Paplašinot sērijas “30 neatkarīgas muzejniecības gadi” fokusu, Creative Museum piedāvā divas sarunas ar muzeju speciālistiem, kas savu karjeru muzejā sākuši pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem. Tā ir paaudze, kura muzejos ienāk tieši no studijām pēc 2000. gada. Kā šī paaudze redz muzeju nozari un to, kā tā mainās?
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs 2000. gados nonācāt muzeju nozarē? Apzināts lēmums vai nejaušība?
Mārtiņš Vesperis: Es muzeju sistēmā ienāku 2004. gadā. Studējot Latvijas Universitātes [LU] Vēstures fakultātē, man bija pasniedzēja Rita Grāvere, kura pasniedza antropoloģijas vēsturi, un viņa mani uzaicināja volontēt Anatomijas muzejā, toreiz – Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzejā, Kronvalda bulvārī. Manā pirmajā darba dienā bija jāsāk vadīt ekskursijas par cilvēku orgāniem. Tad 2005. gadā Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā (jo Anatomijas muzejs toreiz bija filiāle) nomira direktors. Nāca jauna vadītāja, Edīte Bērziņa, kura muzejā strādāja no 1981. gada, sāka veidot jaunu kolektīvu un mani no 2005. gada 1. novembra pieņēma darbā Medicīnas muzejā par pētnieku uz 0,25 slodzēm. Tajā brīdī direktorei nebija nekādu iespēju iedot lielāku slodzi. Trīs mēnešus es nostrādāju uz 0,25 slodzēm, tad man iedeva vēl 0,25 slodzes, veselu gadu biju uz pusslodzi, tad pusgadu biju uz 0,75 slodzēm un tikai pēc diviem gadiem – uz pilnu slodzi.
Daina Auziņa: Es esmu muzejā no 2003. gada. Arī sāku ar nepilnu slodzi. Sāku ar izsludinātu vakanci, manuprāt, tobrīd tā saucās Komunikācijas nodaļa (Sabiedrisko attiecību nodaļa), kaut gan galvenokārt nodarbojās ar izglītojošo darbu. Mēs bijām divi pretendenti uz to amatu, es un Dāvis Kaņepe. Nodaļas vadītāja nespēja izšķirties un paņēma mūs abus, katru uz pusslodzi, kas mums kā studentiem, manuprāt, bija ļoti ērti un arī muzejam ļoti bagātinoši, jo mēs ar Dāvi bijām pilnīgi atšķirīgi un katrs ar savām kvalitātēm, cik nu jauniem cilvēkiem tās vispār piemīt. Zināšanu vēl diezgan maz, bet entuziasma diezgan daudz.
Danute Grīnfelde: Es nevaru šobrīd atcerēties, bet šķiet, ka es sāku strādāt Latvijas Okupācijas muzejā kā gids 1999. gadā. Vispār es gribēju kļūt par vēstures skolotāju, studēju vēsturi, bet Vēstures fakultāte pedagoģijas kursus nepiedāvāja (atšķirībā no padomju laikiem). Es gāju uz Pedagoģiskās izglītības centru (īsti neatceros, kā to LU institūciju sauca), un tur strādāja Ieva Gundare, kura strādāja arī Izglītības programmā Okupācijas muzejā. Man patika, kā viņa mācīja to kursu. Kursa beigās viņa teica, ka Okupācijas muzejs meklē darbiniekus. Sākumā man nebija iekšā [pieteikties], es tur nonācu gadu vēlāk. Viņa toreiz neaicināja konkrēti mani, viņa aicināja visus studentus, sakot, ka meklē gidus, un es kā bērns no lauku skolas ar sliktām svešvalodu zināšanām sākumā pat neuzdrošinājos tur līst. Bet tad tomēr sāku strādāt par gidu un vēlāk nonācu muzeja Izglītības programmā.
IZS: Kad Ieva Gundare tur sāka strādāt?
DG: Man šķiet, ka gandrīz no paša muzeja sākuma – kādā 1996. gadā. Muzejs ir dibināts 1993. gadā, un es domāju, ka viņa bija tuvu sākumam.
Raivis Sīmansons: Pēc Vācijas studijām es redzēju “Saktas” mājā paziņojumu, ka ir iespēja strādāt Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā [LNVM], Etnogrāfijas nodaļā. Es pieteicos vakancei, aizgāju uz sarunu, un tur bija priekšā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja [Ilze] Ziņģīte. Viņa mani negribēja, bet tur klāt bija arī Sanita Zvidra (tagadējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja), kura teica, ka Okupācijas muzejā vienmēr esot vajadzība pēc gidiem. Tā es nokļuvu tur, kur Danute jau bija priekšā. Tas bija 2004. gada pavasaris. Un 2005. gadā es jau esmu Muzeju valsts pārvaldē [MVP], un tad mēs organizējam tos tālākizglītības kursus, kur parādās arī Mārtiņš un Daina. Un tad ir Latvijas Kultūras akadēmijas [LKA] Muzeoloģijas maģistrantūras kurss, kur mēs sabirstam vesels bariņš muzejnieku – Taiga un Evita, kura diemžēl jau prom, Renārs, Agnese, Guna, Daiga, Aija un Ineta. Tā mēs caur MVP visi sapazināmies.
IZS: Laikam tad sanāk, ka esmu šajā kompānijā otra ilglaicīgākā muzejniece. Es Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā [LNMM] sāku strādāt 2002. gada 2. septembrī. Un mans stāsts ir nedaudz kuriozs. Es iestājos LU Vēstures maģistrantūrā, un man vajadzēja darbu. Aizgāju uz Latvijas Kara muzeju, bet [Aija] Fleija mani nepieņēma, sakot, ka viņiem šim amatam vairāk atbilst vīriešu kārtas pārstāvji. Muzejā “Ebreji Latvijā” Marģers Vestermanis man piedāvāja darbu un toreizējos apstākļos labu algu (kā vēlāk izrādījās, uz pusi lielāku, nekā es pēc tam saņēmu LNMM), bet teica, ka es to nevarēšot savienot ar maģistrantūru, savukārt varēšot braukt uz Vāciju studēt vācu valodu, un man jāizvēlas. Protams, es biju atbraukusi studēt maģistrantūrā vēsturi.
Ar mākslas muzeju man bija vēl lielāks kuriozs, jo es tobrīd pat nezināju, kas ir muzeja direktors. Iegāju muzeja sekretariātā un teicu, ka meklēju darbu. Tiku līdz Mārai Lācei. Toreiz no mākslas neko daudz nezināju. Māra saka: “Mums vajag ekskursiju vadītājus – kā jūs tiksiet galā ar skolēniem?” Es saku: “Mierīgi, mana visa "karjera" ir pagājusi pedagoģiskajā darbā – es no 15 gadu vecuma strādāju bērnudārzā vasarās.” “Ko jūs studējat?” “Vēsturi.” Un Māra saka: “Mans dēls arī studē vēsturi.” Tā nu pilnīgas nejaušības rezultātā es nokļuvu Mākslas muzejā.
RS: Viss ir nejaušība. Varbūt uzreiz viens secinājums. Tajā laikā īsti sistēmas nebija, lai ieietu nozarē, tā ka katrs ienācām, kā varējām.
DG: Vispār jau, es atcerējos, man bija mūža sapnis strādāt muzejā. Es 7. klasē biju izdomājusi, ka es varētu strādāt muzejā, bet mans sapņu muzejs bija Brīvdabas muzejs, kur – kā es iedomājos – staigā tādi balti, apgaroti latvju bāleliņi. Bet nonācu es Okupācijas muzeja pagrabā bez logiem.
MV: Mana vēlme kļūt par vēsturnieku vai muzejnieku bija jau no 1. klases. Bet, kad 2000. gadā sāku studēt Vēstures fakultātē un ar kursabiedriem runājām, kādos muzejos varētu strādāt, mans pirmais kategoriskais “nē” bija Medicīnas muzejam. Tieši tur arī nonācu.
RS: Un Dainai muzejs bija šūpulī no tēva Roberta puses ielikts.
DA: Jā, es esmu uzaugusi muzejos, bet man jāatzīstas, es to nebiju sev noformulējusi par mūža sapni. Jā, tā bija organiska vide, bet es to primāri neiedomājos kā savu darba vietu. Drīzāk tas sāka formēties studiju laikā un vairāk manu vēstures, nevis muzeoloģisko interešu dēļ.
IZS: Pašlaik jēdzienu “muzeoloģija” lietojam daudz, un tas dabiski iekļaujas mūsu profesionālajās sarunās, bet tobrīd, kad mēs ienācām profesijā, to vēl joprojām attiecināja galvenokārt uz ārzemēm un profesionālo literatūru. Kā jūs, ienākot muzejos, izjutāt muzeju sistēmu kopumā?
RS: Profesijas?
IZS: Jā. Piemēram, kad es sāku strādāt Sabiedrisko attiecību nodaļā, man uzreiz bija protests – kā, tikai vadīt ekskursijas? Iemācīties stāstu no galvas, nolikt eksāmenu un tagad visiem vienu un to pašu stāstīt?
DA: Bet cik tu daudz toreiz zināji, ar ko nodarbojas muzejs? Jo man jāatzīst, ka es pat ar visu savu “šūpuli” par muzeju darbības jomām zināju salīdzinoši maz.
RS: Šķiet, kad Danute ienāca nozarē, pie MVP jau sāka veidoties tālākizglītības kursi, un vēl pēc laika tika izveidots maģistrantūras kurss akadēmijā. Bet sistēmiski tur bija zināms pārrāvums arī tālākizglītībā un profesionālo standartu uzturēšanā. Šī interviju sērija ir par pāreju no padomju laika uz jau neatkarīgas Latvijas muzeju sistēmu.
DG: Atbildot uz Inetas jautājumu, man jāsaka, ka man nebija nekādu ekspektāciju. Es neienācu nozarē, es ienācu konkrētā muzejā. Bet, iespējams, Okupācijas muzejs arī nedaudz atšķīrās, jo tas bija no jauna un salīdzinoši nesen dibināts. Es ienācu konkrētā muzejā, tas organiski darbojās, un, godīgi sakot, man nebija nekādu lielu jautājumu. Piemēram, ekskursiju vadīšanā bija diezgan liela skaidrība, kas konkrēti gidam ir jādara – jāuzturas ekspozīcijā, jāiet klāt pie apmeklētāja, kas bija nekomfortabli, jo kaut kādas iepriekšējas mācības par to nebija, jāuzrunā sveši cilvēki, jāpiedāvā novadīt ekskursiju. Bija sevi jāpārvar. Toreiz man nebija nekādu pārdomu ne par kādu muzeoloģiju. Mēs ļoti daudz strādājām ar skolotājiem.
MV: Man šķiet, ka tas bija brīdis, kad katrā muzejā notika pašaudzināšana. Es tiku pieņemts kā pētnieks, bet man bija pienākums arī vadīt ekskursijas, rūpēties par ekspozīciju, sagatavot materiālus Komunikācijas nodaļai. Paši muzeji sagatavoja savus cilvēkus, vecākie kolēģi apmācīja jaunpienācējus.
IZS: Es sāku strādāt muzejā kā ekskursiju vadītāja, un mans lielākais šoks toreiz bija, ka tev ļāva mēnesi sēdēt un šo ekskursiju sagatavot un mācīties. Bet otrs šoks, ka pēc mēneša, kaut gan ekskursijas biju sākusi vadīt jau pēc divām nedēļām, mani komisija arī atnāca pārbaudīt. Es kā cilvēks, kurš, stājoties darbā, bija paziņojis, ka es jau mūžam esmu pedagogs… bet pārbaudīja nevis to, kā es tieku galā ar specifisku vecumgrupu, bet to, cik precīzi un daudz es uzskaitu gadskaitļus, stilus un faktus. Formāli toreiz savu pārbaudījumu neizturēju, jo es sadumpojos un vadīju ekskursiju grupai, nevis komisijai. Man nelika vēlreiz kārtot pārbaudījumu.
DG: Okupācijas muzejā nebija tāda ļoti noteikta stāstījuma. Es savukārt par citu muzeju striktumu biju šokā. Mans kursabiedrs aizgāja strādāt uz Kara muzeju, un viņiem bija šī sistēma, ka ir jāiemācās un burtiski jāatstāsta sagatavots stāsts. Mums bija pretēji – mūs sākumā sūtīja “vazāties” pa ekspozīciju, sekot līdzi citiem, kas vada ekskursijas, visu izlasīt (tur bija tādas mapes ar paskaidrojumiem grāmatu biezumā), visu apgūt (kas ir gandrīz neiespējami, kamēr pats nesāc stāstīt) un tad pašam mēģināt. Es nesāku ar grupu ekskursijām, tur bija daudzi individuālie apmeklētāji, kuriem varēja piedāvāt novadīt ekskursiju, jo tas nebija maksas pakalpojums. Ekskursiju vadīšanas praksi varēja uzsākt ļoti pakāpeniski. Šķiet, kāds no muzeja kādā brīdī nāca klausīties, bet es to neatceros kā kaut kādu baigo stresu.
RS: Ir jau nostāsti, ka lielo muzeju ekspozīcijās cilvēki ik pa 15 gadiem lika eksāmenus ekskursiju vadīšanā posmu pa posmam. Laikam drīkst minēt Unas Balodes gadījumu – kad viņa pie mums atnāca strādāt uz MVP no LNVM, viņa pie Arņa Radiņa vēl nebija nolikusi visus eksāmenus.
Bet kas liek palikt nozarē? Tagad, kā zināms, jauni cilvēki – iekšā, ārā.
MV: Bet visos laikos jau cilvēki nāca un gāja. Tas uzskats, ka cilvēki muzejā ienāk un ar kājām pa priekšu tiek iznesti, īsti neiztur kritiku. Medicīnas muzejā gan ir mazliet vairāk tādu gadījumu, īpaši eksponātu uzraudzēm bija tendence nostrādāt līdz iznešanai. Tas ir – viņas slimību dēļ aizgāja ar slimības lapu un vairs neatgriezās. Bet, ja nopietni skatās, cik daudz darbinieku gada laikā tiek pieņemti un cik pēc tam aiziet prom, tad plūsma toreiz nebija mazāka kā mūsdienās.
Runājot par ekskursijām, arī Medicīnas muzejā bija jāliek eksāmeni akadēmiskā veidā. Bija jāiemācās teksts, kā vecākie kolēģi uzrakstījuši, – tu nedrīkstēji interpretēt. Arī es tieši šī iemesla dēļ pirmo reizi eksāmenu nenokārtoju. Otro reizi vairs negāju kārtot, jo man tāpat “uzgrūda” vadīt ekskursijas un viss aizgāja pašsaprotami. Un tad brīnījās – Mārtiņ, vai tad tu to eksāmenu tā arī neesi nokārtojis? Savukārt LNVM (zināms no kursabiedru stāstītā ap 2005. gadu) šī eksāmenu sistēma bija stagnējoša. Īpaši tur spēlēja individuālais faktors – kuri kolēģi pieņems šo eksāmenu un vai viņi necīnās savā starpā.
RS: Mēs esam izdzīvotāju paaudze.
IZS: Mēs ienācām nozarē tādā laikā, kad gandrīz visiem speciālistiem par kaut ko muzejā bija jāizaug no ekskursiju vadītāja. Tā bija kā starta līnija, kā zemākais karjeras starta punkts. Tagad tā ir viena no iekārojamākajām pozīcijām muzejā – būt par izglītotāju vai komunikatoru, digitālā satura veidotāju. Vismaz es to tā izjutu, man tas bija šoks jau toreiz, jo strādāt ar apmeklētāju – tā tomēr ir māksla, prasme un prakse. Jau toreiz, klausoties kolēģu ekskursijas, domāju: fakti ir fakti, bet ne katrs no šiem kolēģiem būtu jālaiž pie apmeklētājiem. Es nekad neesmu gribējusi būt krājuma glabātāja, es gribēju būt perfekta muzejpedagoģe. Jums ir bijušas līdzīgas sajūtas?
RS: Tas laikam ļoti atkarīgs no muzeja lieluma. Muzejā ar diviem darbiniekiem visi joprojām dara visu. Ir muzeji, kuros tu vari izaugt no vienas pozīcijas uz citu vai pārprofilēties.
DG: Man šķiet, ka tā toreiz bija iestādes iekšējās kultūras lieta. Man Okupācijas muzejā nekad nelikās, ka tas, kurš strādā ar apmeklētājiem, ir mazāk novērtēts. Mēs – tieši otrādi – visu laiku dzirdējām, ka esam ļoti svarīgi. Mūs arī “dresēja” par izskatu. Mums brauca stipendiāti no Amerikas, kuri vasarās nevilka zeķes kājās, tad viņiem aizrādīja, ka nevar sandalēs staigāt, jābūt lietišķam stilam. Mums arī algas visiem bija diezgan vienlīdzīgas, nebija tādas lielas hierarhijas algu ziņā, varbūt vienīgi vadībai bija nedaudz lielākas algas. Man arī likās loģiski, ka tu sāc muzeja darbu ar apmeklētājiem. Skaidro citiem, bet tas arī tev pašam saliek tādu izpratni par muzeja saturu un misiju. Ideālā pasaulē es gribētu, lai pilnīgi visi muzeja darbinieki sāk karjeru kā gidi.
RS: Vācijas sistēmā gadu tu strādā volontāri, pirms kļūsti par pamatdarbinieku, un tas tev iemāca sistēmu.
Varbūt viens jautājums par atšķirību starp to laiku un pašreizējo – kā būtu ienākt šobrīd kā jaunam darbiniekiem strādāt muzejā? Ir vairāk iespēju, resursu un līdzekļu. Vai tas varētu jaunos darbiniekus motivēt? Mēs toreiz operējām ar pāris simtu eiro budžetu izstādēm, tagad ir tūkstošu un desmittūkstošu budžets. Vai sistēmiski mēs varam teikt, ka tagad ir foršāk ienākt nozarē un ātrāk var tikt pie darīšanas?
DA: Es nezinu, kā ir citos muzejos, īpaši šajā konkrētajā laika nogrieznī, bet man šķiet, ka šobrīd ienākt nozarē ir grūtāk, jo ļoti retais muzejs Latvijā var nodarboties ar jauno speciālistu audzināšanu. Mēs uzreiz gribam gatavus speciālistus, kas uzreiz ir gatavi uz 100 procentiem produktīvi, efektīvi strādāt. Lielākajai daļa no mums ir bijis šis laiks mācīties, kādam no mums to ir bijis vieglāk vai grūtāk pieņemt, bet man pašai atmiņas par ienākšanu LNMM ir tādas, ka tas bija ļoti pakāpenisks ceļš. Mēs ar Inetu bijām vienā nodaļā, bet es gāju volontēt pie krājumniekiem, jo mani interesēja tā pozīcija un muzeja iepazīšana no krājuma darba puses. Tā bija iespēja pakāpeniskāk apgūt muzeja specifiku mācekļa un meistara attiecībās. Šobrīd, vismaz savā muzejā, es redzu to, ka mēs nevaram atļauties jaunos darbiniekus apmācīt, tam mums nav laika, jo darbs dzen darbu. Mēs ne ļoti arī gribam šādus apmācāmos, mēs gribam, lai uzreiz ir darbinieks, kurš ir gatavs profesionāli un efektīvi strādāt. Man šķiet, tā ir milzīga atšķirība, kas ir notikusi šo pāris desmitu gadu laikā.
RS: Vai tu domā, ka tas ir tieši profesionalizācijas dēļ, tāpēc ka tagad ir iedibināta izglītības sistēma un tev jāiziet skola, pirms tu vispār sāc strādāt muzejā?
DA: Nē, drīzāk es domāju, ka mēs nevaram atļauties algot darbiniekus, kas uzreiz nav efektīvi. Mēs neesam gatavi šobrīd piedāvāt vietas, kur izaugt.
DG: Es īsti nepiekrītu. Tas joprojām ir jautājums par pašas institūcijas kultūru. Bet jāņem vērā arī vispārējās laikmeta izmaiņas, laiks ir kļuvis daudz ātrāks. Kad mēs sākām strādāt muzejā, lielai daļai no mums vēl pat mobilo telefonu nebija, man nebija. Kurš to pašlaik varētu iedomāties – kaut kāds absurds, vai ne? Laiks ir tik ļoti paātrinājies, un darbinieku rotācija liek domāt, ka nav vērts ļaut viņiem ienākt tik lēni, kā mēs ienācām. Viņi tāpat pēc dažiem mēnešiem aizies – ko tur ieguldīties, mums jāmeklē tie tīrradņi. Es pašlaik strādāju mazā muzejā, mēs esam septiņi cilvēki, un tās kopā ir piecas slodzes. Šogad pieņēmām jaunu kuratora asistentu, superīgu jaunu speciālisti, kas tikko pabeigusi studijas. Mēs visu laiku dzīvojam kā uz pulvermucas, jo tieši meklējām cilvēku, kas varētu kļūt par nākotnes kuratoru, kas nākotnē vadītu muzeja kolekcijas veidošanu. Bet kā tu noturēsi tos jaunos cilvēkus? Pie tām algām, kas mums ir, – kā lai mēs panākam, ka viņi ilgus gadus šeit strādā? Mēs esam gatavi ieguldīt visu iespējamo laiku viņas mācīšanā, bet kā lai viņu notur? Un tad ir tas jautājums – kamdēļ mācīt, ja viņa tūlīt aizies, pēc dažiem gadiem?
RS: Motivācijas sistēma…
MV: Es tomēr gribētu piebilst, ka šī problēma ir bijusi visos laikos. Vismaz jau no brīža, kad es sāku strādāt muzeju nozarē, jo nepārtraukti cilvēki nāca un gāja prom. Medicīnas muzeja direktorei vienmēr bija galvassāpes, kā noturēt labus darbiniekus, algas vienmēr bija zemas, un visu laiku bija iespēja, ka kāds cits muzejs varētu pārvilināt darbiniekus pie sevis. Nodrošināt pilnvērtīgu paaudžu maiņu arī bija ļoti grūti, Medicīnas muzeja direktorei tas prasīja kādus desmit gadus, lai nomainītos paaudzes. Ja runā par šodienas problemātiku, tad tas tiešām ir budžets. Piemēram, Jūrmalas muzejam pašlaik situācija ir tāda, ka ir divas jaunas vēstures studentes, jūrmalnieces, kuras gribētu strādāt muzejā, bet muzejā štata vietu nav. Negribas vainot valsti, es tagad strādāju pašvaldības muzejā, bet šķiet, ka tomēr jāsaka, ka tādā valstiskā līmenī kultūra nekad nav bijusi prioritāte. Kultūra ir bijusi kā karogs, kuram ir jāplīvo, bet tas, vai karogs ir saplīsis vai netīrs, nesējus neinteresē.
DG: Es šeit varētu atbildēt uz Inetas jautājumu “Kāpēc jūs palikāt nozarē?”. Es piekrītu Mārtiņam, ka tā kadru mainība visu laiku ir bijusi liela. Piemēram, no tiem gidiem, kas sāka strādāt kopā ar mani, muzejā joprojām strādā viens. Tas, kas mani noturēja, ir vienkārši interese. Muzejs ir salīdzinoši brīva vide, kur strādāt. Zinot, kā ir skolā mācīt vēsturi, kā tur viss ir reglamentēts un ierobežots, muzejā ir daudz lielāka brīvība. Tas mani notur muzeju nozarē; es apzinos, ka man te nebūs liela alga.
IZS: Kāda ir bijusi jūsu lielākā gandarījuma sajūta, “dāvana” no apmeklētājiem, strādājot visus šos gadus muzejā?
DG: Mana labākā pieredze, ko es tiešām nesāju sev līdzi kā dāvanu… Šeit vispirms jāpiebilst, ka mēs Okupācijas muzejā strādājam telpās pagrabā bez neviena loga. Vienā brīdī, lai vasarās tiktu laukā, mēs sākām rīkot vasaras nometnes. Tā bija mana iniciatīva, jo tad vismaz uz vienu nedēļu tu esi brīvā dabā. Nometnes izdevās ļoti labi, mēs sadarbojāmies ar superīgām skolotājām, kurām bija nometņu vadītāju dokumenti. Pēc tam es pati ieguvu to apliecību. Un tad vienā gadā, kad pirmie nometņu dalībnieki bija izauguši un sākuši studēt, vairāki cilvēki atnāca pie manis uz muzeju un teica, ka viņi atkal gribētu piedalīties, ka viņiem patika nometnes. Es neko nevarēju piedāvāt, jo – kā jau mēs te visi sūdzamies par budžetu – situācija bija tieši tāda: naudas nav. Bet viņi paši noorganizēja nometni! Tā bija viena no Baltijas ceļa gadadienām, šie jaunieši sarīkoja veselu projektu Baltijas valstu jauniešiem: atmiņu vākšanas kampaņu, nedēļu ilgu nometni, kuras rezultātā tapa pirmā izstāde Okupācijas muzeja ārtelpā. Un faktiski to visu izdarīja šie brīvprātīgie – mani bijušie dalībnieki. Kāpēc es saku, ka tā ir dāvana? Jo man tas parādīja, ka tiešām ir jēga to visu darīt.
MV: Mans lielākais gandarījums ir bijis, kad vadu ekskursijas Medicīnas muzejā mazajiem bērniem un dzirdu, kā bērni saka: “O, šis onkulis baigi forši stāsta, mums Dabas muzejā viena gide tik garlaicīgi stāstīja.” Tas ir tas gandarījums, kad tu esi atradis veidu, kā sarunāties ar dažādu vecumu cilvēkiem. Otrs liels bonuss ir, ka tev nāk klāt cilvēki pēc lekcijām (mēs tagad Jūrmalas muzejā taisām vairāku lekciju ciklus) un jautā, kad būs nākamā lekcija un par ko, jo viņus ļoti tas interesē. Ka tu jūti, ka muzejs ir vajadzīgs.
DA: Pirmie gadi, kad es strādāju ar muzeju apmeklētājiem, ir sen aiz muguras. Joprojām ļoti priecājos redzēt, ka muzejos ir apmeklētāji. Bet tas gandarījums ir tad, kad tu vari priecāties arī par to, ko muzejs piedāvā, jo jāatzīst, ka ne vienmēr muzeji piedāvā simtprocentīgi augstvērtīgu piedāvājumu. Gandrīz ceturtdaļgadsimts muzejā, un gandarījuma brīži ir daudz. Kopumā šķiet – ir forši, ka pati muzeju vide Latvijā profesionalizējas, bet es joprojām redzu daudz darāmā. Tāpēc es šobrīd esmu mazliet rezignēta, atbildot uz šo jautājumu. Pēc šīs sarunas man laikam vēl būs jāpadomā par to, kāpēc mēs esam palikuši šajā nozarē. Jo, kā Danute teica, muzejs piedāvā darīt ļoti interesantu darbu, arī izaicinājumu netrūkst, kas dažiem var patikt, dažiem var nepatikt. Man laikam patīk, tomēr reizēm šķitis, ka ir arī pārāk daudz. Šis ir jautājums, par kuru es vēl padomāšu. Arī mūsdienu kontekstā, kad redzam, ka dažreiz cilvēki izskrien cauri vienai darba vietai, otrai darba vietai… Es esmu no tiem, kas ir ļoti maz darbavietas mainījusi. Ir, par ko padomāt.
MV: Te ir runa vēl par vienu lietu. Muzejs ir tas, kas izveido muzejnieku. Muzejnieks izaug, tikai strādājot tajā vidē, muzejā. Skatoties uz daudzajiem kolēģiem, kas man dzīvē ir bijuši, ir tādi cilvēki, kas, iespējams, ir strādājuši Medicīnas muzejā, tad pārgājuši uz citu muzeju, bet nav aizgājuši no muzeju sistēmas, turpina strādāt citā muzejā, citā amatā, atraduši savu īsto vietu. Es teiktu, ka muzejs ir profesija, kurā strādāt.
DA: Jā, šo varētu izvērst kā atsevišķu diskusiju. Jo ir kolēģi, kas nostrādājuši muzejā ilgu laiku un pārzina tikai ļoti šauru sava amata aspektu, un ne vienmēr būs tā, ka diviem muzejos strādājošiem speciālistiem būs, par ko parunāt. Tās jomas muzejos ir tik dažādas, ka mēs nevaram visi pozicionēties kā viena homogēna saime.
RS: Es vispār saprotu, ka šī sērija ir par nozares apoloģētiku – mēs gribam parādīt, ka šī nozare, kas ir lēna, kas prasa ieguldīšanos un laiku, ir tā vērta, lai mēs tajā paliktu. Pie nosacījuma, ka mūsu karjeras nekad nebūs tik viengabalainas kā tiem, ko mēs intervējam sērijai “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. Arī mana pieredze ir tāda, ka tie ir pieci vai septiņi gadi, pirms tu vari kaut ko reāli uzrādīt sadarbībā ar kādu, ar ko tu strādā, ar kolēģiem. Tas prasa laiku un ieguldīšanos, bet tas ir pats vērtīgākais, kad izkristalizējas kā ilgstošs lauka darbs. To rezultātu ir jāsagaida.
IZS: Es noslēgšu ar nenopietnu noti. Es prasīju par jūsu priekiem, balvām, dāvanām un pati šoreiz tiešām būšu žagata. Pastāstīšu par pateicībām, kuras mani manas karjeras sākuma posmā ir aizkustinājušas, kaut gan dāvanas pieņemt mūsu profesijā nav ētiski. Par vienu no savām agrīnajām ekskursiju vadīšanām es saņēmu brošu Kanādas kļavas lapas formā smukā futlārītī, ko joprojām glabāju. Vienā citā reizē par ekskursijas vadīšanu man vēlējās pateikties ar naudas summu, un es teicu – šeit mums ir ziedojumu kaste, un tas viss ies izglītības programmu nodrošināšanai. Un tad vēl, lai piedod dāvinātājs, es neatceros, no kuras valsts un par kādu ekskursiju, bet es saņēmu Swarovski kaklarotiņu, ko uzdāvināju saviem mazajiem radiniekiem. Sarunu par nozari pabeidzu žagatīgi, bet ar mīlestību.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs