Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Nav noslēpums – esat paziņojis, ka dodaties pensijā. Vakar [saruna notiek 21.10.] tika paziņots, ka uz Latvijas Nacionālā vēstures muzeja [LNVM] direktora amatu ir pieteikušies četri kandidāti. Nav liela konkurence.
Arnis Radiņš: Jā, ja pie tik minimālām prasībām ir tikai četri kandidāti, tas tikai liecina par tirgu, kas eksistē muzeju pasaulē, un par muzeju nozares cilvēku pozīciju. Tāda šobrīd ir muzeju situācija.
IZS: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?
AR: Netīšam. Es nebiju plānojis savu karjeru muzejā. Es gribēju būt arheologs, par arheologu arī kļuvu. Strādāju Kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomē (tā pati, kas šobrīd Nacionālā Kultūras pieminekļu pārvalde) un sastādīju arheoloģijas pieminekļu sarakstus, visu vasaru pavadīju laukā, darbos. Biju apprecējies, un sievai [Velta Radiņa] šķita, ka esmu prom pārāk daudz, tāpēc viņa mani piespieda pārnākt uz muzeju. Tieši tajā brīdī Andrejs Vasks gāja aspirantūrā uz Pēterburgu, bija brīva vieta, un es tad šeit ar lielām mokām ienācu.
IZS: Bet jūsu sieva Velta Radiņa tobrīd jau strādāja muzejā?
AR: Jā, jau pirms tam.
IZS: Kāda bija jūsu pirmā sajūta, nonākot muzejā? Kas tajā brīdī bija muzejs?
AR: Sākot strādāt muzejā, man nebija nekāda priekšstata, kas ir muzejs. Protams, muzejos biju bijis. Tobrīd manā profesionālajā dzīvē nekas īpaši nemainījās, vienīgi tas, ka vairs nesastādīju pieminekļu sarakstus. Ar izrakumiem tāpat nodarbojos, man bija vairāk laika pētniecībai un rutīnas darbam, teiksim, priekšmetu aprakstiem un līdzīgām lietām, par kurām toreiz mazāk zināju. Šis muzejs ir ļoti strukturēts, un arī toreiz tā bija – ja tu esi Arheoloģijas nodaļā, tu esi Arheoloģijas nodaļā. Lai iepazītos, kas ir citās nodaļās, piemēram, Etnogrāfijas vai Numismātikas, ir jāpaiet laikam, un jābūt vēlmei to darīt. Es ne tik ātri un viegli nonācu pie kopējā priekšstata, kas ir muzejs kopumā.
IZS: Jūs uzreiz sākāt vadīt Arheoloģijas nodaļu?
AR: Nē. Nodaļu vadīja Lūcija Vankina. Es biju vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.
IZS: Kurā gadā jūs sākāt strādāt muzejā?
AR: Pašlaik ir 44 gadi, kopš strādāju muzejā. Ja rēķina atpakaļ, tad sanāk, ka tas ir 1981. gads.
IZS: Arheoloģija, tāpat kā etnogrāfija, varētu būt mazāk ideoloģijas ietekmēta, un 80. gadi jau varēja būt nedaudz brīvāks laiks, bet tomēr – vai bija jūtams, ka ir nepieciešama kaut kāda ideoloģiskā nodeva, veidojot ekspozīcijas, pētījumus?
AR: Kad es sāku strādāt, līdz ekspozīciju veidošanai man vēl bija tālu. Tas, kas bija jāiemācās, – vadīt ekskursijas ekspozīcijās.
IZS: Bija jāliek eksāmeni?
AR: Jā. Ar komisiju, pa daļām.
Bet arheoloģija neapšaubāmi bija brīvāka, nekādi lielie ierobežojumi nebija, bet obligātie citāti un spēles noteikumi bija jāievēro. Kaut gan – no iepriekšējās paaudzes kolēģiem zinu, ka arī arheoloģija tika stipri uzraudzīta, bet 80. gadu sākumā tas vairs nebija tik aktuāli.
IZS: Jūs minējāt arheoloģiskos izrakumus. Vai tas nozīmē, ka muzejs pats veica izrakumus?
AR: Jā. Muzejs vienmēr ir veicis izrakumus. Es vienu brīdi kā muzeja speciālists arī nodarbojos ar to.
IZS: Kā jūs dalījāt ietekmes zonas ar Vēstures institūtu tieši izrakumu veikšanā un noteikšanā – ko un kurš raks? Vai tas jūsu starpā bija kaut kā definēts? Mani vienmēr ir izbrīnījis fakts, ka LNVM ir liels arheoloģisko izrakumu materiāls un pirms laika arī Vēstures institūtā bija liela kolekcija.
AR: Tā bija sistēma, kurā katrs zināja savas robežas. Bet, ja paskatās atpakaļ vēsturē, tas bija diezgan ilgs un sarežģīts periods. Kad galvenā Latvijas arheoloģijā – padomju varas izveidotā Zinātņu akadēmija – šo pozīciju zināmā mērā zaudēja, jo pirms tam bija skaidri zināms, ka galvenā loma ir Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļai, muzejs spēlēja lomu, bet pakārtotu. Attiecībā uz kolekcijām – mums bija viss, kas bija iepriekš izrakts laika periodā līdz Otrajam pasaules karam. Pēc kara kolekcijās nonāca viss, ko muzejs pats izraka vai kāds atdeva. Vienā brīdī arī Zinātņu akadēmija savas kolekcijas atdeva, pēc tam viņi nolēma glabāt paši, bet beigās nonāca pie tā, ka tas viss atkal ir pie mums – jau pēc neatkarības atgūšanas mēs pārņēmām visas šīs kolekcijas. Vienmēr pasaule ir mainījusies, muzeji ir mainījušies un muzeju loma ir mainījusies. Bet muzejs ir zināma stabilitāte.
IZS: Kā veidojās jūsu karjera muzejā? Kad jūs kļuvāt par Arheoloģijas nodaļas vadītāju pirms muzeja direktora amata?
AR: Bija sarežģītāk. Es nodaļas vadītājs biju ļoti īsu brīdi. Šķiet, gadu. Tad nomira Jevgēnijs Vanags, kurš bija muzeja direktors. Un bija jautājums, kurš būs nākamais muzeja direktors. Arī tajā laikā bija dažādas plūsmas un intereses. Kādam cilvēkam, kurš nebija pārāk populārs, vajadzēja vietu. Kultūras ministrija arī šo cilvēku īpaši negribēja pie sevis, bet vietu vajadzēja. Tad muzejnieki pierunāja tajā laikā muzeja direktori zinātniskajā darbā Ināru Baumani, kura negribēja, tomēr kļūt par direktori. Es tajā brīdī kļuvu par direktores vietnieku zinātniskajā darbā un 15 vai 16 gadus biju šajā amatā. Par LNVM direktoru es kļuvu tikai 2000. gadā pēc Baumanes aiziešanas pensijā. Tātad pieņemsim, ka es kādus četrus gadus esmu bijis ierindas darbinieks un diezgan ilgstoši krēslā, kas ir virs tā.
IZS: Pārmaiņu laikā, 80. gadu beigās, jūs jau esat direktora vietnieks. Kā jūs izjutāt pārmaiņu laiku un to, kā tas ietekmēja muzeja darbību? Kurā brīdī sajutāt – viss, pārmaiņas notiks?
AR: Pārmaiņas sākās agrāk. Tas nebija 1989. gads. Kaut vai mana kļūšana par direktora vietnieku zinātniskajā darbā – parasti tie bija partijas cilvēki. Tā shēma muzejā bija apmēram tāda – zinātniskais sekretārs, direktora vietnieks zinātniskajā darbā un direktors, ja skatās karjeras izaugsmes iespējas. Direktora vietnieks zinātniskajā darbā vienmēr padomju varas izpratnē bija pirmais ideologs un cenzors, kas nodrošina muzeja ideoloģisku darbību. Tā ka es esmu pirmais direktora vietnieks zinātniskajā darbā, kurš nebija partijas biedrs. Un tajā brīdī tas jau bija iespējams. Ministrijas kolēģijā tevi apstiprina un jautā, kā ar partiju, un Klāra Radziņa, kura vienmēr bija iniciatīvas bagāta, toreiz teica, ka mēs pie tā strādājam, kaut arī neviens pie tā toreiz nestrādāja. Jau tajā brīdī visas attiecības ar galveno Literatūras pārvaldi, izstāžu pieņemšanas utt. atslābinājās. 1988. un 1989. gadā zināmas brīvības bija jau parādījušās.
IZS: Un tad ir slavenās muzeju izstādes, kuras iezīmē, teiksim, sašūpošanos sabiedrībā un muzejiem pašiem savas lomas apzināšanos, ka beidzot brīvi drīkst stāstīt neatkarīgu vēstures stāstu…
AR: Tas bija jautājums – vai tu gribi stāstīt? Tas ir pirmais jautājums, kā pārvarēt savu pašcenzūru. Varēja jau kaut ko stāstīt arī iepriekš. Un arī tur ir daudz baļķu nesēju un daudz versiju, ko un kurš reāli darīja. Par izstādēm runājot, atnāca Vides aizsardzības klubs un teica, ka grib organizēt izstādi. Kad pienāca izstādes atklāšana un bija skaidrs, ka izstāde nenotiks, jo viņi paši to nemāk darīt, nācās pieslēgties muzejam. Muzejs tika pieslēgts, un mēs ar to tikām galā…
IZS: Jūs domājat HES izstādi par Daugavu?
AR: Nē, HES izstāde ir cits stāsts. Šis ir stāsts par izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem”. HES jeb Daugavas izstāde bija Doles muzejā, pie mums to atvēra un nākamajā dienā lika aizvērt. Piezvanīja un lika izstādi slēgt.
IZS: Bet sabiedrības interese bija liela – tieši tāpēc arī šis telefonzvans bija paredzams. Vai tēmas dēļ?
AR: Es domāju, ka tēmas dēļ tomēr. Tas jau nebija nekāds noslēpums. Nebija jau tie arī nekādi Faraona dārgumi. Vairāk nospēlēja ideoloģiskais aspekts un šī tautas demonstrācija, klātbūtnes efekts.
IZS: Runājot par izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem” – vai tā bija tā laika lielākā ažiotāža?
AR: Jā, domāju, ka tā bija tā laika lielākā ažiotāža. Iespējams, pat līdz šim īsti nenovērtēta šī perioda sastāvdaļa. Jo šīs izstādes viens no momentiem bija Latvijas karoga pacelšana Svētā Gara tornī, bija daudz cilvēku atklāšanā. Atmodas modināšanas procesā šai izstādei neapšaubāmi bija liela nozīme.
IZS: Kurā brīdī jūs sapratāt, ka jūs varat vai gribat mainīt muzeja ekspozīcijas?
AR: Tas jau bija 90. gados. Mēs uzreiz visu noplēsām nost. Palika tikai izstāžu zāle. Līdz ar to mēs zaudējām apmeklētājus un pēc tam tās sekas ilgi izjutām. Nebija naudas, nebija iespēju, un tas prasīja ilgus gadus, kamēr to atkal visu uzbūvējām. Bet toreiz bija tāda apzināta atgriešanās pie saknēm. Jaunā ekspozīcija bija atgriešanās pie kolekciju principa.
IZS: Vēl nedaudz atgriežoties pie padomju laikiem – vai muzejā bija arī specfondi?
AR: Nē.
IZS: Kur jūs glabājāt neatļautās lietas?
AR: Tās ir muļķības. Specfondu likvidēja 1950. gadā. Īsu brīdi tāds muzejā bija.
IZS: Bet bija taču muzejā priekšmeti, ko padomju laikā nedrīkstēja izstādīt, pētīt. Kā jūs nosargājāt tās lietas? Nebija nekādas pārbaudes?
AR: Bija pārbaudes. Tad jāiet atpakaļ vēsturē. Muzejs izgāja ļoti smagu periodu no 1946. līdz 1950. gadam. Bija tā saucamā “Muzeja lieta”, jo pilī atradās ļoti daudz priekšmetu, par kuriem dažādu ideoloģisku apstākļu dēļ (bet arī tāpēc, ka pirmais padomju varas ieceltais direktors izrādījās negodīgs cilvēks un kolekcionārs) muzejs “norāvās” pa pilnu klapi. Neskatoties uz darbinieku centieniem daudz ko saglabāt, ne viss izdevās. Tehnikas bija dažādas: kaut kādas lietas atdeva saimniecības inventārā, kādas pārvietoja uz citām nodaļām, bet to arī pamanīja, un līdz 1950. gadam bija dažādas pārbaudes un “tīrīšana” no nevajadzīgiem priekšmetiem. Bija norādes, ko vajag izņemt no krājuma. Tajā laikā arī dalīja priekšmetus citiem muzejiem – ņēma nost vienam, pievienoja citam. Pēdējā tāda “tīrīšana” bija 1959. gadā, kad apmēram 300 gleznas, kas vēl bija saglabājušās, tika caurskatītas un kaut kas atdots Mākslas muzejam, Ārzemju mākslas muzejam, Bauskai un Ventspilij. Kaut ko bija jāpārdod, kaut ko jāiznīcina. Pie tam reizēm šo procesu, tā kā cilvēki jau bija nomainījušies un “raustījās”, izraisīja paši muzeja darbinieki. Šī pēdējā akcija bija paša muzeja iniciatīva. No tā perioda kaut kas ir saglabājies, mēs vēl joprojām mēģinām sadzīt galus tā laika notikumiem, bet, domāju, visādus detektīvus varētu spēlēt vēl ilgi.
Ir tādi, teiksim, dubulta satura priekšmeti. Viens tāds piemērs ir zobens, kas veidots pēc arheoloģiskā zobena parauga, – izskatās kā kopija, bet, ja to izvelk no ietvara ārā, uz tā rakstīts “No zobena saule lēca” un ka dāvināts armijas komandierim ģenerālim Balodim tādā un tādā gadā. Tas priekšmets padomju laikā ir bijis dažādās izstādēs – protams, ietvarā, bet ar visu to uzrakstu iekšā. Zobens glabājās Arheoloģijas nodaļā kā senlietas atdarinājums, nevis Vēstures nodaļā kā memoriāls priekšmets.
Turpinot par krājuma veidošanos – 50.–60. gadi ir tāds stabilizācijas laiks. 60. gados vairs nav specfondu, un šie priekšmeti nonāca krājumā, bet tos vienkārši nevarēja izstādīt. Arī ģenerāļa Baloža Lāčplēša Kara ordeņa pilnais komplekts tika nopirkts no padomju valsts un ievietots muzeja krājumā. To nevarēja izstādīt, bet kolekcijas sāka veidoties. Līdz ar to par tādu specfondu nevar runāt, nebija nekas tāds īpaši slēpjams. Reizēm bija tā, ka priekšmetus “pietaupīja” labākam laikam. Ir jāskaidro divas lietas: pirmā – tas, ko varēja un nevarēja, un otrā – tas, ko cilvēks gribēja. Piemēram, viņš varēja, bet negribēja, un otrādi – viņš nevarēja, bet gribēja. Arī attiecībā uz izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem” – muzejā bija pietiekami daudz liecību, priekšmetu, par kuriem cilvēki zināja un kas bija fiksēti inventāra grāmatās, kurus tajā brīdī varēja viegli atrast, izstādīt un skatīties.
IZS: Es pieņemu, ka 90. gadu sākums bija eiforisks – neatkarība ir atgūta –, bet muzejam finansiāli un iespēju ziņā izaicinošs laiks.
AR: Jā un nē. Nekas spožs jau nebija arī pirms tam. Katrai institūcijai, muzejam, ir kaut kādi resursi, kurus automātiski pārmantoja arī pie varu maiņas. Daži jaunajā sistēmā iegāja bagātāki, daži nabagāki. Šis muzejs iegāja pietiekami nabags, jo Rīgas pils problēmas jau toreiz bija pietiekami lielas. Visu laiku solīja, ka jums tur kaut kad kaut kas būs, bet prioritāte mēs nebijām. Bet, lai cik tas dīvaini nebūtu, mēs atradām vienu Zviedrijas un vienu Nīderlandes fondu, lai palīdzētu saremontēt pili. Kad mēs taisījām ekspozīciju, viņi vienkārši ieguldīja naudu muzeja pils telpu remontā. Kaut kā tikām galā un jauno ekspozīciju uztaisījām tajos 90. gados. Vienīgais, kas jāsaka, – 90. gados pēkšņi palika mazāk birokrātijas. Pārejas brīdī tā iepriekšējā birokrātija mazinājās un jaunā vēl nebija radusies.
IZS: Par pārvaldību runājot – kā jūs kā liels muzejs izjutāt procesus, kas sākās ar Muzeju likuma pieņemšanu, tad arī ar akreditāciju? Kā tas ietekmēja muzeja statusu, muzeja pašvērtības apzināšanos?
AR: Muzeju likums vienkārši bija nepieciešams. Tā bija lielā mērā nozares pašaizsargāšanās, jo nevarēja paredzēt, kas var notikt – iepriekšējie likumi sabrukuši, jauni nav radīti. Kāda bija nozare, kāda bija darba grupa, tādu to Muzeju likumu arī radīja. Vai Muzeju likums bija nepieciešams? Jā.
Par akreditācijām – tā ir runga ar diviem galiem. Tā bija ieiešana jaunajā pasaulē. Vispār arī agrāk bija skates, tikai tagad to nosauca citādāk, izveidoja nedaudz citādākus kritērijus. Bieži vien arī mūsdienās viss notiek pēc principa “Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais”. Nekas jau muzeju pasaulē uzreiz nemainījās – uzskaite, organizēšana; mainījās tikai termini, nosaukumi. Tajā brīdī mēs piemērojāmies. Ja agrāk rakstīja – muzejs ir tas un tas, tad pievienoja, ka tā ir misija vai virsuzdevums. Vārdu sakot, cilvēki iemācījās rakstīt tā, kā vajadzēja rakstīt tajā brīdī. Arī šobrīd, lai tu iesniegtu projektu, tev jāuzraksta projekta pieņēmējam saprotamā valodā. Līdz ar to bija iemācīšanās runāt valodā, kas pastāvēja tajā brīdī.
IZS: Tas man atgādina, ka nepajautāju par metodisko centru pie LNVM padomju laikā, kuru vadīja Milda Leimane un kuru gandrīz visi mani intervējamie, īpaši reģionu muzeji, min kā savu audzinātāju muzeju lietās. Tiešām – LNVM tajā laikā bija tāds kā metodiskais centrs visiem Latvijas muzejiem. Kurā brīdī šī funkcija tika atcelta?
AR: Man grūti atbildēt, jo es sēdēju vienā krēslā, bet bija daudz citu krēslu, un lēmumus pieņēma vēl kaut kur citur. Tā tradīcija bija ļoti sena – vēl 50. gados. Ja skatās muzeja vēsturē, varam iet vēl tālāk – kad mums no 1937. gada bija nodaļas provincēs. 1941.–1944. gadā faktiski visi vēstures muzeji bija mūsu nodaļas. Tas pārraudzības moments eksistēja jau vēsturiski un, iespējams, kādā brīdī daudzus arī tracināja.
Jā, muzejā bija Metodiskā nodaļa, kas bija lēni un smagi tapusi. Arī padomju varai nebija naudas, “uz papīra” pieņēma ļoti skaistus lēmumus, bet dzīvē notika, kā notika. Tās nodaļas iespējas bija ļoti minimālas; tur galvenokārt darbojās pusotrs cilvēks. Savukārt šī centra likvidēšana sakrita ar neatkarības atgūšanu, ar Muzeju likuma pieņemšanu. Sākumā nozare izdomāja, ka vajag ko lielāku un varenāku, un uz tām paliekām izveidoja metodisko centru Ludzas ielā, kur šobrīd ir Kultūras akadēmija. Bija vēl tāds starpposms, kad kaut kas bija pie mums, kaut kas – tur. Bet mani šī lieta īsti tā nav interesējusi, un es tur esmu maz iesaistījies.
Un tad zināmā mērā visu pārņēma Muzeju Valsts pārvalde [MVP]. Kad likvidēja Muzeju Valsts pārvaldi, mēs zinām, tika meklēts jauns risinājums. Faktiski problēma atkal ir divās sastāvdaļās. Vienu sauksim par teorētisko muzeoloģiju (nosacīti – es nepretendēju uz precīzu terminoloģiju), un otra ir praktiskā muzeoloģija. Es joprojām redzu, ka praktisko muzeoloģiju var iedot tikai šeit – muzejā – un tikai tas cilvēks, kas ir strādājis muzejā un to izdarījis. Nekur, arī Kultūras akadēmijā ne, to nevar iemācīt, pie labākās gribas. Šīs iemaņas var iegūt, zināmu laiku strādājot konkrētu darbu muzejā. Problēma šobrīd ir – kā savienot šīs divas lietas. Ir kāds, kas studentiem stāsta teorētisko muzeoloģiju, un, tiklīdz vajag praktisko, tā nāk pie mums uz muzeju. Tas vismaz to pirmo iespaidu iedod.
Tas, ko Milda Leimane darīja, bija ne tik daudz teorija, bet šī praktiskā muzeoloģija un atbildes uz praktiskiem muzeju dzīves jautājumiem.
IZS: Jūs pieminējāt MVP izveidošanu un darbību. Pirms tam bija Muzeju biedrība, no kuras tā vai citādi izveidojās pārvalde. Protams, MVP uzreiz nāca klāt arī ierēdnieciskā funkcija.
AR: MVP ir Muzeju likuma neatņemama sastāvdaļa, kura likumā tika ielikta iekšā.
IZS: Kā obligāts nosacījums?
AR: Jā, kā obligāts nosacījums. Jo Muzeju biedrības problēma no paša sākuma un joprojām ir jautājumā – vai tā ir muzeju vai muzeju darbinieku biedrība? Tur ir duālisms. Labi, šobrīd ir atrunāts, ka tur var būt arī individuālie biedri, bet principā lielas izmaiņas nav notikušas. Ja tie ir muzeji, tā ir viena spēle, ja tie ir muzeju darbinieki, tā ir pavisam cita spēle. Es pat šobrīd nerunāju par praktiskām lietām – šobrīd viņi turas uz fanātiķiem, kuri var atļauties vai kuriem ļauj savienot pamatdarbu ar biedrības vadīšanas lietām. Nenoliedzot biedrības nepieciešamību – daba nemīl tukšumu, un tukšumā kāds uzņemas šo darīt. Šī ir problēma, kas, jau dibinot biedrību, eksistēja. Tev ir jāizvēlas, kas tu esi tajā Muzeju biedrībā, ko tu tur gribi darīt, jo tev ir muzejs, kurā arī kaut kas jādara. Visu laiku voluntāri visur strādāt nevar. Piemēram, kad dibinājās Muzeju biedrība, Rundāles muzejs un Imants Lancmanis bija koncentrējies uz pils darbu, nevis stāšanos Muzeju biedrībā. Jau pašā sākumā tas nebija tik vienkārši. Bet tāda ir attīstība – kaut kas rodas, kaut kas mirst, kaut kas iet uz priekšu.
IZS: Tad jautājums par Muzeju padomes lomu. Jūs vairākas reizes esat bijis Muzeju padomes priekšsēdētājs. Sākotnēji Muzeju padomei bija liela loma, šobrīd padome tiešām ir tikai konsultatīva ar aizvien mazāku lomu…
AR: Tad, kad taisīja Muzeju likumu, nozare centās sev piešķirt svaru un nodrošināt tiesības, tāpēc tās latiņas uzcēla diezgan augstu. Teiksim, valsts muzeja direktoru apstiprina Ministru kabinets. Ja nemaldos, es esmu pats pirmais, ko šādi apstiprināja. Un vēl daudzas citas lietas, lai muzejiem būtu zināma drošība “nezināmajā jūrā”, kur pēkšņi 90. gados iekuģojām. Muzeju padome arī bija ielikta, lai bez nozares saskaņojuma nekas nenotiktu. Laika gaitā visa tā valsts aparāta attīstība nonāca tur, kur tā nonāca. Muzeju likums bija viens no pirmajiem nozares likumiem. Tad veidojās visas citas padomes. Vēl jāatzīmē, ka padomē sākotnēji bija cilvēki “ar vārdu” – nozares spice. Šobrīd tur ir mazliet citādāk. Kāda ir padome, tāda ir attieksme. Tas ir tāpat kā ar muzeja vadības modeļiem – var būt tā un tā. Var būt muzejs ar padomi vai muzejs bez padomes. Jautājums – vai šim modelim ir piepildījums ar atbilstošiem izpildītājiem? Jebkurš modelis strādās labi, ja būs atbilstoši izpildītāji. Padome ir tāda, kā ir, un acīmredzot nozari šobrīd tas pilnīgi apmierina. Tas ir tas, ko nozare gaida no šīs padomes. Bet es sen jau esmu tālu no šī jautājuma.
IZS: Vēl nedaudz par Muzeju padomi un MVP. Jūs bijāt Muzeju padomes priekšsēdētājs, kad ap 2009. gadu reorganizēja MVP. Tajā laikā bija dažādas turbulences nozarē, bet muzeji publiski neiestājās par MVP saglabāšanu, nebija skaļu protestu no Muzeju padomes. Kāpēc nozare necīnījās par MVP saglabāšanu?
AR: Nav gluži tā, ka necīnījās. Es arī tajā laikā biju aizgājis pie kultūras ministra, sakot ka nevajag likvidēt. Bet…
IZS: Pēc jūsu domām, kāpēc likvidēja? Piemēram, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, ko ilgstoši vadīja Juris Dambis, joprojām darbojas kā neatkarīga institūcija pie Kultūras ministrijas un tikai plaukst, kamēr mēs, muzeju nozare, savu pārvaldības institūciju esam zaudējuši.
AR: Ir bijusi neliela pretruna. Kultūras mantojuma pārvaldei vienmēr ir bijuši reģionālie inspektori. MVP un pašvaldību muzeji vienmēr bija neatrisināts pārvaldības jautājums. Es tur nebiju klāt, esmu cilvēks no malas. Uzdosim tādu jautājumu – ja Dambis būtu bijis MVP priekšnieks, tas būtu varējis notikt?
IZS: Nebūtu.
AR: Vēl viena problēma – tā nebija tikai MVP, tā bija muzeju nozares reorganizācija. No Kultūras mantojuma pārvaldes neko nevarēja iegūt, bet šeit varēja savienot, apvienot. Māra Lāce vienmēr stāsta stāstu, kā satikusi kultūras ministri uz ielas un viņa prasa: “Ko tu domā – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju varētu pievienot LNVM?” “Nē, nu tas slavens – senākais muzejs, un tā nevajag darīt.” Bet tad, viņa teica, pievienoja viņiem visus tos pārējos (Ārzemju mākslas muzeju, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju). It kā joks, bet tā ir tā spēle, kas toreiz notika. Ja tu dari darīšanas pēc, rezultāti ir tādi, kādi ir.
IZS: Zaudējot MVP, nonācām pie nodaļas Kultūras ministrijā, pēc tam – pie apvienotās Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas. Nekādas neatkarības. Un šobrīd vairs nav īsti saprotams, kas tad tur īsti ir.
AR: Varbūt viss ir labi. Man šķiet, ka tā toreiz bija stratēģiska nozares kļūda, ar ministrijām vienmēr cīnās un cīnīsies. Nozarē ieguldīt vajadzēja. Vajadzēja atgriezties pie tā, ka visas mācības ir pie viena vai diviem lielākajiem valsts muzejiem, ielikt to iekšā pamatdarbībā. Kopkataloga pārvaldību vajadzēja ielikt viena muzeja pārraudzībā. Bet nozarē mums visi ir vienlīdzības piekritēji, neviens nedrīkstēja būt pārāks par citu, un nozarei nekad nav gribējies, lai kāds būtu pārāks, kļūtu bagātāks un mūs visus mācītu. Un tas ir rezultāts. Nozare, neizveidojot dažus spēcīgus spēlētājus, kuriem ir deleģētas pāris papildu funkcijas, kur tiek ieguldīta papildu nauda, šo vilcienu ir nokavējusi. Kāpēc Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir Digitālā bibliotēka, kurā ir muzeju kopkatalogs, bet muzeju vārds tur neparādās? Kāpēc nav otrādi? Muzeju nozarei nekas pat netika prasīts, jo nebija, kam. Nozarē nav neviena, ar kura zobiem ir jārēķinās.
IZS: LNVM ir divas filiāles. Kurā brīdī jūs ieguvāt Dauderus?
AR: Dauderus pievienoja. Dauderi sākās kā Gaida Graudiņa no Vācijas dāvinājums, kuru tajā laikā ļoti veiksmīgi pārķēra Ilze Konstante, jo tur bija nedaudz mākslas, un muzejs bija Mākslas muzeja filiāle. Tad pēc akreditācijas Mākslas muzeju apvienība izlēma sadalīties, un tas kļuva par Kultūras muzeju “Dauderi”. Un tad bija milzīgā spēle, kuru kuram pievienos. Beigās šis muzejs nonāca pie mums. Bija dažādas versijas, vēl tur gribēja Mūzikas muzeju ielikt. Vārdu sakot, visādas peripetijas, bet viņi nonāca pie mums. Tas ir muzeju apvienošanas rezultāts.
IZS: Un Latvijas Tautas frontes muzejs?
AR: Tautas frontes muzejs ir klasisks piemērs stāstam par sabiedriskas organizācijas radītu muzeju un saprotamām grūtībām to pārvaldīt. Šī sabiedriskā organizācija redzēja, ka vajag valstisku jumtu, un beigās mēs viņus pārņēmām.
IZS: Šeit ir jautājums arī par spēju lobēt – cik daudz muzejā ir ieguldīts un cik nestabila ir biedrības pārvaldībā esošā muzeja situācija ar finansējuma saglabāšanu, nākotnes redzējumu utt. Protams, gudrākais lēmums ir pievienoties lielākai institūcijai, šajā gadījumā LNVM.
AR: Kādam tas bija jādara. Viss pietiekami korekti sakārtojās arī finanšu lietās. Tādā ziņā Dauderi bija sarežģītāks gadījums, kamēr atradām muzeja identitāti, bet šobrīd arī Dauderi ir pietiekami labi integrējušies LNVM sistēmā. Viņi labi strādā, mēs esam pietiekami ieguldījuši, apmeklētāju skaits ir labs. Ar filiālēm tā vienmēr ir problēma – kā panākt, lai viņi justos komfortabli un būtu patstāvīgi, bet atcerētos, ka viņi iekļaujas lielākā organizācijā. Kā panākt vēlamo balansu? Šķiet, ka šobrīd muzejs šo darbības modeli ir atradis un katra vieta ir gan spējusi būt vienotā muzeja komandā, gan izkopusi savu individuālo raksturu un nākotnes redzējumu.
IZS: Mēs vēl nepieminējām pētniecības jautājumu. Jūsu muzejs ir nopietns spēlētājs vēstures pētniecības jomā ar ļoti nozīmīgām monogrāfijām, rakstu krājumiem. Bet tajā pašā laikā jūs neesat kļuvuši par pētniecības institūtu.
AR: Nē. Mēs jau te minējām Zinātņu akadēmiju un Vēstures institūtu – mēs no tās sistēmas izgājām labāk nekā viņi. Mums bija neliels (bet valsts) finansējums un speciālisti, varējām atļauties darboties tā, ka muzejs nedzīvo no grantu sistēmas. Grantu sistēma vēstures pētniecību ir novedusi tur, kur tā pašlaik ir. Mums pavērās iespējas, un, cik varējām, mēs tās noklājām. Mēs ilgstoši esam bijuši spēcīgi arheoloģijā, etnogrāfijā, numismātikā. Mēs esam diezgan vārgi jauno laiku vēsturē. Lai sevi motivētu, mēs sākām specializēties glabātājos un pētniekos un uzlikām sev mērķi, ka mums jākļūst spēcīgākiem jaunāko laiku vēsturē. Vēstures departamentā atbilstoši saviem resursiem ielikām šo mērķi, un tur pašlaik ir speciālisti, kas strādā tikai ar šo. Tam pamatā bija ne tikai abstrakta zinātnes vēlme, bet arī griba būt līmenī, strādājot pie jaunās ekspozīcijas, kas jau toreiz bija un ir aizkavējusies uz nezin kādu laiku. Viss notiek citādāk, nekā plānots, bet vienkārši vajadzēja spēkus, kas to var darīt. Mēs piespiedām sevi katru gadu rīkot muzeja zinātniskos lasījumus; sākumā tie bija slēgti pasākumi, lai cilvēki vienkārši pārvar bailes runāt un mācās. Tagad tie ir publiski pasākumi, kas notiek katru gadu, un mēs izdodam arī konferences rakstu krājumu. Protams, visā šajā procesā speciālisti raksta arī grāmatas un ar katalogiem dokumentē izstādes. Darām to apzināti un profesionalizējamies.
Domāju, ka, ņemot vērā resursus, rezultāti ir diezgan labi. Rezultāts šodien ir apmēram 30 muzeja rakstu krājumi, neskaitot visas citas monogrāfijas un grāmatas. Bet tas ir treniņš, cilvēku mācīšanās un pētniecības latiņas turēšana. Šobrīd es teiktu, ka mēs esam labu līmeni sasnieguši, un rodas jautājums, kas būs tālāk. Ja atgriežamies pie pētniecības institūta – tas nav tik vienkārši. Mēs pēc pirmajiem kritērijiem to varētu veidot, un doktoru mums pietiek, prasībām atbilstam. Bet kāpēc šo statusu vajag? Lai dabūtu papildu naudu, cīņu par grantiem un jaunu saistību uzņemšanos? Mēs visu laiku esam par šiem jautājumiem domājuši un sapratuši, ka mūsu gadījumā tas neatmaksājas.
Gaišajā nākotnē, kad būs vadības maiņa un noteikti jauna politika, pie šī jautājuma, manuprāt, ir jāatgriežas. Visticamāk, tā būs, jo mēs tuvojamies brīdim, kad Pulka ielas krātuvēs kolekcijas tuvosies līmenim, kad glabātāja darbs vairs nebūs pārnešana no vietas uz vietu. Kolekcijas tur glabāsies pareizi novietotas vismaz tuvākos 50 gadus, viss būs sakārtots, un resursi tā kā būtu. Tad ir iespēja kaut ko investēt krājuma pētniecībā.
Kolekciju pētniecības darbs ir jāuzlabo. Bet šobrīd nav oficiālā vēstures naratīva. Piemēram, padomju laikā bija oficiālā vēsture (no pirmā cirvja līdz pēdējam cirvim vai no vissenākajiem laikiem līdz šodienai), bija oficiālās vēstures ilustrācija ar sīkām atkāpītēm. Šobrīd nav tādas grāmatas, pēc kuras vēstures stāstu uztaisīt. Pētniecība notiek – ir laika posmi, kur daudz izpētīts, ir posmi, kur ļoti maz, – bet kopējās panorāmas nav. Rīgas pilī pēc plāniem bija paredzēta 2000 kvadrātmetru liela Latvijas vēstures pamatekspozīcija, kurā būtu Latvijas vēsture no vissenākajiem laikiem līdz šodienai. Tas, ko mēs šodien tur ieliekam un ko nākamgad atvērs, ekspozīcija “Straumējot laiku”, ir īss stāstiņš. Diez vai mēs izstāstīsim Latvijas vēsturi tajos 600 kvadrātmetros. Bet tas ir cits jautājums. Mums ir jāuzraksta grāmata jeb ekspozīcija par muzeja skatu uz Latvijas vēsturi kā kopēju veselumu. Mūsdienās visos vēstures posmos, sākot ar arheoloģiju, pienāk jauni fakti un lietas principiāli mainās.
IZS: Pieminējāt pili un topošo ekspozīciju – pils attīstības scenārijs ir ļoti turbulents. Ilga gaidīšana, tad nepatīkamais ugunsgrēka gadījums, kas rekonstrukcijas jautājumu paātrināja, tad vairākas pagaidu mājvietas muzejam un tagad – atgriešanās pilī. Kā jūs pats vērtējat šo procesu?
AR: Relatīvi Latvijai raksturīgs. Pieņemt daudz lēmumus, atcelt un atkal pieņemt jaunus. Vairāk nekā 20 gadu laikā mēs Rīgas pilī esam tikuši pie 4000 kvadrātmetriem jeb vienas trešdaļas no paredzētā. Kaut arī visu laiku likās – ir projekti, ir nauda, ir arhitekti. Bet vienmēr kaut kādi liktenīgi pagriezieni, un viss sākas no gala. Tas ir ļoti drūmi, nemotivējoši. Nemotivējoši tam cilvēkam, kuram jāmotivē citi cilvēki, kuri šeit strādā, sakot, ka tomēr būs. Šobrīd ir vieglāk, jo Pulka ielā, Muzeju krātuvē, ir jauna infrastruktūra un gandarījums par paveikto, bet tomēr gan Rīgas pils, gan Dauderu nams, gan Tautas frontes ēka ne tuvu nav savesta kārtībā. Tā ir tāda diezgan liela muļķa loma: stāstīt – labi, šogad nebūs, bet valdība pieņēma lēmumu, ka pēc diviem gadiem būs. Bet valdība pieņem jaunu lēmumu. Šobrīd arī pilī ir pilnīga nezināšana par nākotni – nav ne finansējuma, ne datumu. Tās renovētās daļas apgūšanai muzejam finansējums ir, bet jāatrod iespēja vistuvākajā laikā ierīkot pagaidu izstāžu zāli neremontētajā daļā. Tā muzejam aktuāli nepieciešama. Pie vajadzībām, kas pašlaik ir visiem visapkārt, man šķiet, ka pils vēl ilgi no ārpuses izskatīsies skaisti, bet iekšpusē būs tā, kā būs.
IZS: Un tajā pašā laikā pils taču ir mūsu nacionālais simbols!
AR: Nosacīti. Ir arī citi simboli. Vieni ir veiksmīgāki, citi nav tik veiksmīgi. Vēstures muzeji nekad nav bijuši visvairāk mīlētie un aprūpētie objekti.
IZS: Jūs domājat – no kultūrpolitikas viedokļa?
AR: Jā.
IZS: Tur mazāk spozmes nekā, piemēram, mākslas muzejos.
AR: Jā. Un mēs dārgāk izmaksājam. Mūsu ekspozīcija izmaksā daudz dārgāk. Lai neviens nepavainojas, bet viena vitrīna jau ko maksā, un vēl tas stāsts jāieliek.
IZS: Bet pa šo laiku vismaz tapa Pulka ielas krātuves – tas droši vien ir liels atvieglojums daudziem.
AR: Jā, bet Pulka iela tapa ilgstoši, un tas ir trešais projekts. Ja tu trīs reizes projektē, pirmo reizi tu nezini un mācies, otrajā reizē tu esi izlicies no sirds (bet tas neaiziet), un trešajā reizē tev saka – te ir divas kazarmas, mēs jums pieliksim pāris bleķa angārus, un tas ir tas. Reizēm tiem, kam ir uzticēts to darīt, ir īpatnēja attieksme pret to, ko un kāpēc viņi dara. Es esmu pārliecināts, ka daudzas lietas muzejam būtu jādara pašam, jo muzejs labāk zina, kāpēc to dara, un tam ir pienākuma apziņa pret darbu.
IZS: Iespējams, provokatīvs jautājums – pēc došanās pensijā volontēsiet muzejā vai rakstīsiet grāmatu?
AR: Man ir viena grāmata, kura gaida kopš 1994. gada, kad biju vieszinātnieks Zviedrijas Zinātņu akadēmijā. Toreiz to uzrakstīju un nenopublicēju dažādu iemeslu dēļ. Esmu pie šīs grāmatas reizes divas atgriezies, un vajadzētu beidzot pabeigt. Attiecībā uz muzeju tas nav jautājums tikai man, bet – kādā virzienā muzejs attīstīsies, kas te notiks? Ja es muzejam būšu vajadzīgs, esmu ar mieru strādāt, bet tajā pašā laikā zinu, ko darīšu savā brīvajā laikā.
IZS: Kopsavilkumā – kas ir divi trīs nozīmīgākie notikumi vai sajūtas, kas liek teikt – jā, tas bija to vērts?
AR: Droši vien Pulka iela, kur visam iziets cauri un novests līdz galam, arī pils rekonstrukcija. Tas, ka līdz krīzei un 2010. gadam mums izdevās atgriezties Eiropas tirgū, vairāk gan kā arheoloģijas muzejam ar izstādēm, pētījumiem, arī ar numismātiku, bet katrā ziņā mēs bijām Berlīnē, Parīzē, Stokholmā un citur ar lielām, nopietnām izstādēm.
Direktora amata sajūtas. Tīri cilvēciski es neesmu pārliecināts, vai es gribētu to otrreiz darīt. Varbūt es pieļāvu kļūdu. Mana arheoloģiskā apziņa ir palikusi neapmierināta. Mana personiskā arheoloģiskā apetīte ir palikusi neapmierināta.
IZS: Bet jūs daudz izdarījāt muzeja labā. Jūs vadījāt lielāko nacionālo muzeju.
AR: Jā, bet viens prominents arheologs, kad es aizgāju no Arheoloģijas nodaļas vadītāja amata, teica – kāds ieguvums muzejam, kāds zaudējums arheoloģijai! Zināmā mērā taisnība, bet, kad es aizgāju no Arheoloģijas nodaļas vadītāja amata, bez manis tur strādāja vēl tikai trīs cilvēki. Šobrīd Arheoloģijas departamentā strādā 16 cilvēki.
IZS: Nu redziet, tomēr bija vērts kļūt par direktoru.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs