Paplašinot sērijas “30 neatkarīgas muzejniecības gadi” fokusu, Creative Museum piedāvā divas sarunas ar muzeju speciālistiem, kas savu karjeru muzejā sākuši pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem. Tā ir paaudze, kura muzejos ienāk tieši no studijām pēc 2000. gada. Kā šī paaudze redz muzeju nozari un to, kā tā mainās?
Ineta Zelča Sīmansone: Parunāsim, kā mēs esam jutušies nozarē šajos 20 gados, kopš strādājam muzejos. Kā jūs nonācāt muzejā?
Natālija Sujunšalijeva: Mans ceļš uz muzeju bija ļoti apzināts. Es par mākslu sāku interesēties jau pusaudža gados un kopš tā laika esmu sistemātiski pētījusi visus mākslas vēstures jautājumus. Jau mācoties Puškina licejā, es izvēlējos mākslas zinātnes profilu un mērķtiecīgi gāju uz dziļu un daudzpusīgu mākslas pasaules izpēti. Tad iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā un pēc tam tiku uzaicināta strādāt Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā [LNMM]. Kopš tā laika strādāju muzejā, esmu guvusi bagātu pieredzi. Jā, esmu ļoti pārdomāti veikusi šo izvēli un esmu priecīga, ka man ir tas gods un izaicinājums strādāt Latvijas muzeju nozarē un arī veidot šo vēsturi pašai.
IZS: Kopš kura gada tu strādā muzejā?
NS: Kopš 2001. gada.
IZS: Iespaidīgi. Mans muzeja stāsts ir no 2002. gada, bet to es izstāstīju jau iepriekšējā sarunā ar kolēģiem Dainu, Mārtiņu, Danuti un Raivi. Tad droši vien Baiba ir nākamā, kas strādā muzejā no paša 2000. gadu sākuma.
Baiba Vanaga: Mana ienākšana muzejā bija 2003. gadā. Es vidusskolas laikā sapratu, ka mani interesē vēsture, un man bija brīnišķīga vēstures skolotāja un brīnišķīgs kultūrvēstures skolotājs. Sākot studēt, es izvēlējos gan mākslas vēsturi, gan vēsturi, bet, tā kā pēc dabas esmu slinka, es sapratu, ka bez intensīva darba abas studijas apvienot nevarēšu, tāpēc pametu vēsturniekus un paliku pie Mākslas akadēmijas, jo tur bija interesantāk. Studiju laikā es sāku strādāt Kinofotofonodokumentu arhīvā. Tas darbs nebija šausmīgi interesants, bet es daudz ko iemācījos. Un tad, mācoties 4. kursā, es ieraudzīju publisku sludinājumu, ka Mākslas muzejs meklē zinātniskā dokumentācijas centra speciālistu (kas principā bija tas pats arhīvists) un Borisa Bērziņa kolekcijas glabātāju. Es pieteicos uz Borisa Bērziņa kolekcijas glabātāja amatu, bet tur paņēma citu cilvēku. Man piedāvāja to arhīvista amatu, es teicu, ka to negribu, ka gribu strādāt ar mākslu, un tā 2003. gadā nonācu vienā kabinetā ar Natāliju. Tagad Mākslas muzejā tas amats ir krājuma darba speciālists; tie ir cilvēki, kas palīdz kolēģiem krājuma darbā.
Elīna Reitere: Es Rīgas Kino muzejā, kā toreiz sauca Latvijas Kino muzeju, sāku strādāt 2006. gada 19. maijā. Marta beigās biju atgriezusies no kino un teātra zinātnes maģistrantūras studijām Vācijā un meklēju darbu. Tas, ka šāda vieta būs, bija zināms jau pāris mēnešus iepriekš, bet viss bija saistīts ar to, ka 2005./2006. gada ziemā Rīgas Kino muzeju, kas līdz tam bija bijusi neatkarīga institūcija, pārņēma Nacionālais Kino centrs. Kultūras ministrijas nostādne bija, ka vai nu muzeju pārņem Kino centrs, vai arī muzejs tiek likvidēts, jo no ministrijas puses bija neapmierinātība ar muzeja tā brīža darbību. Muzejs tika pievienots Nacionālajam Kino centram, un arī vieta, kur notika Rīgas Kino muzeja darbība, tika pārcelta. Sākotnēji muzejs darbojās Rīgas kinostudijā Šmerlī. Bet tad, tā kā Nacionālais Kino centrs ieguva jaunas telpas Peitavas ielā 10/12, pirmajā stāvā tika iekārtotas telpas muzejam. Kad es sāku maijā strādāt, šīs telpas bija izremontētas. Ienācu ne tikai es, bet visa komanda, kas strādāja pirms tam krājumā; tos pārņēma no iepriekšējā muzeja. Bet Kino centram kā jumta organizācijai bija savs priekšstats par to, kā viņi šo muzeju grib attīstīt, un tika izveidotas jaunas amata vietas, tika izsludināts konkurss. Ar mani kopā kā projektu vadītāja muzejā ienāca fotogrāfe (un mana kursa biedrene Latvijas Kultūras akadēmijas [LKA] Audiovizuālās kultūras bakalaura programmā) Agnese Zeltiņa un kā Nacionālā Kino centra konsultante muzeju darbības jautājumos – Dita Rietuma. Mēs šajā konstelācijā kopā ar cilvēkiem, kas strādāja krājumā (krājuma glabātāju Laimu Mincenofu), strādājām šo periodu, kas manā gadījumā bija samērā īss. Es nostrādāju tieši trīs gadus, līdz 2009. gada 18. maijam, kad apzināti aizgāju no muzeja, jo pārcēlos uz Vāciju pie sava vīra ar mērķi rakstīt doktora disertāciju kino zinātnē.
IZS: Divas no jums savā laikā ir pašas izveidojušas muzejus: Elīna – Kino muzeju Peitavas ielā, bet Baiba – Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas muzeju.
RS: Spoži.
IZS: Skatoties uz šiem nu jau 20 gadiem muzeju nozarē gandrīz visiem no mums, kas, jūsuprāt, ir būtiskākie procesi, kas pa šo laiku notikuši, un kā šī nozare ir attīstījusies? Varbūt regresējusi? Kādi ir zīmīgākie pieturpunkti?
NS: Kas attiecas uz LNMM, es varu noteikti apgalvot, ka tas ir laiks, kad muzejs attīstījās par iestādi, kādu mēs šobrīd pazīstam. LNMM sastāv no vairākām struktūrvienībām, un tieši šajā periodā tas ir tapis. Muzejs ir formulējis savu misiju, mērķus un uzdevumus, izveidojis iekšējo struktūru un nākotnes vīziju. Muzejam ir tendence attīstīties. Tiek ieviestas jaunas metodes darbā ar apmeklētājiem, ar krājumu, izmantotas jaunākās tehnoloģijas, gan apstrādājot muzeja kolekcijas, gan veicot zinātnisko pētniecību, gan attīstot dažādus pieejamības un satura interpretācijas risinājumus. Šeit liela nozīme ir muzeja vadībai, kas apzinās mūsdienu izaicinājumus, un ar visu cieņu pret direktori varu, teikt, ka viņa dod iespēju attīstīties jaunajiem speciālistiem un īstenot inovatīvas idejas.
Ja mēs salīdzinām ar to iestādi, kas bija 2000. gadā, tad tagad, manuprāt, tas ir pilnīgi atšķirīgs muzejs, un mēs redzam, ka ir veikta ļoti iespaidīga attīstība. Tas ir ieguldījums, ko ir snieguši gan vecākie kolēģi, kuri ir apmācījuši un devuši padomus, gan arī jaunie kolēģi, kuri, cienot vecāko kolēģu pieredzi, nākuši ar savām jaunajām idejām un nav baidījušies kaut ko lauzt vai mainīt muzeja struktūrā, darbības principos vai pieejā. Šobrīd mēs redzam, ka LNMM vadošajās pozīcijās ir pārsvarā jauni cilvēki, kuri izstrādā tos produktus, kas atbilst sabiedrības augstākajām prasībām. No muzeja tiek gaidīts daudz, jo tiek uzskatīts, ka muzejs tiek uzturēts no sabiedrības puses. Mums ir jābūt tūrisma galamērķim, lai sasniegtu Prado vai Luvras līmeni. No mums prasa izcilas izstādes, mums ir jābūt izcilām kolekcijām. Muzejam ir jāspēj izlavierēt starp sabiedrību un esošajām iespējām. Reizēm šķiet, ka tev patiešām ir jābūt cirka māksliniekam, lai to visu paveiktu. Un tēlotu, ka mums viss kārtībā, mēs esam izcili un broša vienmēr ir smuka par mūsu paveikto. Diemžēl atsevišķām valsts amatpersonām muzeji bieži vien ir skaista fasāde, pie kuras eleganti pastāvēt, pabūt pieņemšanās, un tad aizbraucot valdība mums samazina budžetu, un muzejam jādomā, kā nākotnē nomaksāt rēķinus un paaugstināt apmeklētāju skaitu pie augstākām biļešu cenām. Šībrīža politiskā situācija muzeju nozarē ir diezgan kritiska visos aspektos. Un, protams, muzejnieku darbs ir atalgots minimāli, mūsu algas vispār nav konkurētspējīgas, par Eiropas muzejiem nemaz nerunājot. Otra problēma, ko es šobrīd saskatu, – muzejos ir zināma krīze pētniecībā un zinātnisko tēmu izstrādē, vismaz mūsu muzejā, jo daudzi darbinieki tiek virzīti uz apmeklētāju apkalpošanu un ļoti maz laika paliek tieši kolekciju izpētei, mākslas zinātnei, lielu pētniecībā balstītu izstāžu sagatavošanai. Attiecīgi šajā kontekstā vēl jārunā par finansējuma piesaistes problēmu un savu ideju pasniegšanas spēju laikmetīgā skatījumā. Tas arī ir liels izaicinājums. Tiem speciālistiem, kuri tiek uzaicināti no malas, teiksim, scenogrāfiem, atalgojums ir pavisam cits. Katrai no mūsu mērķauditorijām ir arī savi priekšstati, kā muzejam būtu jāstrādā, un muzejam ir jāprot izveidot tādas sadarbības formas, kas atbilstu visu šo vecumu un arī interešu grupām. Tas ir milzīgs darbs, kas tiek gaidīts no muzeja un ko muzeja darbinieki mēģina veikt, arī ieviešot jaunas tehnoloģijas. Uz nākotnes perspektīvu un muzeja pilnvērtīgu attīstību es pašlaik skatos vairāk skeptiski tieši arvien pieaugošo finansiālo grūtību dēļ.
IZS: Tas, kas pašlaik muzeju nozarē ir vērojams, ir biežā kadru mainība. Īpaši jauni cilvēki izvēlas kādu laiku pastrādāt muzejā un tad meklē labāk atalgotu darbu vai jaunus izaicinājumus. Savukārt mēs visi esam tie, kas, neskatoties ne uz ko, šajā nozarē (muzejos, muzeju nevalstiskajās vai līdzīga profila organizācijās) šos 20 un vairāk gadus esam palikuši. Kāda ir bijusi motivācija palikt nozarē?
ER: Man šķiet, ka, ja tu esi šajā nozarē pastrādājis, tad aiziet no tās momentā nemaz nav iespējams. Es pēc aiziešanas no Rīgas Kino muzeja kādu brīdi blogoju vietnei Creative Museum, tagad gribētu atgriezties, recenzējot izstādes, tikai man tam nav laika. Vienlaicīgi es vairs nevaru atļauties strādāt par šādu algu, ko man piedāvā Latvijas kultūras nozare un pētniecība. Es, piemēram, šobrīd meklēju papildu darbu Vācijā. Jebkura kultūras joma ir saistīta ar prekariāta darbu. Par kino runājot, mēs vienmēr runājam par radošo prekariātu, arī pētnieki ir radošais prekariāts. Tās ir nedrošas darba attiecības, zema darba samaksa, taču augsta pievienotā vērtība un apziņa, ka tu dari kaut ko sabiedrībai patiesi vērtīgu ilgtermiņā. Šī ir niansēta un nevienkārša lieta. Varbūt Baiba var turpināt, kamēr es par šo vēl nedaudz padomāšu.
BV: Mana motivācija strādāt šajā nozarē ir tā, ka man patīk strādāt ar mākslu un pētniecību. Es šo gadu gaitā esmu gan mainījusi muzejus, gan pastrādājusi arhīvā, bet saprotu, ka LNMM es to varu izdarīt vislabāk. Lai gan, muzejniekiem savā starp runājot, bieži izskan “joks”, ka dzīvesbiedrs nodrošina iespēju strādāt muzejā, es neesmu šajā situācijā, bet ģimene man līdz šim ir spējusi palīdzēt, lai man būtu sava mājvieta, un līdz ar to es varu atļauties strādāt muzejā. Kamēr es to varu atļauties, tikmēr es to darīšu. Es personīgi uzskatu, ka strādāt netīkamu darbu tikai naudas dēļ es nekad nevarētu. Jo man gribas pētīt un man gribas strādāt ar mākslu. Tā ir mana galvenā motivācija. Pēdējie gadi ir laiks, kad es nosacīti esmu spējusi nostiprināt savu reputāciju un ik pa laikam paralēli muzeja darbiem atnāk atsevišķi piedāvājumi, kas man liekas tuvi un interesanti un kas ļauj šo “plāno maizīti” uzlabot.
ER: Prekariāts ir viena no manām pētniecības tēmām. Tas attiecas ne tikai uz muzeju darbiniekiem, bet visām radošajām profesijām. Tas, ka var atļauties strādāt šajā nozarē, lai vai cik slikti apmaksāts tas darbs būtu, ir privilēģija. Tā var izpausties ļoti dažādi, piemēram, dzīvesbiedrs ir gatavs maksāt, ka partneris strādā kultūras nozarē, saņemot mazu atalgojumu. Bet, kā jau Baiba norādīja, tā ir katra cilvēka individuālā vērtību sistēma, kas viņam ir svarīga. Tas attiecas ne tikai uz Latviju. Piedaloties konferencēs citās valstīs, īpaši mazās valstīs, esmu saņēmusi ļoti atsaucīgus viedokļus – te būtisks ir arī nācijas ideoloģiskais naratīvs par to, ka mēs esam mazi un mums ir jānes šis upuris savas mazās tautas, valodas un valsts labā. Tātad – saņemt mazāku atalgojumu, bet kopt mūsu kultūras mantojumu vai radīt jaunas kultūras vērtības, jo tā ir mūsu atbildība. Jautājums, ko tas maksā. Tā var būt regulāra izdegšana, dažādas ar dzīves praktisko pusi saistītas lietas, kuras nav pieejamas. Un atkal jautājums – kurš to var atļauties?
NS: Es sevi redzu kā gara bruņinieku, kurš ir paņēmis šo lielo karogu un nes uz priekšu, neskatoties ne uz kādām grūtībām. Protams, tas ir izaicinājums, bet man ir, varētu teikt, savtīgs prieks, kad redzu sava darba rezultātus. Es jūtu gandarījumu par to, ka mans enerģijas un intelektuālais ieguldījums ir guvis atskaņas un augstu novērtējumu.
IZS: Kas šajos gados, kamēr jūs esat muzeju nozarē, ir bijuši lielākie izaicinājumi? Pie finansējuma un algām jau pieskārāmies, bet varbūt ir vēl kaut kas, ko derētu minēt, paskatoties uz šiem 20 gadiem nozarē.
ER: Nedaudz paturpinot – sabiedrība nenovērtē muzeju darbinieku ieguldījumu, un, salīdzinot ar kino nozari, problēma ir līdzīga visās mazajās valstīs. Ja tu strādā kādā ļoti specifiskā profesijā, dzīvo mazā valstī, viena lieta ir sajūta, ka tevi nenovērtē šajās izmērāmajās lietās – atalgojumā un finansējumā iestādei un jomai –, bet otra lieta ir tā, ka apkārt ir tik maz to cilvēku, kuri spēj novērtēt tavu darbu un sasniegumus saturiski, jo mazā valstī ir uz vienas rokas saskaitāmi cilvēki, kuri orientējas kādā specifiskā jomā, tāpēc var tavu izdarīto ierindot kaut kādos plašākos kontekstos un saprast, kāpēc tas ir tik izcili. Un tas ir vēl viens nemateriāls, muzeju terminoloģijā runājot, izaicinājums, domājot, cik tomēr būtiska ir novērtējuma sistēma.
IZS: Cik mēs esam strādājuši ar muzeju kolēģiem projektos ārpus Latvijā (un šo gadu laikā tie ir daudzi projekti), neviens muzejnieks nav teicis, ka alga muzejos ir pietiekoša.
BV: Varbūt. Bet, ja tu runā ar vācu muzejniekiem, tu saproti, ka atvaļinājums viņiem nozīmē to, ka tajā laika posmā viņi nestrādā nevienā citā projektā un vienkārši aizbrauc uz divām nedēļām uz ārzemēm. Mums tā joprojām nav norma. Kolēģi ārzemēs, īpaši ar zinātnisko grādu, nesaņem atalgojumu, kas ir zemāks par vidējo algu valstī. Pie mums tas joprojām tā ir. Piemēram, es nezinu, cik saņem Igaunijas Mākslas muzeja kolēģi (nekad neesmu prasījusi), bet viņu vadībai tiek pārmests, ka viņi saviem darbiniekiem maksā augstākas algas nekā vidēji citos Igaunijas muzejos. Jāsaka, kā ir, – man ir kauns publiski pateikt savu algu. Ir lietas, ko mēs šeit Latvijā ierobežoto līdzekļu dēļ nedarām, piemēram, kaut vai ik pa laikam ar ģimeni aiziet uz restorānu, kas citur ir norma. Ir jau droši vien arī Eiropā valstis, varbūt Rumānija, Bulgārija, kur kolēģi saņem mazākas algas.
ER: Tāpēc tomēr ir ļoti būtiski runāt par algām nozarē un saukt konkrētus ciparus, kaut gan agrāk, manuprāt, līgumos bija noteikums, ka nevar izpaust.
IZS: Šis ir viens tāds konkrēts piemērs, kā situācija nozarē ir mainījusies. Tiešām, kad es 2002. gadā parakstīju savu pirmo darba līgumu, tur bija punkts, ka es nedrīkstu izpaust sava atalgojuma apmēru. Šobrīd tas tomēr ir mainījies, arī, sludinot amatus, ir jānorāda atalgojuma apmērs. Kad mēs gājām uz pirmajiem konkursiem, algu uzzinājām tikai tad, kad bijām pieņemti darbā.
NS: Nedaudz par vakancēm mūsu muzejā – kad mēs ieliekam kārtējo darba sludinājumu un norādām algas apmēru, Facebook ir pilns ar komentāriem par zemo atalgojumu, un sabiedrības reakcija ir saprotama. Tas ir viens no signāliem, kā muzejam tālāk attīstīties. Jā, muzejs kā smuka broša valstij ir, bet tā broša jākopj, nevis jācer, ka tā pati visu laiku spīdēs; to mēs arī cenšamies darīt. Bet papildu stimuls darbiniekiem tikai augs, ja valsts novērtēs to lielo profesionālo darbu, ko muzeju speciālisti dara. Jaunā paaudze ir spēcīga, ne velti mācību iestādes šos kadrus turpina mācīt, bet jārunā par to, kāda vēlāk ir reālā, faktiskā atdeve, cik daudz jauno speciālistu, ienākot un pamēģinot realizēt sevi muzeju vidē , pēc tam paliek un turpina augt tieši šajā virzienā. Tas nozarei ir milzīgs izaicinājums.
IZS: Vēl viens no būtiskiem faktoriem, kas šajās divās desmitgadēs ir vērojams ar pieaugošu tendenci, ir starptautiskā sadarbība. Pirms tam galvenā starptautiskās sadarbības forma bija izstāžu apmaiņa; šobrīd tīklošanās, sadarbības projekti, pieredzes apmaiņa ir iegājusi jau citā līmenī. Tas var darboties zināmā mērā arī kā motivējošs faktors, ja iestāde šādas sadarbības atbalsta.
RS: Cik jūs katrs esat iekšā starptautiskos projektos?
BV: Es esmu bijusi vairākos pētnieciska rakstura projektos, bet tā visa bija mana privātā iniciatīva. Mēs kā muzejs varam nodarboties ar starptautisku izstāžu apmaiņu, bet mēs nereti nevaram līdzdarboties kādā lielā starptautiskā projektā, jo tas nes līdzi arī pietiekami lielas izmaksas, lai nodrošinātu kaut vai tikai speciālistu mobilitāti un tamlīdzīgas lietas. Bet galvenais – mēs neesam zinātniska institūcija, un tas nozīmē, ka mums šādām aktivitātēm nav iezīmēts specifisks budžets. Piemēram, Igaunijas Mākslas muzejs daudzas no savām starptautiskās sadarbības lietām īsteno, izmantojot iespēju, ka viņi var līdzdarboties un iniciēt pētniecības projektus. Un viņi to var tāpēc, ka viņiem šis statuss ir. Viņi var pretendēt uz pētniecības budžetu un būt viens no projekta partneriem. Mūsu gadījumā pētnieciskie projekti, ja mēs par tādiem runājam, ir tiem kolēģiem, kas ir uzaicināti kā pētnieki piedalīties projektos, piemēram, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā vai kādā citā no zinātniskajām institūcijām. Arī visas starptautiskās izstādes, kurās tiek iekļauti muzeja krājuma darbi, ir, pateicoties tieši mūsu kolēģu pētnieciskajam darbam un publikācijām, un tā viņi ir tikuši pamanīti.
Pašiem iniciēt starptautiskus projektus, arī izstādes, ir budžeta un pētnieciskās kapacitātes jautājums. Domājot par visu nozari, man nav sajūtas, ka starptautiskās sadarbības potenciāls tiek pilnībā izmantots. Jā, es zinu, ka tev, Raivi, ir starptautiski projekti muzeja programmēšanā, kur Lipkes memoriāls iesaistās, es arī pieļauju, ka Latvijas Nacionālais vēstures muzejs [LNVM] un kādi vēl citi muzeji līdzdarbojas starptautiskos projektos, bet kopumā muzejos – ne masveidā. Tomēr es pieņemu, ka daudzas lietas par to, ko dara kolēģi muzejos, mēs arī nezinām.
RS: Runājot par tevis minēto pētniecības institūcijas statusu, tas nemaz nav neizdarāms uzdevums. Tie ir pieci speciālisti institūcijā ar doktora grādu un procedūra, kas jāiziet. Jāatzīst gan, ka pat LNVM un Arnis Radiņš nekad nav licis par savu mērķi iegūt šo statusu un kļūt par zinātniski pētniecisku institūciju. Mēs sistēmiski varam runāt par šo aizejošo direktoru paaudzi, kas to nav vēlējusies.
BV: Ir dzirdēts, ka LNVM par šo statusu ir interesējies un gribējis, bet statusu piešķirošās zinātniskās institūcijas nav bijušas gatavas to piešķirt muzejam.
RS: Labs precizējums. Bet Arnis Radiņš privātā sarunā ir arī teicis, ka viņi dara tik daudz un ir tik autonomi un pašpietiekami.
IZS: Tad kopsavelkot tomēr sanāk, ka starptautiskā sadarbība, īpaši pētniecībā un komunikācijā, nozarei joprojām paliek kā viens no izaicinājumiem. Ir iekustējusies, bet…
BV: Jā, pamatā ir personiski kontakti. Lai tas notiktu mērķtiecīgi, mums vajadzētu arī specializētu personālu, kas šādas sadarbības varētu iniciēt un koordinēt. Jārēķinās arī ar visu to papīru blāķiem un dokumentāciju, kas pavada šādus projektus.
IZS: Noslēdzot sarunu, es jums uzdošu jautājumu, ko jautāju visiem šajā nesenajai muzeju vēsturei veltītajā sērijā. Kādi ir daži būtiskākie notikumi vai sajūtas, kas jums liek teikt, ka ir vērts strādāt šajā nozarē?
ER: Man kā cilvēkam, šobrīd nedaudz no malas skatoties uz nozari, viens liels notikums šķiet LNMM atvēršana pēc rekonstrukcijas. Un otra lieta, kas man liekas tīri konceptuāli svarīga un, ceru, kam būs ļoti liela ietekme, ir Medicīnas muzeja izstāde par sava muzeja vēsturi “Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs”. Tas parādīja, cik kritiski un interesanti muzejs var paskatīties uz savu vēsturi. Man ļoti patīk, kad muzeji reflektē par savu vēsturi un kolekcijām, kā iepriekš veidojuši naratīvus, un saprot, ka pašlaik tas jādara citādāk. Spēja paskatīties uz sevi kritiski ir pašapziņas un brieduma pazīme. Tāpēc es apsveicu arī Baibu ar LNMM vēstures izstādi “Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905–1919”, jo man tas liekas ļoti svarīgi, ka tu kā šīs izstādes kuratore izcel arī sieviešu lomu LNMM vēstures stāstā. Varēja jau stāstīt tā, kā dara vienmēr, bet man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi Latvijas videi, kur nekāds nozīmīgais feminisma pagrieziens šo 35 gadu laikā nav noticis, ka LNMM vēstures stāsts tiek stāstīts šādi.
BV: Es laikam nevaru izcelt dažas lietas. Šogad, strādājot pie izstādes par muzeja agrīno vēsturi, es atcerējos, kā mēs svinējām LNMM simtgadi pirms 20 gadiem. Toreiz tā programma bija daudz plašāka, ieskaitot konferenci, izstādi, izdevumus. Man liekas svarīgi tas, ka muzeji ir spējuši iet laikam līdzi. Mums Latvijā ir dažādi muzeji un dažādās vietās, bet atšķirībā no laika, kad mēs ienācām muzejos, tagad (ne visos, bet lielā daļā) mēs varam redzēt, ka muzeji ir tādā pašā līmenī kā daudzi Rietumu muzeji. Es to redzu, novērtēju, un man tas liekas ļoti brīnišķīgi. Protams, ir gan labi, gan slikti piemēri, bet tomēr ir svarīgi, ka lielākoties to padomju laiku atpalicību, sadarbojoties visām paaudzēm muzejos, esam spējuši pārvarēt un izmainīt. Man tas liekas ārkārtīgi svarīgi. Man gribētos, lai muzejos daudz vairāk novērtētu pētniecību un lai kolēģiem būtu pietiekami laika strādāt pilnvērtīgi pie savām pētniecības tēmām. Tas, ka, veidojot LNMM vēstures izstādi, es gadu varēju pētīt tikai materiālus šai izstādei, bija milzīga privilēģija. Mākslas vēsturē tā nozare ir tik maza, ka mēs nevaram gaidīt, ka akadēmiskie pētnieki visu būs izpētījuši un tad mēs kā muzejnieki paņemsim šos izpētītos materiālus, datus un tos interpretēsim. Līdz ar to mums pašiem nereti ir jāveic tas pirmais “rakšanas” darbs, un tas prasa laiku. Gan mākslas vēsturē, gan vēsturē kopumā vēl ir tik daudz tēmu, kas nav izpētītas un kam nav piedāvāta jauna, mūsdienām atbilstoša interpretācija, bet kolēģiem muzejā bieži vien tam neatliek laika. Piemēram, domājot par izstādi par māksliniecēm Baltijā 19. gadsimtā, es gribētu nodarboties ar feministiskajām teorijām daudz vairāk, bet man sākumā jāsavāc fakti, un pēc tam var neatlikt vairs laika, lai tiktu līdz interpretācijai. Man gribētos arī, lai mēs vairāk iedziļināmies paši savu kolēģu darbā un interesējamies, ko kurš dara. Cik daudzi no mums ir tādi, kas apskatās, ko jaunu izpētījuši un uzrakstījuši vēsturnieki vai kolēģi citos muzejos un institūtos? Un pētnieki dažādu projektu ietvaros bieži publicējas izdevumos, ko dažreiz mēs pat nepamanām. Man gribētos tomēr redzēt vairāk sadarbības un savstarpējas komunikācijas, lai mēs to varētu izmantot arī muzeju darbā.
ER: Nedaudz pakomentēšu Baibas teikto – lai novērtētu muzejos strādājošo pētnieku darbu (zinot, ka valstī vispār nenovērtē humanitāro un sociālo pētnieku darbu), tas ir ļoti saistīts ar valsts politiku pētniecībā.
NS: Nozares izaicinājumus papildinot, es gribētu izcelt četrus notikumus. Pirmais ir Latvijas muzeju aktīva iesaiste Rīgas kā Eiropas galvaspilsētas programmas īstenošanā, kas notika 2014. gadā. Tas ļāva Latvijas muzejiem vairāk izgaismoties arī starptautiskajos medijos. Otrs vērienīgs notikums muzeju dzīvē bija LNMM galvenās ēkas atklāšana pēc rekonstrukcijas 2016. gadā. Nākamais nopietnais izaicinājums nāca Covid-19 veidā, kad faktiski visas nozares guva pilnīgi jaunu restartu, jo tajā brīdī iestājās nulles pozīcija darbam, kā tas tika organizēts līdz šim. Muzeji vairākus gadus cīnījās, lai atgūtu iepriekšējo līmeni gan apmeklētāju, gan ienākumu, gan ideju īstenošanas ziņā. Tas bija milzīgs radošs darbs – noturēt sabiedrības interesi šajos grūtajos gados, kad muzeji faktiski bija slēgti, bet cilvēku dzīvē prioritāri kļuvuši pavisam citi jautājumi. LNMM pārgāja uz intensīvu darbību virtuālajā vidē, notika pārstrukturēšanās un dinamisks darbs muzeja iekšienē. Tas pēc tam mums ļāva vieniem no pirmajiem atkal atvērt durvis apmeklētājiem, bet jau ar spēcīgāku jaudu. Ceturtais izaicinājums, kas vēl būs nākotnē, ir LNMM struktūrvienības Mākslas muzeja “Arsenāls” atklāšana 2028. gadā. Nepārprotami, tas ir zīmīgs notikums Latvijas kultūras dzīvē, uz kuru ejam, un ceram, ka tas tiks īstenots. Tas noteikti visiem – pētniecības un mācību institūcijām, plašajai sabiedrībai un arī tūrisma jomai – būs jauns attīstības stimuls un iespēju potenciāls. Tāds ir mans muzeju nozares notikumu izcēlums, izejot no savas pieredzes.
IZS: Forši. Vai ir kaut kas, ko jūs gaidījāt, ka es jautāšu, bet nepajautāju?
BV: It kā visu pateicām. Vēl piebilstot par atgūšanos no Covid-19 – bija vesela rinda muzeju Latvijā, kas pirms tam dzīvoja ar galveno mērķauditoriju – tūristiem. Un pašlaik viņi joprojām nav atguvušies. Paskatoties uz Rundāles pils muzeja apmeklējuma rādītājiem – viņi ir stipri tālu no tā, kas bija pirms pandēmijas. Tāpēc LNMM galvenā ēka ar saviem rādītājiem ir izņēmums kopējā ainā pēc Covid-19 situācijas. Liela daļa no muzejiem, piemēram, Turaida, Rundāle, nav dabūjuši atpakaļ pirmspandēmijas apmeklētāju rādītājus, runājot tieši par tūristu auditoriju. Nozare vēl nav atguvusies.
NS: Es domāju, ka tas neattiecas tikai uz muzeju jomu, bet uz visu tūrisma industriju – ne velti arī restorānu nozare sūdzas, ka tūrisms faktiski no Latvijas ir aizgājis. Arī LNMM mēs to jūtam, ka ārzemju tūristu ir ievērojami mazāk. Nezinu, kam ir jānotiek, lai situāciju būtiski uzlabotu. Visi ģeopolitiskie notikumi neliecina, ka tas notiks ātri.
BV: Nu jā, tas nav jautājums tikai par Covid-19, bet par to, ka mēs esam tik tuvu karam, ka daudziem ir bail pie mums braukt un tiek izvēlēti citi maršruti.
ER: Vispārējā ģeopolitiskā situācija.
NS: Jā. Tā pilnīgi noteikti nav labvēlīga muzeju nozarei. Vēl vairāk esam uz izdzīvošanas robežas.
BV: Bet, lai nepabeigtu uz negatīvas nots, norādīšu uz to, kas ir izaudzis no Covid-19 un kas bijis labvēlīgi muzeju nozarei. Tas ir tas, kā mēs, muzejnieki un dažādu nozaru speciālisti, esam bijuši spiesti un esam iemācījušies izmantot dažādus digitālos rīkus un medijus. Kaut vai jāmin arhīvu pieejamība un digitalizācijas produkti, kas ir attīstījušies, pateicoties Covid-19 ierobežojumiem. Tas patiesībā ir kaut kas vērtīgs, kas noticis arī muzeju nozarē. Ja es šobrīd kādu materiālu gribu pētīt, nereti izrādās, ka tas jau ir digitalizēts un man kā pētniecei attālināti pieejams. Man nav speciāli jābrauc, piemēram, uz Vācijas arhīvu, es varu aizrakstīt e-pastu, palūgt materiālus un pat bez maksas saņemt. Vai arī lekcijas, kādas mēs tiešsaistē klausījāmies Covid-19 laikā! Es, piemēram, klausījos lekcijas no Londonas Nacionālās galerijas, no Minhenes Centrālā mākslas vēstures institūta un citām vietām, kuras citādi nebūtu dzirdējusi. Tā ir vesela joma, kas attīstījās, un tā bija situācija, kas krājuma un kultūras mantojuma digitalizācijai deva lielu grūdienu un būtiski paplašināja pieejamību.
IZS: Paldies jums visiem par sarunu.
ER: Katrā ziņā paldies, ka joprojām pieskaitāt mani muzeju nozarei.
NS: Es savukārt gribu teikt paldies Inetai, ka šo tēmu izlēmi vispār pacelt. Lai tavām iecerēm ir piepildījums un to grāmatu izlasa pēc iespējas vairāk cilvēku! Tas varētu ļaut mums visiem un arī kultūras lietotājiem uz muzeju dzīvi paskatīties nedaudz citādāk. Sākums ar šīm intervijām ir, gaidīsim izdevumu, jo, ikdienā strādājot, tos gadus neskaitām. Tad, kad tu sasauci mūs kopā uz sarunu, apskatījos, un tiešām – tik vērienīgs dzīves posms ir veltīts muzejam. Tas liek padomāt, izvērtēt nozarē uzkrāto bagātīgo pieredzi, un šeit katram no mums ir, par ko stāstīt. Lai izdodas!
IZS: Jā. Lai mums visiem izdodas! Paldies, Natālij, paldies jums visiem!
Grafiskais dizains: Edvards Percevs