Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Jūs esat diriģents. Kā jūs nonācāt Kultūras ministrijā [KM]?
Aivars Gailis: Tas, kā es nonācu Kultūras ministrijā, ļoti raksturo tā laika situāciju administratīvajā vadībā, sevišķi kultūras vadībā. Un tas dabiski atsaucās arī uz visu muzeju vadības sistēmu. Jā, es esmu diriģents. Pirms tam es strādāju Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrā (pašreiz – Nacionālais kultūras centrs). Es toreiz strādāju pie koru koordinācijas, Dziesmusvētku organizēšanas. Esmu piedalījies 1991. un 1993. gada Dziesmusvētku organizācijā. Nāca atmoda, un tie bija ļoti emocionāli laiki. Imants Kokars, šķiet, 1993. gadā mani uzaicināja pieslēgties un vadīt pirmo Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmusvētku organizāciju. Es to uzņēmos, un 1995. gadā šie Dziesmusvētki notika. Acīmredzot toreizējam ministram šķita, ka tas ir pietiekošs pamats, lai mani uzaicinātu uzņemties KM valsts sekretāra amatu. Es piedalījos konkursā, īsti neatceros, kas bija komisijā, taču atceros, ka bija Imants Lancmanis. Rezultātā sāku pildīt šos pienākumus no 1995. gada rudens.
IZS: Interesantā kārtā jūsu kā KM valsts sekretāra laiks sakrīt ar laiku, kad nozarē notiek vislielākās turbulences.
AG: Tieši tā. Tagad tas bez ilgstošas pieredzes valsts pārvaldē vispār nebūtu iespējams. Taču toreiz, strādājot šajā amatā, es sapratu, ka pat dažādu iestāžu vadība nebija īsti lietas kursā, kā darbojas un kā vajadzētu darboties valsts pārvaldei, jo tieši tad viss vēl tikai veidojās. Arī KM bija tikai nesen atjaunota, jo pirms tam tā bija apvienota ar Izglītības ministriju, un atdaloties štata vietas bija diezgan apcirptas, viss bija ļoti minimāli, un ar to tad bija arī jāstrādā. Bija jāsaprot likumdošana, kā tas viss veidojas, daudz kas vēl nebija pareizi, daudz kas pilnveidojās. Tas bija sarežģīts laiks. Bet, ja mēs runājam par muzejiem, tā ainava faktiski jau bija tāda pati. Tajā brīdī notika darbs pie Muzeju likuma, veidojās Muzeju valsts pārvalde [MVP].
IZS: Jā, tas ir mans nākamais jautājums. Muzeju likums ir viens no pirmajiem kultūras nozares likumiem, kas tika izstrādāts, lai nosargātu muzeju nozari. Tas viss, kas bija saistīts ar privatizācijām, iespējamajām krājuma izsaimniekošanām.
AG: Jā, tieši tā.
IZS: MVP izveides nepieciešamību noteica Muzeju likums.
AG: Jā. Un šobrīd, manuprāt, MVP zaudēšana nevar tikt vērtēta kā sasniegums. MVP izveide iedeva nosacītu neatkarību nozarei. MVP likvidēšana ir liels zaudējums.
IZS: Muzeju likums netapa ātri, tas bija ilgstošs process.
AG: Ar likumu, īpaši ar kultūras nozares likumu, pieņemšanu vispār ir lielas grūtības. Saskaņošana ar finanšu, ekonomikas, tieslietu nozarēm. Un īpaši – ar finanšu nozari, jo likumā vienmēr ir jāieplāno garantijas finansējumam likuma mērķu īstenošanai un tur vienmēr ir liela pretestība. Arī muzeju nozarei, neskatoties uz to, ka Jānis Garjāns tai lietai piegāja ļoti sistemātiski, pastāvēja grūti pārvarami iepriekš minēto nozaru ministriju iebildumi. Tas bija sarežģīts process. Par šo sarežģītāks bija tikai Arhīvu likuma izstrādes process.
IZS: Kurš tad noteica gala versiju Muzeju likumam? Bija nozare, kas izstrādāja, bija KM, bija citas saskaņojošās ministrijas.
AG: Likumdošanas mehānisms, lai varētu ievērot visas valsts intereses, ir ļoti sarežģīts. Viena lieta ir, ko izstrādā konkrētā nozare. KM uzdevums ir veidot likumu, lai tas ir līdzsvarā ar pārējām nozarēm, jo nevar izcelt tikai vienu nozari, un, protams, vienmēr tas ir saistīts ar to, kāda ir politiskā vara. Savā darbības laikā man bija iespēja strādāt ar septiņiem kultūras ministriem, un katrā maiņas reizē nāca arī kādi radikāli pagriezieni, tā ka reizēm līdz nākošā ministra maiņai atsevišķas lietas nevarēja pagūt paveikt. Tas ir viens. Kad likums ir izstrādāts, sākas konsultācijas ar Finanšu un Tieslietu ministrijām un visiem, ar ko tas ir saistīts. Resoru muzeji ir arī Satiksmes, Aizsardzības un citām ministrijām, un tām arī ir savs viedoklis. Un, kad it kā saskaņots likums tiek iesniegts Ministru kabinetā, tas sākumā tiek izskatīts valsts sekretāru līmenī, kur atkal tiek pārskatīts, vai nav kaut kādas pretrunas. Bieži ir tādi iebildumi, pēc kuriem mainot formulējumus, dažreiz mainās visa likuma būtība. Dažreiz šādas procedūras var vilkties pat gadiem, kamēr panāk kopēju saskaņojumu.
IZS: Atgūstot neatkarību, Latvijas Nacionālā bibliotēka izvēlējās ļoti atšķirīgu pārvaldības attīstības ceļu, paņemot visas bibliotēkas savā pārvaldībā, bet muzeju nozare tomēr ar nosacītu sadrumstalotību – valsts muzeji, kas pie tam var būt atkarīgi no atšķirīgām ministrijām, pašvaldību muzeji un tad vēl privātie un autonomie. Iespējams, tas bija klupšanas akmens muzeju nozarei. Kas tad īsti muzeju nozari pārvalda?
AG: Katrai nozarei bija nedaudz citādāka situācija un vairāki faktori, kāpēc tas tā veidojās. Tas, bez šaubām, bija atkarīgs arī no personībām, kuras piedalījās pie likuma veidošanas un kuras vadīja šo procesu. Es nevaru apgalvot, ka tas, kā tas notika, ir nepareizi – tur ir savas pozitīvās un savas negatīvās nianses.
IZS: Tas galu galā bija pirmais mēģinājums. Likumos var veikt arī izmaiņas. Bet tobrīd nozare pati izvēlējās vienlīdzības principu – neizcelt kādu, kas varētu uzņemties līdera lomu, piemēram, kaut vai sniedzot metodisko atbalstu.
AG: Jā, tā bija. Kurš muzejs tad toreiz varēja uzņemties šo līdera lomu? Tāpēc šis izlīdzinošais faktors bija Muzeju valsts pārvalde. Nav noslēpums, ka visu muzeju direktori ir personības; droši vien joprojām ir personības, katram bija sava pieredze. Bet ar retiem izņēmumiem viņus visus vienoja tas, kas sākumā bija arī valsts pārvaldei, – nebija pārvaldības pieredzes. Ārkārtīgi grūti bija brīži, kad vajadzēja saskaņot to, ko prasa valsts pārvalde, ar to, kā muzeji bija pieraduši darboties līdz tam un kā saprata to, kas ir kultūras iestāde. Nevar skatīties pēc tiem pašiem principiem. Mūsu valsts izvēlējās tādu ceļu. Tas bija lielais ledlauža ceļš, kurā ne tikai muzejiem, bet, piemēram, arī teātriem gāja grūti.
IZS: Muzeju direktori 90. gados mēdza individuāli nākt uz ministriju pierādīt savu nozīmīgumu un finansējuma nepieciešamību.
AG: Jā. Bija bāzes finansējums visiem, kas visā kultūras sistēmā bija nepietiekošs. Un katra iestāde mēģināja dabūt sev kaut ko vairāk un citādāk. Tur jau parādījās katra direktora ekvilibristika, kā viņš spēja tās lietas risināt. Bija veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi gadījumi.
IZS: Jā, un līdz nesenam laikam varēja tomēr just, kuri ir bijuši tie muzeji, kuri samērā veiksmīgi spēja savas intereses lobēt, bet kuri klusi sēdējuši un gaidījuši, kas notiks.
AG: Jā.
IZS: Kā, no jūsu skatu punkta raugoties, tiek dibināta MVP? Kā tiek izlemts, cik liels štats būs, kur būs darba telpas?
AG: Nebija tā, ka tikai ministrija izlēma, cik būs štata vietas. Tas viss notika, saskaņojot lietas ar Finanšu ministriju, jo, ja nav finansējuma, nav štata vietu. Tas bija ļoti atkarīgs arī no tā brīža kultūras ministra. Jo kas ir valsts sekretārs? Tā ir persona, kas vada ministru politiskās gribas īstenošanu un arī nodrošina ministrijas darbības nepārtrauktības uzturēšanu.
IZS: Kad veidojās MVP, kāda bija hierarhija – vai pārvalde bija pakļauta jums kā valsts sekretāram vai bija neatkarīga iestāde?
AG: Tā bija ministrijas pārraudzības iestāde.
IZS: Līdzīgi kā Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde [NKMP]?
AG: Jā.
IZS: Kā varēja gadīties, ka šīs divas institūcijas (MVP un NKMP), kurām abām bija vienāds starts, aizgāja tik dažādus attīstības ceļus? MVP, kura arī vienmēr cīnījās par atrašanās vietu un vairākkārt bija spiesta to mainīt, tika likvidēta; NKMP zināmā mērā savu neatkarību ir saglabājusi, veiksmīgi darbojas un attīstās, aizņemot gandrīz veselu kvartālu Vecrīgā.
AG: Ja muzeju sistēmā kaut kas noiet šķībi, veidojas kāds robs mūsu mantojuma pieejamībā, taču pats mantojums paliek nesabojāts – krājuma priekšmeti netiek pārveidoti. Kas attiecas uz NKMP pārziņā esošo mantojumu, lietas tiek mainītas vai pat likvidētas, ja tās netiek uzmanītas. Protams, mākslas darbam vai jebkuram citam muzeja priekšmetam jānodrošina glabāšanas apstākļi, tas ir skaidrs, bet tas tur ir. Savukārt, kas attiecas uz arhitektūru, apbūvi, visu laiku pastāv apdraudējums, ka to pārbūvē, nojauc. NKMP nodrošina, lai mēs šo ārējo vidi nepazaudējam un nedegradējam. Bet, protams, ir arī personību un pārvaldības faktors un tas, kā nozare kopumā sevi ir vai nav pozicionējusi kā vienotu veselumu. Muzeju nozare vienmēr ir bijusi decentralizētāka, katram muzejam darbojoties samērā autonomi. Piemēram, [Anna] Jurkāne varēja atskriet uz ministriju, [Klāra] Radziņa varēja atskriet un lobēt sava muzeja intereses, cenšoties tās pozicionēt kā svarīgākas. NKMP vienmēr ir bijusi kompaktāka un koncentrētāka, iekšēji veidojot nozares politiku.
IZS: Iespējams, arī Muzeju likumā varēja iestrādāt citādus muzeju nozares pārvaldības mehānismus?
AG: Centralizēt vienmēr ir grūtāk nekā decentralizēt.
IZS: Vērtējot laiku, kad bijāt valsts sekretārs (1995–2002), kā jūs raksturotu muzeju nozari kopumā?
AG: Muzeji dažādos veidos mēģināja lobēt savas intereses. Kā jau teicu, vienam tas izdevās labāk, citam ne tik labi. Bet kopumā muzeji bija aktīvi.
IZS: Šajā laikā tika izveidota arī Latvijas Muzeju padome kā konsultatīva padome pie KM. Paši muzejnieki saka, ka toreiz tai bija samērā liela ietekme un iespējas virzīt muzeju jautājumus.
AG: Tas lielā mērā tomēr ir atkarīgs no politiskās gribas. Lai politiķis varētu normāli strādāt, viņam ir jābūt kaut kādam atbalstam, viņš nevar būt konfliktā ar visu nozari. Gudrs ministrs šīs padomes izmanto ne tikai kā padomdevējus, bet arī kā atbalstu pēc būtības. Jo mērķis jau ir pacelt nozari un rīkoties gudri, ja tas nav tikai kāds izdomāts ministrijas scenārijs, bet nozares viedoklī balstīts redzējums. Tad šie lēmumi var būt ne vienmēr visiem patīkami – kādam var sāpēt vairāk, citam mazāk –, bet tie ir koleģiāli.
IZS: 90. gadu beigas ir laiks, kad sākas arī muzeju akreditācija. Vai bija kāda pretestība?
AG: Principā, jā. Katram muzejam, īpaši lielajiem, tomēr bija savi priekšstati, kas būtu nepieciešams. Es domāju, ka Jānis Garjāns toreiz bija ļoti diplomātisks, lai visam šim varētu iziet cauri.
IZS: Tika pieņemts lēmums tomēr iet akreditāciju, lai muzeji atbilstu minimālajiem standartiem.
AG: Šķiet, citādāk to nevarēja izdarīt.
IZS: Un vēl šajā periodā sākās digitalizācija. Arī droši vien ne bez pretestības?
AG: Jā, tā bija. Ar digitalizāciju gāja ļoti interesanti, tā joprojām bija samērā jauna lieta. Es atceros, ka vēl Tautas mākslas centrā ar sponsoru atbalstu dabūju pirmo datoru, lai varētu sakārtot dokumentāciju. Es arī uzstāju, lai ministrija pēc iespējas ātrāk visas šīs lietas sakārto, taisījām sistēmanalīzes utt. Tad bija epopeja, uz kādiem datu nesējiem, piemēram, muzejiem glabāt saskenētos materiālus un pēc kādiem standartiem, kādus metadatus aprakstīt. Un kur nu vēl bibliotēka, kur bija mūžīgais dialogs starp Vilku un Karnīti, kamēr beigās vienojās! No vienas puses, tas bija ārkārtīgi interesants laiks.
Kad es biju beidzis darbu ministrijā, neatceros, kurā gadā Kultūras informācijas sistēmu centrs [KISC] sāka veidot muzeju kopkatalogu. Lai varētu saprast, kā tie dati, kurus ievada iekšā, būtu saprotami un atrodami, bija jātaisa muzeju priekšmetu aprakstīšanas rokasgrāmata. Sanāca tāds liels “ķieģelis”. Es pieteicos konkursā par kopkataloga izstrādi un vinnēju konkursu. Tas interesantākais bija tas, ka šis pasākums gandrīz varēja ciest fiasko. Bet kāpēc? Nevis tāpēc, ka tur nebūtu pietiekams finansējums. Finansējums bija. Bija jāuztaisa vairāki tūkstoši šķirkļu. Nosacījums bija tāds – lai varētu uztaisīt lietojamu katalogu, bija jāatrod tāds metadatu kopums, kas ir ieliekams vienā A4 formāta lappusē par visiem priekšmetiem. Visiem priekšmetiem bija jāatrod apmēram vienādi kopsaucēji, pēc kā vadīties. Man paveicās, ka sadarboties piekrita Jelgavas muzeja direktore Gita Grase, kura kūrēja muzeja krājuma un glabāšanas specifikas jautājumus. Skaidrs, ka man vajadzēja arī speciālistus no katra muzeja, kuri ir specializējušies konkrētos krājumos. Viņi toreiz teica, ka nav iespējams visiem nonākt pie šīs vienas A4 lapas sistēmas.
IZS: Viņi nevarēja vienoties par vienotu sistēmu?
AG: Viņi ne tikai nevarēja vienoties, viņi pateica, ka tas nav iespējams. Pēdējā brīdī tomēr atradām risinājumu, atradās muzejnieki, kuri bija gatavi līdzdarboties, un darbu izdarījām.
IZS: KISC deleģēja šo darbu kā ārpakalpojumu?
AG: KISC izsludināja konkursu kopkataloga izstrādei. Mēs to izstrādājām. Darbs tika izdarīts. Kopkatalogam uzdevums bija – būt tik vienkāršam, lai katram lietotājam tas būtu ērti pieejams.
IZS: Beigās jau tas nesanāca ne vienkāršs, ne ērti lietojams.
AG: No šodienas pozīcijas šķiet, ka uzdevums nebija līdz galam pārdomāts, bet citādāk, iespējams, nevarēja. Aprakstam ir jābūt tādam, lai cilvēks, kurš meklē kādu priekšmetu, varētu to atrast. Kāda jēga, ja datubāzē ir priekšmets, kuru neviens nevar atrast?
IZS: Šķiet, ka sākotnējā kļūda bija cerēt, ka kopkatalogs vienā un tajā pašā izpildījumā būs derīgs gan krājumniekiem kā datubāze, gan plašākai sabiedrībai kā izziņas rīks.
AG: Tikai šādi formulējot, to toreiz varēja uztaisīt. Bet es piekrītu, ka lietotājam no malas, kas interesējas par muzeju krājumu, tas noteikti ir grūti izprotams.
IZS: Jau no sākta gala attēli lielākoties netika pievienoti vai arī, ja tika pievienoti, tad sērkociņu kastītes izmērā. Un vēl autortiesību jautājums.
AG: Jā, tā bija liela problēma. Viss ap autortiesībām bija vēl “zaļš”, tāpēc tas kārtojās lēnām.
IZS: Kā šo gadu laikā muzeju nozare mainījās? 1995. gadā situācija varēja būt vēl diezgan padomiska…
AG: Jā, tā bija. Muzeju izvēles sāka kļūt arvien profesionālākas, nekā bija sākumā. Sākumā bija muzeji, kas vāca visu, kas nāca redzeslokā, un domāju, ka dažos muzejos vēl joprojām no tā laika ir lietas, kas nav normāli aprakstītas un iekļautas krājumos.
IZS: Šajā ziņā laikam labākais, kas nāca līdzi akreditācijai, bija tas, ka muzejiem ir jābūt izstrādātai krājuma komplektēšanas politikai.
AG: Tieši tā. Bet, skatoties kopumā, ir jābūt kādam pārvaldības mehānismam, kas rūpējas par visu sistēmu. Es domāju, ka tiem pārstāvjiem, kas ir ministrijā, ir citas – ierēdnieciskas – funkcijas. Un tas ir citādāk.
IZS: Ja paskatāties uz muzeju nozari ne tikai kā bijušais valsts sekretārs, bet arī kā lietotājs, kādi jums pašam zīmīgi notikumi nozarē pirmie nāk prātā?
AG: Es laikam nevaru nosaukt dažus konkrētus notikumus, to nevar pateikt divos vārdos. Es drīzāk atceros konkrētas spilgtas muzeju personības – cik tās ir bijušas atšķirīgas, bet arī tik interesantas. Tas nebūs “numerācijas” secībā, bet man noteikti jānosauc [Anna] Jurkāne, [Klāra] Radziņa (kura bija ļoti neordināra personība), [Arnis] Radiņš un [Māra] Lāce, kura veidojās ar savu domubiedru kompāniju Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienībās. Nenoliedzami – Rakstniecības un mūzikas muzeja direktors [Ivars] Zukulis, kurš, neskatoties uz to, kādu muzeju vadīja, pamanījās to darīt redzami. Tāda buķete. Ļoti spilgtas personības.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs