Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?
Imants Lancmanis: Tā bija nejaušība, ko es vienmēr lieku pēdiņās. Tātad ir 1963. gada vasara, un mēs ar Leopoldu Kļaviņu ierodamies Bauskā. Gribējām atrast kaut kādas dzirnavas. Caur Jurģa Skulmes, kurš bija labs mūsu paziņa un ar kuru Mākslas akadēmijā mēs kopā braukājām pa baznīcām, pazīšanos ar Laimoni Liepu ierodamies Liepas mājās Bauskā un par to runājam. Viņš saka: “Jā, dzirnavas jau ir, bet, ziniet, ir arī pils. Varbūt jūs labāk gribat apskatīt pili, nevis dzirnavas?” Tas likās jauki.
Man muzeji un pilis jau kopš bērnības bija vietas, kur labi jutos. Arī kad vēl biju maziņš un viens nekur negāju, lūdzu vecākiem aizvest mani uz muzeju, un viņi jautāja, vai atkal uz to pašu muzeju. Es teicu: “Jā, tur es jūtos tik labi.” Man liekas, ka tiešām visus Rīgas muzejus es zināju smalki, kas kur ir. Tā bija vide, kas mani iedvesmoja, un es jutu, kā priekšmeti izstaro kaut ko brīnišķīgu. Un galvenais vide – es nonācu garīgajā telpā, kas kompensēja to pretīgo vidi, kurā toreiz bija jādzīvo.
Brīdī, kad Liepa stāstīja par pili, kurā veido muzeju, tas likās tik brīnišķīgi. Mēs bijām vēl studenti, akadēmiju beidzām tikai 1966. gadā. Bet 1964. gada aprīļa beigās, šķiet, 23. aprīlī, mēs iegājām pilī jau kā Bauskas muzeja līdzstrādnieki. Toreiz tā nebija pat filiāle, to izveidoja tikai nākamajā gadā. Es nomināli biju filiāles vadītājs. Bet tā bija smieklīga filiāle, jo pils tobrīd praktiski bija skola, bet otra pils puse bija tukša. Visas zāles aizslēgtas, bet tukšas. Un bija viena telpa (kad uzkāpj augšā pa austrumu puses kāpnēm, ieiet zālēs, vidū ir maza telpiņa), ko mēs saucam par Zubova istabu. Tā bija tobrīd vienīgā slēdzamā telpa.
1964. gada aprīlī Liepa šo telpu atslēdza, un mēs pirmo reizi iegājām vienīgajā muzeja telpā, kur salikts viss, ko viņš jau bija nopircis, domājot, ka Rundāle varētu būt kaut kas. Aiz Hercoga guļamistabas jau ir nākamā telpa, ar kuru sākās skolas daļa. Es iegāju Zubova istabā, tur esošie priekšmeti man jau likās tik iedvesmojoši. Tur bija lustra, kas ieejot mirdzēja pretī un tagad karājas historisma telpā; telpas aizmugurē bija liela bufete, uz kuras Liepa bija sakrāvis visu, ko bija nopircis, – kaut kādas vāzītes, svečturīšus. Bija divi tādi 19. gadsimta svečturi, ko ilgus gadus deponējām un laikam vēl joprojām deponējam Kultūras ministrijai [KM] un kuri atradās KM kamīna telpā. Mani uzreiz uzrunāja Pētera I portrets – pašlaik tas atrodas Valdnieku istabā pie Hercoga guļamistabas. Liepa šo portretu bija nopircis mākslas komisijas veikalā.
Lūk, tie ir pirmie iespaidi par muzeju, kas pirmajā brīdī pastāvēja kā viena istaba, kurā ir krājums, darba telpa, guļamtelpa, ēdamtelpa un atpūtas telpa. Atceros pirmo nakti, ko mēs ar Mārci [Kļaviņu] tur pavadījām uz kaut kādiem dīvāniņiem, un naktī kaut kas skrapstinājās. Es domāju – spoki, cik brīnišķīgi! No rīta izrādījās, ka pelītes vien bijušas. Tās mūs tur ļoti bieži apciemoja. Arī vēlāk. Mums ar Ievu [Lancmani] pilnīgi bija mājas pelēns, kuru mēs saucām par Filipu. Ļoti mīlīgs pelēns un vēlāk pat ēda mums no rokas. Tajā telpā bija peļu caurums, jo, tā kā 1945. gadā zālēs ierīkoja labības noliktavu, kas izgāja laukā tikai 1953. gadā, tur bija peļu leģions. Visās zālēs bija peļu caurumi, un arī tā sauktajā Zubova istabā nr. 135 bija īsts peļu portāls.
Tāds ir sākums. 1964. gads bija ļoti aktīvs gads, un mēs aktīvi iekritām iekšā arī mūsu paralēlajā funkcijā, kas bija baznīcu un muižu glābšana. 1964. gadā mēs ieradāmies aprīlī, tad bija akadēmijas vasaras prakse, kas tajā gadā bija Ventspilī. Ventspilī esot, mums uzreiz piezvanīja Talsu muzeja direktors un teica, ka Popes muižā jauc nost 18. gadsimta krāsni, jo to vairs nekurina, – varbūt mums der. Kolīdz beidzām vasaras praksi, tūlīt devāmies 20 km tālāk, uz Popes muižu. Mārcis smuki jauca nost krāsni, es visu uzmērīju, tad mazgājām, krāmējām, šķirojām. Tā mums tapa simbioze vienlaikus starp muižām un pilīm. Krāsns muzejā stāvēja daudzus gadu desmitus, un mēs to uzlikām hercogienes apartamentos. Pagāja 20 gadi, un no barona Ulriha fon Bēra [Ulrich Baron von Behr] saņēmām mantojumu – 23 portretus, kuru vairākums bija no Popes muižas. Tāda pilnīgi neticama fatalitāte, ka šie portreti atgriezās pie savas krāsns.
1964. gadā mums bija vairāki sapņi par restaurāciju, tas bija vēl sliktais laiks. 1964. gadā aizvācās no troņa [Ņikita] Hruščovs, un no Rīgas uz Maskavu pazuda [Arvīds] Pelše. Un tā bija Dieva laime. Līdz ar to 1965. gadā varēja nākt pirmais lēmums par Rundāles pils restaurāciju. Mums notika ārkārtīgi straujš izrāviens. Atnāk no Ministru padomes paziņojums, ka pieņemts lēmums restaurēt Rundāles pili, – lūdzu, piestādiet visu programmu nākamajam gadam un desmit gadiem uz priekšu.
IZS: Kā viņi toreiz izlēma, ka tieši Rundāles pils būs prioritāte un to restaurēs?
IL: Pirmkārt, Liepa visas savas darbības laikā bija darījis visu iespējamo, lai kliegtu vienu saukli: “Rundāles pils – lielā krievu arhitekta Rastrelli šedevrs – iet bojā!” Viņš bija ļoti liels diplomāts, viņam tas sagādāja baudu. Viņš vienmēr man atstāstīja vizītes pie lielajiem priekšniekiem – ko viņš tur teicis un kas viņam atbildēts. Viņam izdevās viņus pakļaut, sevišķi dāmas. Viņš bija izskatīgs kungs, un Maskavas Kultūras ministrijas dāmas no viņa pilnīgi kusa. Viņas atbrauca uz Rīgu, mēs viņas uzaicinājām, cienājām, un viņas bija lielajai priekšniecībai paziņojušas – kādas šausmas, Rastrelli šedevrs iet bojā! Un tas viss aizgāja.
Tajā pašā laikā ļoti liela nozīme bija Kultūras ministrijai, un te es varu teikt tikai labāko par [Vladimiru] Kaupužu. Es zinu, ka daudzi viņu lamā. Paralēli es varu par to pastāstīt vienu citu lietu. Ir 60. gadu vidus, es esmu Kultūras ministrijā, un tur koridorā bija Pieminekļu arhīvs ar informāciju skapjos par muižām un baznīcām. Es tur kārtējo reizi rakņājos, un garām man paiet dziesminieks Edgars Liepiņš ar vēl drūmāku ģīmi nekā parasti, jo devās pie Kaupuža uz “galvas mazgāšanu”. Viņš bija uzstājies kaut kur ar dziesmām, kas varai nepatika. Tā bija otra Kaupuža funkcija, ko visi redzēja kā apspiedēju, bet viņš bija ārkārtēji labvēlīgs pret Rundāles pili. Viņš neticamā veidā jau 60. gados, kad visas pilis, ieskaitot Rundāles pili, bija kritušas Hruščova nežēlastībā, bija rakstījis (es ar pārsteigumu atradu 1961. gada vēstules), ka ar Rundāles pili kaut kas jādara, jāatjauno. Tas bija brīdī, kad naids pret pilīm bija sakāpinājies. Tātad arī Kultūras ministrija tur bija fonā. Liepa bija izdevis mazu, mazu lapiņu par Rundāles pili un stāstīja, ka viņam to ir izdevies iebāzt Pelšem mēteļa kabatā kaut kādas konferences laikā, un čekisti to nebija pamanījuši. Ļoti pārdrošs gājiens. Protams, Pelšem ne silts, ne auksts, viņš droši vien to izmeta. Bet tas tikai rāda šo Liepas pamatīgumu, kā viņš visus apstrādāja. Es toreiz uz to visu skatījos ar platām acīm un daudz ko mācījos. Tas, ka pēc Liepas nāves es varēju būt par muzeja direktoru, bija viņa nopelns. Es zināju, ka sevi ir jāmobilizē, jo būtībā es pirms tam šādam uzdevumam biju pilnīgi nederīgs, jebkāda publiskā uzstāšanās man bija šausmas. Viņš parādīja, kā ir jāstrādā, kā ir cilvēks jāpārliecina, kā jācīnās par savu lietu. Un arī pašu strādāšanu.
Mums paziņoja, ka mēneša laikā mums jāsagatavo pilnīgs plāns jau pa telpām, kur mēs ko liksim, kāda būs muzeja perspektīva, kādas papildu funkcijas. Mēs ar Liepu sēžam no rīta līdz vakaram un rakstām plānus. Es nebiju nekāds plānu rakstīšanas ģēnijs, es biju Mākslas akadēmijas students. Ir viena tukša, liela māja – ko mēs ar to darīsim? Un mēs kaut kā ļoti ātri pieņēmām šo visaugstāko uzstādījumu – ka tā būs atkal pils. Tas ir laikā, kad pils ir neiedomājamā paskatā, kad tur ir skola un kad priekšmetu nav, izņemot tos dažus manis jau minētos priekšmetus Zubova kabinetā. Un mēs gribam uztaisīt hercoga rezidenci. Laime, ka mēs to uzreiz tā izdarījām. Man vīziju netrūkst, un es to jau tajā gadā ieraudzīju tādu, kā es gribu.
Mēs sēžam astoņas un vairāk stundas dienā, es domāju, ka sajukšu prātā, un tomēr tapa visi šie plāni. Tad es uzreiz rakstīju pa telpām, kas katrā būs. Vīzija tapa 1965. gadā, un 1966. gadā es jau zīmēju skices. Tā tas arī aizgāja. Šī muzejiskā puse zināmā mērā nāca piespiedu variantā un notika ļoti strauji. Kā jau padomijā, uzreiz vajag plānu, un mēs tik rakstām un rakstām. Bet mums arī paveicās tāpēc, ka uzreiz uzlikām šo lielo uzstādījumu un ka Liepa (tas bija viņa nopelns) sadūšojās ielikt šo nākamo funkciju – baznīca, māksla un muižas, un vēl vairāk – muižu un baznīcu izpēte.
IZS: Jums toreiz nebija bail?
IL: Saprotiet, tajā laikā vēl varēja baidīties, jo 1961. gads ir laiks, kad notiek vēršanās ne tikai pret pilīm, bet arī baznīcām. Tas ir laiks, kad iznāk slepenais cirkulārs, ka baznīcas ir “jāpiežmiedz”. Un tāpēc jau arī lielie muzeji neko nebija darījuši. Baznīcas gāja bojā. Laikam muzejiem bija slinkums vai arī bailes. Bet mēs – tāds mazs muzejiņš, un Liepam arī patika šādi izaicinājumi. Viņš teica – ņemam sovhoza mašīnu un braucam. 1964. gadā tā nebija tikai jau minētā Popes krāsns, mēs savācām trīs Spāres baznīcas lustras, kas tagad atrodas Hercoga ēdamzālē. Tās bija daļēji sasistas.
Tam visam Liepa ielika skaistu nosaukumu “Latvijas PSR māksla vēsturisko stilu periodā 13.–18. gs.”, kas tā gludi aizgāja un slēpa patieso mūsu darbošanos. Liepa man pēc tam atstāstīja, ka viņam vienā partijas sapulcē bija jautāts: “Biedri Liepa, vai jūs tur pārāk neaizraujaties ar tiem feodāļiem un baznīcām?” Viņš bija teicis, ka ne. “Labi, biedri Liepa, tad viss kārtībā.” Būtībā tā visa arī bija tāda spēle. Viņiem bija vienalga, ko te dara, bet mazliet jāpabrīdina, ka baznīcas ir sliktas un pilis arī.
IZS: Kurā gadā muzejs kļūst par patstāvīgu vienību?
IL: 1972. gadā. Un tad jau mēs varējām izvērsties. Pirms tam mēs bijām pavisam maza komanda – Liepa, es, Mārcis, apkopēja. 1969. gadā mums pievienojās Ieva.
Ieva un Imants Lancmaņi pie Rundāles pils. Ap 1970. gadu. Rundāles pils muzeja arhīvs
Pirms tam bija ārkārtīgi grūti, un naudas jau nebija. Iedomājieties, ka 1965. gadā eksponātu iepirkšanai mums ir 500 rubļi gadā. Ar to daudz kas ir pateikts. Mēs nopirkām vienu rokoko kumodi par 300 rubļiem, par 50 rubļiem – divus neoampīra krēslus, kas mums ir Deko izstādes telpā. Redziet, kā mēs toreiz dzīvojām. Bet tajā pašā laikā no baznīcām nāca brīnišķīgas lietas, mums tika arī kaut kas dāvināts, bet ļoti maz.
Lustes pils izpētes ekspedīcija. Ieva un Imants Lancmaņi. 1973. gads. Rundāles pils muzeja arhīvs
Imants Lancmanis starp baznīcu skulptūrām. 1975. gads. Rundāles pils muzeja arhīvs
Ieva un Imants Lancmaņi pie Baltās zāles griestiem pēc veidojumu restaurācijas pabeigšanas. 1980. gads. Rundāles pils muzeja arhīvs
Lustras uzstādīšana Mazajā galerijā. Imants Lancmanis, Lauma Lancmane, Ieva Lancmane. 1981. gads. Rundāles pils muzeja arhīvs
Rundāles pils pirmās kārtas atklāšana. 1981. gads. Rundāles pils muzeja arhīvs
Stādot pirmo koku. 1984. gada aprīlis. Rundāles pils muzeja arhīvs
IZS: Tas darbs, ko jūs, braucot ar smago mašīnu un glābjot muižu un baznīcu mantojumu, ir kaut kas īpašs. Pēc tam jau dažas baznīcas gribēja savu mantu arī atpakaļ.
IL: Jā. Bet mēs jau pašā sākumā ar Liepu pārrunājām, ka, ja kaut kas mainīsies, mēs šo mantojumu būsim izglābuši. Mēs uzreiz sapratām, ka ne jau visu mēs varam izstādīt. Ne varam, ne arī gribam. Mēs jau toreiz vācām pilnīgi visu. Draudzes bija tādā depresijā, viņi atdeva pilnīgi visu, kas viņiem bija, ieskaitot Bībeles, sedziņas, altāra pārklājus, nemaz nerunājot par sudrabu un baznīcu iekārtām. Beidzot ar kapu plāksnēm un zārkiem. Mēs ņēmām pretī visu, domājot, ka tas jāglābj, jo pretējā gadījumā tas aizies bojā. Kad sākās atpakaļ atdošana, mēs devām diezgan labprāt. Bija lietas, par ko mēs pateicām, ka nedosim, bet tādu nebija daudz. Piemēram, Burtnieku iekārta, – viņi to paņēma un, kas brīnišķīgi, arī restaurēja, mēs to nebūtu izdarījuši. Viņi attīrīja kanceli un apakšā parādījās rokoko ornamentālie apgleznojumi.
IZS: Tas, ka jūs izglābāt tās mantas, bija lieliska iniciatīva. Kā, atjaunojoties Latvijas neatkarībai, tas juridiski tika risināts? Jums bija pienākums viņiem atdot tos priekšmetus un iekārtas vai tas bija brīvprātīgi?
IL: Tas bija sarežģīts jautājums. Bija tāds lēmums, kas pie tam darbojās tikai divus gadus, ka var pieprasīt atpakaļ; pēc tam mēs arī vēl turpinājām atdot, ja kaut ko prasīja. Bet tad Jānis Garjāns pēkšņi paziņoja, ka mēs nemaz neesam drīkstējuši tā darīt. Vēl ilgi 90. gados turpinājām to darīt, ja īstais īpašnieks to gribēja un ja mēs neuzskatījām, ka tas mantojums nepieciešams mūsu ekspozīcijai. Bija arī gadījums, ka Vānes baznīcai mēs atdevām atpakaļ visu altāra sudrabu, ko, starp citu, pēc tam visu nozaga, izņemot vienu svētā vakarēdiena kausu, ko mēs paturējām. Viņi to visu bija mierīgi uzlikuši uz altāra, un naktī kāds bija nozadzis. Mēs atdevām samērā labprāt, jo mēs to uzskatījām par savu pienākumu. Mēs balansējām starp muzeja interesēm un baznīcu interesēm. Tagad pēdējais interesantais piemērs ir Lestene. Laikā, kad muzeji vairs neko nedod prom, mēs arī no paša sākuma uzskatījām par savu misiju glābt Lestenes baznīcu; mēs daļēji pat restaurējām Lestenes iekārtu. Mēs sapratām, ka pie mums tā nav izstādāma un tai jāatgriežas baznīcā, un bijām laimīgi, ka tas tieši tagad notiek. Un tieši šajā brīdī aktualizējas arī ērģeļu jautājums. Ir jauns projekts, un viss būs.
Bet es vienmēr esmu domājis, ka viena lieta ir muzejs un baznīca, bet otra lieta ir muzejs un muzejs. Tas, kas mani ļoti skumdina, ir tā sauktais Nacionālais muzeju krājums, kas būtībā ir tikai mehāniska summa, ja muzejiem nav šīs sajūtas, ka vajadzētu sastrādāties – ja mums ir krājumā, bet pašiem neder, un citam muzejam ir ļoti vajadzīgs, mēs to ar prieku dodam projām. Tāpēc mēs vienmēr ar prieku esam devuši, ja, protams, tas nav mūsu “dzīvības un nāves jautājums” un ja otram muzejam tas ļoti labi noder. Tajā pašā laikā, kad es pensionējos 2018. gadā, es lielajiem muzejiem, kuriem pie mums ir ļoti daudz deponējumu – gleznas, mēbeles utt. –, izsūtīju lūgumu tos atdot mūsu pastāvīgā glabāšanā, un tikai divi muzeji atdeva dažus priekšmetus. Daži lielie muzeji – nevienu, tostarp priekšmetus, kas tiem nekad nebūs vajadzīgi. Minēšu tikai vienu piemēru, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs negrib atdot hercoga padomnieka Heinriha fon Ofenberga [Heinrich von Offenberg] portretu, kas viņiem pilnīgi nav vajadzīgs, kas ir saistīts pilnīgi un vienīgi ar Kurzemi, ar Rundāli, ar hercoga galmu. Man par to bija ļoti skumji. Tas nozīmē, ka viņi nejūt Rundāles pili kā vietu, kur varētu satecēt šīs vērtības. Es laikam naivi biju uzskatījis, ka Rundāles pils ir tāds Latvijas kopmuzejs, kuram ir noteikta specifika, un ka muzejiem būtu jābūt priecīgiem, ka viņu priekšmeti šeit ir. Bet viņi saka – nē, pietiek, ka šie priekšmeti Rundāles pilī ir deponēti. Bet šādos apstākļos mēs zinām, ka muzeji šos priekšmetus jebkurā brīdī var paņemt prom un tad tur karāsies tukši rāmji. Vienmēr ir labi, ka visu var sadalīt sakarīgi un atbilstoši funkcijām. Piemēram, Vēstures muzejā es skatīju lieliskos Kara muzeja albumus; laikam tie joprojām ir Vēstures muzejā. Vai arī tas, kas parādījās pie Bauskas pils restaurācijas, – Bauskas pils krāšņu podiņi uz mūžīgiem laikiem palika Vēstures muzejā. No vienas puses, tas ir veselīgs instinkts, bet, no otras, Latvijā, kura visā visumā tomēr ir nabadzīga ar daudzām lietām, tikai saliekot kopā šo mantojumu, katrs muzejs ar savu specifiku varētu uzplaukt. Daudziem muzejiem krājumā ir priekšmeti, kurus tiem nekad nevajadzēs, bet kuri būtu uzmirdzējuši tajā muzejā, kuram tas ir profils. Es arī biju naivi iedomājies, ka Rundāles pilī viss, kas saistās ar hercogisti, iegūs to kopumu, dzīvos, satiksies, nevis stāvēs kādā muzejā, kādā plauktā, skapī, kur nekad neredzēs dienas gaismu.
IZS: Arī pētniecības jomā nav tik pašsaprotami, ka muzeji var sadarboties, ka muzejā ne vienmēr visu vēstures periodu pētniekiem jābūt uz vietas, ka var piesaistīt pētniekus. Šeit es galvenokārt runāju par reģionālajiem, ne lielajiem valsts muzejiem.
IL: Savā laikā arī es domāju, ka muzejniekiem acis pavērsies, kad bija tā saucamās muzeju kopizstādes toreiz izstāžu zālē “Latvija”, kad pēkšņi visi ieraudzīja – ja saliekam kopā mēbeļu, pulksteņu, tērpu izstādi, veidojas kas vērienīgāks. To jau viens muzejs nevar izdarīt. Toreiz es priecājos, ka kopā visi Latvijas muzeji izskatās ļoti labi. Bet tikai, kad saliek kopā.
Raivis Sīmansons: Pēdējo reizi tas bija uz Latvijas simtgadi Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.
IL: Jā, tur jau tā lieta.
RS: Lancmaņa kungs, es gribēju pajautāt par starptautisko sadarbību. Austrumvācija ļoti rūpīgi par savu mantojumu interesējās arī visus padomju gadus. Vai tas varēja būt faktors tai labvēlībai, kas bija no Maskavas, lai šis mantojums arī pie mums tiktu sakārtots, un vai tas jums tādā ziņā palīdzēja?
IL: Katrā ziņā, mūsu sadarbība ar Potsdamu sākās jau 1974. gadā. Es toreiz biju komandējumā uz Potsdamas pilīm. Tad mēs dabūjām mūsu tapešu paraugus. Mūsu tapetes ir austas no gabaliņiem, ko mums iedeva izgrieztus no Potsdamas piļu interjera tapetēm, ar visu dokumentāciju. Mēs tos devām uz Maskavu, kopējām. Tajā ziņā, jā. Arī šeit, Latvijā, mēs to labi varējām izspēlēt, ka mēs sadarbojamies ar Vācijas Demokrātisko Republiku. Tas arī deva zināmu prestižu. Šie kontakti mums joprojām ir. Pagājušajā gadā no muzeja bijām vizītē. Ir pagājuši 50 gadi kopš šiem kontaktiem, un Burkharts Gēress [Burkhardt Göres] (kurš pēdējā laikā bija Prūsijas Kultūras mantojuma fonda piļu direktors, bet toreiz, kad mēs iepazināmies, bija Kēpenikas Lietišķās mākslas muzeja direktors) arī tagad mums visu parādīja, kā tas izskatās 50 gadus vēlāk. Šī sadarbība ir ļoti daudz devusi.
RS: Šī faktiski hronoloģiski ir pirmā legālā starptautiskā sadarbība Latvijas muzejiem.
IL: Legāli, jā. Otra lieta, kas bija svarīga mūsu muzeja idejas tapšanā, bija tā, ka jau toreiz, 60. gados, mēs, būvējot savu muzeju un savu priekšstatu par muzeju, neskatījāmies, piedodiet, uz Rīgas muzejiem – mēs skatījāmies vispirms uz Ermitāžu, ar kuru jau no 1965. gada ļoti draudzējāmies. Viņi, starp citu, mums ir iedevuši ļoti skaistus priekšmetus, kas joprojām ir ekspozīcijā, un ļoti daudz mums citādi palīdzēja. Mēbeļu speciāliste Tatjana Sokolova, veca kundze no 19. gadsimta, kura brīnišķīgi runāja franciski, pateicoties savai franču guvernantei, ieradās šeit un 1967. vai 1968. gadā skatīja cauri manis sastādīto projektu, kas kurā telpā būs, un rosināja, ko pielikt klāt, ko pamainīt. Tam bija ļoti liela nozīme, jo pēc tam viņa apakšā parakstījās kā Valsts Ermitāžas muzeja pārstāve. Protams, ka mūsu Kultūras ministrijas acīs tam uzreiz bija cits efekts, ka tur iesaistīta arī Ermitāža. Mēs arī skatījām cauri Ermitāžas bibliotēku, kas bija ļoti bagātīga, – visu, kas bija par Eiropas pilīm. Izmantojām starpbibliotēku abonementu, ar ko vajadzēja mēnesi vai divus gaidīt, bet pasūtītais atnāca – grāmatas par vācu pilīm, par restaurāciju. Tas palīdzēja uzbūvēt mūsu pils tēlu, izejot no Eiropas piļu pieredzes.
IZS: Kultūras ministrijā bija spilgta muzeju nozares personība – Olga Klints –, un viņa bija jūsu muzeja fane.
IL: Absolūti. Viņai lielā mērā pieder mūsu muzeja sargeņģeļa loma jau no pašiem pirmsākumiem. Es jau teicu, ka Kaupužs bija labvēlīgs, bet viņam bija daudzas citas rūpes, ne tikai pils. Pils viņam bija prestiža lieta, viņš uz pili labprāt veda viesus un visiem rādīja pili, bet beigu beigās viņš bija pārāk augstu. Pa vidu bija pārvaldes priekšniece Olga Klints, kura katru brīdi par mums rūpējās. Runa ir ne tikai par naudu. Iedomājieties, es biju noorganizējis “Credo” koncertu muzeja pagalmā, un pēc tam viņa teica: “Imant, ja jūs zinātu, kā Kaupužs uz mani kliedza!” Bet man viņš neteica nevienu vārdu. Viņš vispār mūžā man nebija izteicis nevienu pārmetumu. Olga Klints bija zibensnovedējs, viņa visu kārtoja ar visām čekām un cekām.
Katru janvāri nu jau vairāk nekā 30 gadus mēs pie viņas satiekamies; sākumā mēs bijām 20 cilvēki – visi tā laika muzeju direktori un komanda –, bet tagad mēs būtībā esam palikuši tikai divi ar viņu. Mūsu muzejs tur bija krāšņi pārstāvēts – mēs ar Ievu, Leopolds Mārcis ar savu Maiju. Es viņai esmu bezgala pateicīgs, viņa padomju apstākļos muzejam tik ārkārtīgi daudz palīdzēja. Kādi tur bija zemūdens akmeņi pa visām līnijām – finanšu, politisko! Ne jau visiem tās pilis tik šausmīgi patika. Bet viņa visu līdzināja, smaidīja un gāja uz visiem kabinetiem, kārtoja, un viss ritēja.
IZS: Kas notiek ar Rundāles pils muzeju (iespējams, vislabāk atbalstīto muzeju, kura atjaunošanu ministrija visus gadus ir finansējusi), atgūstot neatkarību? 90. gados situācija strauji mainās. Jums jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem un jāspēj izdzīvot.
IL: Mums, pirms tam jau ļoti izlutinātiem, 90. gadi bija ārkārtīgi grūti. Iepriekš viss finansējums bija tā ļoti jauki izkārtots, vajadzēja uzrakstīt tikai, par kādu summu mēs varam apgūt naudu. Mēs diezgan daudz spējām apgūt. Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas pārvalde tieši tāpēc jau uzplauka un attīstījās, viņiem parādījās speciālisti, jo pirms tam viņiem nebija ne uzdevumu, ne programmas, ne metodikas, un tikai Rundāles restauratori un lielā mērā krievu restauratori, kuri nāca ar gatavām metodoloģijām un tehnoloģijām, pavēra iespēju arī vietējiem restauratoriem. Izveidojās visa šī restaurācijas skola uz pils pamata. 80. gados nauda nāca, viss bija gludi, un pēkšņi 1992. gadā – paziņoja, ka valsts vairs restaurāciju nefinansēs. Pēkšņi iepirkumu budžets bija līdzīgs 1965. gada iepirkumu budžetam – toreiz bija 500 rubļi, bet 1992. gadā – 513 lati. Bet mēs kaut kā attapāmies.
Bīrona 300 gadu jubileja. 1990. gada 23. novembris. Rundāles pils muzeja arhīvs
IZS: Jūs esat teicis, ka nekad neesat prasījuši sponsoriem naudu, bet sponsori ir nākuši pie jums. Nedaudz arī pārlecot laikā uz priekšu – jūs bijāt pirmais muzejs Latvijā, kas atteicās no “Valsts nekustamajiem īpašumiem” [VNĪ], jo jūs neapmierināja šie apsaimniekošanas nosacījumi, kuros muzejs noteikti nebija ieguvējs. Kā muzejs izdzīvoja un vēl spēja attīstīties?
IL: Jautājums par sponsoriem ir ļoti sarežģīts. Visas pasaules direktori par vienu no savām funkcijām uzskata iet un draudzēties, iedzert vai iet medībās. Tas pilnīgi nav mans ceļš, man tas ir pretīgi, un es nevaru lūgt naudu un nelūgšu. Gaidīšu, kad nāks kāds sargeņģelis, un viņš arī atnāca [Borisa un Ināras] Teterevu izskatā. 1997. gadā mums joprojām gāja ļoti grūti, un viņi bija pirmie, kas sāka mūs atbalstīt un kopā pilī ieguldīja veselu miljonu. Viņi mūs būtībā izglāba.
Bet pirms tam pirmā mūs atbalstīja “Banka Baltija”. Mēs neko nelūdzām, bet viņi gribēja pilī sarīkot balli, līdz ar to toreiz mums piešķīra 20 000 latu. Tajā laikā tā bija vājprātīga nauda, es toreiz nevarēju par pils elektrību pat rēķinus samaksāt.
Tagad jau zemapziņa to visu murgu ir izdzēsusi, kā mēs 1992.–1994. gadā atstājām pili un mitinājāmies krogus mājas bēniņos, un pilī gar sienām tecēja ūdens un lāstekas veidojās. Mums apkurei visu laiku bija bijis šķidrais kurināmais, kas toreiz bija lēts, bet tas kļuva nepieejams, un mēs nekurinājām pili nemaz. Sakurinājām krogus māju un daudzmaz varējām izvilkt dzīvību. Pēc tam turpinājums arī bija nožēlojams – mēs tās pašas krāsnis, kas bija domātas šķidrajam kurināmajam, kurinājām ar malku, un muzeja cilvēki brauca uz mežu, cirta malku un kurināja krāsnis. Ļoti nelietderīgi, jo tās krāsnis nebija paredzētas malkai.
Tā lēnām kaut kā, kamēr, laimīgā kārtā, ministres [Kārinas] Pētersones laikā izdevās dabūt finansējumu un mūs pieslēdza gāzes vadam. Dieva laime, ka pilij garām iet gāzes vads, pretējā gadījumā risinājuma nebūtu. Mums ienāca gāze, izveidojām savu katlu māju, un tas jautājums beidzot tika atrisināts.
Bet 90. gadi bija pilnīgi ārprātīgs laiks. Atceros, kā “Bankas Baltija” ballē visā pilī salika speciālus sildītājus un visas bagātnieku kundzes ietinās kažokādas apmetņos, un pasākums notika uz robežas ar krietnu salšanu.
IZS: Kā jūs izjutāt to laiku, kad dibinājās Muzeju biedrība, tika pieņemts Muzeju likums, dibinājās Muzeju Valsts pārvalde? Es saprotu, ka jūs šajos procesos esat piedalījušies diezgan pastarpināti.
IL: Mēs vienmēr esam bijuši ļoti labvēlīgi pret kolēģiem, pret visiem nozares veidojumiem, likumiem utt. Vienkārši mums nekad tam īsti nav bijis laika. Mēs esam bijuši ļoti uz sevi vērsti, jo mūs allaž kaut kas trieca uz priekšu. Iedomājieties, es jums tikko stāstīju par šausmu lietām ar finansējumu, bet tad es skatos, ka tajā laikā iznāk mūsu izstāžu katalogi, piemēram, Elejas izstādes katalogs. Izstāde bija 1989. gadā; 1990. gadā bija Sudraba izstāde. Un šie katalogi iznāk šajā vājprāta laikā – 1993. un 1994. gadā, kad mēs pa vidu tam visam strādājām neiedomājamos apstākļos. Iedomājieties, Elejas katalogs iznāca uz avīžu papīra, ko mums dāvināja viena firma. Tik nabadzīgi mēs toreiz bijām, bet vienalga mēs strādājām. Visu laiku kaut kas mūs šausmīgi dzina uz priekšu. Mums nebija laika draudzēties ar citiem muzejiem un domāt par muzeju likumiem.
Imants Lancmanis savā kabinetā. 2002. gads. Rundāles pils muzeja arhīvs
IZS: Bet tajā pašā laikā jūs jau uzreiz nokomplektējāt komandu, kas jums ļāva būt neatkarīgiem.
IL: Jā, mēs vienmēr esam centušies būt pašpietiekami. Tāpēc vien, ka mēs esam prom no Rīgas, tas ir dabīgi. Sākās ar to, ka mēs esam naturālā saimniecība. Mēs ātri konstatējām, ka, lai apsaimniekotu parku, mēs nevaram algot firmu. Tāpēc mums ir savi dārznieki, mehāniķi, redaktori, IT speciālisti, elektriķi, restauratori, krāsotāji, apmetēji, galdnieki un namdari. Tas viss ir mums pašiem. Mēs vienkārši nevarējām savādāk. Un šī pašpietiekamība mūs attālināja arī no sadarbības ar citiem muzejiem. Mēs ar prieku draudzējāmies, bet mums daudz kam vienkārši nebija laika.
Savukārt, atbildot par VNĪ, – jau no paša sākuma VNĪ es uzskatu par lielu kļūdu, jo viņi būtībā nepiepildīja savu pamatuzstādījumu, ka viņi pelnīs un ar šo peļņu varēs uzturēt muzejus. Izrādījās, ka pelnīt nevar neko un būtībā var dzīvot tikai ar valsts dotācijām un ar to, ko pārdod (kā viņi tagad pārdod un neko nepelna). Piedevām – kad tā dotācija atnāk, viņi ir starpnieki, lai veiktu remontu un restaurācijas darbus. Mēs jau no paša pirmā brīža redzējām, ka paši zinām, kā ir labāk, kuru firmu ņemt, pēc kādas tehnoloģijas to darīt. Mums piešķīra 36 000, lai sakārtotu jumtu, un tas notika veidā, kā to varēja izdarīt tikai VNĪ – kad izdara visu tā, kā nevajag, – palielināja mikroplaisas un noklāja visu ar šķīdumu, ko viņiem viena firma bija iestāstījusi, ka tas ir kaut kāds alumīnija pulveris un viss būs brīnišķīgi. Rezultātā plaisas bija vēl lielākas, sāka tecēt visur cauri, krāsa notecēja pa rensteli lejā, un viss palika pavisam slikti. Mēs zināmā mērā šo izmantojām kā gadījumu, lai teiktu – lūdzu, mēs ļāvām jums darboties, mēs tagad atklāti pateiksim, ko par šo sadarbību domājam, – un, vārdu sakot, mūs atbrīvoja no šīs sadarbības.
Mūsu gadījums ir īpašs, mums pašiem viss ir. 50 gadu laikā mēs esam mācījušies, kas ir būvniecība, kas ir restaurācija, kā to dara, kas ko maksā, kura firma ir laba, kura slikta; mēs jau pēc tāmēm varam pateikt, ka tā ir blēdība, ka tas ir dārgi. Un ja mums nāk kāds no malas, piemēram, VNĪ, kuram nav šīs 50 gadu pieredzes, un grib kaut ko iestāstīt, tad man ir visas tiesības pateikt, ka viņi neorientējas mūsu situācijā, bet es un visa komanda zina un orientējas. Mums ir cilvēki, kas tāmes ir mīcījuši gadu desmitiem, zina, cik maksā materiāli, darbaspēks. Kad es skatos visas šīs tāmes, kas apkārt grozās, un redzu šo firmu bezkaunību, kā tagad cilvēki ir iemanījušies paņemt naudu un neviens neprotestē, tas ir šausmīgi. Jāsaka, ka Rundāles pils nebūtu restaurējama pie tās būvsistēmas, kāda ir mūsdienās, pie šīs būvfirmu alkatības. Es varu pateikt vienu skaitli – Rundāles pils restaurācija, kas mums aizgāja padomju laikā par apmēram desmit miljoniem rubļu, šajā brīdī maksātu apmēram vienu miljardu eiro. Rēķinot restauratoru darba algas un materiālu izmaksas, sākot jau ar pavisam elementārām lietām kā kokmateriāli, ķieģeļi, apmetums, krāsa utt.
IZS: Kā jūs visus šos gadus esat spējis motivēt cilvēkus, lai viņi brauc uz Rundāli strādāt?
IL: Ir divas lietas. Ir cilvēki, kuri tam ir dzimuši un grib to darīt. Otra lieta, kas bija pašā sākumā, – mēs varējām piedāvāt mājas. Mums bija trīs dzīvojamās mājas, katrā pa 22 dzīvokļiem. Kopā 66 trīs vai četru istabu dzīvokļi. Es negribu teikt, ka mēs atvilinājām ar dzīvokļiem, bet tas bija svarīgs faktors. Cilvēks var būt nezin cik gatavs uzupurēties, bet, ja viņam ilgstoši jādzīvo bēniņos, viņš to negribēs. Tas bija tā interesanti – tāds mazs gabaliņš no padomju laika realitātes.
IZS: Kā jūs to panācāt?
IL: Tas bija ļoti smieklīgi. Ierodas Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Miervaldis Ramāns un saka: “Jā, Lancmani, ļoti jauki jūs strādājat. Kā mēs jums varētu palīdzēt?” Tas bija kaut kad 70. gadu vidū, mēs bijām tikai sākuši, bet jau bija redzams, ka restaurācija iet. Un es saku: “Ziniet, mums ir divas lietas. Mums vajadzētu benzīnu.” Mums bija veseli divi autobusi, kurus vajadzēja ne tikai, lai vestu materiālus, bet arī mūsu ekspedīcijām, kas pamatīgi gāja visos virzienos. “Un vēl mums vajadzētu vienu dzīvojamo māju, jo pašlaik dzīvojam tādā kopmītņu režīmā, un visa tā jaukā restaurācija var sabrukt, jo restauratoriem nav, kur mitināties, un muzeja zinātniskajiem līdzstrādniekiem ir pilnīgi neiespējami apstākļi.” Viņš saka: “Atbrauciet pie manis uz Rīgu, paskatīsimies.” Es aizbraucu, viņš paskatījās, kaut kādu māju kaut kur izsvītroja no “dievišķā” valsts plāna un ierakstīja mūsējo. Un, iedomājieties, tas vēl divas reizes atkārtojās. Pirmā māja tapa 1978. gadā. Tur jau ir tas vājprāts – mēs izmantojām visu, ko no padomju režīma varēja izspiest. Mēs izmantojām tās īpašības, kas šim režīmam nāca līdzi no 18. gadsimta, – patvaļību, iracionālismu, būtībā mētāšanos ar naudu, jo tajā laikā nauda jau nespēlēja nekādu lomu.
IZS: Lauma, jūs atbraucāt uz Rundāli ar velosipēdu. Kā jūs izdomājāt, ka jūs šeit gribat palikt un kopt pils dārzu, taisīt dārza ekspozīciju un veidot pils izstādes un katalogus?
Lauma Lancmane: Dārzs jau būtībā ir daudz vēlāk. Pats sākums vispār bija citādāks. Pēc Mākslas akadēmijas es biju norīkota uz Bausku un strādāju Kultūras namā kā dekoratore. Man vienkārši apriebās visu laiku noformēt partijas sanāksmes un gleznot Ļeņinus un citādas muļķības. 1975. gadā es nolēmu – viss, esmu atstrādājusi noteikto pēcakadēmijas laiku un gribu uz muzeju. Biju gatava uz jebko. Tas vēl bija laiks, kad Liepa bija dzīvs, un viņš gribēja mani izmantot kā interjeristi. Muzejā esmu darījusi visu ko. Pēc principa – kas bija nepieciešams, to darījām. Kā Imants jau teica, mēs bijām komanda, un pašiem bija jātiek galā. Tāpēc, kā Imants stāstīja, Elejas kataloga tapšana vēl bija tas brīdis, kad es līmēju tekstus un taisīju maketu ar ielīmētiem tekstiem. Ne tikai avīžu papīrs katalogam, bet arī pats process – ar šķērēm un līmi.
Kad mums bija problēmas ar Parka nodaļas vadītāju, Imants teica – vajag paskatīties, kā galvenie stādījumi ir veikti, kā to projektā ir izstrādājis Ļeņingradas projektēšanas institūts Гипротеатр, bet sākās sarežģītākais brīdis – dārzs jāpiepilda atbilstoši vēsturiskajam materiālam. Lai es pētu un ar to nodarbojos, palīdzu nodaļai tikt galā. Mums bija ļoti labi dārznieki, bet priekšstata par vēsturiskajiem dārziem nebija. Lauksaimniecības universitāte, tāpat kā Bulduri, sagatavo labus praktiķus, bet vēsturiskā daļa bija nepētīta. Mums savukārt tas likās ļoti būtiski, jo mūsu pils dārzs ir unikāls īpaši tāpēc, ka saglabājies vēsturiskais plānojums. Es aizrautīgi metos tajā tēmā iekšā un atklāju, cik tas ir brīnišķīgi – vajag tikai iedziļināties, un tad jebkura lieta paveras un kļūst interesanta. Tas lielā mērā ir arī tas, ko Imants teica par komandas veidošanos – ja cilvēks atrod nodarbošanos, kas viņu apmierina un sniedz gandarījumu, viņš taču neskries projām tikai tāpēc, ka maza alga vai sarežģīti sadzīves apstākļi. Tas notur lielāko daļu no visiem darbiniekiem vēl joprojām arī no vecās komandas – viņi dara to, kas patīk, izdodas un dod gandarījumu, kas vispār daudziem nemaz nav lemts. Arī ļoti labos apstākļos, pie labām algām. Tāda ir mana atbilde.
IZS: Ja jums jāsummē visa sava pieredze muzejā – kas katram no jums būtu daži skaistākie notikumi un sajūtas, par kurām jūs teiktu – bija vērts atbraukt uz šejieni un palikt vadīt vai strādāt muzejā?
IL: Notikums ir tas, ka vispār tas viss varēja notikt. Jo, kad es domāju par brīžiem pirms 60 gadiem, – viss, kas bija galvā kā vīzija, tagad ir noticis. Tagad, ejot pa pili, es baudu, ka viss ir vēl daudz, daudz labāk, nekā es to varēju iedomāties toreiz. Gluži kā brīnums, ka tā ir realitāte. 1965. gadā vajadzēja celt gaisa pilis šī vārda vistiešākajā nozīmē – apstākļos, kad mākslas priekšmeti bija nopērkami nevis kādā komisijas veikalā Rīgā, bet kaut kur Maskavā, Pēterburgā, kādā privātkolekcijā, un kad mums nebija pieejamas nekādas Rietumu bagātības. Bet toreiz mēs varējām iedrošināties šādu fantastisku lietu. Ejot pa muzeju, es baudu katru telpu, katru stūrīti – kā tā siena ir noklāta ar gleznām, kā tur izskatās kumode un tai virsū ir tieši tas, ko vajag. Un krēsli ir brīnišķīgi, kuri pirms pāris gadiem tika nomainīti ar vēl labākiem ar gobelēna apvilkumu, un uz konsolgaldiņa stāv tieši tāds trīskājītis (marmors ar bronzu), kādu es biju iecerējis. Saprotiet – kad es to visu redzu, tad šī sapņa piepildīšanās liekas neticama. Pils sapņi piepildījās un vēl skaistāk, nekā iecerēts. Dzīvē bieži realitāte izrādās plikāka, bet šeit ir tas gadījums, kad viss ir neiedomājami krāšņs un ar milzīgu gandarījumu. Katrs pils apmeklējums man ir pārsteigums.
IZS: Jūsu paša izveidots mākslas darbs.
IL: Jā, lielā mērā tā ir. Man jau 1965. gadā to bija vieglāk izdarīt, jo šī profesija man palīdz, es jebkuru lietu redzu. Man tas galvā izskrien kā kino cauri, un es to visu iztēlē detalizēti redzu. Es pili jau toreiz piepildīju. Es iegāju tukšā telpā, kur pie sienām nebija nekā, un apvilku to ar tapetēm, sakārtoju gleznas, saliku mēbeles. Pašlaik gandrīz visur ir salikti punkti uz “i”, kaut gan dažās vietās vēl dažas vāzītes jānomaina, bet to neviens, izņemot mani, nezina.
RS: Pie tās autonomijas pakāpes, kuru jūs šeit esat sasnieguši (ieguvuši arī autonomāku juridisko statusu), vai jums ir novēlējums, kādā virzienā pilij ir šobrīd jāiet uz priekšu? Kāds vēl jauns pavērsiens varētu nākt klāt?
IL: Pirmkārt, šis pavērsiens ir Mežotnes pils. Tagad vienā intervijā Laura Lūse ļoti jauki tika pieteikta kā Rundāles un Mežotnes pils direktore. Par to mēs vienmēr esam sapņojuši. Mums ir ļoti plašs arhīvs vēl bez tā, kas ir Kultūras mantojuma pārvaldes Dokumentācijas centrā. Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka mēs gribam aptvert visas Latvijas mākslu, un Mežotne šajā ziņā ir kā tāds papildinājums. Tikko arī Hercoga kapenes tika iekļautas UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā, jo kapenes mēs vienmēr esam uzskatījuši par ļoti būtisku mūsu muzeja sastāvdaļu. Arī pili uzskatām ne tikai par muzeju, bet par tēlu, jo kaut kādā mērā mēs iemiesojam Kurzemes hercogisti kopumā. Līdz ar to arī Hercoga kapenes, jo kur tad viņi paši ir? Te ir hercoga Ernsta Johana [Bīrona, Ernst Johann von Biron] uzceltā pils, bet tur ir viņa sarkofāgs, tur viņš pats ir iekšā.
Savukārt Mežotnes pils blakus Rundāles pilij kā tādam baroka un rokoko izcilākajam piemineklim šobrīd ir klasicisma izcilākais piemineklis. Mežotnes pili ir visas iespējas līdzīgi piepildīt kā Rundāles pili. Līdz ar to Latvijai ir iespēja iegūt vēl vienu pilnvērtīgu pili. Mežotnes pils visu laiku, jau no 1971. gada, tāpat kā Lestene ir bijusi vēl viens mūsu rūpju bērns. Tas, ka pašlaik Mežotnes pilī mēs redzam kupola zāli praktiski tādu, kāda tā ir bijusi sākotnēji, ir mūsu nopelns. 1971. gadā šo zāli ieraudzījām (mēs tur bijām klāt “sagadīšanās” pēc) stāvoklī, kad Restaurācijas pārvaldes restauratori kala nost no sienām balto mākslīgo marmoru. Viņi gribēja taisīt visu no jauna. Mēs to apturējām. Kupolam bija palikušas tikai fragmentāras daļiņas no visa, un Ļeņingradas restauratori uztaisīja brīnišķīgu kupola rekonstrukciju, kas ir pilnīgi identiska oriģinālam. Arī pārējo telpu sienu stuka veidojumu paraugi bija pie mums, jo mēs tos bijām pārņēmuši no restaurēšanas, projektēšanas kantora, kas bija “Trīs brāļos”. Viņi tos gribēja mest laukā – visi oriģināli tur bija, tos varēja atliet, un pilnīgi identiskā veidā uztaisīt visas tēlnieciskās frīzes.
Līdz ar to Mežotnes pilij viss ir priekšā, tā ir tikai jāpiepilda ar saturu. Ir vēl viena brīnišķīga lieta un atkal fatalitāte. Rundāles muzejam pieder apmēram desmit priekšmeti no Mežotnes pils, to starpā viens absolūts šedevrs. Tas ir ampīra stila vienu metru augsts bronzas pulkstenis “Diānas medības”, ko 1829. gadā Mežotnes īpašnieks firsts Johans Līvens [Johann Georg von Lieven] par 4000 rubļiem nopirka izstādē kā eksemplāru, kas bija dabūjis zelta medaļu un ko autors Andreass Šreibers [Andreas Johann Schreiber] vairs nekad neatkārtoja. Caur dīvainiem likteņa pagriezieniem šis pulkstenis izdzīvoja, mēs to nopirkām 1988. gadā Maskačkā vienā nabadzīgā dzīvoklī.
1940. gadā, kad boļševiki jau bija ienākuši, pēdējais Līvens izgrieza trīs portretus no sienām un aizbrauca uz Kanādu. Un, iedomājieties, šie trīs portreti atgriezās un atrodas pašlaik ekspozīcijā Rundāles pilī, vienā telpā ar pulksteni. Ja tagad tas viss atgriežas Mežotnes pilī, var tikai iztēloties, kā pils atdzīvojas, atgriežas tās gabaliņi. Tā ir tā aura, kas ir nepieciešama. Šo trīs portretu vidū ir visas firstu dzimtas pamatlicējas Šarlotes Līvenas [Charlotte Margarete von Lieven] portrets. Atkal viņš tur ir, un viss apkārt strāvo. Tur varēs atgriezties arī marmora skulptūras, kuras pašlaik atrodas mūsu Hercoga ēdamzālē, bet mēs tās redzam 20. gadsimta sākuma Mežotnes pils kupolzāles fotogrāfijās. Līdz ar to Mežotnes pilij vēl vairāk nekā Rundālei ir iespējams atgriezt atpakaļ šo dzīvo enerģiju, jo ir priekšmeti, kas ar to ir saistīti.
IZS: Lauma, kas ir jūsu skaistākie notikumi un sajūtas, lai jūs teiktu, ka bija vērts atbraukt un palikt šeit strādāt?
LL: Es arī nevaru izcelt kaut ko vienu, mani vienkārši visu laiku saistīja viss, ar ko bija jādarbojas. Un tagad ir gandarījums. Es pazīstu to stūri, to tapeti, dārza detaļas, kaut ko kapenēs, jo visur esmu bijusi līdzdalīga. Arī ekspedīcijas, kad darījām visu, kas nepieciešams. Tas mūs piepildīja, un tagad var atskatīties ar gandarījumu, ka bija iespēja darboties visās šajās jomās, jo sākumā bija sajūta – ja esi specializējies kādā vienā jomā, tad ideālais variants būtu tajā arī darboties. Bet tā nebūt nav, jo katra šī darbošanās pavēra plašāku skatījumu uz pasauli. Kaut arī esmu pensijā, neesmu pārrāvusi darba attiecības un turpinu rakstīt katalogus, jo tas viss man ir dārgs, ar visu es savulaik esmu darbojusies. Gandarījums par padarīto un to, ka ir izdevies interesanti pavadīt laiku.
IZS: Noslēgumā es nevaru nepajautāt par Ievas Lancmanes lomu – mēs runājam par neseno muzeju vēsturi, un jūs ilgus gadus esat bijuši kopā gan dzīvē, gan muzejā.
IL: Es minēju Liepu – tie ir profesionālie impulsi un skola, kā strādāt. Bet viss dzīves satvars un tas, kas es esmu un ko es varēju izdarīt, bez Ievas vispār nebūtu. Tā kā tagad bez Laumas. Ne velti es tik daudz runāju par providenci, ka acīmredzot tā bija jābūt. Es uzskatu, ka es esmu rezultāts tam, kā man šie lielie balsti palīdzēja – Ieva, Lauma, arī Liepa profesionāli. Jo jūs nevarat iedomāties, cik nesabiedrisks cilvēks es biju, es galīgi negribēju uzstāties publiski, tikai šī profesionālā nepieciešamība lika man kļūt par publisku personu un uzstāties. Man bija nepieciešams cilvēkus uzrunāt un pārliecināt, to visu es mācījos. Pamatā visam ir Ieva, jo es kā cilvēks nevarētu izdzīvot viens. Šie balsti man devuši spēka impulsus un ļoti, ļoti daudz enerģijas, adrenalīna un spēju daudz kam tikt pāri.
Imanta Lancmaņa pensionēšanās pasākums Rundāles pilī. 2018. Rundāles pils muzeja arhīvs
Grafiskais dizains: Edvards Percevs
Fotogrāfijas no Rundāles pils muzeja arhīva