Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nokļuvāt muzeju nozarē?
Ivars Zukulis: Man ir divi stāsti. Mēs stāstīsim abus?
IZS: Jā.
IZ: Pēc Dzērbenes vidusskolas beigšanas uz brīdi piestāju un kļuvu par vietējā Tautas nama vadītāju. Man bija izvēle – iet studēt vēsturi vai kaut ko fizikas virzienā. Skolā biju gan spēlējis orķestros, gan noformējis uzskatāmo aģitāciju, biju aktīvs. 1970. gadā mani bija pamanījuši rajona vadībā. Laikam mana rakstura dēļ, esmu Ūdensvīrs un Tīģeris.
IZS: Es arī esmu Ūdensvīrs.
IZ: Nu lūk, tiem vajag pasauli mainīt. Un, iedomājieties, mani, pilnīgi “zaļu gurķi”, uzaicināja Cēsu rajona Kultūras namā par māksliniecisko vadītāju. Toreiz par direktori tur strādāja Astrīda Jaunzeme (vēlāk Rozenberga) – personība ar milzīgu jaudu un mana pirmā skolotāja kultūras menedžmentā. Tur nostrādāju trīs ar pusi gadus. Tajā pašā laikā, 1970. gadā, biju iestājies konservatorijā, Kultūrizglītības darbinieku fakultātē. Mēs ar Gunti Gailīti esam kursa biedri. Mūsu skolotājs, režisors Kārlis Pamše, reiz mums prasīja, vai būsim tikai profesionāli pļāpas vai ar kādu reālu rezultātu, un ar vienu vecu “Jaunāko Ziņu” rakstiņu viņš būtībā pagrieza manu dzīvi, liekas, pareizajā virzienā.
Bija tāds latviešu izcelsmes komponists Eižens Buke, kurš 1897. gadā beidza Maskavas konservatoriju un palika tur strādāt. E. Buke bija ārkārtīgi talantīgs, pie tam – pašā krievu kultūras Zelta laikmetā, līdz 1917. gadam. Viņš strādāja par kormeistaru un diriģentu privātā operā, uzrakstīja divas operas un virkni mazas formas darbu. Viena no operām bija “Cars Fjodors” pēc Alekseja Tolstoja triloģijas, bet toreiz to neuzveda. To aizliedzot, cara cenzūra norādīja, ka šo darbu drīkst uzvest teātrī, bet ne operas namā, jo opera esot emocionāli daudz ietekmīgāka nekā vienkārša traģēdija uz dramatiskā teātra skatuves. Aizliegums bija 1905. gadā, kad Krievijā jau bija jūtamas revolucionāras vēsmas. E. Bukes iekšējās drosmes izaicinājums izpaudās šajā darbā. Tā tas arī palika. 1917. gadā sākās revolūcijas un pilsoņu kara laiks, E. Buke evakuējās no Maskavas un nomira ar tīfu.
Es Maskavas Mazajā teātrī redzēju šīs lugas uzvedumu, ko spēlēja ģeniālais krievu teātra aktieris Inokentijs Smoktunovskis. Iepazīstot E. Buki caur daudzām recenzijām presē un dažādām atmiņām, mani aizrāva viņa personība – kā viens latviešu jauneklis no Jūrmalas ar talantu un latviskas dvēseles šarmu iekaroja savu vietu krievu mūzikas virsotnē. E. Buke kļuva par iedvesmas avotu manai tālākajai radošai dzīvei – ko var paveikt, ja savai dzīves izvēlei nododas ar sirdi un dvēseli.
1974. gadā man laimējās atrast arī viņa sievu, kura tajā laikā bija 91 gadu veca, un 70 gadus veco dēlu. Sieva savulaik bijusi otrā vai trešā plāna dziedātāja operas teātrī, kurā E. Buke strādāja. Izdevās viņus satikt un daudz ko uzzināt.
Bet manā dzīvē daudz kas sāka mainīties.
Es biju tikko precējies, mēs gaidījām dēliņu. Pieņēmu piedāvājumu kļūt par pirmo jaunuzceltā Zinātniskās pētniecības saimniecības “Sigulda” kultūras nama vadītāju. Vienlaicīgi strādāju arī pie diplomdarba. Biju savācis tik daudz faktu un nošu materiālu, ka izveidojās pamatīgs koncertuzvedums, un pirmo reizi Latvijā izskanēja E. Bukes mūzika. Tolaik jaunie daudzsološie solisti Aleksandrs Poļakovs un Juris Rijkuris, ar neaizmirstamo profesoru Hermani Braunu, izcēla emocionāli ļoti jūtīgo komponista E. Bukes mūziku. E. Bukes sieva un dēls atbrauca uz diplomdarba aizstāvēšanu Siguldā. Tā bija savā ziņā sensācija. (Arī Guntis Gailītis ar “Baņutu”, ko viņš tajā laikā uzcēla augšā, – mēs bijām tie divi, kas šo līniju toreiz attīstīja.)
Tikko tas bija noticis, man piezvanīja Līvija Volkova no Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, kura tolaik pie direktora Voldemāra Kalpiņa bija Filiāļu nodaļas vadītāja. Mēs satikāmies, un man piedāvāja strādāt Emīla Dārziņa muzejā “Jāņaskolā”. Protams, riskēju ar visu dzīvi, jo Siguldā man bija apsolīts dzīvoklis. Bet mans raksturs nav tāds, lai sēdētu ilgstoši vienā kultūras namiņā. Mana sieva bija cēsiniece. Cēsīs mums bija neliels dzīvoklis pie pils. Mēs riskējām, un tā es sāku to muzejnieka dzīvi. Iekritu “Jāņaskolā” tieši E. Dārziņa simtgades notikumos. Tas bija aizraujošs laiks. E. Dārziņa simtgades notikumi viņa traģisko personību un tik dvēseliski emocionālo mūziku it kā no jauna atgrieza latviešu mūzikas dzīvē, un tā viņa dzīvo joprojām.
Strādājot “Jāņaskolā”, pēc Guntara Pupas ierosinājuma 1976. un 1977. gadā organizēju arī pirmās Imantdienas, kas negaidīti tik pamatīgi iekustināja tā laika sabiedrisko dzīvi, ka cauri gadiem, pat vairāku gadu aizliegumiem, Imantdienas piedzīvos jau 50. gadadienu.
Vasara pagāja pa “Jāņaskolu”, Dzērbeni, kur dzīvoja mani vecāki, un Cēsīm. Ziemas periodā braucu uz Maskavu un Pēterburgu, turpinot pētīt E. Buki. Uzrakstīju nelielu monogrāfiju, ko recenzēja Arnolds Klotiņš un prorektors Dzintars Kļaviņš. Bet apstākļi mainījās, nebija īsti, kur publicēties, un es to visu noliku malā. Paradoksāli, ka pirms gadsimta latviešu mūziķu vide E. Buki nepieņēma, kā svešā vidē izaugušu, un šodien vēl vairāk – kā politiski nevēlamu personu.
1979. gada maijā nāca uzaicinājums strādāt Cēsīs un kļūt par muzeja direktoru. Ko tur gaidīt?
Sakrita, ka 1979. gadā komponistam Alfrēdam Kalniņam bija simtgade, un man uzdeva taisīt lielo simtgades izstādi Rīgas pilī. Galvenais konsultants bija Arnolds Klotiņš, kurš tajā laikā jau bija uzrakstījis pirmo, patiešām nepārvērtējamo monogrāfiju par Alfrēdu Kalniņu. Savukārt Cēsīs, Harmonijas namā, kur komponists bija dzimis, cēsinieki tobrīd veidoja Alfrēdam Kalniņam veltītu piemiņas ekspozīciju. Es ar savu materiālu tajā vienkārši “ielēcu”. Tā sākās mans laiks Cēsīs.
Cēsis jau bija pazīstamas. 1974. gadā Cēsu mākslinieki un arhitekti bija noorganizējuši vērienīgu pirmo un faktiski vienīgo izstādi pilsētvidē “Mēs savai pilsētai” – uz ielas pie pils. Tas uzskatāms par tādu kā jaunu Cēsu mākslas dzīves aktivitāšu sākumu. Daļa Cēsu mākslinieku jau bija pazīstami. Mans pirmais lielais uzdevums bija veidot Izstāžu namu bijušās pilsmuižas staļļa un ratnīcas ēkā. Cēsu arhitekts Māris Lukaižis un mākslinieks Jānis Dronis jau bija uztaisījuši pirmās skices.
80. gadu sākums, tie pieci gadi, faktiski bija pirmais lielais pārbaudījums un īsta ieiešana Cēsu vēstures un kultūras dzīvē.
IZS: Bija joprojām 70. gadi, vēl salīdzinoši dziļi padomju laiki. Vai bija kāds ideoloģisks diktāts, kā un kas jādara, lai kaut kas ietu uz priekšu?
IZ: To es arī gribu stāstīt. Ar bijušo muzeja direktori Konstanci Ozolu uzturējām labus kontaktus. Es muzeju tikai pārmantoju.
Cēsīm vienmēr bijušas nepieciešamas spēcīgas personības. Arī tie cilvēki, kas tolaik bija galvenie ideologi partijas komitejā. Piemēram, Propagandas nodaļas vadītājs Verners Rudzītis bija vēstures skolotājs Vecpiebalgā un Raunā. Mēs tolaik ar viņa atbalstu organizējām pasākumus par Cēsu novadniekiem, vēsturiskām personībām. To bija daudz, daudzus no viņiem Staļina laikā nošāva. Bet caur šīm personībām vajadzēja pateikt, kādi viņi bija talantīgi cilvēki, nākuši no vienkāršām zemnieku sētām Piebalgas un Cēsu pusē. Laiks bija tāds, kāds bija. Visi tam bijām pakļauti un darījām, kā pratām. Arī muzejā, tāpat kā literatūrā un citās mākslās, vajadzēja un varēja runāt zemtekstos.
Cēsu rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Gunārs Vīksna un Izglītības nodaļas vadītājs Gunārs Vītols bija beiguši Cēsu Skolotāju institūtu. Viņi bija mācījušies kopā ar Imantu Kokaru, pie kura es kādu laiku dziedāju Cēsu skolotāju korī “Beverīna”. Visa šī laikmeta aura un piesaiste, uzticēšanās un vārdos nepausts patriotisms un lepnums par Cēsīm. Tas man bija ļoti svarīgi. Mēs kopā darījām lietas, visu laiku pārkāpjot kaut kādu nemanāmu, laikmeta nospraustu robežu. Tā bija spēle.
Par mums interesējās arī vietējie drošībnieki. Palaikam atnāca inspektors, kuru mēs no skata zinājām, jo drošības komiteja atradās tieši blakus muzejam. Kādreiz, satiekot uz ielas, palūdz “uzsist” rakstāmmašīnā lapu ar visiem burtiņiem, jo tas bija viens no paņēmieniem, kā atpazīt, ja kāds kādu proklamāciju izplata. Citreiz pārjautā, kā mums ar specfondu, kā to izmantojam, kā glabājam un ko vācam. Mums krājums bija izvietots tā, lai nemanītu, kur glabājas “nevēlamie” priekšmeti. Mums nelika neko likvidēt, nebija arī īstu rīkojumu vai mājienu, ko darīt vai nedarīt.
1985. gadā mēs nodevām Izstāžu namu, tas gāja smagi, bet rezultāts izdevās labākais, kādu gaidīja. Nomainījās arhitekti, projektu pārņēma Cēsu mākslinieks Raimonds Pinnis. Iecerētās izmaiņas projektā vajadzēja pamatot un aizstāvēt, turklāt visam vajadzēja naudu. Aicinājām konsultantus, rakstījām plānus, kā likums, veltītus lielajiem valsts pasākumiem. Piemēram – par godu Oktobra revolūcijas gadadienai pabeigsim Izstāžu nama būvniecību. Bet! Vienā gadā nav, otrā gadā nav… Mani sauc uz partijas komiteju, “uz sarkanā paklāja” – kas par lietu? Es arī stāstīju, kā ir, ka gribam vislabāko. Dabiski, ka viņi jau to zināja, bet viņiem pašiem arī bija jāatskaitās. Pēc plāna, kad I. Zukulis apstrādāts, var iet darboties tālāk. 1985. gada 22. februārī Izstāžu namu atklājām (par godu Sarkanās armijas dienai, vai kā to sauca).
1986. un 1987. gadā gāja vaļā lielās būvniecības: Piebalgas muzeji, Veidenbauma “Kalāči”, Cēsu pils, ražošanas bāze Āraišos u. c. Par Kārļa Skalbes muzeja tapšanu stāsts tāds: 1987. gada maijā atbrauca Jānis Peters un Lilija Dzene uz Vecpiebalgu. Tika nolemts atjaunot K. Skalbes vasaras māju “Saulrieti”, bet, ņemot vērā to, ka K. Skalbe tolaik vēl bija nevēlams dzejnieks, darīt to iespējamā slepenībā. Izdevās lielāko daļu restaurācijas izdevumu piesaistīt kā speciālu dotāciju. Laika bija maz. Spriežot pēc darba apjoma un īsā termiņa, daudzi neticēja, ka to var izdarīt, bet visiem par pārsteigumu 1987. gada 4. oktobrī atklājām muzeju.
Tajā gadā bijām sastrādājuši tik daudz, ka gada beigās izrādījās gandrīz miljons rubļu parāds celtniekiem. Nācās visādi locīties, bet darbs bija padarīts, tostarp arī “Saulrieti”, kas šodien ir neatņemama Latvijas kultūrvēstures sastāvdaļa.
Man bija tāda atklāta taktika. Gada sākumā rajona priekšsēdētājam iedevu darbības plānu ar jautājumu, vai drīkstu to darīt, jo, protams, gada budžetā jau tādas naudas nebija. Regulāri stāstīju, ko daru, un jautāju, vai drīkst. Priekšsēdētājs parasti teica – labi, un es daru.
Salīdzinot ar šo laiku, bija paradoksāla situācija. Bija nauda, bet totāli trūka materiālu un restauratoru. Redzot, ka Restaurācijas pārvalde nespēj veikt Cēsīs vajadzīgo darbu apjomu, nolēmām būvēt savu restaurācijas bāzi Āraišos. Pirmā tapa galdniecības darbnīca, tad uzbūvējām savu baļķu zāģētavu. Kā smējāmies, Padomju Savienībā vienīgo gateri pie muzeja. Zāģētava iznāca smuka, apšūta ar ēvelētiem dēlīšiem, kuri bija liels deficīts. Izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, kurš bija atbildīgs par celtniecību, to padzirdējis, atbrauca stipri pikts un sāka runāt par “izšķērdību, kāda nav redzēta”, pie tam vienkāršā gaterī. Kārtīgi aprunājoties, viņš piekrita, ka arī šī ir kultūras celtne. Kultūras ministrs Raimonds Pauls atbrauca uz svinīgo pirmā baļķa sazāģēšanu.
Foto no Ivara Zukuļa personīgā arhīva
Bet par miljona parādu? Priekšsēdētājs Gunārs Vīksna gada beigās bija uzaicinājis uz Cēsīm “draudzīgā” vizītē tā laika finanšu ministru. Kādā pirmdienas rītā bija zvans ar mierinājumu, ka viss nokārtots un varu sākt apmaksāt rēķinus. “Caur puķēm” sapratu, ka notikusi sestdienas saruna kādā labā atpūtas vietā. Arī tā tas notika.
IZS: Izklausās, ka jūs bijāt tāds liels fantasts.
IZ: Jā, bet fantasts, kurš bija iemantojis uzticēšanos. Nezinu, kādā veidā, bet viņi redzēja, ka lietas notiek un ka to vajag, ka tas ir kas jauns, ka tas skan un Cēsis skan.
Mums bija jau izveidota sava stratēģiskā programma kultūrvēstures pieminekļu atjaunošanā, kurā, protams, ietilpa visi muzeji, tūrisma sasaiste, mākslas un kultūrizglītības virziens. Cēsu kultūrvēstures bāze ir tik milzīga, ka, visu to kopsavelkot, 1988. gadā izveidojām Cēsu muzeju apvienību ar plašu rīcības programmu.
IZS: Kā jūs toreiz izveidojāt savu komandu? Gan Cēsu muzejam, gan tiem jaundibinātajiem muzejiem taču vajadzēja darbiniekus?
IZ: Viņi atnāca. Cilvēki gaidīja notikumus, pārmaiņas, sevišķi, kad sākās Gorbačova laiks. 80. gadu sākumā salasījās un nostabilizējās kolektīvs: faktiski vienaudži un īsti domubiedri ar lielu entuziasma dzirksti, no kuriem pēdējie muzejā vēl vajadzīgi līdz šodienai, gandrīz 50 gadus. Kā mums Literatūras muzejā kādreiz teica arī mans direktors un skolotājs V. Kalpiņš, muzejniekiem ir viena nelaime – viņiem ir daudz jāzina. Tāpēc šie darbinieki ir īpaši vērtīgi, jo ir milzīga pieredzes bagāža, kā slīpēti dimanti.
IZS: Kā toreiz tika nolemts, ka pie Cēsu muzeja vajadzīga vēl arī izstāžu zāle?
Tolaik sarosījās mākslas dzīve ne tikai Cēsīs, bet visā Latvijā. Jau Izstāžu nama tapšanas laikā uzsākām mākslas dzīves attīstības daudzveidību. Cēsu mākslinieks Pēteris Rozenbergs, kurš ir Cēsu glezniecības vecmeistara Jāņa Rozenberga dēls, bija labs draugs Jurim Dimiteram. 1982. gadā Pēteris ar Juri sarunāja, ka aizbrauksim uz Mežaparku pie Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola parunāties par idejām. Tā sākās ilggadējais Cēsu akvarelistu plenērs un Mākslas dienu plašie pasākumi jau ciešā sadarbībā ar Mākslinieku savienību. Parādoties izstādēs sabiedriskajam plakātam, mēs uzreiz pārķērām arī šo tēmu, kas kļuva par sava veida balstu un izteiksmes formu Atmodas aizsākumam Cēsīs un Latvijā. Par to varētu daudz stāstīt. Balansējām, bet viss notika “likuma robežās”. Piemēram, Plakātu dienas Cēsīs vairākkārt apmeklēja LKP Propagandas nodaļas vadītājs Aivars Goris, kurš pēc izcelsmes bija no Āraišu pagasta un tur dzīvo joprojām. Acīmredzot viņam bija svarīgi uz vietas, provincē, sajust, saprast noskaņojumu, kā te notiek sabiedriskā dzīve. Savukārt mēs ar katru reizi arvien drošāk, spilgtāk un plašāk izvērtām šos pasākumus, jau iesaistot visu rajonu vadošos orgānus. Īstenībā tie pārvērtās par pirmajiem politiskajiem notikumiem. Interesanti vēl tas, ka Aivara Gora sieva Aina Gore bija izdevniecības “Liesma” Plakātu nodaļas vadītāja, kas visu to drukāja. Beidzot pastāvēt šai izdevniecībai, viņa lielu daļu plakātu nodeva Cēsu muzejam, kur tagad glabājas viena no lielākajām plakātu kolekcijām Latvijā. Dž. Skulme bija lielākā atbalstītāja un uzmundrinātāja, un droša aizmugure visā, ko darījām.
Jāpiemin, ka izdevās kopējās izstādēs reizi gadā sapulcināt māksliniekus no visas Vidzemes. Apvienojās arī Vidzemes keramiķi, izdevās uzbūvēt viņiem darbnīcu Āraišu “Betēs”. Valmierā dzīvojošais kino un teātra kritiķis Armīns Lejiņš, redzot šo mākslas dzīves kustību Cēsīs, 1986. gada pavasarī nāca ar ideju pirmo reizi sapulcināt māksliniekus izstādei “Komiskais mākslā”. Iedibinājām “Ķeņča prēmiju”. Izstāžu namam jau sākotnēji ideja bija kļūt par kultūras centru plašākā nozīmē. Tas ar savām aktivitātēm kļuva arī par Atmodas veicinātāju, par centru, kur notika visāda veida sabiedriskās pulcēšanās, ne tikai mākslas jomā. Redzamākie mākslinieki un mūziķi no visas Latvijas uzskatīja par godu rādīt savus darbus Cēsīs.
Izstāžu nams ierakstīts arī mūsdienu vēsturē. Te Vides aizsardzības kluba sanāksmē pirmo reizi Cēsīs publiski tika atritināts sarkanbaltsarkanais karogs, te cēsinieki pirmo reizi tikās ar Mavriku Vulfsonu, kurš tikko bija atgriezies no Maskavas.
IZS: Jā, Dace Tabūne stāstīja, kā jūs uzvilkāt mastā pirmo karogu.
IZ: Jā, tas ir īpašs stāsts. Kad Cēsīs dibinājām Tautas fronti, var uzskatīt, ka tās sagatavošanas darbi jau bija notikuši saistībā ar minētajām mākslas aktivitātēm un aktualitātēm, iesaistot tajās arī pilsētas un rajona vadību visos līmeņos. Cēsinieki emocionāli bija piedzīvojuši arī pulcēšanās brīvību, atklātās kritiskās izpausmes caur mākslas darbiem un notikumiem. Tāpēc Cēsu Tautas fronte arī bija Latvijā aktīvākā. Mēs piesaistījām arī tā laika rajona partijas vadību, kura nostājās Tautas frontes pusē un, šodienas skatījumā paradoksāli, piedalījās sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšanas ceremonijā Cēsu Jaunās pils tornī jau 1988. gada 22. oktobrī, divas nedēļas agrāk nekā Rīgā. Visi apstākļi bija tā nobrieduši, atšķirībā no daudzām vietām Latvijā, ka mums tas drīzāk bija praktisks jautājums.
IZS: Es varbūt aizsteigšos tagad nedaudz laikam pa priekšu, bet – kad veidojās tā situācija, ka visi memoriālie muzeji sākumā bija pie Cēsu muzeja, bet pēc tam kļuva par atsevišķu Vecpiebalgas muzeju apvienību?
IZ: Tas notika jau 90. gadu otrajā pusē. 90. gados notika visas lielās pārmaiņas – gan ekonomiskā, gan pārvaldes ziņā. Darīju visu, lai saglabātu un saturētu apvienību kopā. Es biju iekrampējies un stūrgalvīgs. Piedalījos pirmajās rajona padomes vēlēšanās no Tautas frontes saraksta un pilsētas apgabalā “pārtrumpoju” pilsētas mēru. Tas ir stāsts par Tautas frontes dibināšanu, kurā biju arī kādu laiku valdes loceklis un līdzdalībnieks. Interesanti – šodien, pārdomājot to laiku līdz Latvijas atjaunošanai, šķiet, ka mēs, muzejnieki, bijām izdarījuši to darbu Cēsu sabiedrības iekšējā atbrīvošanā, ar savu piemēru rosinot būt drošākiem un atvērtākiem. Mūs nenomāca bailes, jo sajutām iekšējo vienotību. Cēsis arī bija latviska pilsēta. Nebaidījos dažādu viesu tikšanās reizēs paust, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, bet Cēsis – latviešu galvaspilsēta. Nepārspīlēšu, bet patiesībā liela daļa Atmodas laika notikumu notika muzeja paspārnē.
IZS: Noslēdzot stāstu par jūsu Cēsu posmu, kā jums šķiet, kāpēc Cēsu muzejā visu laiku, izņemot pašu pirmo direktori, muzeja direktori mainījās un mainās tik bieži? Vai tas ir pašvaldības un muzeja attiecību sakārtotības/nesakārtotības jautājums?
IZ: 90. gadu sākumā sākās totāls birokrātijas laiks. Es tādu nepazinu. Bijām izveidojuši atbilstošu struktūru, muzeju apvienību, kuru rajonā un arī ministrijā apsprieda kā labu paraugu. Sakārtojām patstāvīgu grāmatvedību, kļuvām patstāvīga struktūrvienība izpildkomitejas pakļautībā. Pārņēmām paši kultūrvēsturisko pieminekļu izpētes, saglabāšanas un tūrisma organizēšanas procesus, kas saistās ar muzeju.
Pārņemot Straupes zirgu pasta staciju, atjaunojot pirmās pasta ēkas, turējām arī deviņus zirgus pasākumu un tūristu apkalpošanai Cēsīs. Organizējām gadatirgus, sākām pelnīt naudu no tūrisma. 1983. gadā, pierunājot Cēsu rajona partijas sekretāri, devāmies uz LPSR Ministru padomi un saņēmām atļauju organizētajām tūristu grupām no PSRS maršrutā iekļaut Cēsu Sv. Jāņa baznīcas apmeklējumu. Šādas atļaujas jau bija Rīgas Doma un Valmieras Sīmaņa baznīcai, kas faktiski bija koncertzāles. Tūristi bija labi ziedotāji, un tā tolaik baznīcai Haralds Sīmanis uzlika jumtu. Savdabīgi sanāca, bet mēs skrējām laikam pa priekšu: ar kolektīvu, ar idejām un paveikto. Jā, mums ļoti uzticējās; bija labi, saprotoši rajona vadībā; daudz praktiski palīdzēja kolhozu priekšsēdētāji Piebalgā, Āraišos, Straupē.
Dzimtenes balss, 1988. Nr. 31. No Ivara Zukuļa privātā arhīva
Jā, bet 1994. gada vēlēšanu laikā iznāca kāds vārdisks pārpratums ar toreizējo rajona padomes izpilddirektoru Māri Niklasu, kas bija aizskāris viņa ego. Sākās atbrīvošanas process tā klasiskajā variantā – revīzijas. Tās sekoja viena otrai – nākamajai revīzijai vajadzēja pārbaudīt iepriekšējās darbu, jo tā nebija atklājusi ko tādu, par ko varētu atlaist. Liktenīgi šajā laikā pienāca ziņa no bijušajām kolēģēm Raiņa Literatūras un mākslas muzejā Māras Eņģeles un Ritas Rotkales, aicinot piedalīties konkursā uz direktora vietu. Šo konkursu vinnēju. Notika tā, ka mani Cēsu muzejā vēl “revidēja”, bet vajadzēja būt jau darbā Rīgā. Biju nolēmis neiet prom, kamēr nebūs beigusies revīzija. Tā es divus mēnešus līdz 1995. gada 3. janvārim vienu dienu nedēļā braukāju uz Rīgu un sāku iepazīt jauno darba vietu. Kā muzejā apsmaidīja – Gunāram Priedem ir luga “Aivaru gaidot”, ar mani izvērtās situācija “Ivaru gaidot”.
Atklāti runājot, sajutu atvieglojumu. Mans laiks Cēsu muzejā bija pagājis. Piedzīvots notikumiem un pārmaiņām bagātākais laiks dzīvē. Biju sevi izsmēlis un ar tīru sirdsapziņu varēju doties tālāk.
Druva. 1994. gada 22. oktobris. No Ivara Zukuļa privātā arhīva
Acīmredzot, paužot emocionālo neapmierinātību par morālo zaudējumu, M. Niklass sāka mērķtiecīgu muzeja izārdīšanu un diskreditāciju. 1995. gadā par direktoru iecēla žurnālistu Andri Vanadziņu, kuru es ieteicu par savu darbu turpinātāju, bet viņu drīz “nokoda”, jo arī viņš, līdzīgi man, aizstāvēja muzeja intereses. Ielika restauratoru Juri Spilneru, kura uzdevums bija pilnībā pildīt norādījumus. Tas arī tika darīts. Tad, par laimi, par direktori kļuva Dace Tabūne. Mūsu laikā viņa ieguva lielu pieredzi, mēs par to esam runājuši. Viņa bija gudra, sprigana meitene, bet savā laikā vēl neuzticējos dot to atbildību. Man vajadzēja vietnieku zinātniskajā darbā, bet es to toreiz uzticēju Vijai Rozentālei, kas jau tolaik bija ļoti izpildīga un nosvērta. Vija visu šo gadu laikā kļuvusi par ļoti zinošu un joprojām neaizstājamu.
Un Daces laiks pienāca, viņa bija izaugusi caur savu pieredzi un sevi novērtējusi, ļoti nosvērta, ar milzīgām darba spējām. Paldies par to! Savukārt Cēsu muzejs izrādījās tramplīns pēdējā laika direktorēm Kristīnei Skrīverei (Kara muzejā) un Inārai Bulai (Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldē).
Mana lielākā vilšanās Rakstniecības muzejā bija tā, ka es audzināju par savu pēcteci Ilzi Knoku. Bija gudra meitene, bet, kā tika pie varas, kļuva pilnīgi cits cilvēks. Uzradās augstprātība, kura nevar, negrib vai neprot komunicēt ar savu komandu un pilnīgi norobežojas sociālajā tīklā. Izrādās, tas šodien daudziem ir liels pārbaudījums.
IZS: Kā jūs Cēsīs audzināt jaunos līderus ? Pašreizējo direktori Elīnu Kalniņu gan no Rīgas pārvilinājāt atpakaļ uz Cēsīm. Viņa jau desmit gadus gribēja vadīt muzeju.
IZ: Tur jau ir tā nelaime. Zelta laikmets Cēsu muzejā ir beidzies, to es teicu muzeja simtgadē. Sāksies, protams, kaut kas jauns. Mūsu paaudze kā tādi slīpēti dimanti vairs nav vajadzīgi, bet jaunā vēl nav atnākusi… Vēl nav. Šeit es saskatu stipras līdzības ar Ilzi Knoku.
IZS: Labi, atgriežamies pie jums. Jūs 1995. gadā sākāt vadīt Rakstniecības muzeju. Jūs tur nonācāt, ko jūs tur ieraudzījāt?
Tas bija laiks, kad sākās gadsimtu mijas ekonomiskās un citas krīzes. Ja Cēsu muzejā es biju direktors attīstītājs visplašākajā nozīmē un šajā lomā jutos vislabāk, tad Rakstniecības muzejā man bija jākļūst par krīzes menedžeri. Vispirms – saglabāt un uzturēt, bet attīstību nodrošināt tikai tad, ja kaut kas paliek pāri vai izdodas piesaistīt kādus papildu līdzekļus. Muzeja pārziņā bija deviņi muzeji ar 22 jumtiem un viss, kas no tā izrietēja. Nopietni remonti vai atjaunošanas darbi nebija veikti ilgus gadus. Tajā laikā mēs 5–7 gadus bezjēdzīgi rakstījām projektus investīciju piesaistei Kultūras ministrijai, un katru gadu – nekā.
Neatkarīgās cīņas pielikums. Redaktors Rimants Ziedonis. 1995. gada 20. aprīlis. No Ivara Zukuļa privātā arhīva
Ar kolēģiem bijām pazīstami no manas pirmās darbības perioda “Jāņaskolā”. A. Egliena, M. Enģele, kas bija mana vietniece zinātniskajā darbā, R. Rotkale, kuru pierunāju kļūt par Teātra muzeja vadītāju, u. c. Muzeja direkcijā, lielajās sanāksmēs parasti sanāca vairāk nekā 20 cilvēku: filiāļu un nodaļu vadītāji, viņu vietnieki. Visi – savas jomas lielākie speciālisti un personības. Izejot cauri 90. gadu beigu krīzei, veicām kaut kādus remontus, pamatīgāk izdevās restaurēt “Jāņaskolu”. Sanāca arī riskēt ar amatu. Piemēram, 2005. gadā uztaisījām Latgales keramiķa Andreja Paulāna cepļa rekonstrukciju Raiņa muzejā “Jasmuiža”, taču paliku parādā celtniekiem 10 000 latus. Draudi bija nopietni. Par laimi, īstā latgaliete, bijusī Latvijas Televīzijas diktore Anta Rugāte, kas toreiz bija Saeimas deputāte no Tautas partijas, veltīja tam savu deputāta kvotu un izglāba mani.
Apbrīnojami, ka muzeja kolektīvs bija tik saliedēts, ka bijām gatavi veikt protesta akcijas. 2005. gadā nolēmām, ka iesim piketā valsts budžeta apspriežu laikā pie Ministru kabineta. Taču kolēģiem ienāca prātā labāka doma – Dzejas dienās, Raiņa jubilejas gadā iziet klusā gājienā ar plakātiem nevis par algām, bet par muzejiem: par Raiņa mājas stāvokli Baznīcas ielā 30 un brūkošo Rakstniecības muzeja ēku Pils laukumā 2. Pāris nedēļas iepriekš, 25. augustā, Dailes teātrī notika pompozais Kultūras darbinieku forums, ko organizēja ministre Helēna Demakova. Pirms tā mani intervēja avīzes “Kultūras Forums “ žurnāliste Ilze Zveja, kurai pamatīgi izklāstīju mūsu problēmas un rīcības plānu. Avīze iznāca piektdienā, dienu pirms foruma, ar skaļu virsrakstu “Kad sabruks Rakstniecības muzeja ēka”. Es, protams, uz forumu neaizeju un gaidu, kas notiks tālāk.
Pirmdien, pulksten 11.00 man zvana ministre H. Demakova. Mēs bijām pazīstami, jo viņa kā jaunā mākslas zinātniece 80. gados bija braukusi uz Cēsu izstādēm. Bet šajā reizē viņa saka, lai aizeju aprunāties.
Gada sākumā biju nosūtījis izsmeļošu problēmu pamatojumu par muzeju patieso stāvokli Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim, finanšu ministram un kultūras ministrei. Aizejot uz tikšanos pie ministres, redzu, ka uz viņas apaļā galdiņa visas vēstules saliktas rindiņā, protams, ar rezolūcijām ministrijai risināt jautājumu. Viņa izklāsta pamatīgi par tolaik galveno aktualitāti – “Trīs brāļiem”–, tas ir, par Nacionālās bibliotēkas, koncertzāles un Mūsdienu mākslas muzeja projektu. Es apliecinu, ka nekādā gadījumā neviens nav pret šiem projektiem, tikai – ko lai dara ar pārējo kultūras mantojumu, piemēram, muzejiem, kuri vienkārši brūk? Tā mēs gandrīz stundu gājām pa apli, līdz beidzot ministre noteica, ka padomās. Saku – labi, norunāts, piketu atceļam, “džentlmeņu saruna”. Uz laiku viss apklusa.
2006. gada februāra sākumā mums atnāca lielās programmas “Mantojums 2018” saraksts vairākās kārtās par visiem objektiem, kuri tiks īstenoti. Mums tajā salikts viss, kas vajadzīgs. Nu ko – viss notiek! Bijām gatavi. Mēs bijām liels, vairāk nekā 200 darbinieku kolektīvs. Sākās projektēšana, ko veica “Valsts nekustamie īpašumi” [VNĪ]. Pacēlās gan satraukums, ka VNĪ varētu kaut ko darīt pēc sava prāta, taču noticējām. Tad sākās jezga. Sāka spiest laiks, projektēšanas jaudu dēļ plāni kavējās, nauda ienāca, bet darbus īsti uzsākt nevarēja. Ministre prasa, kur ir projekts…
2007. gada maijā man piezvanīja no “Latvijas Avīzes” un jautāja, kā mums iet ar programmu “Mantojums 2018”. Teicu, ka labi, darbi cerīgi iet uz priekšu! Korespondente Linda Kusiņa, pabeidzot sarunu, pajautāja, kā tas sākās. Piekritu par to runāt, bet ne publicēšanai. Teicu, ka tā zināmā mērā bija mūsu iniciatīva, un viņa to nopublicēja. Tad es sapratu – nu ir nopietnas problēmas! Pēc kādas nedēļas atnāca H. Demakovas vēstule, ka muzejs tiek reorganizēts. Protams, tajā brīdī nekāda konkrēta plāna nebija, tikai norādes, ka memoriālie muzeji veido savu apvienību. Bija minējumi, ka rakstniecība, teātris un mūzika būtu katrs atsevišķi. Rakstniecību pievienotu Nacionālajai bibliotēkai, mūziku – Mūzikas akadēmijai, un Teātra muzeju – Kultūras akadēmijai. Kur likt lielo kopējo muzeju krājumu, tajā brīdī sarunu vispār nebija. Tā sākās gandrīz divu gadu mūsu mocīšana. Mēs pieņēmām to, ka līdzšinējā muzeja struktūra bija ļoti liela un sarežģīta, ka tā varētu būt efektīvāk vadāma utt., taču jautājums gan palicis – kāpēc tas notika šādi?
Aizgāju pie Andra Vilka uz Nacionālo bibliotēku, viņš tādu priekšlikumu noraidīja. Tieši to pašu atbildēja arī Mūzikas akadēmijas rektors. Vienīgi Jānis Siliņš paņēma Teātra muzeju pie Kultūras akadēmijas, kas arī bija atbilstošākais variants muzejam. H. Demakovas sakāpinātais egocentrisms manā gadījumā beidzās ar manu atlaišanu. 2008. gada beigās muzejā bija iekrājušies līdzekļi, un nolēmām tos iztērēt, nopērkot darbiniekiem veselības apdrošināšanas polises, tostarp arī man. To vajadzēja apstiprināt ministrei, bet 30. decembrī pienāca atbilde, ka sakarā ar muzeju restrukturizāciju veselības apdrošināšanas apmaksāšana direktoram nav atbalstāma. Jau 12. janvārī “krita” arī H. Demakova.
IZS: Abi divi “kritāt “kopā…
IZ: Interesanti. Ir, ko padomāt…
IZS: Vai ir kaut kas, ko jūs, ar šodienas pieredzi uz to visu skatoties, darītu citādāk vai varbūt nedarītu? Jūs esat bijis ekscentrisks vadītājs, tas skaidrs, un tas no manis šobrīd ir kompliments.
IZ: Katram mums ir savs raksturs un sava dzīves misija. Sagadījās, ka gan Cēsīs, gan Rīgā pavadīju 15 gadus. Pie tam – izejot cauri visām laikmeta maiņām. Mēs esam izredzēta paaudze, varējām pieredzēt tik daudz pārmaiņu un piedalīties to veidošanā. Tagad varu atklāti atzīties, ka man bija nepieciešamas jaunas pārmaiņas, jo ilgstošākā periodā sevi izsmeļu.
Protams, ka tagad ir cits laiks un citas iespējas. Kādam bija jāiet laikam pa priekšu. Bija uzkrāts iekšējais spēks un pieredze. Viss Cēsu laiks un tās “spēles” bija spilgtas. Man bija 60 gadi, kad beidzās mana muzejnieka karjera. Un neko nenožēloju. Imanta Ziedoņa vārdiem runājot, jutos kā garainis, kas veicinājis vārīšanos. Sevišķi – šajā pēdējā dzīves periodā. Audzināju arī savu pēcteci. Es nebūtu ilgi sēdējis tajā krēslā: kad būtu pienācis laiks, es ietu. Jānāk jaunai paaudzei, un bez amata taču ir tik daudz, ar ko nodarboties…
IZS: Varbūt viens provokatīvs jautājums – ja varat atbildēt. Kā tā varēja notikt, ka Rakstniecības un mūzikas muzejs pazaudēja savu ēku Pils laukumā 2? Tagad gan atklājusies Mārstaļu ielas ekspozīcija, bet tās ir nesalīdzināmas lietas, kā šķiet.
IZ: Es nezinu, ko būtu darījis, bet Pils laukuma 2 atstāšanu nebūtu pieļāvis. Mūsu projekts jau praktiski bija gatavs, vajadzēja piestrādāt pie papildu pamatu konstrukciju pastiprināšanas. Mēs arī panācām vienu papildu stāvu mansarda vietā. Arī naudas izteiksmē varēja taču to papildu miljonu atrast, lai mums būtu patiesi cienīgs nacionālās nozīmes Rakstniecības un mūzikas muzejs, pie tam prestižā lokācijā. Kādas citas intereses un intrigas pārvilka tam svītru.
Šobrīd Mārstaļu ielas namā, kas pats par sevi ir vērtība, iespiestie latviešu literatūras un mūzikas vēstures fragmenti ne tuvu neatspoguļo mūsu savulaik plānotās ieceres. Skumji!
IZS: Ja jums jāsavelk kopā visi savi muzejniecības gadi – kas ir jūsu būtiskākie notikumi un sajūtas šo gadu laikā, kuru dēļ jūs varat teikt, ka bija tā vērts?
IZ: Nekautrējos teikt, ka mana dzīve ir bijusi bagāta un piepildīta. Nepārspīlējot – tāds lidojums. Sevišķi Cēsu laiks ar visām straujajām laikmeta pārmaiņām ir nenovērtējams.
Liktenis jau no manas darba dzīves sākumiem, liekas, lēma kļūt par vadītāju. Visai drīz nācās apzināties, ka manas darbības veiksme ir cilvēki, ar kuriem ir kopā jāstrādā, ka jābūt vērīgam un jāuzklausa citu domas un idejas. Tā veidojās mana uzticēšanās cilvēkiem un komandas veidošana abos dzīves periodos Cēsīs un Rīgā.
Nav lielāka gandarījuma, kā pēc 45 gadiem dzirdēt atzīšanos, ka kolēģi sajutušies kā viens vesels un darbošanos muzejā pieņēmuši kā savu personīgo atbildību un veiksmi.
Bet patiesībā tas notika pavisam vienkārši – vajadzēja tikai pacelt spārnos!
Grafiskais dizains: Edvards Percevs
Attēli no Ivara Zukuļa privātā arhīva