 3 000 vai 16 000 LVL), un privātajiem muzejiem, kur domājams valsts dotācijas samazinājumu kompensējusi līdzekļu piesaiste no privātiem ziedotājiem.

Muzeju kopējie gada ieņēmumi sastāv no valsts/pašvaldību finansējuma valsts un pašvaldību muzejiem, valsts kapitālsabiedrību finansējuma autonomajiem muzejiem un valsts, pašvaldību atbalsta privātajiem muzejiem, kā arī biļešu ieņēmumiem, ieņēmumiem no maksas pakalpojumiem, papildus piesaistītā finansējuma – ziedojumiem, sponsorējumiem, dāvinājumiem, vietējo un ārvalstu fondu līdzekļu piešķīrumiem, tāpat arī valsts budžeta investīcijām.

Nav skaidri faktori, kas bijuši pamatā atsevišķu muzeju finansējuma samazinājumam, un nav datu attiecībā uz to, cik lielā mērā līdz ar kopējo ieņēmumu zaudējumu 2008.–2012. gadā tikušas ierobežotas muzeju pamata funkcijas. Un, kaut arī daži muzeji 2014. gadā ir atguvuši krīzes laikā zaudēto ienākumu apjomu, jāņem vērā, ka kopš 2009. gada vairākas muzeju izdevumu pozīcijas ir palielinājušās, tādēļ atgūtie ienākumi vairs nenozīmē to pašu, ko 2008. gadā. Situācija muzejos kopš finanšu ieņēmumu krituma 2009. gadā ir neviendabīga, grūti pakļaujama vispārinājumu veikšanai. Kopumā muzeju kopējie ieņēmumi kopš 2012.–2013. gada pakāpeniski auguši un skaitliskā izteiksmē 2014. gadā jau sasnieguši 2008. gada līmeni, piemēram, liela valsts muzeja kopējie ieņēmumi 2008. gadā bija aptuveni 1 200 000 LVL, bet 2014. gadā – 1 300 000 EUR; valsts kapitālsabiedrībai piederoša autonoma muzeja kopējie ieņēmumi 2008. gadā – apmēram 330 000 LVL, bet 2014. gadā – 415 000 EUR.  

Muzeju zaudējumus finanšu jomā kopš 2009. gada visuzskatāmāk atklāj tieši valsts/pašvaldību/kapitālsabiedrību finansējuma apjoma izmaiņas 2008., 2012.–2013.gadā. Kā secināms no iegūtajiem datiem, 2008.–2013. gada periodā Kultūras ministrijas pakļautībā esošie muzeji zaudēja pat vairāk nekā 50% valsts finansējuma, citu ministriju pakļautībā - 44,67% un 31,15%, bet privāto muzeju jomā zaudēti 10,57% valsts finansējuma. Neviendabīgu situācijas attīstību ir piedzīvojuši autonomie muzeji, starp kuriem ir gan tādi, kuru finansējums vairākkārtīgi pieaudzis, gan arī tādi, kas finansējumu zaudējuši (apmēram 35%). Līdzīga situācija bijusi arī pašvaldību muzejos. Savukārt 2014. gads ir pirmais, kad, finansējumam pieaugot, muzeji lielā mērā atguvuši krīzes laikā zaudēto līdzekļu apjomu. Muzeju kopējo ieņēmumu struktūras analīze atklāj, cik liela procentuāli no kopējiem ieņēmumiem ir valsts/pašvaldības/kapitālsabiedrības dotācija muzejiem.

Kā secināms no tabulā atspoguļotajiem datiem, no 2008. līdz 2013.gadam valsts pakļautībā esošo muzeju kopējo ieņēmumu struktūrā valsts finansējumam kopumā bija stabila tendence samazināties, savukārt 2016. gadā valsts dotācijas procentuālā izteiksme ir tuva 2008. gada pirmskrīzes līmenim, izņemot tajos muzejos, kuriem pašiem piemīt potenciāls pelnīt: šajos muzejos valsts dotācija samazinās vai arī pašu ieņēmumu pieaugošais lielums rada procentuālu samazinājumu pozīcijā “valsts dotācija”. Attiecībā uz autonomajiem muzejiem redzams, ka, ja 2008. gadā tie gandrīz simtprocentīgi pārtika no valsts kapitālsabiedrību finansējuma, tad krīzes gados tika konfrontēti ar nepieciešamību pelnīt vai piesaistīt finansējumu. Latvijā ir tikai viens autonomais muzejs (un muzejs vispār), kas nekādos apstākļos nav bijis spiests izjust līdzekļu trūkumu vai spiests tos piesaistīt no citiem resursiem.

Analizējot pētījuma izlasē iekļauto muzeju ienākumus konkrētos gados, ir konstatējamas būtiskas valsts/pašvaldību finansējuma atšķirības pat starp vienas pakļautības muzejiem, īpaši pašvaldībās. Tā, piemēram, neliela pašvaldības muzeja budžets var būt gan 3 000, gan 20 000 EUR. Arī attiecībā uz muzeja pamata darbību dati var būt visai atšķirīgi.

Kāds ir konkrētam muzejam nepieciešamais finansējums? – šobrīd atbildi uz šādu jautājumu nav iespējams atrast. Aprēķini par valsts un pašvaldību muzeju faktiskajām finanšu vajadzībām nav veikti. Domājams, vairākums muzeju vadītāju atzīst līdz šim esošo finansējumu par nepietiekamu ne tikai visu muzeja funkciju pilnvērtīgai veikšanai, bet par nepietiekamu pat muzeja pamatfunkciju veikšanai. Tā 2013. gadā kāda valsts muzeja vadītāja ikgadējā atskaitē datu bāzē kulturaskarte.lv norāda: “Valsts dotācija [...] pilnībā nenodrošina ne pakalpojumu izmaksas, ne darbinieku atlīdzības izdevumus, tāpēc [..] muzejs izdevumu segšanai un attīstībai nepieciešamos līdzekļus cenšas nopelnīt pats, sniedzot muzeja publiskos maksas pakalpojumus.”[6] Par līdzekļu trūkumu elementārāko funkciju veikšanai muzejos labi liecina arī kāda muzeja struktūrvienības piemērs, proti, pie nozīmīgākajiem 2013. gadā veiktajiem pasākumiem muzejs norādījis: “izgatavotas apmeklētāju čības vēsturiskās grīdas aizsardzībai”, kur finansējuma avots ir “darbinieku ziedojumi”, pasākumu veikuši “muzeja darbinieki”; cits saimnieciskais pasākums: “koka grīdu apstrāde ar bišu vasku” – “veica paši [..] darbinieki”; “ikgadējā telpu uzkopšana” – “veica paši [..] darbinieki”.[7]

Muzeju nozares sekmīgai attīstībai būtu nepieciešams izstrādāt vienotus kritērijus attiecībā uz nepieciešamo finansējumu atkarībā no konkrētiem muzeja darbības raksturlielumiem, piemēram, muzejā glabājamo krājuma vienību skaita, muzeja teritorijas, ēkām, muzeja darbinieku un apmeklētāju skaita u.tml.

Var piekrist Raitai Karnītei, ka, traktējot muzeju darbību regulējošos likumus no ekonomiskā viedokļa, valstij ir pilnas finansiālas saistības pret muzejiem, ko tā dibinājusi, un ierobežotas finansiālas saistības pret muzejiem, ko tā akreditējusi. Pašvaldībām ir pilnas finansiālās saistības pret saviem muzejiem, bet privātos muzejus uztur īpašnieks.[8] Valsts un pašvaldību saistības pret valsts dibinātiem muzejiem nosaka Muzeju likuma 14. pants, proti, valsts muzejus finansē no valsts budžeta, pašvaldību muzejus finansē attiecīgā pašvaldība, paredzot līdzekļus: muzeja ēku uzturēšanai un restaurēšanai; telpu īrei, komunālajiem maksājumiem, nodokļu un zemes nomas maksājumiem; muzeja krājuma papildināšanai (iepirkšanai, ekspedīcijām), saglabāšanai, fiziskajai drošībai (apsardzei, apdrošināšanai un ugunsdrošības tehnikai), kā arī izpētei un izmantošanai; mikroklimata uzturēšanas iekārtām, muzeja priekšmetu konservācijai un restaurēšanai; muzeja personāla algošanai; starptautiskai sadarbībai, sabiedrības izglītošanai un kultūrvēsturisko vērtību popularizēšanai, veidojot ekspozīcijas un izstādes, kā arī izmantojot citus ar muzeja darbu saistītus izglītošanas un popularizēšanas veidus.[9]

Tomēr šobrīd normatīvie akti neparedz rīcību gadījumiem, kad vērojama ilgstoša valsts vai pašvaldības piešķirto finanšu līdzekļu neatbilstība pašu dibināto muzeju uzturēšanas vajadzībām, tāpat arī neviena no valsts pārvaldes vai pašvaldību institūcijām nav tieši atbildīga par to. Muzejos periodiski trūkst līdzekļu pamatfunkciju nodrošināšanai, nerunājot par tādām muzeju funkcijām kā restaurācija, pētniecība, krājuma priekšmetu iepirkumi un starptautiskā sadarbība. Šie pasākumi pārsvarā tiek nelielā apjomā realizēti ar dažādu fondu vai ziedotāju starpniecību. Faktiski liela daļa muzeju darbinieku mūsdienās nodarbojas ar līdzekļu piesaisti muzejiem, piedaloties dažādos projektu konkursos vai veidojot attiecības ar potenciālajiem sponsoriem. Tā, piemēram, analizējot 2013. gada muzeju darbības rādītājus tādās pozīcijās kā “pirkumu/jaunieguvumu” skaits un “ekspedīcijas”, jāsecina, ka 2013. gadā tikai puse no izlasē iekļautajiem muzejiem ir veikuši iepirkumus kolekciju papildināšanai un tikai divos gadījumos no desmit kā finansējuma avots ir uzrādīts valsts budžets.

Kolekciju jaunieguvumu iepirkšanai tērētās summas 2013. gadā pārsvarā apzīmējamas kā niecīgas, piemēram, viena no lielākajiem muzejiem valstī filiāles jaunieguvumu iepirkumam iztērētā summa ir 170 LVL un tā nākusi no ziedotājiem, cits nacionālas nozīmes muzejs tērējis jaunieguviem 250 LVL, kas nākuši no pašu ieņēmumiem. Jautājums, cik profesionāli ir balstīt muzeju kolekciju paplašināšanu tikai uz dāvinājumiem un cik lielā mērā šādai kolekciju veidošanai piemīt nejaušības princips? Būtisku un mērķtiecīgu kolekciju paplašināšanu šādā izpratnē bija veikuši vien četri no izlasē iesaistītajiem muzejiem un tikai divos gadījumos kā finansējuma avots ir norādīta valsts, bet vienā pašvaldība. Tikai pieci no izlasē iekļautajiem muzejiem ir veikuši kolekciju papildināšanu ar ekspedīciju starpniecību.

2014. gads raksturojams ar aktīvu jaunieguvumu skaita pieaugumu, vairums no kuriem gan iegūti kā dāvinājumi, taču palielinājies arī ekspedīcijās iegūto priekšmetu skaits un ļoti strauji – kolekcijas priekšmetu iepirkumu skaits un šim nolūkam tērētie valsts un pašvaldību līdzekļi. 2014. gadā par zīmīgu jau uzskatāma tendence, ka muzeju iepirkumu veikšanai tērētās summas nākušas no pašu ieņēmumiem.

2016. gadu raksturo diezgan ievērojamas jaunieguvumiem tērētās summas. Nav uzskatāms par nejaušību, ka tie muzeji, kas visvairāk tērējuši jaunieguvumu pirkumiem, pieskaitāmi nozares līderiem arī citos muzeja darbības veidos. Lielākie kolekciju papildinātāji 2016. gadā iztērējuši iepirkumiem aptuveni 400 000 un 200 000 EUR. Tādi muzeji gan Latvijā ir tikai divi. Pārējie izlasē iekļautie muzeji jaunieguvumu iepirkumiem tērējuši summas, kas nav pārsniegušas 10 000 EUR. Kā finansējuma avots pirkumiem 2016. gadā pārsvarā norādīts valsts, valsts kapitālsabiedrība vai pašvaldība. Interesanti, ka no izlasē iekļautajiem muzejiem līdzekļus jaunieguvumu pirkumiem vispār nav tērējuši gan pašvaldību muzeji, kuru kopējie ieņēmumi uzskatāmi par ļoti pieticīgiem, gan arī valsts kapitālsabiedrībām piederošie autonomie muzeji, kuri to, domājams, varētu atļauties. Kolekciju mērķtiecīga papildināšana ir saistāma ar muzeja ilgtspējīgas attīstības redzējumu un profesionalitāti. Tāpat arī 2016. gadā no izlasē iekļautajiem muzejiem tikai seši ir devušies ekspedīcijās, un starp tiem nav neviena pārstāvja no autonomo muzeju grupas.

Muzeju likuma 14. panta otrā daļa nosaka, ka valsts un pašvaldību muzeji var saņemt papildu finanšu līdzekļus arī no citiem avotiem ziedojumu un dāvinājumu veidā, kā arī gūt ienākumus no maksas pakalpojumiem un citiem pašu ieņēmumiem. “Līdzekļi, kas iegūti no maksas pakalpojumiem un citiem pašu ieņēmumiem, tiek ieskaitīti muzeja pamatbudžeta kontā, un tos izmanto tikai muzeja darbības attīstībai.”[10] Taču šobrīd faktiski visi muzeju nopelnītie līdzekļi tiek izmantoti muzeju pamatdarbības nodrošināšanai un varbūt tikai niecīga daļa attīstībai. Šāda kārtība kopumā ir muzeju nozares attīstību bremzējoša, jo līdzekļu attīstībai tā īsti nekad nav. Līdzšinējā kārtība liecina ne tikai par valsts budžeta ierobežotajām iespējām, bet arī par atbildīgo institūciju nevēlēšanos risināt muzeju finansējuma problēmas un ļaut muzejiem ieguldīt līdzekļus attīstībā Muzeju likuma izpratnē. Kā šajā sakarā atzīmē R. Karnīte – fakts, ka muzeji pašu iegūtos līdzekļus nevar izmantot pēc saviem ieskatiem, ierobežo muzeju iespējas pielāgoties mūsdienu dinamiskajai situācijai, pieņemt iespējamos piedāvājumus. Situāciju varētu uzlabot, galvenokārt nodrošinot lielāku muzeju finansiālo patstāvību.[11] Tāpat arī 1998. gadā veiktajā pētījumā “Kultūras sektora tautsaimnieciskā nozīmīguma novērtējums” tiek secināts, ka Latvijas muzeju potenciāls netiek pilnībā izmantots, tā iemesls ir gan muzeju finansēšanas problēmas, gan arī tas, ka pašreizējā muzeju darbības forma sasaista muzeju iniciatīvu. Gandrīz visas kultūras institucijas ir valsts institūcijas, līdz ar to tām ir budžeta (tātad gada) finansējums, kas kavē ilgtermiņa projektu īstenošanu; tām ir noteikti darba algu ierobežojumi (algas ir noteiktas nesamērīgi zemas); tās nevar pašas lemt par papildus piesaistītā finansējuma izlietošanu, papildus finanses ir jāieskaita valsts budžetā.[12]

Jāsecina, ka muzeju nozare bijusi ārkārtīgi jūtīga pret jebkādiem politiskiem vai ekonomiskiem satricinājumiem, ilgtspējīgas stabilitātes nodrošināšanai (tostarp finanšu) pietrūcis gan politiskās gribas, gan pašas nozares iniciatīvas. Muzeju finansēšanas un zemā atalgojuma problēmu risināšanai Latvijā ir būtiski pietrūcis institūcijas vai motivētu profesionāļu aprindu, kas spētu publiski pārstāvēt nozares vajadzības un rosināt nepieciešamās izmaiņas (un iespējams, ka nav arī konkrēta redzējuma). Teorētiski Latvijas Muzeju padome atbilstoši savai kompetencei (veicināt institūciju sadarbību un lēmumu pieņemšanu jautājumos, kuri saistīti ar valsts stratēģiju muzeju jomā, kā arī ar muzeju darbību; sniegt ministrijām un pašvaldībām atzinumus par valsts budžeta un pašvaldību budžetu projektu sadaļām, kuras saistītas ar muzeju finansēšanu, kā arī par citiem ar muzeju darbību saistītiem jautājumiem)[13] būtu spējīga uzņemties šo lomu, praksē tomēr ietekmēt stratēģisku lēmumu pieņemšanu tai ir grūti, un nav noliedzams, ka līdzšinējie Muzeju padomes panākumi attiecībā uz muzeju nozares finanšu interešu pārstāvniecību vērtējami kā nepietiekoši. Situācijā, kad visi muzeju padomes locekļi ir tieši atkarīgi no pārvaldošās institūcijas (Kultūras ministrija, pašvaldības) neviens atsevišķs tās pārstāvis nevēlas tikt konfrontēts ar savu darba devēju. Tādēļ  nozares profesionāļu vidū ilgstoši ir virzīta ideja par tādām Muzeja likuma izmaiņām, kas pieļautu neatkarīgu muzeju nozares pārstāvju iekļaušanu Muzeju padomes sastāvā. Šie centieni ir rezultējušies ar 2017.gada 8.jūnijā Saeimā pieņemtajiem Muzeja likuma grozījumiem (spēkā ar 2018.gada 1.janvāri), kas nosaka jaunu Latvijas Muzeju padomes sastāvu un kompetenci. Turpmāk uz nevalstiskā sektora pārstāvēšanu Latvijas Muzeju padomē varēs pretendēt jebkura ar muzeju profesionālo darbību saistīta nevalstiskā organizācija. Latvijas Muzeju padomes sastāvs tiek papildināts arī ar Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga informācijas sistēmas deleģētu pārstāvi. Tāpat turpmāk likums paredz paplašināt to jautājumu loku, par ko padome sniegs atzinumus[14].