Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Anna Jurkāne: Muzeja darbā Turaidā pagājuši 52 gadi, var teikt, ka aizritējušas 52 gadskārtas. Lai izstāstītu uzkrāto pieredzes stāstu par šo laiku – muzeja darbu, dabas un kultūras mantojuma saglabāšanu, pārmaiņām muzeju dzīvē Latvijā –, 2018. gadā sakarā ar muzejrezervāta 30 gadu jubileju restaurētajā pagasta magazīnā tika atklāta ekspozīcija “Turaidas muzejrezervāts laikā un telpā”. Te norit arī mūsu saruna. Zināšanas un prasmes jau rodas darba rezultātā. Padarītā stāsts apkopots arī grāmatā “Muzeja vēstures mirkļi Turaidā”, kur ir referāti, ziņojumu teksti, publikācijas preses izdevumos un muzejrezervāta izveides un notikumu hronika. Tas ir stāsts par to, kā tika saglabāts Turaidas vēsturiskais centrs un veidojās unikāla kultūrvieta Latvijā – Turaidas muzejrezervāts.
Ineta Zelča Sīmansone: Jūs to izveidojāt. Tāpēc es gribu sākt mūsu sarunu ar savu tradicionālo jautājumu – kā jūs nokļuvāt muzeju nozarē?
AJ: Es mācījos Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultātē. Pēc beigšanas, 1967. gadā, sadalē tiku norīkota uz Siguldu darbā valsts arhīvā, kur bija jānostrādā obligātie trīs gadi. No tā laika mana turpmākā dzīve saistās ar Siguldu. Siguldas novadpētniecības muzejam vajadzēja direktoru, un manas kursabiedrenes, muzeja darbiniece Dzintra Antēna un Daugavas muzeja [toreiz Doles vēstures muzeja – Siguldas novadpētniecības muzeja filiāles] vadītāja Daina Lasmane, mudināja uzņemties šo pienākumu. Tā es 1973. gada janvārī uzsāku darbu muzejā Turaidā. No mūsu vēsturnieku kursa nākuši daudzi nākamie muzejnieki: Kara muzeja ilggadējā direktore Aija Fleija, Daugavas muzeja ilggadējā direktore Daina Lasmane, Liepājas muzeja ilggadējā direktore Aina Burija, Brīvdabas muzeja direktora vietnieks Mārtiņš Kuplais, Brīvdabas muzeja etnogrāfe Irisa Priedīte u. c. Daudzi, kuri pēc tam veidoja zināmu profesijas pakāpienu muzeju sistēmā. Aija Fleija un es studiju gados un arī vēlāk nodarbojāmies ar sportu, kas veidoja apņēmību nepadoties un neatlaidīgi iet uz rezultātu. Sports iemāca sasniegt mērķi. Mans kursabiedrs Jānis Lauruts strādāja Kultūras ministrijā, un, pieņemot mani darbā, Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldes priekšniece Olga Klints teica – nu ko tā meitene tur pilsdrupās iesāks? Bet tad, kad pateica, ka esmu sportiste, tātad meitene ar raksturu, viss nostrādāja. Tā es nokļuvu Turaidā un sāku strādāt muzejā.
IZS: Cik jums sākumā bija darbinieku?
AJ: Sākumā mēs bijām četri speciālisti, kasiere un sētnieks uz pusslodzi. Siguldas novadpētniecības muzejs bija pavisam neliels muzejs. Dārznieka mājā, kur tagad ir ekspozīcija par Gaujas lībiešiem, muzejam bija divas nelielas telpas (kopā 30 kvadrātmetri) krājumam un darbam, pārējie bija dzīvokļi. Turaidas pilsdrupās bija ekspozīciju telpas un galvenais apskates objekts – pils tornis. Tikko muzeja pārziņā bija nodota Turaidas baznīca, kurā notika restaurācijas darbi un bija jāiekārto ekspozīcija. Restaurācijas projekta autors bija izcilais arhitekts Vilis Druģis, un kopā ar muzeja darbinieci Maiju Kreišmani mums izdevās saglabāt baznīcas interjeru un iekārtot atbilstošu un cieņpilnu ekspozīciju par baznīcas vēsturi. Viņi man ļoti palīdzēja iejusties šajā darbā. Tā ka jau no paša muzeja darba sākuma viss bija saistīts ar kultūras pieminekļu izpēti un kultūras mantojuma saglabāšanu. Sadarbībā ar Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtu un arheologu Jāni Graudoni 1974. gadā veicām arheoloģiskos izrakumus Sējas pagastā, un 1976. gadā tika uzsākta Turaidas pils arheoloģiskā izpēte, kas turpinājās 25 gadu garumā. Iegūt zināšanas braucām gan uz citām izrakumu vietām tepat Latvijā, gan uz citiem muzejiem Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā un Krievijā, iepazīstot arī tajā laikā esošos muzejrezervātus.
IZS: Braucāt pētīt?
AJ: Jā, citu pieredze un zināšanas vienmēr noder. Bija ļoti liela apņēmība stāstīt par Latvijas vēsturi, parādot to autentiskā kultūrvietā ar kultūras pieminekļiem, kā toreiz teica, veidot muzeju in situ. Pēc Dainu kalna atklāšanas 1985. gadā un apjomīgajiem restaurācijas darbiem Turaidas pilī ar tik nelieliem resursiem gan finanšu, gan darbinieku skaita ziņā nebija iespējams uzturēt visu muzeja teritoriju un pieminekļus. Es neatlaidīgi meklēju risinājumu. Mēs toreiz skaitījāmies trešās kategorijas novadpētniecības muzejs ar ļoti zemām algām.
Dainu kalna atklāšana Turaidā. No kreisās Indulis Ranka, Elza Radziņa, Anna Jurkāne, Ilgvars Batrags, Millija Kirtovska, Juris Vrubļevskis. 1985. gada 7. jūlijs
IZS: Ko nozīmēja trešās kategorijas muzejs?
AJ: Toreiz, t. i., 70. un 80. gados, muzeji bija sadalīti pirmajā, otrajā un trešajā kategorijā pēc apjoma, lieluma un rezultatīvajiem rādītājiem. Pirmais rādītājs bija apmeklētāju skaits, otrais rādītājs bija krājums, un tad tur vēl bija kaut kas – teritorija vai platība. Bet noteicošie bija divi rādītāji – apmeklētāji un krājums. Mēs pilnībā atbildām muzejrezervāta statusam. Muzeju apmeklēja ap 350 000 apmeklētāju gadā, jo bijām Vissavienības tūrisma un intūrisma objekts. Mūs apmeklēja arī muzeju speciālisti no citām republikām, tā ka informācijas par to, kā strādā citi muzeji, bija pietiekoši. Tas mērķis bija iegūt valsts muzeja statusu un lielāku atalgojumu darbiniekiem, lai pētītu un saglabātu Turaidas vēsturisko centru un stāstītu par Latvijas vēsturi.
IZS: Kā padomju laikos Dainu kalns iederējās ideoloģiskajā vēstījumā un ko vispār Padomju Savienībā stāstīja par Latvijas vēsturi?
AJ: Tas būtu tāds visai garš stāsts par to, kā iemācīties pastāvēt, dzīvot tajā realitātē, kāda ir, un tomēr pretstāvēt un īstenot to, kas tev ir svarīgs. To var mācīties no mūsu tautas senākās vēstures, kultūras mantojuma, no mūsu tautasdziesmām. Viena no manām mīļākajām tautasdziesmām ir: “Ar varīti jūs kundziņi, / Ar padomu bāleliņi; / Ar varīti nevarēja / Padomiņa pievarēt.”
Es jau teicu, ka mēs bijām spēcīgs vēsturnieku kurss. Arī sadarbība ar izcilām personībām, cilvēkiem, kuri dalījās ar savu pārliecību un bija atgriezušies no Sibīrijas un strādāja muzejā, – filologu Aleksandru Jansonu, mākslinieku Voldemāru Gudovski, restauratoriem u. c.
1982. gadā mans vienīgais “ordenis”, viens no lielākajiem, ir rājiens par to, ka Daugavas svētkos, kurus organizēja mana kursabiedrene un Daugavas muzeja vadītāja Daina Lasmane (ļoti aktīva un nacionāli noskaņota), tika dziedātas tautasdziesmas. Pamatojums rājienam bija par to, ka publiski netika pateikts, ka pasākums ir beidzies. Tie ārzemju latvieši, kas tur bija, dziedāja tautasdziesmas līdz vēlam vakaram. Un par šo tautasdziesmu dziedāšanu un visai brīvo noskaņojumu tikām sodītas.
Vai Dainu kalns iederējās ideoloģiskajā vēstījumā? Protams, ka ne. Veidojot Dainu kalnu, bija noteikums – skulptūras var izstādīt, bet tautasdziesmas folkloras kolektīvi dziedāt nevarēs. Bet 1985. gada sākumā pie varas nāk Mihails Gorbačovs, un vietējām varām Latvijā nav pārliecības, kas ir pārmaiņas un atklātība – ko atļaut, ko neatļaut?
Ko Padomju Savienībā stāstīja par Latvijas vēsturi? Novadpētniecības muzejos vēstures stāsts bija jāveido saskaņā ar padomju laikā uzrakstītajām un oficiāli apstiprinātajām vēstures grāmatām. Ekspozīcijās divām trešdaļām no ekspozīciju platības bija jābūt par padomju periodu. Tas, protams, tā nenotika. Ekspozīciju nomaiņa jau ir finansiāli dārgs process, vairāk rīkojām mākslas izstādes. Turaida jau atrodas skaistā vietā, un viduslaiku pils vēsture interesēja arī Vissavienības tūristus. Tāpat mūs apmeklēja ārzemju tūristi, jo Siguldu apmeklēt bija atļauts, un tāpēc jo īpaši tikām uzraudzīti.
IZS: Jūs tajā laikā esat jauna direktore, jums nebija bail?
AJ: Tas būtu vēstures pētnieku cienīgs pētījums, kā bija iespējams kultūras, mākslas un arī citās jomās Latvijā darīt tik daudzas lietas uz robežas ar to, kas nebija atļauts. Svarīgi bija pulcināt ap sevi domubiedrus. Toreiz cilvēki, arī muzejnieki, bija daudz vienotāki, atbalstīja un aizstāvēja cits citu. Nebija augstprātības vienam pret otru. Es biju sportiste. Ja tu sevi nepārvarēsi, tu līdz uzvarai vai līdz finišam netiksi. Tas gribasspēks veidojas, sevi pārvarot. Tu apdomājies, apsver visu, un tā veidojas pieredze, griba, ka tev ir jānonāk līdz rezultātam. Kāpēc tu kaut ko iesāki, ja nespēj īstenot?
IZS: Tā nebija pretruna – jūs bijāt gandrīz profesionāla sportiste, bet izvēlējāties arhīvus un muzejus?
AJ: Tā izvēle jau bija izdarīta daudz agrāk. Es negāju studēt uz Fizkultūras institūtu, bet iestājos vēsturniekos. Interese par vēsturi man ir no agras bērnības. Pēckara gadi, radinieku apcietināšana, stāsti par mežabrāļiem Lubānas apkārtnē un viņu atdusas vietas, kolhozu piespiedu dibināšana, dzimtas likteņstāsti radinieku satikšanās reizēs – tas viss iespiežas atmiņā un pamazām veido sapratni par to, ka vēsture ir jāpēta, jāzina un jāsaglabā, jo tā ir mūsu dzīves pamatā.
IZS: Kurā brīdī muzejs paplašinās no tiem minētajiem gandrīz pieciem speciālistiem uz lielāku kolektīvu?
AJ: Lielāks muzeja kolektīvs kļuvām pamazām. Bet būtiskas izmaiņas notika reizē ar Atmodas iespējām, kad pirmajā pārmaiņu laika LPSR Ministru padomes sēdē, ko vadīja Vilnis Bresis, tika pieņemts Ministru padomes 1988. gada 4. novembra lēmums par Turaidas muzejrezervāta izveidi. Pirms tam bija garš, turpat trīs gadus, saskaņošanas periods – gan dažādu komisiju apspriedes, gan izpildkomiteju lēmumi, gan Kultūras ministrijas kolēģijas lēmumi un citāda vilcināšana un neatlaidīga skaidrošana par kultūras pieminekļu izpēti un saglabāšanu. Ļoti nozīmīgs bija Dabas un kultūras mantojuma biedrības atbalsts un ICOMOS reģionālās grupas 1987. gada konferences lēmums, ko vadīja izcilais kultūras mantojuma speciālists Mārtiņš Apinis.
Mani ļoti iedvesmoja muzeju darbinieku pulcēšanās ik mēnesi muzejos vienam pie otra, šie izbraukumi, kad katrs muzejs izvēlējās savu programmu un tā iepazinām vai visu Latvijas muzeju darbu un problēmas. Runājot par muzeju darbu padomju okupācijas režīmā un pārmaiņu laiku, nevaru nepieminēt Mildu Leimani. Ak, Dievs, viņa bija briljants! Muzeju attīstībā un manas izpratnes veidošanā par muzeju darbu viņai ir nepārvērtējama loma – viņa bija gan sirsnīga, gan prasīga un stingra. Mums bija labas attiecības, jo bijām novadnieces. Atceros, ka ekspozīcijas anotācijas labot braucu pie viņas vairākas reizes, līdz beidzot sapratu, kur ir mana kļūda. Viņa lika man pašai atrast kļūdas. Tas iemācīja to, ka muzeja tekstos – gan ekspozīcijā, gan izdevumos – ir jābūt ļoti precīzam vēstījumam, jārada teksti, kuri ir ātri uztverami un vēstures pētniecībā balstīti.
IZS: Jā, Mildu Leimani, kura strādāja metodiskajā centrā Vēstures muzejā, piemin daudzi mūsu intervējamie – kā muzeju nozares metodikas granddāmu.
AJ: Tas bija 1973. gada rudens, es biju muzejā pavisam neilgu laiku, kad viņa kādā pēcpusdienā atbrauca, iegāja krājumā un visu uzmanīgi apskatīja. Viņai, protams, bija liela pieredze, un viņa uzreiz pamanīja, ka tur kaut kas krājumā aiz skapja ir aizbāzts, ka visu jāvelk ārā. Tad bija jāsāk izvērtēt un rakstīt krājuma grāmatā. Tā visu nakti (es jau kādos trijos naktī biju aizmigusi) viņa darbu nepārtrauca un turpināja to kopā ar vēl vienu darbinieci. Un no rīta dziedādama aizgāja kājām uz Siguldu, uz vilcienu, lai jau plkst. 8.00 būtu Vēstures muzejā Rīgā. Milzīgas pārliecības un enerģijas pilns cilvēks, kas tiešām dega par muzeju lietu Latvijā. Zināšanas jau rodas ne tikai augstskolā, bet galvenokārt pašiem ikdienā mācoties. Par kultūras mantojuma saglabāšanu un muzeja darbu jau informācijas bija ļoti maz.
Atceros, kā uzzināju par muzeja darbinieku Jāni Garjānu. Mārtiņš Apinis, kurš strādāja Kultūras ministrijā, ieteica, ka ziņas un informāciju par mantojuma saglabāšanu ārzemēs var iegūt no bukletiem, kas atsūtīti no Maskavas un glabājas Viļa Lāča bibliotēkā. Es gāju uz bibliotēku, bet viens jau tos regulāri bija izņēmis – tas bija Jānis Garjāns. 80. gadu vidū un vēlāk (man kādā Vissavienības konferencē ieteica) es braucu uz Maskavu pēc ICOM izdotā žurnāla “Museum” un citām publikācijām par muzeja darbu pasaulē. Vedu kolēģiem arī “Muzeju terminoloģijas vārdnīcu”, ko bija izdevuši krievu kolēģi. Mājās braucu ar grāmatām pilnu čemodānu.
IZS: Jūs pieminējāt, ka Milda Leimane, kad atbrauca, izvilka no pažobelēm dažādus priekšmetus. Vai varēja gadīties, ka arī pie jums bija tādi priekšmeti, kurus vajadzēja “nedaudz” slēpt un kurus varētu dēvēt par specfonda priekšmetiem?
AJ: Konkrētajā gadījumā tas bija pieredzes un darbinieku trūkuma dēļ. Cilvēki nodeva muzejiem ļoti daudz gan dokumentu, gan materiālo vērtību. Katrs priekšmets jau prasa – dokumentēšanai un ierakstam krājuma sistēmā – zināšanas un ļoti plašu informāciju. Daudz bija ekspedīcijās savāktu priekšmetu.
IZS: Nebija īpašu priekšmetu, ko vajadzēja slēpt?
AJ: Protams, bija, it īpaši grāmatas. Es vēl piedzīvoju Glavļita pārbaudes, bet to, ko nedrīkstēja rādīt, viņi tomēr neatrada. Jāatzīst, ka Glavļitā tad jau bija arī cilvēki, kuri negribēja nodarīt sliktu muzejam. Atceros, ka lika izņemt no bibliotēkas grāmatas par viduslaiku vēsturi, par Latvijas pilskalniem, ko mums bija nodevis dievturības pamatlicēja Ernesta Brastiņa līdzgaitnieks, muzejnieks Arvids Gusars, kas ilgstoši sadarbojās ar muzeju, tāpat [Johana Frīdriha] Štefenhāgena izdevumus. Tos visus pārcēlām uz krājuma specfondu. Par to, ka Turaidā ir izcila seno grāmatu kolekcija, jāpateicas filologam Aleksandram Jansonam un mūsu sadarbībai. Tā bija labi atstrādāta sistēma, kā darīt to, kas bija stingri aizliegts un par ko vajātu, ja uzzinātu. Nedrīkstēja izpaust, kuri šīs grāmatas ir pārdevuši un no kurienes tās iegūtas. Es pati kā bērns esmu piedzīvojusi, kā Staļina laikā čeka izņēma no mūsu mājām grāmatas (to bija daudz) un aizveda. Palika tikai bilžaina “Ābecīte” ar tautasdziesmām.
IZS: Kad jūs 1973. gadā atnācāt uz šejieni strādāt, to joprojām sauca par muzeju, savukārt 1988. gadā šī vieta pārtapa par muzejrezervātu.
AJ: Jā, tas bija Siguldas novadpētniecības muzejs, kurā es sāku strādāt un kura darbības lauks bija viss Rīgas rajons. Muzeja darbā pretrunas samilza un veidojās tajā, ka muzejs atradās Turaidas pilsdrupās un parādīt ekspozīcijās Rīgas rajonu un komplektēt materiālus par Olaines jaunajām rūpnīcām un citām Rīgas rajona vietām muzejam nebija iespējams. Trūka krājuma telpu. Bija jādomā, kā iegūt un pārņemt bijušās Turaidas muižas saimniecības ēkas, kā rast līdzekļus un veikt restaurācijas darbus. Bija tik daudz projektu, ideju un ieceru, bet trūka resursu, līdz nonācu līdz jauna tipa muzejam Latvijā – muzejrezervātam. Muzeja krājuma papildināšanai rīkojām ekspedīcijas tuvākās apkārtnes apzināšanai.
IZS: Tātad rīkojāt arī ekspedīcijas, lai iegūtu stāstus un priekšmetus muzeja krājumam?
AJ: Ekspedīcijas bija ļoti svētīgs muzeja darbs. Ar lielu entuziasmu gājām no mājas uz māju un uzrunājām cilvēkus pastāstīt par māju vēsturi, cilvēku dzīvi, nodarbošanos. Ekspedīcijas tika organizētas Allažu, Mālpils, Siguldas, Inčukalna, Krimuldas, Lēdurgas un citos ciemos.
IZS: Šīs ekspedīcijas daudzos muzejos, droši vien arī jūsu muzejā, turpinājās vēl 90. gados. Kā bija – vai cilvēki uzticējās, īpaši vēl padomju gados, nebaidījās stāstīt, rādīt?
AJ: Muzejiem cilvēki uzticējās, pat ļoti, stāstīja savas dzimtas vēsturi, ļāva skatīt ģimenes albumus, atvēra drēbju skapjus, nodeva priekšmetus, kurus bija saglabājuši. Māju bēniņi muzejniekiem bija īsta paradīze. Es atceros tikai vienu gadījumu, kad gribēja stāstīt par kaimiņiem, lai mēs ietekmētu un rīkotos. No ekspedīcijās savāktajiem materiāliem ir tapusi lieliskā ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”. Pēc Dainu kalna atklāšanas 1985. gadā ekspedīcijās īpašu uzmanību pievērsām arī nemateriālajam kultūras mantojumam.
Raivis Sīmansons: Tieši jūsu laikā nemateriālais kultūras mantojums tiek nostiprināts arī ICOM definīcijā kā ļoti nozīmīgs muzeju nozares aspekts.
AJ: Tā sapratne veidojās, radot ekspozīciju Turaidas baznīcā par baznīcas un reliģijas vēsturi, stāstot par Maijas (Turaidas Rozes) mīlestības spēku un, jo īpaši, veidojot Dainu kalnu un stāstot par latviešu tautasdziesmu un Krišjāņa Barona veikumu. Materiālās liecības jeb materiālā pasaule jau ir cilvēka domu – garīgo izpausmju – materializēšana vidē un priekšmetos. Tās nav nodalāmas, ja grib sasaistīt vēsturi un attīstību.
IZS: Apbrīnojami, ka visus šos gadus jūs tik aktīvi esat sekojusi visai starptautiskajai muzeju diskusijai par definīciju un prioritāšu maiņām. Jāatzīst, ka šajā interviju sērijā nav daudz muzeju direktoru vai ekspertu, kas tik ļoti detalizēti ir sekojuši līdzi starptautiskajām darbībām. Tas ir kompliments!
AJ: Paldies. Jā, Turaidas vide un dabas un kultūras mantojums, kas aptver vairāk nekā tūkstoš gadu senu vēsturi, liek domāt un daudz ko saprast. Arī cilvēki, ar kuriem ir būts kopā un strādāts, ir ietekmējuši mani. Es sāku strādāt reizē ar Gaujas Nacionālā parka nodibināšanu 1973. gadā; ar izcilo parka direktoru Gunāru Skribu un citiem parka darbiniekiem bieži tikāmies. Viņi bija fanātiski sava darba entuziasti. Tāpat Latvijas arheologu saime, kas regulāri apmeklēja Turaidu. Sava ietekme bija arī māksliniekiem, tēlniekiem, ar kuriem bieži tikāmies. Lieliskās izstādes Daugavas muzejā.
IZS: Sākotnēji Daugavas muzejs bija jūsu filiāle.
AJ: Jā, ne tikai Daugavas muzejs, bet arī Leona Paegles memoriālais muzejs “Lauči”, kur neoficiālos pasākumos pulcējās tā laika jaunie dzejnieki.
IZS: Kā tas varēja gadīties?
AJ: Kā jau es teicu, Siguldas novadpētniecības muzejs bija Rīgas rajona muzejs. Padomju režīma laikā katram rajonam bija jābūt savam novadpētniecības muzejam. Nosaukumos bija arī – novadpētniecības un mākslas muzejs vai novadpētniecības un vēstures muzejs. Un tad bija muzeju filiāles. Visilgāk bez novadpētniecības muzeja bija Balvu rajons. Visi valsts muzeji bija Rīgā un vēl Rundālē.
IZS: Par pieteikšanos Eiropas muzeju Gada balvai 90. gados…
AJ: Jā, bija vajadzīga zināma drosme un pārliecība par to, ka mēs spējam būt starp labākajiem Eiropas muzejiem tūlīt pēc neatkarības atgūšanas. Tā kā es, lolojot ideju par muzeju kā institūciju, kura spētu aizsargāt un saglabāt Turaidas unikālo kultūrtelpu un izstāstīt stāstu par Latvijas vēsturi simtiem tūkstošu apmeklētāju no visas pasaules, biju iepazinusi tajā laikā gandrīz visu pieejamo literatūru par pasaules muzejiem, tad zināju, uz ko eju.
Turaidu apmeklēja arī ārvalstu muzeju darbinieki un stāstīja par savu pieredzi, tāpēc jutos visai droša, iesniedzot pieteikumu. Tūlīt pēc muzejrezervāta izveides mums tapa jaunas ekspozīcijas. Mūsu darbu vērtēja viens no jaunās muzeoloģijas – ekomuzeju idejas – atbalstītājiem un virzītājiem Žans Favjērs [Jean Favier]. Viņš uz mani skatījās ar izbrīnu, ka es spēju stāstīt viņam par pasaulē tajā laikā tik populāro jauno muzeoloģiju, uz ko pamatojās ekomuzeju darbība. Viņš atzinīgi novērtēja arī to, kāpēc pēc to darbības principu izvērtējuma mēs Turaidā tomēr neizvēlējamies šāda tipa muzeju, bet gan dabas un kultūras mantojuma muzejrezervātu, kas aptvertu visu Turaidas vēsturiskā centra dabas un kultūras mantojumu. Žēl, ka šobrīd ir tik maz apkopotu zināšanu par Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanas vēsturi, tās pieredzes ceļiem un arī par muzeju attīstības vēsturi Latvijā kopumā. Vairāk tiek pārstāstīts un tiražēts tas, kas ir radīts un darīts ārzemēs. Bet tur bieži ir citas iespējas, citi apstākļi un citāda mantojuma saglabāšanas vide un aktualitātes. Protams, arī es daudz mācījos no pasaules pieredzes, lai meklētu labākos iespējamos risinājumus te, uz vietas Turaidā. Jā, mēs bijām pirmie no Baltijas valstīm, kas piedalījās konkursā, un saņēmām Eiropas muzeju Gada balvas laureāta goda zīmi un Atzinības diplomu. Tādu atzinību 1996. gadā saņēma desmit labākie Eiropas muzeji.
Eiropas muzeju Gada balvas pasniegšanas ceremonija Barselonā, Spānijā. No kreisās: Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne, Barselonas pilsētas mērs Paskvāls Maragals un Eiropas muzeju Gada balvas asociācijas direktors Kenets Hadsons. 1996. gada 18. maijs
IZS: Pieminējāt, ka 1992. gadā bijāt nomainījuši ekspozīcijas. Tas nozīmē – pēc neatkarības atgūšanas jūs sapratāt, ka iepriekšējās ekspozīcijās ir kaut kas jāmaina.
AJ: Tas bija laiks, kad varēja radīt ekspozīcijas, ne ar vienu nesaskaņojot, bet paļaujoties tikai pašiem uz saviem spēkiem un zināšanām. Notika Turaidas pils arheoloģiskā izpēte, kas deva tik interesantas liecības par pils iemītnieku dzīvi, par viduslaiku vēsturi, par Gaujas lībiešiem. Mums tas izdevās, un Barselonā – Eiropas muzeju forumā – īpaši tika atzīmēta ekspozīcija par Gaujas lībiešiem. Kā teica – mazo tautu košais un ziedošais dārzs Eiropas kultūrā.
IZS: Jūs droši vien esat saņēmusi arī īstas un skaistas atzinības, ne tikai to, ko minējāt intervijas sākumā saistībā ar Daugavas muzeju.
AJ: Jā, esmu pateicīga par daudzām atzinībām. Bet īpaši pārsteigta biju par Zinātņu akadēmijas rosināto un Letonikas 5. kongresa noslēgumā pasniegto Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas Lielo (Feliksa) balvu 2013. gadā un pirmo Mērijas Grīnbergas balvu, kas ir muzejnieku augstākais novērtējums. Priecājos, ka izdevās sagatavot pieteikumu un iesniegt Eiropas Komisijai un Turaidas vēsturiskajam centram 2021. gadā tika piešķirta Eiropas mantojuma zīme.
IZS: Bet vēl mazliet atgriežamies pie 90. gadiem. Naudas, visdrīzāk, muzeja attīstībai nav, bet darbošanās brīvība ir.
AJ: Pirmie trīs gadi pēc muzejrezervāta nodibināšanas bija tādi, ka naudas bija pietiekoši, lai īstenotu to, ko bijām iecerējuši un spējām īstenot, – radītu jaunas ekspozīcijas. Apņēmība darīt bija milzīga. 1990. gadā tika atklāts Dziesmu dārzs ar Induļa Rankas skulptūru “Austras koks”, un Turaidā notika XX Vispārējo Dziesmu un deju svētku ieskaņas koncerts. Uzrunu teica profesore Vaira Vīķe-Freiberga. Un tad sākās privatizācijas jeb prihvatizācijas process. Tas bija neiedomājami, cik daudzi gribēja sev iegūt gan pilsdrupas, gan pils torni, gan pārējo muzejrezervāta teritoriju, to sadalot. Tā alkatība bija neizmērojama. Pat Turaidas Rozes piemiņas vieta tika uzskatīta par ganībām. Tas bija ļoti grūts un sarežģīts laiks, kas apdraudēja Turaidas vēsturiskā centra kultūras mantojuma saglabāšanu. Te jāsaka paldies daudziem, kuri saprata un neļāva tam notikt. Vispirms jau Pieminekļu inspekcijai un Jurim Dambim. 1994. gada 1. martā tika izdoti Ministru kabineta noteikumi “Par īpaši aizsargājamo kultūras pieminekli – Turaidas muzejrezervātu”. Ar šiem noteikumiem muzejrezervāts tika izsludināts par īpaši aizsargājamu pieminekli ar teritoriju un aizsardzībām zonām, kā arī apstiprināts Nolikums. Kultūras mantojuma saglabāšanai Latvijā 90. gadu sākums nebija viegls ceļš. Vēl jau nav apjausts, cik daudz tika zaudēts. Tāpēc paši muzejnieki darīja ļoti daudz. Mēs izdevām bukletus, piedalījāmies tūrisma gadatirgos, izdevām avīzi.
IZS: Kurš taisīja avīzi?
AJ: Avīze tapa, pašiem muzeja darbiniekiem stāstot par to, kas ikdienā notiek muzeja darbā. 90. gadu sākumā mūsu avīze bija jaunums Latvijas muzeju dzīvē. Straujo pārmaiņu laikā mēs gribējām apliecināt to, ka mēs esam, ka ir svarīgi saglabāt kultūras mantojumu. Informēt, kā veicas jauna tipa muzeja – Turaidas muzejrezervāta – izveidē, kurā bez krājuma vākšanas, dokumentēšanas un eksponēšanas nozīmīga loma ir kultūras pieminekļiem, dabas un kultūrvēsturiskajai videi. Dažādi kuriozi bija ar avīzes iespiešanu, ko paši organizējām. Te vislielākais nopelns bija muzeja speciālistei Ilzei Kisilai.
IZS: Jums jau tajos laikos bija jāiet uz ministriju, lai jūs pārapstiprina muzeja direktora amatā.
AJ: Jā, bet muzeju sabiedrībā tajā laikā bija ļoti spēcīga sava darba misijas apziņa un vēlme pētīt un stāstīt par Latvijas vēsturi. Atmoda taču balstījās uz mūsu tautas vēstures apliecināšanu un neatkarības atgūšanu. Līgumu pārslēgšanu un darba izvērtēšanu esmu piedzīvojusi daudzas reizes, pat neatceros, cik. Pirmā notika, kad ministrs bija Raimonds Pauls. To bija rosinājis Vēstures muzeja kolektīvs ar savu vēstuli ministram, ka der izvērtēt, vai tie direktori, kuri strādājuši iepriekšējos gados, der vai neder. Toreiz Vēstures muzeja direktore bija Ināra Baumane, un tur bija kaut kādi zemūdens akmeņi. Man šis līgums, ko parakstīju, ir saglabāts un arī pieraksti par šo situāciju, jo līguma slēgšanā un pārrunās piedalījās viss muzeja kolektīvs. Tikšanās noslēdzās ar ministra klavierspēli, jo viņa darba kabinetā bija arī klavieres.
IZS: Kad jūs izveidojāt to juridisko veidojumu, ko šodienas terminoloģijā laikam varētu saukt par muzeju pilnvaroto padomi, kura muzeju konsultē, palīdz? Tas notika brīdī, kad bija pilskalna noslīdējums?
AJ: Jā, tas notika Turaidas pilskalna noslīdējuma gadā. To neveidoja muzejrezervāts, bet brīvprātīgie, kuri iestājās par palīdzību pilskalna stiprināšanā, par kultūras mantojuma saglabāšanu. Sākumā šo sabiedrisko organizāciju sauca par Turaidas pils atbalsta fondu, vēlāk par Turaidas muzejrezervāta atbalsta biedrību. Tās biedri bija personības – advokāti, juristi, akadēmiķi, valsts pārvaldes un kultūras darbinieki, deputāti, dažādu institūciju speciālisti. Pirmais valdes priekšsēdētājs bija Andris Ārgalis, pēc tam daudzus gadus – zvērināta advokāte Ilze Krastiņa, tagad – Aija Poča. Biedrība bija muzeja stiprais balsts daudzu gadu garumā. 2022. gadā atzīmējām 20 gadus ar Pateicības pasākumu. Tas bija vērā ņemams spēks, kas aizstāvēja muzejrezervātu Ministru kabinetā, arī Saeimā, un kritiskos brīžos sniedza muzejrezervātam gan juridisku, gan finansiālu atbalstu. Tā bija nepārvērtējama palīdzība muzejrezervāta attīstībā. Jā, sākums bija 2002. gads.
IZS: Es biju domājusi, ka agrāk.
AJ: Biedrību dibināšana ļoti strauji notika 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Arī kultūras nozarē. Atceros, ka 1989. gada 2. februārī kopā ar Kara muzeja direktori Aiju Fleiju aicināju uz tikšanos darba grupu Kara muzejā, lai dibinātu Latvijas Muzeju biedrību – ar vēlmi, ka tā būs brīvprātīga, radoša, profesionāla, uz kopēju interešu pamata apvienota republikas muzeju darbinieku sabiedriskā organizācija. Tā paša gada septembrī notika dibināšanas kongress. Biedrība sākumā sastāvēja no individuāliem biedriem; diemžēl daži muzeju direktori uzskatīja, ka individuālo biedru pārāk lielā aktivitāte var traucēt muzeju kā institūciju darbu. Pēc pāris gadiem tā tika noformēta kā muzeju biedrība, nevis muzeju darbinieku biedrība. Tajā laikā ļoti spēcīga un aktīva bija Muzeju direktoru padome. Ar visu valsts muzeju un dažkārt arī ar dažu novadpētniecības muzeju direktoru parakstiem rakstījām vēstules Ministru padomei, Augstākajai Padomei, Kultūras ministrijai, citām ministrijām par situāciju muzejos, par muzeja darba apdraudējumu, par muzeju likvidēšanu, it īpaši par vēlmi likvidēt memoriālos muzejus, par finansējumu un citiem jautājumiem. Manuprāt, tas bija nozīmīgākais spēks pārmaiņu laikā. Atceros, cik spēcīgi argumenti vienmēr bija Rundāles pils muzeja direktoram Imantam Lancmanim. Regulāri pulcējamies pie Klāras Radziņas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
Latvijas Muzeju biedrības dibināšanas kongress Rīgā. No kreisās: Klāra Radziņa, Gunārs Dzenis, Anna Jurkāne. 1989. gada 23. septembris
IZS: Un kā ar tālākizglītību?
AJ: Sākumā vēl pastāvēja Metodiskais centrs pie Vēstures muzeja, tad tas bija Kara muzejā. Viss jau tad bija pašu rokās, pašu zināšanās un prasmēs. Daudz darīja Muzeju biedrība. Atceros darbu pie “Muzeju terminu vārdnīcas” 90. gadu sākumā, kad darba grupu pulcēja Jānis Garjāns Andreja Upīša muzejā. Vienā intervijā jau visu nevar izstāstīt. Tajā laikā sākās draudzība arī ar Margrietu Lestrādenu [Margriet Lestraden] no Nīderlandes, viņa 90. gados darīja ļoti daudz muzeoloģijas zināšanu apguvē Latvijā. Pavērās iespēja braukt mācīties uz ārzemēm. Cik atceros, Muzeju biedrība sākumā deva rekomendācijas, un priekšroka tika dota tiem, kuriem bija labas angļu valodas zināšanas. Tas bija laiks, kad notika daudz pārmaiņu un bija jārada likumdošana gan muzeju nozarē, gan mantojuma saglabāšanā. Nozīmīga loma bija Muzeju padomei.
IZS: Līdz Muzeju padomei vēl nonāksim, bet pirms tam ir 90. gadi. 1997. gadā tiek pieņemts Muzeju likums. Tiek izveidota Muzeju valsts pārvalde, kas zināmā mērā pārņem Muzeju biedrības darbības funkcijas.
AJ: Muzeja likuma izstrādāšanai pagāja diezgan ilgs laika posms. Jānis Garjāns to koordinēja un vadīja, bet viņš vienmēr aicināja mūs kopā – Klāru Radziņu, Imantu Lancmani, mani un citus – piedalīties sarunu procesā, jo mēs kā muzeja darba speciālisti bijām jau zināmi un mūsu viedokli respektēja un uzklausīja. Topot Muzeju likumam, tika lemts, ka būs Muzeju padome, kas pašlaik skaitās kā konsultatīva padome pie Kultūras ministrijas. Sākumā padome bija ar salīdzinoši lielām pilnvarām; kultūras ministrs bija tikai padomes loceklis, padome balsoja, un ministrs bija tikai viens no balsotājiem. Tagad viss ir mainījies.
IZS: Savukārt, kā jau pieminējāt, Turaidas muzejrezervāta biedrība izveidojās 2002. gadā.
AJ: Esmu biedrībai ļoti pateicīga. Biedrības atbalsts bija ļoti svarīgs ne tikai pilskalna noslīdējuma gadījumā, bet arī, lai sakārtotu attiecības ar “Valsts nekustamajiem īpašumiem”. Tāpat – kultūras pieminekļu restaurācijas programmas “Mantojums 2018” īstenošanā un finansējuma nodrošināšanā, kas ir nozīmīgākais ieguldījums kultūras pieminekļu restaurācijā Turaidā. Katram mākonim zelta maliņa – tā var teikt par grūtā brīdī tapušo Atbalsta biedrību.
IZS: Kā izjutāt Muzeju valsts pārvaldes laiku? Kad pārvalde tika likvidēta, muzeju direktori necīnījās par pārvaldes saglabāšanu.
AJ: Muzeju pārvalde bija ļoti liels atbalsts muzejiem, it īpaši izveidošanas sākuma posmā. Taču reorganizācijas procesi un pārmaiņas, kas notika visai regulāri, un finansējuma trūkums, tā sadale radīja situāciju, ka katrs muzejs, it īpaši valsts muzeji, cīnījās katrs par sevi. Tad nāca 2008. gada lielā finanšu krīze un valsts muzeju nekustamo īpašumu nodošana “Valsts nekustamajiem īpašumiem”. Man gribējās, lai Muzeju valsts pārvalde iestātos pret šo lēmumu, bet tai kā Kultūras ministrijas struktūrvienībai bija grūti to izdarīt. Muzeju padomē gan tika gatavots raksts pret Muzeju pārvaldes likvidēšanu, bet līdz galam tas netika izdarīts. Muzeju padomes priekšsēdētājs tolaik bija Arnis Radiņš. Toreiz nežēlīgi tika samazinātas vai likvidētas daudzas institūcijas, arī štatu samazināšana notika. Mums samazināja štatus par 20 vienībām. Muzejrezervāta statusā mums lielāka sadarbība bija ar Valsts kultūras pieminekļu inspekciju, kas darbu uzsāka 1989. gadā (tagad – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde). Viņi ļoti iestājās par Turaidas vēsturiskā centra saglabāšanu, jo saprata šo pieminekļu un vides unikālo vērtību.
Raivis Sīmansons: Jā, un tieši tajā ir paradokss, ka šī institūcija – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde – ar visām grūtībām tomēr joprojām turpina pastāvēt un viņiem ir ne vairāk, ne mazāk kā kvartāls vecpilsētā, kuru viņi pārvalda… Jūsu laikā aktualizējās arī nemateriālā kultūras mantojuma jautājums?
AJ: Jā, un viņiem ir arī finansējums un tiesības šo finansējumu sadalīt kultūras mantojuma saglabāšanai.
RS: Mums, muzejiem, tomēr nav izdevies radīt tādu prestižu un atsevišķā institūcijā saliedētu pārvaldību.
AJ: Jā, diemžēl.Daudzās pasaules valstīs, arī Eiropas Savienībā, muzeji un kultūras mantojums ir vienā kopīgā un profesionāli spēcīgā pārvaldības sistēmā, kas spēj piesaistīt arī finansējumu. Dažās Skandināvijas valstīs tas ir pat kopā ar dabas mantojumu.
RS: Es gribēju, lai tas būtu mans jautājums, bet jūs jau uz to gandrīz atbildējāt.
AJ: Muzeji taču arī saglabā mantojumu, dokumentus, priekšmetus, kā kādreiz teica – kustamos pieminekļus jeb pārvietojamās vērtības. Materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu. Protams, ir pieņemti likumi – Muzeju likums, Pieminekļu aizsardzības likums un citi likumi un noteikumi –, bet svarīgākais jau ir kvalitatīvs rezultāts, kas nodrošina dzīvē nacionālo vērtību saglabāšanu, uzturēšanu un iedzīvināšanu sabiedrībā. Tagad jo vairāk izjūtam Muzeju pārvaldes trūkumu. Jā, ir nepieciešama spēcīga pārvaldes institūcija, kas palīdz muzejiem.
RS: Vai tas varētu būt jūsu novēlējums muzeju nozarei – lai mēs ejam Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes pakļautībā?
AJ: Man liekas, ka Kultūras ministrijai ir tik daudz prioritāšu, ka daži par muzejiem atbildīgie darbinieki vienkārši netiek sadzirdēti.
IZS: Īpaši šobrīd, vai ne?
AJ: Jā, īpaši šobrīd.
RS: Un tas, iespējams, veidotu mūsu profesijas prestižu. Varbūt būtu vērts ieminēties, ka ir valstis, piemēram, Somija, kur ļoti labi strādā Kultūras mantojuma pārvalde, kuras pārziņā ir arī muzeji. Palikt to visu zem “vienas cepures” – tas būtu lielāks prestižs.
AJ: Tās būtu lielākas iespējas kopumā stiprināt nozari. Bet, pirms kaut ko uzsākt, mans princips vienmēr ir bijis “septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez”. Pārdomāt, izsvērt, tikties ar tiem, kuri atbalsta, izvērtēt ieguvumus un zaudējumus un būt pašiem pārliecinātiem par rezultātu. Un tad – uz priekšu!
RS: Varbūt tas ir jūsu jaunais izaicinājums tagad, kad esat bijusi vairāk nekā 50 gadus šajā profesijā, – lobēt šo ideju?
AJ: Iespējams. Bet šobrīd man ir ļoti svarīga ģimene, arī dārzs prasa savu. Un dažreiz ir arī tā – ja iesaisties, tad arī velc tālāk. Zinu, cik šādas pārmaiņas ir grūtas. Bet to es atbalstītu.
IZS: Kurā brīdī jūs pie muzeja pašu ieņēmumiem un valsts finansējuma sākāt piesaistīt Eiropas finansējumu? Lai visu muzejrezervāta kompleksu attīstītu, jums taču bija nepieciešams milzīgs finansējums.
AJ: Jā, ieguldījumi ir lieli – daudzu gadu garumā, neatlaidīgi dienu no dienas tas ir darīts ļoti mērķtiecīgi. Varu teikt, ka ap 50 procentiem bija pašu ieņēmumi, jo muzejrezervāts gadiem ir bijis apmeklētākais muzejs Latvijā (ar apmeklētāju skaitu vairāk nekā 300 000). Eiropas finansējuma pieminekļu restaurācijai mums nav bijis. Lai arī sadarbības sākums bija neveiksmīgs, tomēr vēlāk ļoti daudz kas paveikts kopā ar “Valsts nekustamajiem īpašumiem”. Īpašs paldies viņiem par Klaušinieku māju, kas ir izcils darbs.
.jpg "klauhinieku_maaja_spaaru_sveetki (6).jpg")
Anna Jurkāne uzrunā klātesošos Klaušinieku mājas spāru svētkos Turaidā. 2017. gada 18. maijs
IZS: Kā jūs spējāt piesaistīt pētniekus, kas visus šos gadus ir pētījuši Turaidas pils vēsturi?
AJ: Tas ir milzīgs kopdarbs. Kādreiz prezentācijā es rādīju, ka muzejrezervāta darbs ir ar diviem spārniem – muzeja speciālisti un citu vēstures pētniecībā un mantojuma saglabāšanā ieinteresēto speciālistu darbs. Mums visu laiku ir bijusi laba sadarbība ar Zinātņu akadēmiju, tās institūtiem. Akadēmiķis Jānis Stradiņš vienmēr interesējās par mūsu darbu, viņš bija viens no Atbalsta biedrības dibināšanas iniciatoriem. Sastrādāties ir jāgrib un jāmāk, ja gribi rezultātu. No tā jau iegūst visa sabiedrība un mēs paši, un kopā tas rada gan prieku, gan gandarījumu. Arī to, ka Latvija kā valsts var lepoties ar savu kultūras mantojumu, saviem muzejiem.
IZS: Ja jums pašlaik būtu jāpasaka – labi, ka uz sportu neaizgāju, bet biju arheologos un nonācu muzeju nozarē –, kas būtu spilgtākie atslēgas notikumi visu šo gadu laikā? Sāksim ar negatīvajiem.
AJ: Laikam jau mūžīgais naudas trūkums, lai īstenotu ieceres. Cik bieži ir iets uz risku, uzsākot darbu bez finansējuma un tad izmisīgi meklējot to.
IZS: Pozitīvās un spilgtākās lietas tomēr atstājam noslēgumam…
AJ: Brīnišķīgi, labestīgi, sirsnīgi, savu darbu protoši un atbalstoši cilvēki muzeja kolektīvā, arī visi tie, kuri ieguldījuši savas zināšanas un prasmes, ar kuriem kopā ir strādāts šajā vietā – Turaidā. Vietā, kas no manis dažkārt ir prasījusi nežēlīgi daudz, lai to piepildītu ar labi padarītu darbu 52 gadu garumā. Bet to vislabāk var novērtēt tie, kuri apmeklē Turaidu un redz tās izaugsmi un to, ka Latvijas kultūras mantojums ir ļoti liela vērtība arī Eiropas kontekstā – to iepazīst cilvēki no visas pasaules. Latvijas muzejnieki vienmēr ir bijuši stipri un savu darbu mīloši, neskatoties ne uz ko.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs