Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?
Daina Lasmane: 1967. gadā es beidzu Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Padomju laikā pēc augstskolas beigšanas jaunie speciālisti nevarēja paši izvēlēties darba vietu, bet to noteica sadales komisija. Tā es nonācu Ventspils arhīvā. Man patika darbs, bet vēl vairāk saistīja jūra. Pēc darba es staigāju pa kāpām un stundām vēroju brīžiem vētrā trakojošo, brīžiem kluso un mierīgo jūru. Bet taisni tajā ziemā nomira mans tētis, un man vairs negribējās dzīvot tik tālu no savējiem. Manas tēva mājas bija Zālītē, netālu no Iecavas. Arhīvu pārvalde bija ļoti pretimnākoša un atbrīvoja mani no sadales. Aizbraucot no Ventspils, apmetos Salaspilī pie savas mammas māsas, kura, glābjoties no izsūtījuma Sibīrijā, slēpās kādā Daugavas krastmalas mājā. Pilnīgi sveši cilvēki deva viņai patvērumu. Kad 50. gadu sākumā vairs nevajadzēja slēpties, mammas māsa palika uz dzīvi Salaspilī. Vēlāk uzcēla šo māju, kurā pēc Ventspils apmetos arī es. Kultūras ministrijā uzzināju, ka Doles salā, Doles muižā plānots veidot jaunu muzeju. Muiža bija palikusi bez saimnieka – kolhozs pamazām likvidējās, jo bija sākušies hidroelektrostacijas [HES] celtniecības darbi. Ūdenskrātuves teritorijā jau vairākus gadus strādāja Zinātņu akadēmijas arheologu ekspedīcijas, iegūstot tik bagātīgu materiālu pirmo reizi visā Latvijas arheoloģijas vēsturē. Arheologi cerēja, ka vismaz daļa no tiem varētu tikt eksponēta Doles muižā. Kultūras ministrija to pārņēma savā gādībā.
IZS: Jūs taču bijāt tā, kas izveidoja Daugavas muzeju.
DL: Jā. Kad es pirmoreiz iegāju muižas parkā, nostājos Daugavas krastā, es nedomāju par to, ka muižas ēka kliegtin kliedz pēc remonta, skaistais parks – krūmiem aizaudzis. Mājās pārnākot, es uzreiz piezvanīju uz Kultūras ministriju Jānim Lavrutam un teicu, ka es gribu strādāt Dolē.
IZS: Un viņš tā uzreiz teica “jā”?
DL: Viņš teica – skatīsimies. Jo vēl jau nebija pat pavēles par muzeja dibināšanu. Bet tā pavēle tad arī drīz nāca.
IZS: Bet tas nebija konkurss?
DL: Nē, nekāds konkurss tas nebija. Tajā laikā vispār nebija konkursu uz amatiem. Konkursi iesākās tikai daudz vēlāk.
IZS: Un kas bija Lavruts?
DL: Jānis Lavruts bija Muzeju pārvaldē viens no darbiniekiem. Muzeji bija viņa atbildības joma. Olga Klints bija pārvaldes priekšniece. Lavruts bija arī mans kursabiedrs, tāpat kā Īrisa Priedīte no Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja, Turaidas muzeja direktore Anna Jurkāne, Liepājas muzeja direktore Aina Būrija un Kara muzeja direktore Aija Fleija. Mēs bijām īsts muzejnieku kurss.
IZS: Jums tas muzejs bija jāizveido un jādibina, kā jūs to izdarījāt? Stāsts ir par Daugavu.
DL: No sākuma tas tik vienkārši nebija. 1974./1975. gadā, kad kapitālremonts virzījās uz nobeigumu, sākās cīņa par Doles muzeja profilu. Iesniedzu Kultūras ministrijai ekspozīcijas telpisko sadalījumu. Lielajā zālē plānojām arheoloģisko ekspozīciju, trīs mazajās zālēs – par elektrostacijas būvi. Pēkšņi man tika ultimatīvi paziņots, ka ekspozīciju tēmas jāmaina vietām. 14 procentiem bija jābūt stāstam par pirmspadomju laiku vēsturi un 86 procentiem – par padomju laiku. Man tas pilnīgi nebija pie sirds. Ieplānojām parkā iekārtot brīvdabas zvejnieku sētu. Materiāli tai bija jau savākti. Bet ko darīt ar lielo zāli? Vienu dienu sēžam ar metodiskā kabineta vadītāju Mildu Leimani pusremontētajā zālē un, gan smejoties, gan tuvu asarām, mētājam idejas. Man pēkšņi ienāk prātā doma: Daugava – tirdzniecības ceļš! Tas taču ir stāsts par koku pludināšanu, plostiem, kupčiem un korņikiem, par gadsimtiem ilgām saitēm ar Krievzemi. Godīga tēma par Daugavas vēsturi. Tā nolēmām mēs un piekrita arī Doles Vēstures muzeja profila pieņemšanas komisija.
Tad jau tai HES tēmai palika daudz mazāk vietas, un mēs katru reizi “grauzām” nost vēl un vēl. Un no tā brīža to varēja tā pa īstam saukt par Daugavas muzeju. Kad Raimonds Pauls bija ministrs, 1992. gadā, mums oficiāli apstiprināja nosaukumu “Daugavas muzejs”, ne vairs Doles Vēstures muzejs.
IZS: Nepajautāju, kurā gadā jūs sākāt strādāt muzejā?
DL: 1969. gadā. Un tie sākumā vēl bija tādi “tumši” laiki. Bieži vajadzēja daudz asprātības un arī nekaunības, lai dabūtu kādus remonta materiālus vai tehniku parka kopšanai un ekspozīcijas iekārtošanai.
IZS: Cik jums bija darbinieku sākumā?
DL: Divi.
IZS: Jūs un vēl divi?
DL: Nē. Es un apkopējs, kas rūpējās arī par parku.
IZS: Un kā tad jūs laika gaitā audzējāt spēkus?
DL: Tad vēl iedeva vienu zinātniskā speciālista amata vietu. Jo man pašai bija tik daudz darba ar visām remontu un saimnieciskajām lietām, ka pētniecībai laika gandrīz neatlika. Un vēl Doles salā sākās iedzīvotāju piespiedu pārvietošana ārā no salas.
IZS: Kāpēc?
DL. Plānotā Rīgas HES ūdenskrātuve aizņēma visu Doles salas augšgalu, kas bija diezgan apdzīvots. Pamatā Doles salā dzīvoja zvejnieki, plostnieki, laivinieki. Pierakstījām viņu stāstījumus, vācām amata rīkus, sadzīves priekšmetus. Ja vien viņiem nebija iespēja tos paņemt līdzi uz jauno dzīves vietu, viņi labprāt atdeva muzejam. Tak vismaz kaut kas no tā palika tomēr salā.
IZS: Jūs gājāt ekspedīcijās?
DL: Tās pat nebija ekspedīcijas, bet materiālu vākšana. Mēs gājām no mājas uz māju, jo sala jau nav liela un applūdināmā zona vēl mazāka. Baidos samelot, bet, manuprāt, bija plānots nojaukt vairāk nekā 70 saimniecības. Mums vajadzēja katrā mājā paņemt, ko cilvēki bija ar mieru dot, un pierakstīt, ko viņi stāstīja.
Raivis Sīmansons: Kurā gadā HES tiek pabeigts?
DL: Kā jau padomju laikā tas nereti bija (un hidrobūve jau nebūt nav vienkārša), darba pabeigšana ievilkās gadu desmitiem. Šodienas cilvēkiem tas noteikti nav pat saprotams. 1966. gadā sākās pirmie zemes darbi, 1974. gadā palaida darbībā pirmo agregātu, 1975. gadā – pēdējo, sesto, agregātu, bet ekspluatācijā spēkstaciju nodeva 1985. gadā.
RS: Nu lūk, jūs sākāt strādāt muzejā un dokumentējāt visu šo procesu. Divas trešdaļas no salas tiek applūdinātas, un jauna infrastruktūra tiek uzlikta virsū.
DL: Fotografējām un sekojām HES celtniecības gaitai, bet, tā kā mūs vairāk saistīja Doles sala laikā pirms spēkstacijas, mēs ar daudz lielāku aizrautību uzsākam apzināt etnogrāfiskos materiālus, sākām brīvdabas sētas plānošanu. Brīvdabas muzeja arhitekts Vilis Druģis mums palīdzēja izvēlēties Daugavas lejtecei raksturīgu sētu un uzsākt tās pārcelšanu uz muzeja parku. Sētu atklājām 1977. gadā, reizē ar muzeja pamatekspozīciju.
IZS: Bet kā bija – vai tie cilvēki, kuriem bija mājas jāatstāj, protestēja?
DL: Protams, ļoti protestēja. Tas izmisums, kas valdīja cilvēkos, bija grūti aprakstāms. Dzīve uz salas bija tik savdabīga, ne ar ko nesalīdzināma. Varbūt tikai ar dzīvi uz citas salas. Salas iedzīvotāji bija vairāk saistīti cits ar citu, ar dabu un ar Daugavu. Upe bija viņu darba un peļņas vieta, ceļš uz otru krastu, kur bija skola, veikals, dzelzceļa stacija. Bet nu viņiem Daugava bija jāatstāj. Tā sagadījās, ka mēs, nu jau kā Daugavas muzejs, piedzīvojam arī Daugavpils HES būves aizsākumu. Un abos gadījumos visiem bija žēl gan savu māju, gan to, ka jāiet prom no Daugavas un ka viss tiks applūdināts. Citi raudāja, citi dusmojās. Tas laiks bija ļoti dramatisks.
RS: Daugavpilī būvniecību apstādināja, un ar to jau nacionālā kustība, muzejs un Daiņa Īvāna publikācija…
DL: Jā. Dainis Īvāns (vēlākais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs) tolaik bija biežs viesis mūsu muzejā. Viņš iepazinās ar muzeja materiāliem, ekspozīciju, piedalījās Daugavas svētkos. Pateicoties Dainim un fotogrāfam Gunāram Janaitim, mūsu muzeja krājumā nonāca dokumenti ar tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju parakstu pret Daugavpils HES celtniecību. Tik daudz ticības, cerības un paļāvības uz mūsu tautas nākotni un vienotību strāvoja visapkārt!
IZS: Kādus priekšmetus vietējie Doles salas iedzīvotāji jums deva?
DL: Lielākoties tie, kas cēla mājas, paņēma kaut ko līdzi no mājas iekārtas, bet tie, kas gāja uz dzīvokļiem, nevarēja neko daudz paņemt un daļu labprāt atdeva muzejam.
IZS: Vai viņiem maksāja, ka viņi atstāj savas mājas? Tas arī atgādina tagadējo Krievijas–Ukrainas krīzi un zemes jautājumus pierobežā.
DL: Jā, maksāja, bet maksāja maz. Maksāja par ēkām, par augļu dārzu. Es varu kļūdīties, bet kādus piecus gadus pirms tam jau viņi bija informēti, ka nedrīkst nekādus materiālus, lai remontētu mājas, pirkt. Patērētāju biedrībām neatļāva remontmateriālus pārdot applūdināmajā zonā dzīvojošajiem. Un, kad pienāca brīdis aprēķināt mājas vērtību, tā māja jau bija stipri “nodzīta”. Mums tās Doles salas sētu, dārzu, pagalmu fotogrāfijas arī ir tādas diezgan skumjas. Mājas neremontētas, cilvēki nekopa savus dārzus, puķu dārzus. Viņi zināja, ka būs jāiet projām. Kad uzsākām materiālu vākšanu un ēku fotofiksāciju, vairs nebija neviena sēta, par kuru varētu priecāties un teikt – tā dzīvoja lepnie un turīgie Doles zvejnieki.
RS: Tās jau ir Gunāra Bindes bildes?
DL: Jā, vēlāk. Sākumā bija Turaidas muzeja fotogrāfi.
IZS: Bet Gunārs Binde strādāja Daugavas muzejā.
DL: Kad mēs sākām veidot muzeja ekspozīciju, viņš mums pievienojās un nostrādāja ilgus gadus, līdz pat 2008. gadam, kad valsts saimnieciskās krīzes dēļ nācās no Gunāra Bindes šķirties, jo Salaspils pašvaldība noņēma viņa štata vietu. Jāsaka, ka muzejam tas bija trieciens. Fotogrāfijas muzejam ir nepārvērtējams materiāls. Fotografēja muzeja darbinieki paši, bet daudz mazāk, jo katram zinātniskajam darbiniekam jau bija savs darbs, un fotogrāfijas fondos ienāca krietni mazāk, kā arī vairs nebija profesionālā līmenī.
RS: Tad jūs faktiski sev radījāt darbavietu, atnākot uz Doles salu.
DL: Nē, es neradīju sev darbavietu, es nodzīvoju dzīvi Doles salai un Daugavai.
Dolē piedzīvoju tik daudz laimīgu brīžu un tādu saplūšanu ar savu kolektīvu un Daugavas krastu iedzīvotājiem, un, galu galā, ar visu tautu, ka par darbavietu to negribas saukt.
RS: Apbrīnojami. Tas laikam ir liktenis.
DL: Jā. Tas ir liktenis.
RS: Un tas sakrīt ar laiku, kad ir šis milzīgais HES infrastruktūras projekts. Kā tā laika valsts administrācija nonāk pie sapratnes, ka ir jādokumentē vēsture?
DL: Grūti atrast Latvijā otru tādu vietu, kas nes tik lielu, nepārtrauktu un blīvu vēstures bagāžu kā Daugavas lejtece. Te ienāca pirmie iedzīvotāji, te viena cilts nomainīja otru. Savukārt krustneši ne tikai atnesa jaunu ideoloģiju, bet arī veicināja saimniecisko izaugsmi. Pa Daugavu gadu simtiem plūda tirdzniecības kuģi, kas atstāja lielu ietekmi uz krastu iedzīvotāju dzīvi. Un tā var turpināt uzskaiti līdz 20. gadsimtam.
Ar šādu motivāciju Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta vadība un arheologi Ēvalds Mugurēvičs un Jānis Graudonis vērsās pie Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas un PSRS valsts plāna, prasot piešķirt finansējumu applūdināmās teritorijas vēsturiskai izpētei. Un pārsteidzošā kārtā Arheoloģijas sektoram šos līdzekļus piešķīra. Līdz tam Latvijas arheologi nekad vēl nebija saņēmuši tik lielu finansējumu arheoloģiskai izpētei.
RS: Atgādiniet – kurš vadīja arheoloģiskos izrakumus?
DL: Darba pietika visām Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheoloģijas ekspedīcijām, kuras vadīja Jānis Graudonis, Vladislavs Urtāns, A. Sedovs, Ēvalds Mugurēvičs, Elvīra Šnore, Anna Zariņa, Ilze Loze, Ilga Zagorska, Francis Zagorskis.
RS: Arheoloģijas zvaigznājs.
DL: Jā.
IZS: Kā tas tajā laikā tika pamatots, kāpēc ir nepieciešams Daugavas muzejs Salaspilī?
DL: Tā nopietnākā balss bija tieši arheologiem, pamatojot, ka ir milzīgi daudz materiālu un tos nebija, kur likt. Krātuvēs jau varētu nolikt, bet ekspozīcijas nebija. Un viņi bija cerējuši veidot arheoloģijas muzeju.
RS: Pašā muižā?
DL: Jā, fon Lēvisu of Menāru [von Löwis of Menar] muižā – arheoloģijas muzeju. Tas būtu bijis grandiozi. No Lēvisu dzimtas bija nākuši arheologi, muzejnieki, biologi. Tad patiešām tiktu dots pelnītais gods šai vecajai un inteliģentajai vācbaltiešu dzimtai. Bet Rīgas rajona partijas komiteja pilnīgi noliedza šo ideju.
RS: Un tad jūs izkarojāt savu daļu stāstam par Daugavas vēsturi, etnogrāfiju, zvejniecību.
DL: Etnogrāfija nāca klāt nedaudz citādāk. Atradās viena māja, tāda Mellupa māja, kas bija ļoti interesanta. Un, tā kā mums jau krājās sadzīves priekšmeti, zvejas rīki, tad šo māju pārcēlām uz muzeja teritoriju. Mums nācās samierināties, ka lielās zāles divas trešdaļas bija jāatdod HES celtniecības materiāliem. Viena trešdaļa – Daugavas tirdzniecības ceļa tēmai un trīs mazās zāles – arheoloģijas ekspozīcijai. Etnogrāfiskos priekšmetus izlikām brīvdabas sētā.
RS: Tad tas nebija tik pašsaprotami, ka muzejs Doles salā izveidojās kā etnogrāfijas muzejs.
DL: Nē, pareizāk tomēr teikt – vēstures muzejs.
IZS: Sākotnēji Daugavas muzejs bija Turaidas muzeja filiāle. Kā tas tika pamatots?
DL: Jo tas bija muzejs, kas tobrīd jau bija ar sakārtotu infrastruktūru, un vadībai, sevišķi partijas komitejai, bija droši, ka viss būs kārtībā, ja tādu mazu muzeju pievieno lielam muzejam, lai tas tiktu labāk uzraudzīts.
IZS: Bet sprēgājāt taču!
DL: Sprēgājām. Turaidas muzejs bija tālu, un Anna Jurkāne iegrimusi sava muzeja lietās, tā ka viņi nespēja vai varbūt negribēja visam, ko darījām, izsekot.
RS: Un kā auga štats, ja jūs sākāt burtiski viena pati klajā laukā?
DL: Pēc gada mums iedeva vienu zinātnisko vietu. Un, muzeja ekspozīciju atklājot, mums bija jau divi zinātniskie speciālisti un viens tehniskais darbinieks.
RS: Kurā gadā atklājāt pirmo ekspozīciju?
DL: 1977. gadā.
IZS: Salaspils savā ziņā ir sensitīva vieta ar Salaspils memoriālu. Kā tas lika jums domāt par muzeju un stāstu?
DL: Reģionālā kontekstā sākām par to vairāk domāt, kad mūs pievienoja Salaspils pašvaldībai.
RS: Un kad tas bija?
DL: 1995. gadā.
RS: Gluži par ieslodzīto nodarbinātību akmeņlauztuvēs un dolomītu Daugavas krastos nebija primārā tēma.
DL: Jā, bez šaubām. Šodien jau muzejā par to ir savākti daudzi materiāli.
RS: Tas jau bija stipri vēlāk.
DL: Jā.
IZS: Bet tas smagums Salaspilij tomēr ir, ieskaitot arī Mazjumpravu, Salaspils memoriālu, Šķirotavas staciju…
RS: Kā mainījās muzeja loma un pienākumi, kad saņēmāt deleģējumu rūpēties par Salaspils memoriālu? Tas noticis nosacīti nesen.
DL: Tam savukārt nav nekāda sakara ne ar muzeja politiku, ne muzeja kolekciju. Tas vienkārši ir pašvaldības lēmums par kultūras iestāžu apvienošanu. Protams, Salaspils bija un paliek Rīgas vārti. Un, runājot par Salaspils vēsturi, varam izstāstīt gandrīz visu Latvijas vēsturi. Salaspils vēsture cieši saistīta ar Daugavu, Maskavas lielceļu un daudzajiem kariem, kas gājuši cauri Salaspilij uz Rīgu.
IZS: Pajautāšu vēl par 70. gadu beigām un 80. gadiem – kad gājāt ekspedīcijās un intervējāt cilvēkus, vai bija jūtami kādi aizspriedumi vai bailes runāt par vēsturi?
DL: Nē, īpaši Doles salas iedzīvotāji nebaidījās. Protams, tas atkarīgs no cilvēka, bet Doles salā cilvēkos bija neapmierinātība, ka viņiem jāaiziet no dzimtajām mājām. No daudzajām ekspedīcijām mēz zinām, ka Daugavas salu cilvēki bija patstāvīgāki, neatkarīgāki, un tādi bija arī Doles salas ļaudis.
IZS: Viņi muzejam ekspedīciju laikā deva arī kādus priekšmetus?
DL: Jā, mums daudz priekšmetu muzeja krājumam ir savākts no ekspedīcijām. Sākumā visi muzeja krājuma priekšmeti bija no Doles salas, vēlāk ir klāt nākuši zvejas rīki no visas Daugavas.
IZS: Bija stāsti arī par politisko situāciju valstī? Pieņemu, ka toreiz vēl bija arī salinieki, kas šeit dzīvoja jau no brīvvalsts laika, no 40. gadiem.
DL: Bez šaubām. Nedaudz slēptāk nekā par citām lietām, bet tomēr mēs ļoti labi sapratāmies. Stāstīja par izsūtīšanām, par piespiedu kolhozu veidošanu uz salas, stāstīja, kādas ražas bijušas pirmskara laikā, salīdzinot ar kolhoza laiku u. tml.
RS: Kurā gadā sajutāt, ka laiki mainās?
DL: Tā jau ir 70. gadu otrā puse. Sākumā bija ļoti aktīva folkloras ansambļu darbība. Tad arī dzima ideja par Daugavas svētku veidošanu, piesaistot muzejam vienādi domājošus dzejniekus, režisorus, aktierus un citus inteliģences pārstāvjus, tādējādi kļūstot par aktīvu Atmodas kustību daļu. Tomēr šī Daugavas svētku organizēšana pastāvošai varai nebija pa prātam, un tika piemēroti šķēršļi, izteikti dažādi draudi, piemēram, es tiku izsaukta uz pārrunām Kultūras ministrijā un Rīgas rajona partijas komitejā, kur mani nosauca par politiski neuzticamu un aizliedza braukt plānotajā braucienā uz Somiju. Tas bija pēc pirmajiem Daugavas svētkiem. Sākumā vēl jau nekas īsti nebija atslābis. Atceros, ka vienā reizē “Skandiniekiem” bija mēģinājums pirms Daugavas svētkiem Brīvdabas muzejā, kur viņus ieslēdza zālē, lai viņi nokavētu Daugavas svētku sākumu. Tomēr tādi sīki dūrieni mūs nenobaidīja, bet tikai padeva pretošanās sparu.
IZS: Tad sākas 90. gadi, kad ir neatkarības eiforija, bet muzejam varētu būt ne tik viegli laiki ar finansējumu utt.
DL: Kapitālremonts mums bija pabeigts, ekspozīcija papildināta, ritmā iegājis gan mākslas, gan tematisko izstāžu darbs. Īstenībā vajadzēja vairāk enerģiju nekā naudu.
RS: Jā, un vēl līdz 90. gadiem, kad noņēma ūdens tramvaju, muzejs bija sasniedzams ar ūdens transportu. Līdz ar to bija daudz apmeklētāju, kuri varēja jūs viegli sasniegt. Tā ir tāda infrastruktūras lieta, kas nav atjaunota. Mēs bērnībā dzīvojām Mežciemā, lietuviešu blokmājā, un ar omu un krustmāti uz Doles salu no turienes braucām ar velosipēdiem. Tas varēja būt kāds 1987. gads.
DL: Kuģīša satiksme gan bija tikai līdz 80. gadu beigām. Tas patiešām deva papildu ienākumus mūsu jau tāpat labi apmeklētajam muzejam. Taču atjaunotajā Latvijā vēl ilgi nevarēs atsākties upju transports – tā ir dārga romantika, vajadzīgi jauni kuģi ar seklu iegrimi, kas patērē samērā daudz degvielas. Līdz kuģīša satiksmes atjaunošanai, visticamāk, vēl ilgi jāgaida.
IZS: Kā jūs kā muzejs izjutāt 90. gadu pārmaiņas ar Muzeju likuma pieņemšanu, akreditācijas procesa sākšanos, Muzeju biedrības un pēc tam Muzeju Valsts pārvaldes [MVP] laiku?
DL: Tas laiks man patika, īpaši tālākizglītības kursi, kur mums bija ārzemju lektori. Kursi bija ļoti radoši. Tas bija ļoti labs laiks un iegrozīja domāšanu pedagoģiskajā darbā ar apmeklētājiem, neļāva iegrimt rutīnā un lika sekot līdzi jauno laiku tendencēm. Savukārt Muzeju likums vienkārši parādīja, kā labāk organizēt krājuma glabāšanu, dokumentu uzskaiti, veikt administratīvās darbības u. tml.
RS: Metodiskais centrs daudz palīdzēja Daugavas muzejam?
DL: Jā, īstenībā tajā laikā tas bija vienīgais, kas palīdzēja. Palīdzēja rediģēt ekspozīciju plānu. Pēc tam saskaņošana bija ar Galveno literatūras pārvaldi (Glavļitu), kas bija oficiāls kultūras darba cenzors.
RS: Kas ir jūsu spilgtākie kolēģi, ar kuriem jūs ilgstoši strādājāt muzejā?
DL: Vispirms jau jāmin visi mūsu zinātniskie darbinieki, kas devuši ievērojamu ieguldījumu muzeja krājuma veidošanā, no tiem šodien minēšu tikai dažus. Jau kopš muzeja atklāšanas 1977. gadā muzejā strādā Lilita Vanaga, kuras lielākais nopelns ir ievērojama materiālu kolekcija par Salaspils vēsturi; uz šo materiālu bāzes Lilita ir sarakstījusi grāmatu “Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija”. Ilggadīga muzeja darbiniece bija arī Gundega Dreiblate, kas bija neatsverams palīgs ekspedīcijās un vēlāk darbu turpināja MVP. Kopā ar Gundegu esam izbraukājušas Daugavas krastus, vācot materiālus visā Daugavas garumā – no Latvijas austrumu robežas līdz Bolderājai. Tad jāmin arī muzeja vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, kurš, strādājot mūsu muzejā, kopā ar Daugavas entuziastu Jāni Padedzi sarakstīja grāmatu “Atmiņu Daugava”, kas balstīta lielākoties uz Daugavas muzeja savāktajiem materiāliem.
Gribas vēl pieminēt muzeja pedagogus, kas piesaista muzejam tieši jaunāko paaudzi. Tā, piemēram, spilgtā atmiņā man palicis Anitas Krūmiņas Lieldienu zaķis, klejojošais žīds un dažādas citas atraktīvās darbošanās, kas vienmēr sajūsminājušas muzeja apmeklētājus.
IZS: Un jūsu kolēģis bija arī Gunārs Binde, kuram ir tās noskaņu fotogrāfijas no jūsu ekspedīcijām, kuras nesen bija skatāmas nelielā izstādītē Daugavas muzejā.
DL: Jā, viņš bija muzeja štatā. Gunārs Binde nostrādāja muzejā 30 gadus. Muzeja materiālu komplektēšanā viņam bija liela loma. Viņš piedalījās katrā mūsu ekspedīcijā, veicot Daugavas ainavas fotofiksāciju, Daugavas krasta iedzīvotāju, zvejnieku, plostnieku, pārcēlāju portretēšanu.
IZS: Muzeja ekspedīcijās noteikti tika savākti arī foto materiāli, kā jūs esat dokumentējuši un kartējuši visas vietas, kur ir bijuši kādi plūdi, pārceltuves. Tas jums bija aizraujošs materiāls.
DL: Dokumentējām pilnīgi visus iegūtos materiālus, ne tikai par plūdiem un pārceltuvēm. Katrs ekspedīcijā iegūtais priekšmets un iegūtās vai pašu uzņemtās fotogrāfijas, kā arī īpaši muzejam nozīmīgie Daugavas krastu iedzīvotāju stāstījumi, tika aprakstīti, uzskaitīti un uzkrāti muzeja krājumā un zinātniskajā arhīvā. Uz šo krājumā un arhīvā esošo materiālu bāzes mēs tālāk iekārtojām un papildinājām muzeja pamatekspozīciju un veidojām tematiskās izstādes. Papildus gatavojām lekcijas, ziņojumus, pedagoģiskās nodarbības, publikācijas, maketus un parkā, pie brīvdabas zvejnieku sētas, uzstādījām nēģu un lašu zvejas aizsprostus – tačus –, lai uzskatāmi parādītu Daugavas zvejai pašu raksturīgāko zvejas ietaisi.
RS: Kādas tematiskās izstādes jūs taisījāt?
DL: Daugavas muzejs regulāri rīkoja tematiskās izstādes, vasaras laikā arī mākslas izstādes. Tieši izstādes bija tās, kas padarīja ikdienas darbu interesantāku, uzturēja radošumu un piesaistīja jaunus apmeklētājus. Kā visspilgtākās tematiskās izstādes atceros “Daugavas tilti un pārceltuves”, “Deportācijas Doles pagastā”, “Daugavas zvejas rīki”, “No Daugavas pilskalna vēstures”. Mākslas izstādes bijušas ļoti daudz. Spilgtākās bija Borisa Bērziņa gleznas, Pētera Martinsona keramika, Rutas Bogustovas, Edītes Vīgneres un Ineses Jakobi tekstilijas, Jura Gagaiņa metālkalumi, Līgas Purmales gleznas un Laimoņa Stīpnieka fotogrāfijas. Visas mūsu muzeja ekspozīcijas un izstādes noformēja mākslinieks Aivars Klindžāns. Pateicoties viņa unikālajai telpas izjūtai un smalkjūtīgajai attieksmei pret vēsturisko materiālu, tika veidotas neaizmirstamas izstādes un ekspozīcijas.
IZS: Paralēls jautājums par praktisko. Jūs sākumā arī pati dzīvojāt muzeja mājā.
DL: Pirmajos gados dzīvoju Salaspilī, bet pēc kapitālremonta – tikai muzejā, sākot ar 1976. gadu. Tas bija otrajā stāvā, kur tagad ir muzeja administrācijas telpas.
IZS: Tas būtu jauks stāsts, kā muzeja direktors dzīvo muzejā.
RS: Jā, 24/7 – kas tas ir par fenomenu.
DL: Tā patiešām ir sava veida priekšrocība, bet tajā pašā laikā samērā liels apgrūtinājums. Bieži bija sajūta, ka esmu darbā 24 stundas diennaktī, turklāt apmeklētāji nereti nāca uz muzeju un lūdza ielaist arī pēc muzeja darbalaika. Atceros, ka īpaši šāds apmeklētāju pieplūdums ārpus muzeja darbalaika bija tieši laikā, kad izstādījām Gunāra Bindes fotogrāfijas. Tāds neliels joks – reiz aizvedu savu mazmeitu uz muzeju parādīt, kur es agrāk dzīvoju un kur viņas mammīte ir piedzimusi, un rādu – te bija mammītei gultiņa, te mēs ēdām, te gulēja mūsu sunītis. Un viņa man jautā: “Bet kā – tad sanāk, ka cilvēki nāca uz jums skatīties?”
IZS: Kā muzejs attīstās 90. gadu beigās un pēc 2000. gada? Jūs ejat uz akreditāciju, esat aktīvi Latvijas muzeju biedrībā, jūs pārņem Salaspils pašvaldība.
DL: 90. gadu otrā puse Daugavas muzejam atnesa lielas pārmaiņas – mums (ne gluži pēc pašu gribas) izmainīja administratīvo pakļautību. Vairs nebijām Turaidas muzeja filiāle, bet Salaspils pašvaldības iestāde. Lai gan ekspozīciju par Salaspils novada vēsturi telpu šaurības dēļ mums tūlīt neprasīja, bet mums bija jāuzsāk novadpētniecības materiālu vākšana un krietni vairāk jāpiedalās novada kultūras dzīvē. Diemžēl daudz mazāk laika varējām veltīt Daugavai.
IZS: Kurā brīdī tika izlemts, ka Salaspils memoriāls būs Daugavas muzeja filiāle? 2016. gadā?
DL: Gadiem ilgi risinājās diskusijas par to, kam piederēs memoriāla teritorija – Salaspils vai Rīgas pašvaldībai. Kad valdība vienojās atdot memoriālu Salaspils pašvaldībai, pacēlās jautājums par to, ka memoriāla ekspozīcija ir morāli un fiziski novecojusi. Vajadzēja izlemt, kuras iestādes pakļautībā nodot memoriālu, un 2017. gadā izvēle krita uz Daugavas muzeju.
Tā drīzāk bija formāla problēmas nokārtošana, nevis stratēģiska risināšana. Memoriāla ekspozīcijas pārveidošanu uzņēmās vēsturnieks Uldis Neiburgs, pēc kura iesaistes tika izveidota mākslinieciski un zinātniski kvalitatīva ekspozīcija.
RS: Kurā gadā jūs nolikāt savas direktores pilnvaras?
DL: 2018. gadā.
IZS: Kas ir divas trīs lietas muzeju karjeras laikā, pēc kurām jūs teiktu, ka tas bija to vērts?
DL: Te nu man būtu jānosauc daudz vairāk nekā trīs lietas. Starp tādām jāmin pirmā muzeja ekspozīcija, ko iekārtoja mākslinieks Klindžāns, jo pēc satura un noformējuma tā atšķīrās no tā laika tradicionālajām ekspozīcijām.
Tad noteikti – Daugavas svētki, ko organizējām četrus gadus un kas sakrita ar Atmodas laiku, un kas priekšplānā izvirzīja tautas ticību brīvības atgūšanai. Pirmie Daugavas svētki notika 1979. gadā, to scenārija autors bija dzejnieks Knuts Skujenieks un režisors – Uģis Brikmanis, kuram tie bija vieni no pirmajiem lielākajiem režisētajiem pasākumiem. Piedalījās “Skandinieki”, “Iļģi”, “Dandari”, koklētāju ansamblis “Teiksma”, tika pievērsta nozīmīga loma latviešu folklorai par Daugavu. Tā bija spēcīga radošā komanda. Jāmin, ka ceturtajos Daugavas svētkos pirmo reizi publiski tika dziedāta Latvijas himna un pacelts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, kas lepni plīvoja uz ozolu fona, un tika izrādīti Valmieras teātra Raiņa poēmas “Daugava” iestudējuma fragmenti Valentīna Maculēviča režijā, izskanot Atmodu simbolizējošai Mārtiņa Brauna dziesmai “Saule, Pērkons, Daugava”. Daugavas svētku laikā radītais nacionālais pacēlums bija tik liels, ka tas izskanēja visā Latvijā.
Tad jāmin arī plosta rekonstrukcija 1993. gadā. Muzeja krājumā un zinātniskajā arhīvā bija ļoti labi materiāli par plostiem, par to būvi un plostu ceļu. Plostnieka darbs ir bīstams darbs, bet tajā pašā laikā stāsti par plostiem un plostniekiem ir romantisma pilni.
Ar plosta rekonstrukciju mēs gribējām dziļāk izprast plostu pludināšanas būtību un parādīt to muzeja apmeklētājiem no baļķu sasiešanas posmos (plenicās) līdz palaišanai Daugavā. Plosta rekonstrukcijas darbus vadījām kopā ar muzeja darbinieci Gundegu Dreiblati. Augšpus Jēkabpils, pie Ābeļu salas esošās Lašu mežniecības vadība, uzklausot mūsu nedaudz avantūristisko plosta rekonstrukcijas ideju, lai arī ļoti pārsteigti, tomēr atveda prasītās astoņas autokravas baļķu Daugavas krastā. Kad plosts bija sasiets, veikta plosta fotofiksācija, filmēšana, mērīšana un tehniskā zīmēšana, nobraucām pa Daugavu 18 km, tad atdevām kokmateriālus mežniecībai atpakaļ. Plosta siešanu demonstrēja bijušais plostnieks, krustpilietis Kārlis Tomiņš. Vecā plostnieka pamācīti, baļķus sēja spēcīgu vīru komanda – mūsu muzeja darbinieks Ilmārs Krūmiņš, Brīvdabas muzeja vēsturnieks Juris Dzenis, vēsturnieks Odisejs Kostanda (vēlākais politiķis) un Jānis Vanags (vēlākais arhibīskaps), kas visi mums pievienojās brīvprātīgi. Filmēšanu nodrošināja kinooperators Ervīns Vēveris, fotografēšanu – Gunārs Binde.
IZS: Kā jūs visus šos cilvēkus dabūjāt pie sevis uz muzeju – Odisejs Kostanda, Jānis Vanags, Gunārs Binde?
DL: Mūs visus saistīja šis senais, smagais, bet romantiskais amats – kokmateriālu pludināšana –, kā arī mīlestība uz Daugavas un Latvijas pagātni.
Daugavas muzeja direktore Daina Lasmane. 2006. gada beigas. Foto: Lilita Vanaga. No Dainas Lasmanes privātā arhīva
Lašu zvejas aizsprosta (tača) rekonstrukcija Daugavas muzeja parkā. 1990. gadi. Fotogrāfs Gunārs Binde. No Dainas Lasmanes privātā arhīva
Skats uz Daugavas muzeja ekspozīciju lielajā zālē. Priekšplānā mākslinieks-ekspozīcijas noformētājs Aivars Klindžāns. 1970. gads. Fotogrāfs Gunārs Binde. No Dainas Lasmanes privātā arhīva
Grafiskais dizains: Edvards Percevs