Salīdzinot Kultūras ministrijas datu bāzē www.kulturaskarte.lv pieejamos datus attiecībā uz muzeju pašu ieņēmumu pozīciju, secināms, ka muzeju spēja un motivācija pelnīt ir dažāda. Ir atsevišķi muzeji, kas sekmīgi pelna; pārsvarā tie ir tādi, kuri savas atrašanās vai specifikas dēļ spēj sekmīgi piesaistīt ārvalstu tūristus, tūristu grupas vai ir populāri vietējā sabiedrībā. Ir atsevišķi muzeji, pārsvarā lauku pašvaldībās, kuru aktivitāte, īpaši darbā ar apmeklētājiem, ir neliela un to galvenais darbs ir krājuma veidošana un uzturēšana, nevis apmeklētāju apkalpošana. Daļā šādu muzeju apmeklējums ir bezmaksas un to spēja veidot tiešu ekonomisku pienesumu pašvaldībai vai sev pašiem ir apšaubāma. Nereti ir izskanējuši jautājumi, vai šādu muzeju pastāvēšana vispār ir nepieciešama, tomēr jāņem vērā, ka Muzeju likumā muzeju pastāvēšana netiek saistīta ar muzeja ekonomisko atdevi. Muzeji lauku pašvaldībās pilda ne tikai muzeja, bet arī sabiedriskas pulcēšanās vietas un iedzīvotāju identitātes veidošanas funkcijas.
Tā kāda pagasta muzeja vadītājas teiktais attiecībā uz pašu ieņēmumiem ir sekojošs: „[Tādu] nav (pagasta iedzīvotāji, maznodrošinātie, skolēni no novada muzeju apmeklē bez maksas, tāpat bijušie [pagasta iedzīvotāji]); Pasākumi notiek bez maksas. Pagastā dzīvo ap 700 iedzīvotāji, pārsvarā maznodrošināti; Muzejs atrodas Kultūras nama telpās. Muzeja izdevumus apmaksā pagasta pārvalde. Jā, naudiņu no tā saucamajiem savējiem neņemam, no maznodrošinātajiem, skolēniem, pensionāriem, invalīdiem ne tik. Esam ieinteresēti, lai mūsu pagasts, muzeja materiālu klāsts ir zināms un pazīstams katram un ikvienam, arī tālu aiz pagasta un valsts robežām, lai pagasta vārds skan. No savas personīgās pieredzes zinu: ja būs par velti, noteikti apmeklēšu, ja par naudu, nu tad diez vai, jo līdzekļu mūsdienās cilvēkiem ir tikai tik, cik ir.”
Vairums Latvijas iedzīvotāju atbalsta ne tikai muzeju uzturēšanu, bet arī jaunu muzeju veidošanu, tāpat sabiedrība izturas noraidoši pret jau savāktu vērtību izformēšanu un vēl jo vairāk – pret muzeju likvidēšanu. Ievērojamais privāto muzeju skaita pieaugums[1] un jaunu pašvaldību muzeju dibināšana liecina, ka muzeji, īpaši lauku reģionos, veic kādu sabiedrībai nepieciešamu, bet līdz šim Latvijā neidentificētu funkciju.
Jautājums, vai muzeja finanšu efektivitātei vajadzētu tikt vērtētai, ir diskutējams. Muzeju uzdevums pelnīt šobrīd nav definēts Muzeju likumā[2], tomēr daļai muzeju gada budžets tiek veidots, rēķinoties, ka daļu nepieciešamā tie nopelnīs paši, tādējādi muzeju nepieciešamība pelnīt de facto ir obligāta un šobrīd muzeju ekonomiskās darbības vērtēšana notiek. No otras puses, ir redzams, ka pelnošākie Latvijas muzeji vairumā gadījumu ir nozares līderi arī citās ar muzeja darbību saistītās jomās, un tādējādi to spēja pelnīt zināmā mērā liecina par muzeja darbības efektivitāti kopumā.
No muzeju pamatdarbības nopelnītie finanšu līdzekļi galvenokārt dalās kā biļešu ieņēmumi un ieņēmumi no maksas pakalpojumu sniegšanas (telpu izīrēšana, konsultāciju sniegšana utt.). Šādi tie arī tiek atspoguļoti Kultūras ministrijas datu bāzē www.kultūraskarte.lv. Salīdzinot muzeju kopējos ieņēmumus ar pašu ieņēmumiem (biļešu ieņēmumi un maksas pakalpojumi), jāsecina, ka atsevišķi muzeji nopelna pat apmēram 50% no to kopējiem ieņēmumiem (skat. 1. tabulu).
Jāpaskaidro, ka sadaļa „kopējie ieņēmumi” datu bāzē www.kulturaskarte.lv sevī ietver arī sponsorējumus, ziedojumus, caur dažādiem fondiem piesaistītos līdzekļus, tādēļ valsts, pašvaldības vai kapitālsabiedrības finansējuma muzejiem salīdzinājums ir adekvātāks, ja pašu nopelnīto salīdzina tikai ar pēdējo. Šī iemesla dēļ piedāvāju vēl vienu ieskatu, kurā muzeju pašu ieņēmumi salīdzināti ar valsts, pašvaldības vai kapitālsabiedrības dotācijas lielumu muzejiem (skat. 2. tabulu).
Jāsecina, ka iegūtie procenti liecina ne tikai par izmaiņām attiecībā uz muzeju pašu ieņēmumu pieaugumu, bet arī valsts/pašvaldības/kapitālsabiedrības dotācijas kritumu, saskaņā ar kuru pašu ieņēmumu procents daudzos gadījumos pieaug. Dažos gadījumos muzeju pašu ieņēmumi ir lielāki nekā valsts dotācija. Interesants ir jautājums, cik lielā mērā šie muzeji spēj rīkoties ar nopelnīto pēc pašu ieskatiem un vai šo muzeju darbinieku ieguldījums tiek atalgots labāk nekā tajos, kuru panākumi attiecībā uz nopelnīto ir pieticīgāki.
2017. gada 8. jūnija pieņemto Muzeju likuma grozījumu 7. panta 1. daļā uzsvērts, ka muzejs ir institūcija, kuras darbība, īstenojot muzeja funkcijas, nav vērsta uz peļņas gūšanu. Nav saprotams, kādēļ vēlreiz ar likumu tiek nostiprināts tas, kas neatbilst reālajai situācijai. Pat, ja likumā minētais formulējums atstāj muzejiem kā institūcijām drošu atkāpšanās ceļu un šāds formulējums tiek lietots ICOM Profesionālās ētikas kodeksā, tomēr tas raisa jautājumu, vai šobrīd neesam nonākuši situācijā, kad nepieciešams būtu papildus/jauns regulējums, kas sakārtotu sistēmu. Līdzīgas situācijas risinājums tikko tika atspoguļots Kultūras ministrijas mājaslapā publicētajā informācijā par Latvijas Nacionālās operas un baleta iespēju savu peļņu turpmāk ieguldīt darbības attīstībā. Un, ja muzeju darbība nav vērsta uz peļņas gūšanu, kādēļ tik nepieņemama ir doma, ka Latvijā varētu tikt ieviests bezmaksas muzeju apmeklējums bērniem/skolēniem, kā tas ir daudzviet Eiropā un pasaulē, īpaši, ja ņem vērā, ka skolēni ir tā auditorija, kuru muzeji gadu no gada aizvien vairāk zaudē, nemaz nerunājot par mūsu kā sabiedrības attieksmi un vērtībām, ko paustu šāds lēmums.